Vēsture.
Darbi pie stacijas radīšanas sākās 1960. gadu vidū aukstā, kara kulminācijas gados. Staciju «Almaz» veidoja V. Čelomeja borojs OKB-52, lai risinātu tos pašus uzdevumus, ko amerikāņu stacija MOL (Manned Orbiting Laboratory), pie kuras projekta strādāja tajā pašā laikā ASV. (Amerikāņi no šī projeta visai ātri atteicās, kaut arī jau bija izveidota militāro astronautu grupa, kurai vajadzētu stacijā strādāt). Stacijas uzdevums bija foto un radiotehniskā izlūkošana, virszemes militārās tehnikas vadīšana no orbītas, šī iemesla dēļ stacijā bija uzstādīts teleskops-fotoaparāts «Agat-1», kā arī vesels dziļa fokusa fotokameru komplekss, lai fotogrāfētu Zemi, pavisam 14.
Lai aizsargātos no potenciālā pretinieka pavadoņiem-inspektoriem un pārtvērējiem, kā arī pastāvot iepējai, ka kosmiskās atspoles varētu tikt izmantotas, lai noceltu no orbītas padomju DOS (ilglaicīgās - dolgovremennajas - orbitālās stacijas) «Salūts» un OPS (orbitālās, pilotējamās stacijas) «Almaz», pēdējā sākuma etapā bija aprīkota ar modificētu automātisko Nudelmana-Rihtera automātisko lielgabalu NR-23 (sistēma «Ščit-1»), ko vēlāk, uz pirmās otrās paaudzes stacijas nomainītu sistēma «Ščit-2», kas būtu aprīkota ar divām «kosmoss-kosmoss» klases raķetēm. Domas par to, ka amerikāņi varētu «nolaupīt» padomju stacijas bija ienākušas prātā tad, kad amerikāņi atklāti bija paziņojuši sava atspoļkuģa kravas nodalījuma tilpumu, kas pēc rādītājiem gandrīz atbilda «Almaz»-u gabarītiem un masai.
Otrās paaudzes stacijām «Almaz» tika projektēts otrais savienošanās mezgls vai arī variants ar TKS NA. Taču darbi pie pilotējamām stacijām «Almaz» tika pārtraukti 1978. gadā. CKBM turpināja strādāt pie stacijas OPS bezpilota varianta Zemes radiolokācijas distances zondēšanas kosmiskās sistēmas izvietošanai «Almaz-T».
Startam 1981. gadā sagatavotā automātiskā stacija OPS-4 nogulēja vienā no Baikonuras kosmodroma montāžas-izmēģinājumu cehiem vairākus gadus, dažādu, ar OPS nesaistītu iemeslu dēļ. 1986. gada 19. oktobrī tika veikts mēģinājums palaist šo staciju ar nosaukumu «Almaz-T», kas izrādījās nesekmīgs, jo atteicās darboties NR «Protons» vadības sistēma.
1987. gada 18. jūlijā notika sekmīgs OPS automātiskā varianta starts, kas ieguva nosaukumu «Kosmoss-1870». Zemes virsmas augstas kvalitātes radiolokācijas attēli tika izmantoti PSRS aizsardzības un ekonomikas vajadzībām.
1991. gada 31. martā modificēts OPS automātiskais variants ar jūtami uzlabotiem borta iekārtu raksturlielumiem tika ievadīts orbītā ar nosaukumu «Almaz-1». Automātiskā OPS «Almaz-2» ar vēl modernākām iekārtām savu startu tā arī nesagaidīja, pēc PSRS sabrukuma smagais ekonomiskais stāvoklis to vairs neļāva izdarīt.
Aviācijas-kosmiskā sistēma «Spirāle».
Aviācijas-kosmiskā sistēma «Spirāle» bija kosmosam domāta sistēma, kas sastāvēja no orbitālās lidmašīnas, kuru pēc gaisa starta tehnoloģijas vajadzēja palaist kosmosā no hiperskaņas nesējlidmašīnas, papildus izmantojot vēl vienu raķešpakāpi.
Projekts «Spirāle», ko sāka 1960. gados bija padomju atbilde amerikāņu kosmiskā pārtvērēja-izlūka-bumbvedēja X-20 «Dyna Soar» projektam (arī tas līdz pirmajam startam kosmosā netika).
«Spirāles» sistēmas un tās orbitālās lidmašīnas izstrāde sākās A. Mikojana birojā OKB-155, 1966. gada vasarā. Bija domāts, ka sistēmas ekspluatācija sāksies 1970. gadu vidū. Taču programma netika pabeigta. (Par projektu lasiet arī rakstu «Izstrādājums 50»!) Projekta vadītājs bija Gļebs Lozino-Lozinskis.
Projekta kosmonauti.
Lai sagatavotu orbitālās lidmašinas pilotus 1966. gadā Kosmonautu sagatavošanas centrā tika izveidota grupa, kurā ieskaitīja kosmonautu vienības pārstāvjus, kuriem bija lielāka lidošanas prakse.
Sākotnēji grupa sastāvēja no G. Titova, kas jau bija lidojis kosmosā, A. Kukļina, V. Lazareva un A. Filipčenko.
Pēc Kosmonautu sagatavošanas centra reorganizācijas 1969. gadā tika radīta KSC 1. pārvaldes 4. nodaļa, par kuras priekšnieku iecēla G. Titovu. Nodaļā tika ieskaitīti jauni lidotāji, kas trenējās lidojumiem kosmosā:
L. Kizims (1969-1973), A. Berezovojs (1972-1974), A. Dedkovs (1972-1974),, V. Džanibekovs (1972. gada jūlijs ― decembris), V. Kozeļskis (1969. gada augusts ― 1971. gada oktobris), V. Ļahovs (1969-1973), A. Petrušenko (1970-1973), J. Romaņenko (1972).
1971. gada 7. janvārī sakarā ar G. Titova aiziešanu no kosmonautu vienības par nodaļas priekšnieku iecēla A. Filipčenko, bet no 1973. gada 11. aprīļa priekšnieks bija instruktors-kosmonauts-pētnieks L. Vorobjovs. 1973. gadā nodaļu izformēja, jo darbus pie projekta pārtrauca.
Kosmiskais kuģis “Buran”.
Priekšvēsture.
Daudzkārt izmantojamā, atspoles tipa kosmiskā kuģa “Buran” vēsture sākas 1966. gadā, kad sākas darbi pie programmas BOR (bezpilota orbitālā raķetoplāna) izstrādes. Vispirms notiek kuģa maketa un modeļu starti balistiskā lidojumā atmosfēras robežās: makets BOR-1 (15.07.1969), modelis BOR-2 (četri starti: N101 - 06.12.1969; N102 - 31.07.1970; N103 — 22.04.1971; N104 - 08.02.1972 — visai neveiksmīgi), modelis BOR-3 (divi starti: N301 — 24.05.1973; N302 - 11.07.1974 — abi nesekmīgi).
Kuģa modeli BOR-4 jau bija nolemts izmēģināt kosmiskajā lidojumā, tādā, kādu vajadzētu veikt kuģim «Buran». Modelis BOR-4 faktiski bija orbitālās lidmašīnas «Spirāle» samazināta kopija mērogā 1:2. Pirmais BOR-4 izmēģinājuma lidojums suborbitālā trajektorijā notiek 05.12.1980, tāpēc iegūst nosaukumu BOR-4S. Nākošie lidojumi jau notiek orbītā ap zemi, kā ierasts zem markas «Kosmoss»:
«Kosmoss-1374» - 03.06.1982; «Kosmoss-1445» - 15-16.03.1983; «Kosmoss-1517» - 27.12.1983; «Kosmoss-1614» - 19.12.1984. Pirmie divi «BOR-4» nolaidās Indijas okeānā, tāpēc ārzemju izlūklidmašīnas veic novērojuma lidojumus virs PSRS kuģiem. Pēdējos divus lidojumus tāpēc veic ar nolaišanos Melnajā jūrā. Pēdējais no tiem nogrimst. Rietumu avotos piemin vēl divus suborbitālus lidojumus 130 km augstumā (04.07.1984 un 20.10.1987), taču krievu avotos par tiem ziņu nav.
Nākošais modelis BOR-5 jau atgādina koģa «Buran» sākotnējo variantu mērogā 1:8. No 1984. līdz 1988. gadam notiek pieci suborbitāli kuģa modeļa lidojumi. NN501-504 bija apgādāti ar gaisa-reaktīvajiem dzinējiem. Pēdējais (N505) jau atbilda «Buran» shēmai. Pirmais lidojums 06.07.1984 (N501) ir nesekmīgs, pārējie: 17.04.1985; 27.12.1986; 27.08.1987; 22.06.1988 — sekmīgi.
Raksts par projektu „Spirāle”.
http://24smi.org/article/11191-proekty-sssr-kosmicheskij-istrebitel-spiral.html
Konstruktora Gļeba Lozino-Lozinska projekts BOR-6 paliek nerealizēts.
Daudzreizējā kosmiskā sistēma (MKS) vispirms iegūst orbitālās lidmašīnas OS-120 «Grom» apveidus, ļoti atgādinot amerikāņu «Space Shuttle». Taču par «Buran» kļūst orbitālā lidmašīna OS-92. «Buran» bija divas galvenās, principiālās atšķirības — tam nebija marša skābekļa-ūdeņraža dzinēji (tie tika pārnesti uz NR centrālo bloku), toties to vietā parādījās divi gaisa-reaktīvie dzinēji, kas ļava veikt patstāvīgus lidojumus atmosfērā. Kā zināms, amerikāņu «atspole» nolaišanos veica kā planieris.
Vēl jāpiemin, ka pa vidu šiem abiem projektiem «iespraucās» izstrādājums 305-2, kam bija paredzēti trīs gaisa-reaktīvie dzinēji.
Vēsture.
Savu pirmo un vienīgo lidojumu kosmosā «Buran» veica bezpilota režīmā 1988. gada 15. novembrī. DKTK «Buran» (daudzreizējā kosmiskā transportkuģa) izstrādi vadīja Gļebs Lozino-Lozinskis. «Buran» tika iecerēts kā militāra sistēma. Taktiski-tehnisko uzdevumu daudzkārt izmantojamās kosmiskās sistēmas izstrādei deva PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā kosmisko līdzekļu pārvalde un apstiprināja D. Ustinovs 1976. gada 8. novembrī.
Kosmiskais kuģis tika palaists no Baikonuras kosmodroma ar nesējraķetes «Enerģija» palīdzību. Lidojuma ilgums bija 205 minūtes, kuģis divas reizes apriņķoja Zemi, pēc tam veica nolaišanos Baikonuras kosmodromā «Jubiļeinij». Lidojums notika bez apkalpes, autonomā režīmā, izmantojot borta datoru un borta programmnodrošinājumu, pretstatā «šatlam», kas tradicionāli pēdējo nolaišanās stadiju veic ar rokas vadību (ieiešana atmosfērā un bramzēšana līdz skaņas ātrumam ir pilnīgi datorizētas). Šis fakts — kosmiskā aparāta lidojums kosmosā un tā nosēšanās uz Zemes automātiskā režīmā, to vadot borta datoram — ir iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā.
Visu izgatavoto vai daļēji izgatavoto padomju atspoles tipa kuģu liktenis ir šāds:
OK-ML-1 (BTS 001 — aerodinamiskais modelis, tagad atrakcija parkā), OK-GLI (BTS 002 — atmosfēras lidmašīna, analogs, nodots muzejam), 1.01 «Buran» (norakstīts un iznīcināts 2002. gadā), 1.02 (pabeigts 95-97% apmērā, nodots muzejam), 2.01 ( būves stadijā 30-50%, tiek restaurēts), 2.02 (būves stadijā 10-20%, daļēji izjaukts), 2.03 (izjaukts).
Izmēģinājumi.
Lai sagatavotu kosmonautus lidojumiem kosmosā un noslīpētu pašu kuģa konstrukciju, no 1984. līdz 1990. gadam notika atmosfēras lidmašīnas OK-GLI braucieni un testa lidojumi gaisā. Pavisam, 11 izbraucieni un 24 lidojumi. Lidmašīnu vadīja šādas apkalpes: Igors Volks, Rimantas Stankjavičus; Anatolijs Ļevčenko, Aleksandrs Ščukins; Igors Volks, Aleksandrs Ščukins; Ivans Bačurins, Aleksejs Borodajs; Rimantas Stankjavičus, Aleksandrs Ščukins; Rimantas Stankjavičus, Igors Volks; Viktors Zabolockis, Rimantas Stankjavičus; Igors Volks, Magomeds Tolbojevs.
Viss sākās ar braucieniem pa lidlauku, pēc tam lidojumi, sākumā, izslēdzot automātiku pirms nosēšanās, beidzot, veicot automātisko nosēšanos.
BTS veica 24 lidojumus un 19 nosēšanās mēģinājumus automātiskā režīmā līdz augstumam 10-20 m ar sekojošu pacelšanos, lai lidotu otru apli, 2 nosēšanās, līdz pieskārienam skrejceļam un 15 nosēšanās līdz kuģis apstājās pilnībā, pilnīgi automātiskā režīmā. Pirmoreiz pilnīgi automātiskā BTS-002 GLI nosēšanās notika 1987. gada 16. februārī, apkalpe tad bija Igors Volks un Rimantas Stankjavičus.
Kosmonauti.
"Buran” sērijas kosmonautu grupas vēsture sākās 1981. gadā, kad tika izveidota PSRS Aviācijas rūpniecības ministrijas kosmonautu-izmēģinātāju grupa, taču stāsts iesākās ātrāk – 1977. gadā, kad M. Gromova Lidojumu pētniecības institūtā tiek izveidota lidotāju-izmēģinātāju grupa, kas strādās pie “Buran” tēmas. Pavēle Nr. 630 no 1977. gada 12. jūlija. Grupas sastāvs: Igors Volks, Oļegs Konoņenko, Anatolijs Ļevčenko, Nikolajs Sadovņikovs, Rimantas Stankjavičus, Aleksandrs Ščukins.
Iepriekš minēto nozares kosmonautu-izmēģinātāju grupu ar PSRS Aviācijas rūpniecības ministra pavēli Nr. 263 izveido 1981. gada 23. jūnijā.
Pirmajā kosmonautu grupā ir 4 iepriekš minētie lidotāji: Igors Volks, Anatolijs Ļevčenko, Rimantas Stankjavičus, Aleksandrs Ščukins.
1983. gadā ar PSRS Aviācijas rūpniecības ministra pavēli Nr. 213 no 1983. gada 25. aprīļa grupā ieskaita Uralu Sultanovu un Magometu Tolbojevu.
1984. gadā ar PSRS Aviācijas rūpniecības ministra pavēli Nr. 177 no 1984. gada 12. aprīļa grupā ieskaita Viktoru Zabolotski.
1985. gadā ar PSRS Aviācijas rūpniecības ministra pavēli Nr. 537 no 1985. gada 21. novembra grupā ieskaita Sergeju Tresvjatski un Juriju Šeferu.
1987. gadā M. Gromova Lidojumu pētniecības institūtā tiek izveidots ARM kosmonautu-izmēģinātāju sagatavošanas nozares komplekss, kura priekšnieks ir I. Volks, bet komplekss sastāv no kosmonautu-izmēģinātāju grupas, medicīnas nodaļas, inženieru nodaļas un kino-video nodaļas. Pavisam štatā bija 60 cilvēki.
1989. gadā ar PSRS Aviācijas rūpniecības ministra pavēli Nr. 126 no 1989. gada 22. marta grupā ieskaita Juriju Prihodjko.
Jau 1984. gadā minētajā institūtā tiek izveidotas “Buran” analoga BTS-002 izmēģinājumu apkalpes, aktīvi izmēģinājuma lidojumi turpinās līdz pat 1988. gadam, kad 15. aprīlī notiek pēdējais analoga lidojums.
Šīm apkalpēm bija paredzēts arī lidot kosmosā. Taču kosmonautu liktenis līdzinājās paša projekta liktenim.
Pirmā pilotējamā lidojuma pamatapkalpe bija Igors Volks (komandieris), Rimantas Stankjavičus (2. pilots, gājis bojā aviokatastrofā 1990. gada 9. septembrī). Dublieru apkalpe: Anatolijs Ļevčenko (komandieris, mirst no galvas smadzeņu audzēja 1988. gada 6. augustā), Aleksandrs Ščukins (2. pilots, gājis bojā aviokatastrofā 1988. gada 18. augustā).
PSRS sabrukums un sekojošie notikumi aptur šo projektu arī tāpēc, ka iezīmējas ilgā, aukstā kara beigas. Militāriem mērķiem tik milzīgas summas vairs nav reālas, bet civilajiem lidojumiem pietiek arī ar kuģiem “Sojuz”.
http://www.mapsssr.ru/piloty.html
http://www.buran.ru/htm/bors.htm
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%91%D0%A2%D0%A1-002_%D0%9E%D0%9A-%D0%93%D0%9B%D0%98
Kosmiskais transportkuģis «Zarja».
Pārbūves un PSRS norieta periodā no 1985. līdz 1989. gadam RKK «Enerģija» sāka izstrādāt cita veida daudzkārtizmantojamā kuģa projektu. Runa ir par pilotējamo kosmisko kuģi «Zarja» (14F70), kura reāla būve tā arī netika uzsākta, kad kosmiskajām programmām samazināja finansēšanu.
Bija domāts, ka plašas izmantošanas kuģis «Zarja» lidos, gan pilotējamos, gan automātiskos režīmos un kalpos kā universāls līdzeklis, lai nogādātu apkalpes un lielgabarīta kravas uz orbitālo staciju «Mir» un atgrieztu tās un apkalpes atpakaļ uz Zemi, tā vietā, lai turpinātu izmantot pilotējamos kuģus «Sojuz» un automātiskos kravas kuģus «Progress», kā arī, lai remontētu un apgādātu ar enerģiju pavadoņus, līdz pat ģeostacionārajām orbītām, un, lai veiktu cita veida īpašas misijas. Kuģis bija paredzēts arī kā operatīvs glābšanas kuģis, lai evakuētu stacijas «Mir» apkalpi un arī vajadzības gadījumā kuģa «Buran» apkalpi. «Buran» tiktu izmantots liegabarīta kravu nogādāšanai orbītā, kā arī veiktu līdzīgas misijas, kā amerikāņu atspoles tipa kuģi.
Darbi pie kuģa «Zarja» tika uzsākti ar PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmumu no 1985. gada 27. janvāra, skiču projekts tika atbalstīts militāri-rūpnieciskās komisijas sēdē 1986. gada 22. decembrī un pabeigts 1987. gada pirmajā kvartālā. Taču darbi pie programmas finansējuma trūkuma dēļ tika pārtraukti 1989. gada janvārī. Šajā laikā bija gatava galvenā konstruktīvā dokumentācija.
Kopējā komplektācija kuģim bija līdzīga kā Mēness aplidošanas kuģim L1.Kuģim «Zarja» tāpat bija ierīču-agregātu nodalījums un nolaižamais aparāts, analogs kā kuģim «Sojuz», tomēr tam bija arī sadzīves nodalījums, kas kuģim «Zarja» vairs nebija vajadzīgs, jo pats kuģis bija krietni lielāks. Tā vietā atradās savienojošais mezgls.
Galvenā «Zarjas» atšķirība no eksistējošiem kosmiskajiem kuģiem bija tā, ka tas nosēstos, izmantojot reaktīvos dzinējus, kas strādātu ar petroleju un oksidētāju ― ūdeņraža pārskābi (mazāka toksiskuma dēļ). 24 nosēšanās dzinēji bija izvietoti pa riņķi ap moduli, sparauslas izvietotas paralēli NA sānu malām. Sākumā notiktu aerodinamiskā bremzēšana līdz ātrumam ap 50-100 m/sek. Pēc tam ieslēgtos nosēšanās dzinēji, pēdējās ātruma paliekas dzēstu defotrmējami amortizatori un apkalpes krēsli.
Orbītā kuģi paceltu modernizēta nesējraķete «Zenīts».
Te ir tik plaša informācija un idejas visādiem zinātniskās fantastikas žanriem: būtu tikai vēlēšanās izmantot!
Pašās beigās: te var izlasīt grāmatu par visādiem slepeniem, nerealizētiem un daļēji realizētiem projektiem, ko sarakstījis lielākais (viens no lielākajiem?) krievu kosmonautikas vēstures speciālists Antons Pervušins. Te ir dati par visu pasauli:
http://lib.rus.ec/b/121523
http://lib.rus.ec/b/122890
Bet te ir visas, arī pārējās viņa grāmatas, par priekšvēsturi:
http://lib.rus.ec/s/4290