"Kādi gan konkrēti zinātnes sasniegumi mūsdienās ļauj nopietni uzdot jautājumu par to, ka Visumā ir daudzas apdzīvotas pasaules ar kurām ir iespējams nodibināt dažāda veida kontaktus?"- krājumā "Apdzīvotais kosmoss" jautā Josifs Šklovskis (1972.). Un pats arī atbild, sākot ar van de Kampa atklājumu: "Ar lielu ticamību ir pierādīts ļoti svarīgs fakts, ka Galaktikā ir milzīgs daudzums planētu sistēmu. Bez netiešiem, bet pietiekam pārliecinošiem argumentiem, kas saistās ar dažādu spektrālo klašu zvaigžņu griešanos ap savu asi, nesen ir parādījies arī tiešs pierādījums.

Pazīstamais amerikāņu fotogrāfiskās astrometrijas speciālists van de Kamps 1963. gadā atklāja, ka vienai no mums tuvākajām zvaigznēm - lidojošajai Barnarda zvaigznei - ir neredzams pavadonis ar rekordmazu masu."

Patiešām, planētas atklāšana vienai no zvaigznēm bija milzīga nozīme. Savos galīgajos slēdzienos zinātnieki vienmēr balstās uz faktiem, nevis uz pieņēmumiem, lai cik arī tie nebūtu vērā ņemami. Līdz 1963. gadam neviens ar pārliecību nevarēja teikt, ka citām zvaigznēm apkārt riņķo kaut kādi debess ķermeņi uz kuriem ir iespējama dzīvības rašanās. Vēl vairāk, lielākā daļa no astronomiem sliecās pieņemt domu, ka Saules sistēma ir unikāla! Šajā ziņā van de Kampa atklājumu ir grūti nenovērtēt.

Šaubas un mētāšanās.

Taču pagāja tikai četri gadi un žurnālā "Voprosi filosofii" parādās jauns Šklovska raksts: "Skaļā ziņa par amerikāņu astronoma van de Kampa atklāto planētu sistēmu pie vienas no mūsu Saulei tuvākās zvaigznes - slavenās Barnarda lidojošās zvaigznes - pēc visa spriežot izrādījās tīri instrumentāls efekts, kas ir visai parasta lieta, veicot mērījumus, kas ir uz instrumenta precizitātes robežas. Tādējādi svarīgākais arguments par īpaši lielu planētu sistēmu izplatību izrādījās sakompromitēts..."

Šajā otrajā secinājumā Šklovskim bija taisnība.

Kad astronomiem parādījās jauni instrumenti, lai atklātu "ārpussaules" planētas, izrādījās, ka Barnarda zvaigzne ir - tukšs numurs. Toties tika atklātas milzīgas planētas ļoti daudzām citām zvaigznēm, ieskaitot sarežģītas trīskāršas sistēmas un pat pulsārus.

Tādā veidā apstiprinājās PSRS ZA korespondētājlocekļa Nikolaja Kardaševa viedoklis, ko viņš izteica avīzē "Ļiteraturnaja gazeta" 1979. gadā: "Acīmredzot, Visumā eksistē daudzas planētu sistēmas. Pēdējos gados iegūti daudzi pārliecinoši pierādījumi par to..."

Arī par dzīvības rašanos padomju zinātnieku domas dalījās.

Šklovskis uzskatīja, ka nepieciešama ļoti reta milzīga skaita savstarpēji izslēdzošu apstākļu sakritība, lai sāktos process, kas novestu pie dzīvības rašanās.

Kardaševam bija cits viedoklis: "Šodien radioastronomijas metodes apstiprina to, ka organisko savienojumu klātbūtne kosmosā ir konstatēta visur. Ar katru gadu mēs atrodam arvien sarežģītākus molekulārus savienojumus to evolūcijas procesā. Tāpēc mums nav nekādu šaubu, ka izejas materiāls, lai rastos jauna dzīvība, ir sastopams visur pietiekošā daudzumā..."

Lūk, tādas pretējas domas par iespējamo dzīvību citur kosmosā valdīja tolaik.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka padomju zinātnieki ļoti piesardzīgi izturējās pret ziņojumiem par NLO novērojumiem un it īpaši, par šīs parādības sasaisti ar citplanētiešu civilizācijām.

Pretšķīvīšu kampaņa.

Nopietns mēģinājums pievērst akadēmisko aprindu uzmanību NLO problēmai notika 1976. gada martā.

Maskavas aviācijas institūta vadība nosūtīja Civilās aviācijas ministram Borisam Bugajevam, Galvenās hidrometeodienesta pārvaldes priekšniekam Jurijam Izraelam un Kosmisko pētījumu institūta direktoram akadēmiķim Roaldam Sagdejevam vēstuli ar priekšlikumu, sūtīt uz MAI visus ziņojumus par NLO novērojumiem.

Atbildes vēstulē Civilās aviācijas ministra vietnieks apstiprināja nepieciešamību rūpīgi pētīt materiālus par NLO un lika priekšā tikties MAI pārstāvjiem ar Civilās aviācijas ministrijas ZPI speciālistiem.

Taču 1976. gada novembrī avīzē "Komsomoļskaja pravda" parādījās Jeremeja Parnova [to laiku pazīstams rakstnieks-fantasts - tulk. piez.] raksts ar nosaukumu "Mīta tehnoloģija", kurā tika apgāzta versija par NLO ārpuszemes izcelsmi.

Pēc šī raksta presē sākās jauna "pretšķīvīšu"kampaņa un darbs pie NLO izpētes MAI tika pārtraukts... Taču tajā laikā jau vairākās PSRS pilsētās bija nodibinājušās entuziastu grupas, kas paši uz savu galvu vāca materiālus par NLO. Tikai pēc 1977. gada Petrozavodskas fenomena, kuru atklāti apsprieda presē, notika lūzums un NLO problēmai tika pievērsta lielāka uzmanība.

1978. gadā tika izveidota "anomālo atmosfēras parādību" grupa (tā piesardzīgi sāka saukt NLO). Par tās vadītāju kļuva Zinātņu Akadēmijas Zemes magnētisma, jonosfēras un radioviļņu izplatīšanas institūta direktors, PSRS ZA korespondētājloceklis Vladimirs Miguļins. 1978. gada beigās anomālo parādību pētīšana Zinātņu Akadēmijā tika noteikta kā zinātniski-pētnieciskā darba tēma, kas ieguva nosaukumu "Setka-AN". Turklāt atsevišķas pētījumu funkcijas tika sadalītas starp atsevišķām organizācijām. Vesela rinda zinātniski-pētniecisko institūtu saņēma uzdevumu pētīt fenomena atsevišķos aspektus.

Likme - zinātnieka reputācija.

1979. gadā PSRS ZA Vispārējās fizikas un astronomijas nodaļa izsūtīja visām organizācijām un nozaru iestādēm , kurām bija savi novērotāju punkti vai darbs notika uz lauka, metodiskos norādījumus.

Dokumentos tika teiks par anomālu atmosfēras parādību novērojumiem un novērotām parādībām kosmosā, kā arī par šo parādību iespaidu uz apkārtējo vidi, dzīviem organismiem un tehniku.

Visām organizācijām vajadzēja vākt datus. Goskomgidromet arī regulāri veica NLO novērojumus visās aeroloģiskajās un meteoroloģiskajās stacijās. Šajā dienestā materiālu vākšana un apstrāde tika uzticēta Lietišķās ģeoloģijas institūtam un Arktikas un Antarktikas ZPI.

Gada beigās PSRS ZA Kosmisko pētījumu institūts izdeva nelielu brošūru zr mazu tirāžu "Anomālo atmosfēras parādību pētījumi PSRS" - tā bija statistiska analīze 256 anomālajām parādībām mūsu valstī no 1923. līdz 1974. gadam.

Sāka parādīties arī sabiedriskas organizācijas, kas nodarbojās ar NLO pētīšanu.

1980. gadā Gorkijā, PSRS ZA korespondētājlocekļa Vsevoloda Troicka kūrēta, nodibinājās Anomālo atmosfēras parādību pētīšanas sekcija  pie apgabala Radiotehnikas, elektronikas un sakaru, Popova vārdā nosauktās zinātniski-tehniskās biedrības pārvaldes.

1984. gada februārī pie Vissavienības zinātniski-tehnisko biedrību padomes tika nodibināta Apkārtējās vides anomālo parādību centrālā komisija, kuru vadīja tas pats Troickis. Par viņa vietniekiem kļuva PSRS ZA korespondētājloceklis Nikolajs Želtuhins un aviācijas ģenerālmajors, lidotājs-kosmonauts Pāvels Popovičs.

Presē pat tika publicēta adrese, uz kuru katrs padomju cilvēks varēja nosūtīt ziņojumu par savu NLO novērošanu vai kādu citu anomālu parādību: "101000, Maskava, Pasts, a. k. 764, Anomālo parādību komisija."

PSRS parādījās NLO fenomena pētīšanas komisija, sāka iznākt grāmatas par šo tēmu, tika uzņemta filma "Atnācējus meklējot" (1988.) un pat tika organizēta tēmatiska izstāde VTSI (VDNH). Tomēr, zinātnieku attieksme bija piesardzīga. Retais no viņiem riskēja ar savu reputāciju, kas varēja beigties ar to, ka viņu sāktu saukt par "lidojošo šķīvīšu mednieku."

Korbezera mīkla.

Uzskatāms piemērs, kas parāda padomju akadēmiskās zinātnes vēso attieksmi pret parādībām, kas neierakstās mūsu pieņēmumos par lietu kārtību, ir stāsts par Korbezeru. To pastāstīja rakstnieks Demidovs, kas savā laikā bija sapieris-pirotehniķis atmīnēšanas grupā. Pārstāstu šo stāstu pēc Šurinova grāmatas "XX gadsimta paradokss".

Ezeru, uz kura notika aprakstītais, noslēpumainais gadījums, vietējie sauc par Korbezeru. Taču tas ir neoficiāls nosaukums. Patiesībā, tas ir tikai neliels Oņegas ezera atzars. Ūdenskrātuvi ieskauj mežs un tas atrodas grūti pieejamā vietā. Tā garums ir 600 m, platums vidus daļā 160 m, vidējais dziļums līdz 7 m. Kādreiz pie ezeriņa atradās nomaļš taigas ciems Jentino, taču cilvēki to ir atstājuši, cits, tuvākais ciems atrodas trīs kilometru attālumā...

1961. gada 27. aprīlī, ap 21:00 "ļespromhoza" darbinieks Vasilijs Brodskis gāja gar ezeru, pārbaudot nelielu aizsprostu, un tad dodoties tālāk. Septiņus kilometrus no mūs interesējošās vietas viņš pārlaida nakti, bet no rīta devās atpakaļ. 28. aprīlī, 8:00 viņš atkal atradās ezera krastā. "Un apstājās pārsteigts, apjucis un satriekts no nekad neredzētās parādības..." Pēc tam viņš visu dienu gāja līdz tuvākajam mežapstrādes punktam, pēc tam visu nakti - uz rajonu, kamēr uz centru netika aizsūtīta telefonogramma: "Ezera krastā ir izveidojusies neparasta, piltuves veida bedre. Vajadzīgi speciālisti un ūdenslīdēji." Apmēram pēc nedēļas no Ļeņingradas ieradās armijas speciālistu grupa - lai noskaidrotu iespējamos sprādziena iemeslus, kas šādu bedri varēja izveidot. Ar treileri izlauzties cauri mežam neizdevās, nācās iet kājām 30 km.

Bedre kā bedre?

"Lūk, mēs beidzot esam šeit, - Demidovs raksta, - stāvam blaku milzīgai bedrei, bet acis ievēro jaunus un jaunus sīkumus; neliela, iegarena ezera stāvais krasts. No mūsu puses, vecas pelēcīgas ēkas, tā kā šķūnīši, tā kā pamestas ēkas; no otras puses - kluss, noslēpumains mežs. Tieši pretī vienai no ēkām izrauts milzīgs zemes gabals. It kā ciklops cirtis ar kapli. Lielākais bedres garums gar ezeru - ap 27 m. Platums, virs 15. dziļums - trīs. Pie krasta - liela lāma. Tajā - reti, salauzīti ledus gabali. Tālāk - līdzens, briestošs ledus. Bedre kā bedre. Tomēr, tajā ir kas neparasts... taču, kas? Kaut kā trūkst apziņā un sajūtās. Varbūt, iemesla sajūtas? Laikam jau gan... katrā situācijā mūsu smadzenes tūlīt pat ievāc informāciju par parādību vai situāciju, kurā mēs atrodamies, cenšas to izanalizēt, saucot palīgā analoģiju, kas balstīta uz grāmatu zinībām vai pieredzes. Var jau būt, ka pēc tam analīze būs aplama, sadomāta, taču pirmā brīdī tā ir nepieciešama kā gaiss. Šeit analoģijas nebija... es nokāpu bedrē. Avotu nav. Gruntsūdeņu nav. Nekas, kas piesaistītu uzmanību. Tuvojoties ūdenim, bedres dibens stipri sašaurinās. Pie pašas ūdens it kā kaut kā smaga pēdas: velenas izsvaidītas, dibens nedaudz nogludināts. Ezerā - ledus kā jau ledus: ne plaisu, ne uzsviestas grunts. Hm... izsviedumu... varbūt, sākt tieši ar to? Principā tādu bedri varētu radīt arī sprādziens, taču - kur tad ir izsviestā zeme? Kamēr, ūdenslīdēji gatavojās iet zem ūdens, es burtiski rāpoju apkārt bedrei. Meklēju kaut vai mazu gabaliņu no izsviestās grunts, kaut vai pēdas uz pērnās zāles. Nekā!"

Demidovs piegāja pie ūdens. "Pie kājām peldēja pelēku putu skrandas un starp tām - sīkas, melnas lodītes, kas atgādināja apdegušus prosas graudus vai ķimeņu sēklas, tikai mazāka izmēra. Iesmēlu šauju ar šīm sēklām. Nē, prosai tomēr nav līdzīgas. Laikam no piekrastes zāles. Saberzu pirkstos - trauslas. Izmetu, noskaloju plaukstas. Pagājos pa krastu. Slānekļa gabali, akmentiņi, augu atliekas... Vairāk nekas..."

Zaļais ledus.

Ūdenslīdējs Tihonovs, pabeidzis vispārējo ezera dibena apskati, iznāca no ūdens. "Dibens bedres tuvumā, - viņš stāstīja, - ir nosegts ar izmesto zemi, sasalušu velenu bluķiem. Saprotams, kāpēc lāmā ir maz peldoša ledus! Tas vienkārši ir piespiests pie dibena. Katastrofas straujums neļāva ledum izkļūt laukā līdz virsmai. Visa izmestās zemes masa guļ diezgan šaurā un garā joslā. Pa labi un pa kreisi no tā dibens ir tīrs un blīvs."

Uzpeldot ūdenslīdējs apvērsa ledus gabalu. "Iedomājieties ledus gabalu 30 cm biezumā. Un visa tā apakšējā puse, tā, kas ūdenī - izrādījās iekrāsota koši smaragdzaļā krāsā! Nē, "iekrāsota" nav tas vārds. Vienkārši, it kā puse biezuma bija piesūcināta ar šo neparasto krāsu. Apgrieza apkērt vēl vienu ledus gabalu, tad vēl vienu - viss tāds pat. Izsita ledu no neskartā lauka - parasts ledus.

Aha! Tātad šeit kaut kas tomēr ir iegāzies ūdenī. Tieši šeit, atstājot skaisto smaragda krāsu. Taču kas? Nesaprotami. Skaidrs ir tikai tas, ka ūdenī ir notikuši kaut kādi ķīmiskie procesi, kas iekrāsojuši ledu ar ķīmisku krāsvielu, vai arī ir izmainījuši ledus apakšējās puses optiskās īpašības. Process ir bijis lokāls un ātrs. Jo monolītais ezera ledus nav mainījies un tas, kas ir ticis piespiests pie ezera dibena - arī..."

Pēc cītīgiem dibena pētījumiem tika atrastas pēdas: "Izskatās, it kā milzīga caurule ir gulējusi. Pēc tam - pusotra metra augsts valnītis. It kā tā būtu "grūdusi" sev pa priekšu grunti un apstājusies. Tālāk - nekas. Metrus 100 nogāju zem ūdens. Līdzens, absolūti līdzens dibens. Valnītis tukšs. Pēdas es arī aptaustīju. Kur tad "tā" ir palikusi? Vai tiešām aizlidojusi atpakaļ! Bet, ja nu tiešām ir aizlidojusi? Piemeta ciparus: ar kolosālu ātrumu šī lieta ir ietriekusies zemē, izraujot no krasta apmēram 1000 kubikmetrus sasalušas zemes, paslīdot pa bedres dibenu apmēram 20 metrus, caursitot piecmetrīgo ūdens masu un vertikāli atgriežoties debesīs... Tikai tā. Pretējā gadījumā "tā" būtu sasitusi lielāku ezera ledus laukumu un atstājusi uz tā kaut kādas pēdas - piemēram, dubļus. Taču ledus mala ir absolūti tīra, pats pārbaudīju. Izskatās - akrobātika? Tikai ar neiedomājamām pārslodzēm un tiešā triecienā pret zemi! Nē, tas ir kaut kas ļoti nesaprotams..."

Rajona milicijas nodaļas pilnvarotais izprašņāja mežacirtējus: naktī no 27. uz 28. aprīli neviens no tuvējā ciemata iemītniekiem neko nav, ne redzējis, ne dzirdējis.

Jautājumi bez atbildes.

Tālāk notikumi risinājās ne mazāk interesanti. Izrādījās, ka Ļeņingradā, kur atrodas vairāk nekā 40 augstskolas, apmēram 200 zinātnisku iestāžu un organizāciju un apmēram 20 000 zinātnieku, nav pie kā vērsties sakarā ar dīvaino atgadījumu: neviens par "bedrēm" neinteresējās. Izvirzījis noslēpumainās bedres rašanās meteorīta hipotēzi, Demidovs vērsās pie Ļeņingradas universitātes profesora Vsevoloda Šaronova, kurš šo hipotēzi noraidīja, jo bedre ir pārāk liela - tāds meteorīts nevarēja atlidot neievērots.

"Kritiku neizturēja arī hipotēze par kādu lidaparātu, - Demidovs atceras, - bija arī runas par kādu nezināmu mākslīgo pavadoni. Taču tagad es zinu, ka kosmiskā kuģa, kurā lidoja amerikāņu kosmonauts Džons Glens, nesējraķetes atlūzas Dienvidāfrikā tika savāktas no 850 km garas un 100 km platas teritorijas. Tomēr savāktas! Kas attiecas uz ideju par aparātu, kas nokritis un atkal pacēlies, tad pieredzējuši inženieri ļoti šaubījās par tāda aparāta eksistenci, kas spētu izturēt tik spēcīgu triecienu pret sasalušu grunti un nepazaudētu visas savas skrūvītes."

Un tālāk: "Ļeņingradas universitātē mums pārliecinoši pierādīja, ka mūsu bedrei nav nekā kopēja ar karsta procesiem, bet zinātņu doktors, grunts mehānikas speciālists galīgi apglabāja šļūdoņa ideju. Sadega arī zibens hipotēze. Politehniskā institūta Augsto enerģiju katedrā visai skeptiski uztvēra domu, ka pie vainas varētu būt lineārā vai lodveida skaistule... "

Paraugi tika pētīti Ļeņingradas tehnoloģiskā institūta Smalkās ķīmiskās analīzes laboratorijā. Saglabājies dīvains slēdziens: "Attiecīgie elementi no izkusušā ledus nedod iespēju izskaidrot tā zilo krāsu, uz kuru norāda ekspedīcijas dalībnieki."

Zinātniekiem tas nav interesanti.

Vidū tukšās, graudiem līdzīgās granulas ķīmiķi atteicās analizēt, jo tas, no viņu redzes viedokļa neradīja nekādu interesi. Taču Demidovs pierunāja pārbaudīt arī graudus. Izrādījās, ka tie ir tikpat noslēpumaini, kā bedre.

Mikroskopā graudi spīdēja kā metāls. Bija ļoti izturīgi, to daļiņas nesaēda, ne koncentrēta sērskābe, ne tās maisījums ar citām skābēm. "Vēlāk es uzzināju, ka tādas formas graudi var rasties augstas temperatūras procesos. Piemēram, metināšanā. Var rasties, jo mūsu graudu ķīmiskais sastāvs neliecina par to, ka tie ir dabas veidojums. Dabā tik sarežģīti konglomerāti nav sastopami un tieši tādā sastāvā. Tas, no kā tie ir radušies, ir veidots mākslīgi!"

Mākslīgi! Var iedomāties, kā tas sāka interesēt zinātniekus? Vai jūs domājat, ka ķīmiķi sāka sīku graudu izpēti? Ka darbam pievienojās zinātnieki no citiem institūtiem? No Pulkovas observatorijas, kuras darbinieki paziņoja par notikušo PSRS ZA Meteorītu komitejai? Ka visi kopā viņi izbrauca uz vietas? Tika izskatītas varbūtējās hipotēzes?

Nekas tamlīdzīgs. Par to ar rūgtumu raksta Demidovs: "Un tomēr par šo notikumu pamazām aizmirsa, jo izrādījās, ka nekas bīstams cilvēkiem tas nav. Pa īstam ieinteresēt zinātniekus man tā arī neizdevās. Taču reizēm es izvelku no rakstāmgalda atvilktnes fotogrāfijas, pierakstus, aktus un protokolus.  Paturu saujā melnās lodītes. Izlasu slēdzienu: "Šie graudi ir neorganiskas izcelsmes un, acīmredzot, ir dabas veidojumi"."

Vēl vairāk, kad Demidova stāstu publicēja žurnāls "Znaņije - sila", to iesāka redakcijas piebilde: "Lasītājam var rasties domas par "nepazīstamiem lidojošiem priekšmetiem" - tā sauktajiem "lidojošajiem šķīvīšiem". Taču šis pieņēmums, protams, ir nepareizs. Nevajag piesaukt "NLO" hipotēzi, lai izskaidrotu neparastas parādības..."

Šajā fragmentā ir salikti visi punkti uz i. Padomju zinātne principā nepieļāva domu, ka uz Zemes varētu uzturēties atnācēji no citām planētām. Tāpēc nav vērts meklēt "slepenas pētnieciskās laboratorijas", kurās it kā rūpīgi tiek pētīti NLO.

Pat tik neticama mīkla kā Korbezera bedre neizsauca jūtamu reakciju akadēmiskajās aprindās.

Zinātnieki turējās un turpina turēties pie "dabiskuma prezumpcijas" - kad jebkādu parādību vispirms cenšas izskaidrot ar mums pazīstamiem dabas likumiem.