[No izdevuma "Taini SSSR" 2017. gada novembra numura (#9). Ja Andropova plāns izdotos, Latvija un citas tā laika padomju republikas pazustu no pasaules kartes. Brīdinājumam - sargāt to brīvību, kas mums ir, un nepazaudēt to! Arī pašreizējās Krievijas līderim ir vēlēšanās atjaunot valsti PSRS robežās. Būsim stipri! – t.p.]

Pieņemts uzskatīt, ka pēdējais PSRS vadītājs, kurš bija spējīgs novērst tās galu nacionālo problēmu dēļ, bija Jurijs Andropovs. Bijušais Ķīnas vadītājs Czjans Czemins bieži runāja, ka ĶTR esot izvēlējusies ceļu, kas līdzīgs Andropova uzstādnēm, un tāpēc ir izvairījusies no sabrukšanas. Jā, Ķīnā realizētās reformas bija līdzīgas tām, ko bija ieplānojis Andropovs. Savienības dalījums pēc ekonomiskajiem principiem, ko bija iecerējis ģenseks, nozīmēja nacionālisma likvidēšanu.

Citādi domājošo žņaudzējs

PSKP ģenerālsekretāra un PSRS galvas personība joprojām izsauc daudz jautājumu. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņš ilgstoši ir bijis PSRS VDK vadītāja amatā (no 1967. līdz 1982. gadam). Pateicoties tam, Andropovs varēja iznīcināt daļu no dokumentiem par sevi, kas no viņa redzes viedokļa varēja izrādīties nevēlami.

Pēc oficiālās versijas Jurijs Vladimirovičs piedzima 1914. gada 15. jūnijā, dzelzceļu inženiera Vladimira Andropova ģimenē kazaku staņicā, netālu no Mozdokas. Viņa māte Jevgeņija Flekenšteina, pēc paša Andropova vārdiem, bija bagātu ebreju audžumeita. Viņiem piederēja juvelieru veikals. Vēlāk šie apstākļi rada Andropova neoficiālo iesauku Juvelieris un baumas par viņa semītu izcelsmi.

Kā tur arī nebūtu, taču Jurijs Vjadimirovičs, kuram bija vāja veselība, vienmēr ņēma ar intelektu. Citā valstī un citos laikos no viņa varētu iznākt izcils liberālis-reformators. Taču notikumi, kas risinājās viņa dzīvē, nebija tādi, kas veicinātu liberālus uzskatus.

Runa vispirms, ir par Ungārijas notikumiem 1956. gadā. Tajā laikā Andropovs bija PSRS vēstnieks Ungārijā un visa "revolūcija" notika viņa acu priekšā. Ungāru dumpiniekiem bija tiesības pašiem veidot savu vēsturi, taču paņēmieni, kā viņi mēģināja iegūt varu, vienkārši, bija briesmīgi. Budapeštā un citās pilsētās valdošās partijas pārstāvjus un valsts drošības iestāžu darbiniekus dumpinieki linčoja tieši uz ielām. Jau līķiem izdūra acis un aplēja ar skābi, kailos ķermeņus aiz kājām sakāra kokos. Andropovs uz visiem laikiem neaizmirsa, kā uz laternu stabiem un kokos padomju vēstniecības priekšā "revolucionāri" kāra komunistu un PSRS atbalstītāju ķermeņus. Pēc šiem notikumiem viņa sievai bija vajadzīga psihiatra palīdzība, bet viņš pats pēc atgriešanās PSRS piedzīvoja infarktu.

[Ungārija nikni cīnījās pret Sarkano Armiju 2. pasaules kara beigās un abas puses cieta lielus zaudējumus, tāpēc, kad provācu režīms krita, padomju okupācijas laikā ungāriem nemaz tik labi neklājās, lomu nospēlēja arī ilgās ungāru-slāvu tautu naidīgās attiecības. Komunisti apspiež sociāldemokrātus, un arī Ungārijā, tāpat kā citur Austrumeiropā, valda staļinisms - tiek plānota ekonomika, izveidoti kolhozi, valda sociālistiskais reālisms, notiek tīrīšanas pariju iekšienē un Maskava kontrolē visu politisko dzīvi. Kā zinām no vēstures, Ungārija 1. pasaules karā cīnījās pret Krieviju, rezultātā zaudējot divas trešdaļas no savas valsts teritorijas, kas galvenokārt nonāca Dienvidslāvijas un Čehoslovākijas, arī Rumānijas, sastāvā - t.p.]

Nav brīnums, kļūstot par VDK galvu, Andropovs pastiprināja cīņu pret citādi domājošiem. Tieši cīņai ar politisko opozīciju 1967. gadā viņš iniciē īpašās, VDK Piektās pārvaldes radīšanu. Pēc būtības tā ir ideoloģiskā kontrizlūkošana. Taču vēl spēcīgāk, kā disidentus, Andropovs neieredzēja nacionālistus. Naids pilnā mērā, starp citu, attiecās arī uz krievu nacionālistiem. "Disidentus mēs paņemsim vienā naktī, bet "rusisti" ir iekļuvuši visur", - kādā reizē viņš izmeta sarunā.

Andropova ziņojumā PSKP CK Politbirojam 1981. gada 13. martā "Par antipadomju elementu, kuri slēpjas aiz rusisma idejām, darbību" tiek norādīts, ka "slēpjoties aiz demagoģiskiem spriedelējumiem par krievu vēstures un kultūras aizsardzību, viņi gatavo komunistiskās varas graušanu". VDK vadītājs uzskatīja, ka "rusistiem" ir autoritāte vidējā ranga partijas darbinieku un armijas aprindās. Turklāt pats Andropovs uzstājās no komunistiskā internacionālisma pozīcijām, ko vēlīnajā PSRS jau uztvēra kā anahronismu.

Analītika no CIP

Vēl PSRS sākumā boļševiki „sagraizīja” valsti saskaņā ar priekšstatiem par nacionālo identifikāciju. 1922. gadā, veidojot PSRS Ordžonikidze paziņoja: „Sadalīsim valsti nacionālajās republikās, bet pēc tam, kad notiks pasaules revolūcija un proletariāts uzvarēs uz visas planētas, robežas atmirs pašas par sevi”. Staļina priekšlikumu, visām teritorijām, kas bija atdalījušās no Krievijas pilsoņu kara laikā, piešķirt tikai autonomiju, noraidīja. Taču pasaules revolūcija nenotika, bet republiku robežas palika. Staļina laikā nacionālisma problēmu vispār nebija. Taču jau sākot ar Hruščova laikiem nacionālistiskās mīnas taimeris sāka savu atskaiti.

Vēl esot VDK galva, Andropovs lieliski apzinājās nacionālistisko uzskatu bīstamību. Nav nejauši, ka 1981. gadā viņš iesniedza valsts galvai Leonīdam Brežņevam un Politbirojam analītiska ziņojuma saturu, ko bija sastādījusi CIP. Dokuments bija sastādīts pēc atklātiem statistikas datiem par dzimstību un labklājības līmeni PSRS.

Saskaņā ar CIP, Padomju Savienībā, krītoties dzimstībai un labklājībai slāvu republikās, tiek novērots dzimstības sprādziens un neliels labklājības pieaugums Vidusāzijas un Kaukāza republikās. Tas ved pie secinājuma, ka krievu tautas loma sabiedriskajos procesos vājināsies, bet republiku nacionālais separātisms, tieši otrādi, pacels galvu. CIP domā, ka jauniesaucamie no Āzijas republikām nebūs spējīgi pilnvērtīgi apgūt kara un militāri-tehniskās specialitātes. Tas novedīs pie sagatavotu karavīru un jaunāko oficieru deficīta augstas tehnoloģijas karaspēkos (stratēģiskas nozīmes raķešu karaspēkā, sakaros, GKS un JKS tehniskajās daļās).

Pamatojoties uz padomju demogrāfiju, amerikāņi deva nelabvēlīgu prognozi arī attiecībā uz zinātnes attīstību, industriālo pieaugumu, jaunām tehnoloģijām un tā tālāk. Kā ķirsītis uz tortes, sekoja galvenais rezumē: demogrāfiskās izmaiņas provocēs separātisma tendences un valsts sabrukumu. Kā rādīja vēlākie notikumi, CIP lielā mērā bija taisnība.

Pats Andropovs arī uzskatīja, ka ideoloģisko pretinieku uzskatiem ir tiesības tikt uzklausītiem. Taču, kad viņš iepazīstināja kolēģus ar CIP dokumentu, nekāda reakcija nesekoja. Parunāja un aizmirsa. Tikai viņš viens visu atcerējās. Ieguvis augstāko posteni valstī 1982. gadā, Jurijs Vladimirovičs atkal atgriezās pie šī jautājuma. Protams, pieredze mācīja, ka jautājums ir jārisina ļoti, ļoti piesardzīgi. Vadot VDK, viņš saskārās ar nemieriem Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā. 1978. gadā no šo republiku konstitūciju projektiem tika izvākti panti par valsts valodām – gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu, rezultātā vara tūlīt saskārās ar nesankcionētiem mītiņiem. Lai neprovocētu nekārtības, pantus pasteidzās ielikt atpakaļ.

Taču tagad PSRS galvai bija doma, ne tikai izslēgt valodas, bet vispār likvidēt nacionālās republikas. To vietā PSRS būtu jāsadala reģionos, saskaņā ar ekonomisko lietderību.

Apvienotā tauta

1982. gada decembrī PSKP CK plēnumā Andropovs nolasīja ziņojumu par godu PSRS 60 gadu jubilejai. Devis meslus Ļeņina postulātam par nāciju tiesībām un pašnoteikšanos, viņš pārgāja pie būtības. Konkrēti, PSRS eksistēšanas 60 gados ir „izveidojies vienots savienots, tautas saimniecības komplekss” un „izveidojusies sociālistiska nācija, kas veido jaunu vēsturisku kopību – padomju tautu”. Tas ir, nacionalitāte netiek atcelta, taču tā nobīdās otrā plānā. Tagad katrs PSRS pilsonis ir ne tikai tadžiks, gruzīns vai baltkrievs, bet tieši – padomju cilvēks.

Liekas, ka pirmais no Kremļa valdniekiem, Andropovs minēja, ka pilnvērtīgi pilsoņi ir arī cilvēki bez savas republikas: „miljoniem vāciešu, poļu, korejiešu, kurdu, citu nacionalitāšu pārstāvji, kuriem PSRS jau sen ir kļuvis par dzimteni”. Ar to Andropovs deva saprast, ka etnokrātija (tautas pārstāvju, kas devuši vārdu republikai, vara) atbalstīta netiks. Tieši otrādi.

Andropovs turpinājumā sacīja, ka tautu apvienošanās Savienībā ir devusi lielu labumu, taču visas iespējas vēl nav izsmeltas. Tagad apvienošanās jāturpina, ņemot vērā ekonomiskās intereses, bet palīdzēt tam varēs sabiedriskā transporta attīstība. Praksē tas nozīmēja, ka čukča viegli varēja aizbraukt uz Baltiju, bet baltkrievs pārcelties uz Sahalīnu vai Piejūru.

Tiem, kuri labi mācēja lasīt starp rindām, ģenseka nodoms kļuva skaidrs – nostādīt jēdzienu „padomju tauta” pret nacionālo jautājumu. Bet ekonomisko reformu aizsegā nomainīt republikas uz citiem administratīvi-teritoriāliem veidojumiem. Lūk, tauta ir viena – padomju, tāpēc nacionālās robežas sevi ir pārdzīvojušas. Tāpēc dzīvot Savienības iekšienē vajag, rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu.

Pēc ģenseka ieceres reformām bija jāsākas nevienlaicīgi un ne visur. Sākumā bija nolemts nodibināt 10 eksperimentālās zonas, kur sāktos pārveidošana. Vēlams, pēc dažādiem scenārijiem. Rezultātā, panākumu gadījumā PSRS sanāktu pat ne kā Ķīnā (viena valsts – divas sistēmas), bet daudz interesantāk (viena valsts – desmit sistēmas).

Paveikt tādu vērienīgu projektu Andropovs viens pats nespētu. Viņam bija vajadzīgi profesionāļi. Cilvēki ar skatienu, kas nāktu laukā no sistēmas rāmjiem, tādi, kuri domātu pa jaunam. Tādu cilvēku viņš ieraudzīja Arkādijā Voļskī – bijušā ZIL inženierī, kas vadīja autobūves nozari CK rūpniecības nodaļā. Ģenseks izsauca viņu pie sevis un paziņoja: „Es nolēmu jūs paņemt pie sevis palīgos ekonomikas jautājumos”. Kandidāta piekrišanu viņš nejautāja.

15 izbrāķēti projekti

„Andropovs gribēja veikt pamatīgu PSRS valsts iekārtas reformu, - Arkādijs Voļskis atceras, - Sapņoja par starpreģionāliem tirgiem. Par to, lai ekonomiskās attiecības nebūtu saistītas ar politiku un dalījumu pēc nacionālām pazīmēm”. Sākumā Andropova plāns nozīmēja Padomju Savienības sadalīšanu lielās teritoriāli administratīvās vienībās, līdzīgi kā 1960. gadu sākuma sovnarhozi. Piemēram, Vidusāzijas, Aizkaukāza, Rietumu, Baltijas sovnarhozi (tautas saimniecības padomes) ieslēgtu sevī vairākas savienotās republikas, bet KPFSR autonomās republikas ieietu 24, bet vēlāk 10 sovnarhozos, kuros 1962. un 1963. gadā tika sadalīta Krievijas Federācijas teritorija. Taču vēlāk Jurijs Vladimirovičs nolēma, ka teritoriju lielums tikai traucēs to attīstībai.

No Voļska atmiņām: „Reiz ģenseks mani izsauca: „Izbeigsim valsts nacionālo dalījumu. Dodiet savus priekšlikumus par štatu organizēšanu Padomju Savienībā pēc iedzīvotāju skaita, ražošanas lietderības, un lai republikas veidojošās nācijas tiktu dzēstas. Uzzīmējiet jaunu PSRS karti”. Iztaisīju 15 variantus! Un neviens Andropovam nepatika. Lai kādu arī atnestu – nav apmierināts: „Kāpēc to apgabalu šeit, bet to – tur? Kāpēc uzņēmumus tā esat izvietojis?” Visgrūtāk bija rūpnīcas sadalīt. Nodrebu, kad atceros to uzdevumu. Beigās es zvanīju Veļihovam (PSRS ZA viceprezidentam – autora piezīme): „Žeņa, glāb! Pieslēdzies”. Tālāk mēs jau trijatā rasējām, mocījāmies dienām un naktīm. Datoru mums nebija. No palīglīdzekļiem tikai telefoni un izziņas. Uzrasējām trīs variantus, 41 štats mums sanāca. Pabeidzām, skaisti noformējām, un tad Jurijs Vladimirovičs saslima. Ja tas nenotiktu, viņš paspētu „projektu” apstiprināt, pilnīgi droši saku: CK sekretāri, kuri vēlāk kļuva par neatkarīgo valstu vadītājiem, būtu aplaudējuši partijas gudrajam lēmumam. Un valsts neieķēpātos tur, kur pēc dažiem gadiem ieķēpājās līdz pat ausīm”.

Laiks, ko atcerējās Voļskis, bija 1983. gada jūlijs-augusts. Andropova veselība tajā laikā jūtami pasliktinājās. Kad uz Maskavu atbrauca VFR kanclers Helmūts Kols, ģenerālsekretārs atbrauca uz Kremli, taču no auto varēja izkāpt tikai ar apsargu palīdzību. Kaut arī Jurijs Vladimirovičs turpināja strādāt pat palātā, tādu vērienīgu projektu viņš virzīt tālāk vairs nespēja. Neskatoties uz visām mediķu pūlēm, slimās nieres neatstāja cerību uz izveseļošanos. 1983. gada beigās lielāko laika daļu viņš strādāja ārpilsētas mājā, bieži neceļoties no gultas.

Andropovs nomira 1984. gada 9. februārī. Pēc oficiālās versijas, nāves iemesls bija nieru mazspēja pēc daudzu gadu slimošanas ar podagru. PSRS sadalīšanas plāns ekonomiskajos štatos tā arī palika tikai plāns.

[Tātad ģenseka nāve izglāba Latviju no pazušanas. Variet to saukt arī par Dieva pirkstu, taču otrreiz tas var neatkārtoties, tāpēc sargāsim savu valsti paši! – t.p.]