Pirmais kuģa 7K-VI variants.

Pieredze strādājot ar kuģiem “Sojuz-P”, “Sojuz-PPK”, “Sojuz-R” un “Sojuz-VI/OIS” palīdzēja operatīvi risināt visas problēmas, kas radās konstruktoru kolektīvam, sākumā “7K-VI” praktiski neatšķīrās no sava prototipa “7K-OK”. [P – pārtvērējs, PPK – pārtvērēja kaujas modifikācija ar 8 miniraķetēm uz borta, R (razvedivateļnij) – izlūkošanas un VI/OIS – kara izlūkošanas/orbitālā izlūkošanas stacija. Padomju projekti – atbilde amerikāņu militārās orbitālās stacijas MOL projektam].

Kuģim bija trīs nodalījumi, kas izvietojās tādā pašā kārtībā kā kuģim “Sojuz”: apakšējais – aparatūras-agregātu nodalījums, kur atradās dzinēji, degvielas tvertnes, dienesta sistēmas; vidējais – nolaižamais aparāts, lai atgrieztu kosmonautus atpakaļ uz Zemi; augšējais – orbitālais nodalījums, kurā būtu jāizvietojas aparatūra militārajiem pētījumiem.

Taču 1966. gadā biroja vadītājs Dmitrijs Kozlovs izdod pavēli pilnīgi pārskatīt projektu. Šādu radikālu mēru iemesls ir divi pēc kārtas nesekmīgi kuģa “7K-OK” starti. 1966. gada novembrī daudzo sistēmu kļūmju dēļ orbitālo staciju uzspridzina, bet 14. decembrī, kad palaiž otro aparātu, nesējraķete uzsprāgst un bojā iet viens cilvēks. Šie starti parādīja, ka šim kompleksam ir daudz trūkumu.

Daudzfunkcionālais kara izlūkošanas kuģis “Zvezda”.

Konstrukcijas īpatnības.

Lai nemantotu kuģa “Sojuz”trūkumus “7K-VI” tiek pilnībā pārskatīta. 1967. gada pirmajā kvartālā tiek izveidoti jauni izejas dati tehniskās dokumentācijas izstrādei. Jaunajam kuģim bija jāsver 6,7 tonnas. Autonoma orbitālā lidojuma laiks tika noteikts viens mēnesis.

Jaunajā kuģa “7K-VI” variantā nolaižamais aparāts un orbitālais nodalījums samainās vietām. Tagad augšpusē atrodas kapsula ar kosmonautiem. Zem viņu krēsliem atradās lūka, kas veda lejup uz cilindrisku orbitālo nodalījumu, kas bija kļuvis lielāks, nekā kuģiem “Sojuz”. Kuģa apkalpē bija divi cilvēki. Ložementi nolaižamajā aparātā (NA) tika izvietoti tādā veidā, ka kosmonauti sēdēja blakus viens otram, taču viens otram pretī. Tas palīdzēja izvietot NA vadības pultis uz visām sienām.

党7K-VI” orbitālajā nodalījumā bija jāizvieto militārās izlūkošanas iekārtas un aparāti. Pie sānu iluminatora atradās kuģa galvenā iekārta – optiskais vizieris OSK-4 ar fotoaparātu. Kosmonauts sēdētu pie viziera sēdeklī, kas atgādināja velosipēda sēdekli. Viņš varēti novērot Zemes virsmu un vajadzīgajās vietās to fotografēt.

Bez tam, uz iluminatora varētu izvietot infrasarkanās iekārtas “Sviņec” moduli, lai novērotu balistisko raķešu startus. Uz orbitālā nodalījuma ārējā apvalka uz gara stieņa tika novietots pelengators, lai atklātu tuvojošos pavadoņus-pārtvērējus un lai veiktu radiotehnisko izlūkošanu.

Cits kuģa “Zvezda” jauninājums bija pārejas lūka uz orbitālo nodalījumu, kas izvietojās uz NA grīdas. NA apakšu taču klāja termoizturīgs ekrāns, kas aizsargāja NA no milzīgajām temperatūrām, kas radās, kad kuģis tika bremzēts atmosfērā, nolaižoties uz Zemes. Izmēģinājumi filiālē Nr. 3 parādīja, ka šāda lūka neapdraud apkalpes dzīvības, jo mierīgi var izturēt nosēšanās posmu un nesadeg šuves vietā.

Tomēr, kad 1967. gada janvārī, kad notika otrais kuģa “7K-OK” izmēģinājuma lidojums ar nosaukumu “Kosmoss-140” tā apakšā tieši stiprinājuma tehnoloģijas kļūmes dēļ aizdegās ugunsizturīgais ekrāns un kuģa dibens. Aparāts nosēdās Arāla jūrā un drīz nogrima.

Apbruņojums.

NA aparāta augšpusē tika izvietots neliels ātršāvējs aviācijas lielgabals NR-23, ko izveidoja konstruktori A. Nudelmans un A. Rihters. Tas bija piemērots šaušanai vakuumā un tika paredzēts, lai aizsargātu militāro izlūkkuģi no ienaidnieka kuģiem-inspektoriem un pavadoņiem-pārtvērējiem. Lielgabalu tēmēja, pagriežot visu kuģi. Lai atrastu mērķi, NA bija aprīkots ar īpašu vizieri.

Lai trenētos šaušanā, kā arī, lai izpētītu atdeves iespaidu uz kuģi Filiāles Nr. 3 konstruktori 1967. gadā uzbūvēja īpašu dinamisko stendu. Tā bāze bija platforma uz gaisa spilvena. Uz tās novietoja kuģa “7K-VI” NA makets ar optisko vizieri, vadības iekārtu un kosmonautu krēsliem. Notika izmēģinājumi.

Stends likvidēja visas šaubas un bažas: rokas vadība darbojās ideāli, kosmonauts ar nelielu degvielas patēriņu varēja notēmēt kuģi pēc viziera uz jebkuru mērķi, lielgabals īpaši netraucēja kuģa orientācijai, kuru kosmonauts varēja ātri izlabot.

"Zvaigznes” apkalpes.

Filiālē Nr. 3 cerēja izveidot kosmonautu-izmēģinātāju grupu lidojumiem ar “7K-VI” pie sevis KB. Taču panākt to bija sarežģīti - kuģis tika veidots vienīgi priekš armijniekiem. Labākajā gadījumā varētu panākt, lai pašu konstruktori ietilptu nākošo “7K-VI” ekipāžu sastāvā kā bortinženieri.

1966. gadā Zvaigžņu pilsētiņā tika izveidota kosmonautu grupa lidojumiem ar “7K-VI”. To vadīja pieredzējušais kosmonauts Pāvels Popovičs. Bez viņa grupā vēl bija Aleksejs Gubarevs, Jurijs Artjuhins, Vladimirs Guļajevs, Boriss Belousovs un Genādijs Koļesņikovs.

1966. gada 2. septembrī ģenerālis Nikolajs Kamaņins ziņoja maršalam Sergejam Rudenko par priekšlikumu iesaistīt minētos kosmonautus konkrēto kosmisko kuģu apkalpēs. Rudenko principā bija ar mieru, taču teica, ka grupu ir jāpastiprina. Tāpēc grupai papildus pievienoja Anatoliju Voronovu un Dmitriju Zaikinu.

1967. gada 18. janvārī no grupas uz Mēness aplidošanas grupu (L-1, variants ar kuģa “7K-OK” nosēšanos) nosūtīja Pāvelu Popoviču (kuģa komandiera lomā), Anatoliju Voronovu un Juriju Artjuhinu (kā bortinženierus).

1967. gadā Pāvels Popovičs atbrauca uz Kuibiševu pētīt “Zvezdas” sistēmas, patrenējās kuģa koka maketā un dinamiskā stenda ar šaušanas imitāciju kosmosā. Popovičs kuģi novērtēja ļoti jūsmīgi. Vēlāk, kad 1967. gada decembrī – 1968. gada februārī programmu “7K-VI” slēdza, Popovičs aktīvi iestājās par šo kuģi.

No “7K-VI” grupas izstājās arī Vladimis Guļajevs. 1967. gadā atpūtā viņš ieguva galvaskausa-smadzeņu traumu un kakla skriemeļa lūzumu. Pēc ilgas ārstēšanās un mediķu slēdziena 1968. gada 6. martā ar GKS galvenā komandiera pavēli Nr. 0159 Guļajevu atskaitīja no kosmonautu vienības veselības stāvokļa dēļ.

1967. gada 16. decembrī ar GKS galvenā komandiera pavēli Nr. 0953 no kosmonautu rindām slimības dēļ (divpadsmit pirkstu zarnas čūla) tika atskaitīts arī Genādijs Koļesņikovs. Nākošais “7K-VI” grupu atstāja Boriss Belousovs. 1967. gada 25. decembrī KSC (Kosmonautu sagatavošanas centrā) notika valsts eksāmeni 1965. gada kosmonautu iesaukuma mācību kursam, šīs 20 cilvēku grupas komandieris bija tieši inženieris-majors Belousovs. Bet eksāmenā viņš saņēma trijnieku [piecu baļļu sistēmā] un 1968. gada 5. janvārī ar GKS galvkoma pavēli Nr. 03 tika atskaitīts no GKS KSC vienības.

Pavisam 1967. gadā “7K-VI” grupā pēc oficiālajiem KSC datiem ietilpa Pāvels Popovičs (grupas vadītājs, bet nosūtīts uz programmu “L-1”), Vladimirs Šatalovs (atnāca no programmas “Voshod-3”, bet šajā pašā gadā tika pārcelts uz programmu “7K-VI”), Aleksejs Gubarevs, Jurijs Artjuhins (nosūtīts uz programmu “7K-L1”), Anatolijs Voronovs (nosūtīts uz programmu “7K-L1”),. Dmitrijs Zaikins, Vladimirs Guļajevs (atstāja grupu veselības stāvokļa dēļ).

Pēc dažiem datiem grupā kādu laiku bija arī Georgijs Beregovojs. Tāpat kā Šatalovs, viņš uz “7K-VI” pārnāca no programmas “Voshod-3” taču drīz vien tika pārcelts uz programmu “7K-OK”.

Rezultātā, 1968. gada sākumā grupā bija palikuši tikai Aleksejs Gubarevs un Dmitrijs Zaikins. Gubarevs kļuva par grupas komandieri.

Aktīvākajā darba posmā pie “Zvezdas”, 1966. gada beigās – 1967. gada sākumā tika izsijāti kandidāti lidojumiem ar “7K-VI” no kara zinātnieku un militāro ZPI darbinieku vidus. Šīs atlases rezultātā 1967. gada 12. aprīlī GKS kosmonautu vienībā tikai ieskaitīti trīs kara speciālisti no PSRS Aizsardzības ministrijas ZPI-2, kas atradās Kaļiņinas pilsētā: Vladimirs Aleksejevs, Mihails Burdajevs un Nikolajs Porvatkins. Viņiem bija darba pieredze kosmiskajās kara izlūkošanas programmās. Konkrēti, Burdajevs pirms ieskaitīšanas kosmonautu vienībā nodarbojās ar kosmisko aparātu pārtveršanu.

1967. gadā kuģim “7K-VI” bija radīti visi apstākļi lai projekts tiktu realizēts viena-divu gadu laikā.

Projekta gals.

Nopietns kavēklis, lai realizētu projektu, kļuva SKB-1 jaunā galvenā konstruktora Vasīlija Mišina iejaukšanās programmā. Mišins bija pārņēmis konstruktoru biroja vadību pēc Koroļova nāves.

Savā dienasgrāmatā ģenerālis Kamaņins raksta:

党Mišins sapņoja saglabāt monopoltiesības uz pilotējamo kosmisko kuģu būvi un dara visu, lai izjauktu jaunu KK būves bāzu (Kozlovs, Čelomejs) izveidošanu. Viņš mānās, sakot, ka jaunais kuģis būs lētāks, uzturīgāks un labāks par 7K-VI. Viņš aizmirst, ka PSKP CK pirmais lēmums bija tāds, ka 1967. gadā 7K-VI jau vajadzēja lidot, bet otrais lēmums, kā bija apsolījis Kozlovs, paredzēja, ka kuģim būtu jālido jau 1968. gadā. Mišina bezatbildīgās rīcības dēļ pret militārajiem pētījumiem un sliktās PSKP CK (Ustinovs) kontroles dēļ par saviem rīkojumiem kuģis 7K-VI netiks uzbūvēts arī 1969. gadā. Mišins sola (simto reizi!) uzbūvēt jauno kuģi 1969. gadā Es esmu pārliecināts, ka šis solījums, kā arī simtiem citu, netiks izpildīts, bet galvenais, mēs nedabūsim kuģi, kas ir labāks par 7K-VI, bet 2-3 gadi būs pazaudēti.” (N.P. Kamaņins. “Slēptais kosmoss (3. grāmata, 1967-1968)”)

Kuģa 11F73 “7K-VI” “Zvezda” nāve bija ātra. Bez Aizsardzības ministrijas un PSKP CK atbalsta projekts tika slēgts galīgi. Turpinājās darbi pie “Sojuz-VI”. 1968. gadā Filiālē Nr.3 pēc Mišina priekšlikuma izstrādāja skiču projektu kuģim 11F731 “OB-VI”. Ārēju tas ļoti atgādināja “Sojuz-R” orbitālo bloku.

Dmitrijs Kozlovs zaudēja pret “Sojuz-VI” jebkādu interesi. Viņu sāka aizraut darbs pie “Zenit” sērijas spiegošanas pavadoņu fotoaparatūras modernizēšanas un principiāli jauna fotoizlūkošanas aparāta “Jantarj-2K” radīšana.

Avoti papildus informācijai:

http://epizodsspace.narod.ru/ekip/souzvi.html

http://epizodsspace.narod.ru/ekip/7k-vi.html

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BE%D1%8E%D0%B7_7%D0%9A-%D0%92%D0%98