Kuģa tapšanas vēsture.
Projekta vēsture ir nesaraujami saistīta ar Orbitālās, pilotējamās stacijas (OPS) «Almaz»izstrādi. OPS bija jākļūst par militāru priekšposteni orbītā, uz tās bija paredzēts izvietot unukālas foto iekārtas, lai novērotu Zemi. Lai uzturētu staciju apdzīvotu, piegādātu kravu, materiālus iekārtām un nofilmētā materiāla atgriešanu uz Zemi, bija vajadzīgs kuģis. 1966. gadā notika skiču OPS un «Sojuz» sērijas transportkuģa 7K-TK projekta aizstāvēšana. Tā kā kuģis bija mazs, tad piegādājamās kravas masa arī bija maza, bet atgriežamās kravas masa vēl niecīgāka.
Tāpēc Čelomejs uzdeva saviem projektantiem izstrādāt pašiem savu kuģi. Jau 1969. gadā tika izdots jauns skiču projekts, kas iezīmēja nākošā TKS kontūras, tas sastāvēja no daudzkārtēji atgrieāma nolaižamā aparāta (NA) un funkcionālā kravas bloka (FGB). Kuģa TKS NA kļuva par pirmo, kuram bija lūkas dibenā ar siltumaizsardzību (ar iespēju pāriet uz FGB) un, kas tika izveidots, lai to varētu praksē izmantot atkārtotu pielietojumu.
1970. gadā, kad pilnā sparā ritēja darbs pie TKS un OPS, nāca priekšlikums, atbildot uz amerikāņu kosmiskās stacijas «Skylab» palaišanu, ātri radīt no esošā OPS korpusa un kuģa «Sojuz» ilglaicīgu orbitālo staciju (DOS — dolgovremennuju OS). Visi spēki tika veltīti uz jauno projektu, kas vēlāk kļuva par zināmo staciju sēriju «Salūts», bet TKS palika izstrādei staciju ekspluatācijas otrajā kārtā. Tikai 1973-74. gados darbi pie TKS sāka turpināties iepriekšējā apjomā. Tika izgatavoti vairāki kuģa eksemplāri statiskiem un siltuma izmēģinājumiem un kosmonautu treniņiem.
Ar 1975. gadu sākās lidošanas-konstruktīvie izmēģinājumi. Baikonuras 51. starta laukumā notika pieci AGS (avārijas glābšanās sistēmas) izmēģinājumi. Lai izmēģinātu NA, tika izgatavots izstrādājums 82LB72 — TKS masas-inerces analogs, kas sastāvēja no diviem NA, kas bija savienoti ar dibendaļām. Pirmais starts notika 1976. gada beigās, aparāti, kas bija ieguvuši nosaukumus «Kosmoss-881» un «Kosmoss-882» veica vienu apgriezienu un sekmīgi nosēdās Kazahstānā. Pavisam notika 4 starti (viens nesekmīgs un viens «sprādziens startā») ar dažādiem panākumiem. To starpā divi NA pirmo reizi veica pa diviem lidojumiem.
1977. gadā pirmais TKS-1 «Kosmoss-929» devās kosmosā. Pēc mēneša NA sekmīgi nolaidās, bet FGB vēl pusgadu strādāja orbītā.
Tā kā OPS «Almaz» laikā, kad TKS jau bija gatavi, vēl nebija orbītā, tad tika nolemts, ka savienošanās notiks ar DOS «Salūts». 1981. gadā tika palaists TKS-2 «Kosmoss-1267», tā NA drīz atgriezās uz Zemi, bet FGB savienojās ar staciju «Salūts-6».
02.03.1983. palaistais TKS-3 «Kosmoss-1443» nogādāja uz staciju «Salūts-7» 2,7 tonnas kravas (tajā skaitā, papildus saules baterijas) un 3,8 tonnas degvielas, ilgu laiku nostrādāja kā stacijas modulis un pabeidza lidojumu 19.09.1983. Tā NA 23.08.1983. veica mīksto nolaišanos, nogādājot uz Zemi apmēram 350 kg kravu un eksperimentu rezultātus.
Nākošais ar to pašu «Salūtu-7» 02.10.1985. savienojās TKS-4 «Kosmoss-1686», kas tika palaists. 27.09.1985. Modulis nostrādāja kā kravas kuģis, nogādājot uz staciju 4322 kg materiālu un speciālas iekārtas, pāri par 80 nosaukumu, tajā skaitā arī izbīdāmo mastu «Majak». TKS bākās atradās 1550 kg degvielas, lai uzturētu stacijas «Salūts-7» orbītas, tās orientāciju un stabilitāti. Visas šīs funkcijas pēc savienošanās TKS-M uzņēmās uz sevi. Modulis jūtami uzlaboja arī elektroapgādes sistēmu, dodot uz «Salūtu-7» līdz 1,1 kilovatu elektroenerģiju. Taču pats galvenais, protams, bija zinātniskā iekārta ar kopējo masu 1255 kg. Aparatūra tika domāta priekš vairāk nekā 200 eksperimentiem, ieskaitot armijas vajadzībām domāto optisko kompleksu «Pion-K» ar lāzera-elektronu teleskopu. Pēc tam, kad stacijā darbi tika pabeigti, tika nolemts to saglabāt augstākā orbītā (TKS-4 ar saviem dzinējiem pacēla to līdz augstumam 495 km), kur tā varētu atjaunot darbu un tikt izmantota, kad no Zemes uz to sāks lidot daudzkārtēji izmantojamais kuģis «Buran», taču šo programmu slēdza pēc viena izmēģinājuma lidojuma. Bēl pirms tam degviela uz TKS-M un uz stacijas «Salūts-7» praktiski bija izlietota, 1990. gadā paaugstinājās saules aktivitāte, šī iemesla dēļ orbitālais komplekss strauji sāka zaudēt augstumu un nevadāmi nogāja no orbītas, 07.02.1991. stacijas un TKS-4 atliekas nokrita Argentīnā un Čīlē.
Ne visai veiksmīgais TKS liktenis, pilotējamu lidojumu neesamība, kaut arī visas nepieciešamās atļaujas uz pilotējamiem lidojumiem tika saņemtas, pēc nepārbaudītām ziņām esot bijušas saistītas, nevis ar pašu kuģi, bet gan ar nesējraķeti no «Protona» saimes, kā arī ar programmu OPS «Almaz». NR «Proton» tipa raķešu degvielas toksiskums (visām raķetes pakāpēm izmanto nesimetrisko dimetilhidrazīnu, kas pazīstams kā NDMH jeb heptils (CH3)2N2H2, un slāpekļa tetraoksīdu N2O4 ) ir augstāks, nekā kaujas indīgajai vielai «Fosgēnam», tāpēc jebkura pat niecīgākā avārija starta brīdī var būt nāvējoša visai apkalpei, ja nenostrādātu viss apkalpes glābšanas komplekss. Raķešu kompleksā «Sojuz» tiek lietota petroleja un nekādas problēmas ar apkalpi un raķetes gatavošanu startam parasti nerodas.
Turpmākais liktenis.
Pāri palikušie TKS tika pārveidoti par funkcionāliem dienesta (FSB) vai funkcionāliem kravas (FGB) blokiem. Vienu no tiem 1987. gadā nogādāja uz staciju “Mir” modulis “Kvants-1”, otrs noderēja, radot militāro staciju “Skif-DM”.
Kosmiskais aparāts “Poluss” (Skif-DM, izstrādājums 17F19DM) bija dinamisks kaujas lāzeru orbitālās platformas makets, ko izmantoja pirmajā nesējraķetes “Enerģija” startā 1987. gadā. Sākotnēji sistēmas “Enerģija-Skif-DM” starts bija paredzēts 1986. gadā, taču aparāta izgatavošana aizkavējās, startu atlika gandrīz uz pusgadu, uz 1987. gada 15. maiju. Tikai 1987. gada janvāra beigās aparāts tika pārvests no montāžas-izmēģinājumu korpusa uz kosmodroma 92. laukumu, kur to gatavoja startam montāžas-degvielas uzpildes kompleksa ēkā. Tur 1987. gada februārī “Skif-DM” savienoja ar nesējraķeti “Enerģija”. Nākošajā dienā kompleksu aizveda uz universālo, komplekso starta stendu 250. laukumā. Pilnīgi gatavs startam komplekss “Enerģija-Skif-DM” bija tikai aprīļa beigās.
Kompleksa “Enerģija-Skif-DM” starts notika 1987. gada 15. maijā ar aizkavēšanos piecas stundas. Divas “Enerģijas” pakāpes nostrādāja sekmīgi. Pēc 460 sekundēm pēc starta “Skif-DM” atdalījās no nesējraķetes 110 km augstumā. Taču komutācijas elektriskās sistēmas kļūdas dēļ kosmiskā aparāta pagriešanās process pēc atdalīšanās no nesējraķetes ilga ilgāk, nekā paredzēts, rezultātā aparāts neizgāja orbītā, bet pa balistisku trajektoriju iekrita Klusajā okeānā. Neskatoties uz to, pēc atskaites var spriest, ka 80% procentus no ieplānotajiem pētījumiem ir izdevies izpildīt. Faktiski ar to arī programma bija beigusies.
1990. gados tika spriests, ka uz NA bāzes varētu radīt glābšanās kuģi stacijai “Freedom”, bet pēc tam SKS. Ar nelielām modifikācijām varētu panākt, ka uz Zemi atgriežas uzreiz seši cilvēki, taču no šī projekta atteicās. Toties uz FGB TKS bāzes tika radīts tāda paša nosaukuma modulis priekš SKS. Ir plāni palaist arī FGB-2.
UZ kuģa TKS bāzes tiek izstrādāts kuģis orbitālajam kosmiskajam tūrismam “Excalibur-Almaz”(krievu SP NPOmaš un amerikāņu kompānija “Excalibur”). 2012. gada jūnijā kompānija prezentēja Britu karaliskajā aeronautikas biedrībā savu garabērnu un paziņoja, ka jau 2015. gadā plāno sākt kosmiskā tūrisma lidojumus apkārt Mēnesim.