Koroļovs nonāca speccietumā pazīstamā kompānijā — viņam sapulcināja konstruktoru biroju no vecajiem, dzīvipalikušajiem raķetniekiem. Es runāju «vecajiem», kaut arī tajā laikā, kad Koroļovu pārveda uz šo cietumu, viņam bija 36 gadi, bet vairums viņa padotajiem vēl mazāk.

To vidū ar savām spējām izcēlās L. A. Voskresenskis — vēlāk Koroļova vietnieks darbā pie pavadoņiem un kosmiskajiem kuģiem. Tad Voskresenskim tikko bija palikuši trīsdesmit gadi, bet viņš jau bija «vecs arestants». 1965. gadā, gadu pirms Koroļova, 52 gadus vecais Voskresenskis nomira — cietums jau neveicina ilggadību. Viņam sarīkoja krāšņas bēres «valdības» Novodevičjes kapsētā Maskavā — taču tā arī ne ar vienu vārdu neminēja, kas par cilvēku ir nomiris. Līdz šim pašam laikam uzvārds «Voskresenskis» neko neizsaka vienkāršam padomju pilsonim un šis pilsonis ļoti brīnītos, ja dzirdētu vārdus, ko pats Koroļovs teica pie viņa zārka:

«Ja nebūtu aizgājēja prāts un talants, mēs nekad nepalaistu pavadoni ātrāk par amerikāņiem».

Jaunajā Koroļova «cietuma konstruktoru birojā» strādāja pie sērijas kara lidmašīnu reaktīvajiem paātrinātājiem. Bija domāts, ka šādi paātrinātāji, kurus uzstādīs zem iznīcinātāja vai bumbvedēja spārniem, spēs vajadzīgā brīdī krasi paātrināt lidmašīnas ātrumu un arī samazināt pacelšanās un nolaišanās ceļu. Turpmāk reaktīvo paātrinātāju ideja propellera lidmašīnām attīstību neguva, taču tad tā bija ļoti populāra. Koroļovs pārvērta speccietumu milzīgā darbnīcā un taisīja tur paātrinātāju eksperimentālos modeļus pilnībā, līdz pēdējai skrūvītei. Taču viņš priekšniecībai pateica, ka viss darbs būs pilnīgi bezjēdzīgs, ja viņam neļaus braukt uz izmēģināšanas poligonu. Tikai novērojot, kā paātrinātājs uzvedīsies lidojumā, būs iespējams radīt darboties spējīgu sērijas variantu. Galu galā, Koroļovam to atļāva un viņš valsts drošības oficiera konvojā brauca uz Kratovo Piemaskavā, kur Aviācijas pētniecības institūta aerodromā lidotājs-izmēģinātājs Vasiļčenko testēja paātrinātājus gaisā.

Padomju presē ir izcili vērtīga liecība par ieslodzītā Koroļova tikšanos izmēģinājumu aerodromā. Žurnālā «Novij mir», bet pēc tam atsevišķā grāmatā 1965. gadā Maskavā tika publicētas slavenā, padomju lidotāja Marka Gallaja piezīmes «Izmēģināts debesīs». Autors stāsta, kā reiz «vēl kara laikā» (bet pēc frāzes jēgas, kara beigās) aizbraucis uz aerodromu un ieraudzījis gaisā lidmašīnu, no kuras aste «lauzās laukā rēcošas liesmas». Gallajs sāka jautāt, kas ir noticis, «man nepatīk uguns lidmašīnā», - viņš raksta. Viņam paskaidroja, ka nekas īpašs — tur Vasiļčenko izmēģina šķidrās degvielas reaktīvo paātrinātāju.

Lidmašīna ar ugunīgo asti laimīgi nosēdās, pēc tam Vasiļčenko stādīja priekšā Gallejam paātrinātāja konstruktoru. Tālāk citēju pēc teksta:

«- Ā, te jau viņš ir, konstruktors, - atbildēja Vasiļčenko un parādīja man plecīgu, vidēja auguma cilvēku, kas bija ģērbies nedaudz savādā, īpaši vasaras laikā, kostīmā: jaka un bikses no kaut kādas satīna oderdrēbes.

Tajā pašā mirklī es pazinu šo cilvēku. Mūs iepazīstināja vēl dažus gadus pirms kara, taču pēc tam mums satikties — ne jau pēc pašu gribas! - vairs neiznāca. Tomēr, man bija pilns priekšstats par viņu. Vēl vairāk, pateicoties tam, ko stāstīja mans draugs lidotājs-izmēģinātājs V. P. Fjodorovs, kurš daudz strādāja ar šo konstruktoru un konkrēti, izmēģināja viņa raķešu planieri , par kuru es jau rakstīju savu piezīmju pirmajā grāmatā. Fjodorovs runāja par viņu ļoti draudzīgi, silti, ar milzīgu cieņu un neslēptu sāpi par viņa grūto dzīvi.

Es piegāju pie konstruktora, mēs sasveicinājāmies, atgājām nedaudz sāņus un apsēdāmies uz kaut kādiem baļķiem, kas gulēja pie aerodroma sētas.

Visas sekojošās, nesteidzīgās sarunas laikā ap mums kā piesiets, satraukts grozījās man nepazīstams leitnants. Viņš te apsēdās mums blakus, te atkal nervozi pieleca kājās, te atkal apsēdās, visiem spēkiem cenšoties nepalaist garām nevienu vārdu no mūsu sarunas. Pēc visa spriežot, nabags juta, ka notiek kādi pārkāpumi, taču tiešu iemeslu iejaukties neredzēja, tā kā es kategorijai nepiederoša persona acīmredzami nepiederēju, izturējos, cik vien spēju, nepieejams — varbūt pirmo reizi mūžā - uzsvērti svarīgi, kas atbilda manai toreizējai majora dienesta pakāpei. Arī mūsu saruna nepārkāpa šauri profesionālus rāmjus, kas tieši saistījās ar eksperimentālā lidaparāta parametriem. Saruna vismaz ārēji nepārkāpa neko, bet kas attiecas uz zemtekstiem, tad tos jau nekādas instrukcijas nenoteica.

Laikam jau no malas visa šī aina izskatījās diezgan komiska, taču tajā mirklī es — atšķirībā no sava parastā stāvokļa — uztvert visu komiskā gaismā - pazaudēju vispār.

Es savā priekšā redzēju ko citu: vēl vienu (cik gan to ir?) nelokāmas, cilvēciskas varonības formu. Caur tīri prozaiskajiem vārdiem par vilkmēm, patēriņu, atkārtotu ieslēgšanu manā priekšā pilnā augumā rādījās cilvēka iekšējais tēls, kas radoši un mērķtiecīgi caur visu dzīvi dodas vienā konkrētā virzienā. Tajā viņš arī gāja. Gāja par spīti visiem šķēršļiem, ar demonstratīvu nevērību pret visām grūtībām (vismaz, ārējām), kuras piespēlēja viņam ļaunais liktenis.

Manā priekšā sēdēja īsts Galvenais konstruktors, tieši tāds, kāds viņš kļuva zināms pēc vairāk nekā piecpadsmit gadiem — enerģisks un tālredzīgs, gudrs un nelokāms, tāds, kas ātri iekarst un ātri paliek mierīgs. Liels cilvēks ar lielu, sarežģītu, pretrunīgu, nestandarta raksturu, ko nespēja deformēt nekādi ārējie apstākļi, kas salauza daudzus citus cilvēkus kā niedres...»

Lai izgaisinātu pat formālas šaubas par to, ka Gallajs runāja tieši par Koroļovu un pie viena precizētu konstruktora aresta datumu, man atliek tikai dot fragmentu no oficiālās Koroļova padomju biogrāfijas, kas izdota 1969. gadā:

«1939,. gadā — 29. janvārī un 8. martā — notika divi raķetes 212 lidojumi. Pats konstruktors nevarēja būt klāt šajos izmēģinājumos, no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ (mans uzsvērums — L.V.). Bez Koroļova notika arī raķetoplāna izmēģinājumi, ar domām par kuru viņš dzīvoja daudzus gadus. To uzticēja vienam no labākajiem tā laika lidotājiem un planieristiem — Vladimiram Pavlovičam Fjodorovam.»

Kā redziet, šaubu nevar būt (1). Gandrīz neticami, ka epizode no M. Gallaja memuāriem, kas uzreiz parādīja visu Koroļova biogrāfijas melīgumu, varēja iziet cauri padomju cenzūrai un nokļūt uz žurnāla un grāmatas lappusēm. Tomēr, tas tā notika un es pat nezinu, kā tas varēja notikt.

 1 — Jau pēc šīs grāmatas pabeigšanas dienasgaismu ieraudzīja (protams, ne jau PSRS) aerodinamikas profesora G. A. Ozerova atmiņas ar nosaukumu «Tupoļeva šaraga».Prof. G. A. Ozerovs atradās ieslodzījumā kopā ar A. N. Tupoļevu un S. P. Koroļovu. Ar nenozīmīgām atšķirībām detaļās grāmata «Tupoļeva šaraga» apstiprina šajās lapaspusēs stāstīto. - Autora piezīme krievu izdevumam.

No memuāru teksta kļūst skaidrs, ka Gallajs bija Koroļova draugs. Nav iespējams iedomāties, ka 1962. gadā, strādājot pie atmiņām, slavenais lidotājs-izmēģinātājs ievietotu tajās «cietuma» epizodi bez galvenās darbojošās personas ziņas. Protams, ka viņš pajautāja Koroļovam! Un mēs jau zinām, kā Koroļovs attiecās pret savu anonimitāti, kā gribēja salauzt klusēšanas sienu. Tāpat, kā vēlāk ar Anatolija Markušas stāstu, Koroļovs deva atļauju, lai Gallajs pamēģina «izsist cauri» šo zīmīgo epizodi.

Grāmatas «Izmēģināts debesīs» teksts, kā PSRS ir pieņemts, gāja cauri dubultai cenzūrai — sākumā militārai, pēc tam vispārējai. Militārais cenzors bija mans paziņa, aviācijas pulkvedis Likarenko, kas pārraudzīja PSRS Bruņoto Spēku Ģenerālštāba Kara cenzūru aviācijas tehnikas lietās. Viņš, protams, uzreiz pievērsa savu uzmanību «bīstamajai» epizodei, parunāja ar autoru un pēc viņa mājieniem saprata, ka «pats» grib, lai šo epizodi publicē. Ja Likarenko tagad būtu dzīvs, es ne par ko nestāstītu par viņū šādas detaļas. Taču šis daudejādā ziņā lieliskais, inteliģentais un skumjais cilvēks ar garām, tumšām ūsām nomira pēc tam, kad es emigrēju no Padomju Savienības. Kā redzam, pat tādos drakoniskos orgānos, kā Kara cenzūra, reizēm strādāja ar veselo saprātu apveltīti un labi cilvēki.

Taču, ja Likarenko vienkārši uzliktu savu apstiprinošo zīmogu, tas nebūtu bijis pietiekami. Militārais cenzors rokrakstu pārbauda pa priekšu tikai, lai dotu atļauju publicēt speciālas, militāra rakstura ziņas. Pēc tam materiāls nokļūst pie Glavļita cenzora, kas pieņem galīgo lēmumu, publicēt vai nē. Militārās cenzūras atļaujošā zīmoga teksts (man tādu ir nācies saņemt daudzas reizes mūsu žurnāla rakstiem) tā arī saka: «Pret militārā rakstura datu, ko satur minētais materiāls, publicēšanu iebildumu nav. Galīgo lēmumu par publicēšanas iespēju jāpieņem Glavļita orgāniem». Tā kā, ja pulkvedis Likarenko iztiktu tikai ar sava zīmoga uzlikšanu, tad pēc tam Glavļita cenzors gandrīz obligāti šo fragmentu liktu izņemt.

Likarenko izdarīja daudz viltīgāk. Tekstu pārbaudot, militārajam cenzoram bija tiesības ienest labojumus, piezīmes vai arī izsvītrot rindas, «ja tāda darbība ir vērsta uz kara noslēpumu saglabāšanu». Militārās cenzūras atļaujas zīmogā, kura teksts tika dots augstāk, ir vēl tāda rinda: «Mūs piezīmes skat. lapās...»  Protams, vietas, kuras ir pārbaudījis un labojis militārais cenzors, tieši tāpat ir jāpārbauda Glavļitā, kā viss pārējais teksts. Taču psiholoģiski lietas notiek savādāk. Ja Glavļita cenzors redz kāda fragmentā sava militārā kolēģa «darba pēdas», tad uzskata, ka tur viss ir kārtībā, ko kara cenzors ir pārbaudījis un izlabojis tekstu, saskaņā ar cenzūras prasībām. Tādus fragmentus Glavļita cenzors gandrīz vienmēr izlaiž bez pārbaudes un labošanas.

Labi to zinot, Likarenko «pastrādāja» pie fragmenta ar Gallaja tikšanos ar ieslodzīto Koroļovu, izsvītroja tur dažus pilnīgi nevajadzīgus vārdus, teksta sānos, kā nākas, uzlika savu parakstu. Un nostrādāja! Glavļita cenzors vai nu palaida garām «ķecerīgo» fragmentu, vai arī paļāvās uz pazīstamā Ļikarenko autoritāti — un fragments, kā redzams, tika nopublicēts. Un visa pasaule tagad var pārbaudīt faktu, ka kosmisko kuģu Galvenais Konstruktors, pirmo padomju pavadoņu radītājs, akadēmiķis, visdažādāko prēmiju — gan Saļina, gan Ļeņina — laureāts, Sociālistiskā Darba Varonis un neskaitāmu ordeņu īpašnieks Sergejs Pavlovičs Koroļovs pēdējā kara laikā bija tikai viens no miljoniem padomju ieslodzītajiem — nometņu iemītniekiem, turklāt varēja to uzskatīt par laimi, jo viņa vienaudžu un kolēģu absolūtais vairākums bija iznīcināti...

Taču pienāca arī atbrīvpšanas brīdis. Koroļova iznākšanas precīzu datumu no «speccietuma» pagaidām noteikt grūti, tomēr atbrīvošanas gads ir zināms — 1945., militārās uzvaras gads.  Tajā pašā gadā Koroļovam iedod pirmo ordeni — pagaidām pašu zemāko no padomju ordeņiem - «Goda zīmi» - «par piedalīšanos kara lidmašīnu raķešu paātrinātāju izstrādē un izmēģināšanā».

Tas bija tipiski padomju režīnam: nelaiķis L. Ramzins, kas cietumā izstrādāja jaunu tvaika katlu, iznākot brīvībā, arī saņēma kādu ordeni. Maksimālā terora gados, 1937.-38., bija daži gadījumi, kad tika publicēts lēmums par kāda cilvēka apbalvošanu ar ordeni, taču iedot vairs nebija kam: starplaikā starp lēmuma pieņemšanu un tā publicēšanu cilvēku jau paguva arestēt vai nošaut.

Tā vai citādi, taču «diplomāts» Koroļovs, kas parasti visai labprāt pieņēma visādus pagodinājumus un privilēģijas, savu pirmo ordeni uzņēma bez mazākā entuziasma — pārāk svaigā atmiņā bija cietums, pārāk redzams kontrasts. No cilvēka, kurš tad, 1945. gadā piedalījās iedzeršanā par godu Koroļova ordenim, es zinu par piezīmēm, ko konstruktors izteica par savu apbalvojumu. Piezīmes bija tik bīstamas, ka draugiem nācās aizvest Koroļovu no galda ar iemeslu (par laimi, ļoti labu Krievijā), ka cilvēks ir piedzēries un slikti jūtas.

Interesanti, ka par tiem pašiem Koroļova reaktīvajiem paātrinātājiem tika apbalvots arī cits cilvēks — turklāt ar daudz augstāku ordeni. Vēl vairāk, pat paši paātrinātāji tolaik aviācijā bija pazīstami ar šā cilvēka vārdu. Docents Čelomejs — tā viņu sauca — bija paātrinātāju vadošais konstruktors, tā teikt, brīvībā, kamēr Koroļovs bija konstruktors cietumā. Čelomeju, līdz tam Maskavas Aviācijas institūta pasniedzēju (es biju MAI students kara gados), nozīmēja par «brīvo» visu darbu vadītāju, jo bija vajadzīgs speciālists, lai organizētu inženieru-cietumnieku sakarus ar ārpasauli.

Pēc Koroļova rīkojuma Čelomejs brauca uz dažādiem uzņēmumiem, pasūtīja tos vai citus mezglus, gādāja vajadzīgos materiālus un... pieskatīja Koroļova un viņa biedru darbu. Pieskatīja, pirmkārt, dienesta pienākumu dēļ — brīvi nolīgtajam speciālistam vajadzēja novērot, lai ieslodzītie «tautas ienaidnieki» nenodarbotos ar kaitniecību, bet otrkārt, tāpēc, ka nemaz nebija muļķis. Iepazīstināts ar visu slepeno dokumentāciju, kas bija saistīta ar raķetēm, Čelomejs lasīja sīkus ziņojumus par vācu kara raķetēm un saprata, ka tādas pat padomju raķetes autoru gaida paši augstākie apbalvojumi.

Gluži kā Hofmāna pasakas «Mazais Cahejs, saukts Cinobers» varonis Čelomejs saņēma balvu un godu par darbu, ko nebija veicis pats. Nekādus sirdsapziņas pārmetumus šajā ziņā viņš nejuta (tāpat kā nejuta Hofmaņa Cahejs). Viņš, Čelomejs taču bija brīvs padomju cilvēks, viņš bija partijas un valdības piekomandēts, lai vadītu ieslodzīto grupu, kas izstrādāja paātrinātājus. Viss normāli, tātad viņam kā vadītājam arī pienācās augstākais apbalvojums: viņš taču «gādāja», lai visi ieplānotie darbi tiktu izdarīti savlaicīgi. Bet, kas attiecas uz radošo līdzdalību — tad kurš sevi cienošs vadītājs PSRS iedziļinās šajās tehniskajās detaļās? Vadītājs ir tas, kas vada un kontrolē.

Kad Koroļovu atbrīvoja un pēc tam apbalvoja ar ordeni, Čelomejs, kā runā, visādi izrādīja apmierinātību. Izmantojis savu, uz to laiku jau lielo ietekmi vadošajās aprindās, viņš panāca to, ka tika radīts jauns zinātniski-pētnieciskais institūts — ZPI-88 — speciāli, lai konstruētu raķetes. Pats par sevi saprotams, ka institūta direktors būs Čelomejs, bet galvenais konstruktors un galvenais inženieris vai kas tamlīdzīgs — Koroļovs.

Tomēr te Čelomejam iznāca aizkavēšanās. Koroļovs, atrodoties brīvībā, negribēja strādāt sava bijušā «uzrauga» Čelomeja vadībā. Kopā ar Voskresenski un citiem savas grupas dalībniekiem viņš nosūtīja valdībai rūpīgu ziņojumu par to, ka nepieciešams vispūsīgi izpētīt trofeju raķešu tehniku, kas pēc kara bija iegūtas Vācijā. Koroļovs uzskatīja, ka bez tā pašmāju raķešu konstruēšana prasīs vairāk laika un izmaksās daudz dārgāk, tāpēc ka nāksies no jauna izgudrot to, kas jau ir izgudrots. Koroļovs norādīja arī uz to, ka galvenā vācu raķešu speciālistu grupa un visas viņu iestrādnes atrodas Amerikas Savienoto Valstu rokās un tāpēc ASV var ātri aiziet uz priekšu.

Argumenti bija neapgāžami — Vācija taču bija neapšaubāmi vadošā rāķešu lielvalsts un tās sasniegumus bija jāpārņem, lai ietu tālāk. Tāpēc Staļins apstiprināja Koroļova projektu: organizēt Volgas lejtecē, neapdzīvotās stepēs raķešu poligonu un sākt tur vācu «lidmašīnu-lādiņu» startus, kā toreiz tos sauca. Zināmu šo «lādiņu» daudzumu bija ieguvis padomju karaspēks un atvedis uz aviācijas rūpnīcu Piemaskavas pilsētiņā Kaļiņingradā (bijušajā ciematā Podļipki). PSRS atveda arī vācu inženieru-raķetnieku grupu, kat gan viņi visi bija tikai nejauši «noķerti» Vernera fon Brauna ierindas darbinieki. Vienīgais kaut cik vairāk vai mazāk nozīmīgs speciālists starp viņiem bija kāds Jangels. Pirmo laiku šie vācieši, kurus nekādi nevarēja uzskatīt par karagūstekņiem, dzīvoja komfortablā ieslodzījumā Melnās jūras pilsētā Suhumi, villā aiz necaurredzamas sētas. Ar viņiem «nodarbojās» tikai drošības orgānu darbinieki, noskaidrojot, cik daudz katram no viņiem var uzticēties. Nekādus darbus, kas saistīti ar raķetēm, šiem cilvēkiem līdz tam laikam netika uzticēti.

1946. gadā pie Kapustinjaras ciemata Volgas kreisajā krastā tika izveidots raķešu poligons un Koroļovs tūlīt pārcēlās uz to. Viņa rīcībā iedeva vajadzīgo cilvēku skaitu, vairākas lidmašīnas-iznīcinātājas ar pirmās klases lidotājiem-izmēģinātājiem no Aviācijas rūpniecības ministrijas Lidošanas pētniecības institūta.

Drīz sākās raķešu «Fau-1» starti. Pirms pirmās raķetes starta no aerodroma, kas tika ierīkots tieši poligonā, gaisā pacēlās ar lidmašīnu Jak-3  lidotājs Viktors Juganovs. Viņa uzdevums bija tāds: dzīties pakaļ raķetei, reģistrējot tās augstumu un lidojuma ātrumu; ja raķete novirzīsies no aprēķinātā kursa un sāks lidot kādas pilsētas virzienā, viņam vajadzēja to notriekt gaisā.

Šis eksperiments tikko nebeidzās ar katastrofu. Juganovs, lielisks izmēģinātājs, ātri «iesēdās astē» raķetei un vēroja, kā viņa izturas gaisā no paša starta. Taču kaut kur trajektorijas vidū raķete pēkšņi novirzījās no kursa un Juganovs pārbijās, ka tā dosies uz Astrahaņu. Viņš pievirzījās tai tuvā distancē, notvēra raķeti mērķī un atklāja uguni no automātiskā lielgabala. Vai nu raķetei vispār bija grūti trāpīt, vai arī izpaudās tradicionālā lidotāju-izmēģinātāju neprasme precīzi šaut lidojuma laikā (viņi taču nebija kara lidotāji) — Juganovs sev par šausmām atklāja, ka ir iztērējis visu munīciju, bet nolādētais vācu verķis lido tālāk, it kā nekas nav noticis un tūlīt pat ies lejā uz mērķi. Lidotājs nolēma, ka jāziedo dzīvība un jātaranē raķete ar paša lidmašīnu, uzspridzinot to gaisā. Viņš deva radiogrammu: «Objekts izmainījis kursu, pastāv briesmas, ka var trāpīt apdzīvotā vietā, sašaut neizdevās, atļaujiet iet ar tarānu.» Šo radiogrammu pieņēma Sergejs Koroļovs, kas sēdēja komandpunktā. Bez domāšanas viņš atbildēja: «Tarānu veikt aizliedzu, turpiniet novērošanu, ziņojiet par objekta krišanas vietu». [Tiem, kas nezina! «Fau-1» bija neliela vācu spārnotā raķete, nejaukt ar «Fau-2», ar kurām Vācija bombardēja Angliju! Protams, ja pats grāmatas autors kaut ko nejauc - t.p.]

Šajā dramatiskajā epizodē kļuva redzama vina neparasta Koroļova rakstura iezīme — tā, kas viņam galu galā atnesa veiksmi. Atšķirībā no padomju speciālistu lielākās daļas, Sergejs Koroļovs mācēja pieņemt pašus riskatākos lēmumus nešauboties un pilnībā atbildot par tiem. Variet būt droši, ja raķete patiešām nokristu apdzīvotā vietā, tad Koroļovu labākā gadījumā pilnīgi atbrīvotu no darba, bet Padomju Savienība pirmā nepalaistu pavadoni. Mēs tālāk redzēsim kādu drausmīgu lēmumu Koroļovam nācās pieņemt 1964. gadā un kā viņam to izdevās izdarīt.

Epizode ar raķeti beidzās laimīgi: «Fau-1» ietriecās zemē netālu no mazas dzelzceļa stacijas un upuru nebija. Lidotājs Juganovs joprojām uzskata Koroļovu par savu dievu. Vēlāk, kad Koroļovam jautāja par motīviem, kāpēc viņš pieņēma šādu lēmumu, viņš pamatoja to ar varbūtību, ka raķete varētu nokrist apdzīvotā vietā bija pārāk niecīga, jo apdzīvoto vietu skaits šajā rajonā salīdzinot ar kopējo tuksnešaino platību ir pilnīgi neivērojams. Cilvēku upuru iespējamā varbūtība bija vēl mazāka — arī tad, kad lādiņi «Fau-1» krita uz blīvi apdzīvoto Angliju, upuru bija pavisam maz. Taču Viktora Juganova bojāejas iespēja tarana laikā bija simts procenti.

«Vienkāršs varbūtību aprēķins», - sacīja Koroļovs.

Taču citiem Koroļova motīvi nebija tik acīmredzami. Kopā r viņu komandpunktā atradās visādi «priekšnieki» - aviācijas ģenerāļi, ierēdņi no Aviācijas rūpniecības ministrijas. Kāds no viņiem apvainojās, ka Koroļovs nav iepriekš prasījis viņam padomu, «pieņemot nepietiekoši pamatotu lēmumu, pats ar to riskējot». Uz Maskavu lidoja ziņojumi, no turienes tūlīt pat ieradās augsta komisija, lai izmeklētu «lietas apstākļus». Galu galā, Koroļovu atstāja vadīt izmēģinājumus, bet ilgu laiku, kamēr notika «izmeklēšana», viņš varēja tikai zīlēt par savu turpmāko likteni. Lai ko arī runātu, viņš taču tikai nesen bija atgriezies no ieslodzījuma un tas jau pats par sevi bija spēcīgs vainu pastiprinošs apstāklis, kas jebkuru kļūdu varēja pārvērst noziegumā.

Tālākie raķešu starti notika tukšā — no lādiņiem tika izņemta sprāgstviela, bet tās vietā tika iepildīta aizvietotāja pildviela. Sprāgstvielas nomaiņa bija sarežģīts un bīstams process, tāpēc tas noritēja lēni. Visu 1946. gadu Koroļovs pavadīja stepē.

Čelomejs ne uz kādu stepi nebrauca — viņš darbojās Maskavā. Un drīz pēc Koroļova aizbraukšanas viņam kļuva zināms, ka spītīgais konstruktors negrib strādāt viņa virsvadībā. No tā Čelomejs izdarīja savus secinājumus. 1946. gada augustā Koroļovs Kapustinjarā saņēma PSRS Ministru padomes lēmumu par zinātniski-pētnieciskā institūta štatu saraksta apstiprināšanu. Par institūta direktoru un galveno konstruktoru vienlaicīgi tika apstiprināts Čelomejs, tajā laikā jau profesors. Bet Koroļovam institūtā piešķīra galvenā konstruktora posteni... šķidrās degvielas reaktīvo aparātu nodaļā, kur par priekšnieku tika apstiprināts kāds Gluško.

Nekādu iespēju protestēt Koroļovam nebija. 1947. gadā atgriezies no izmēģinājumiem, viņš sāka nodarboties ar militārā, reaktīvā, vidējas darbības lādiņa projektēšanu (tagad teiktu, «zeme-zeme» klases raķetes).

Bet institūtā tajā laikā parādījās neparasts darbinieks. Kaut arī Čelomejs oficiāli ZPI skaitījās, gan direktors, gan galvenais konstruktors, ar konstruktora lietām arvien vairāk nodarbojās... Jangels, kuru atveda uz Maskavu kopā ar citiem vācu inženieriem un pielaida «pašam svētumam» - raķešu institūtam. 1950. gadā Staļins pārvērta padomju okupācijas zonu Vācijā par «Vācijas Demokrātisko Republiku», vairums vācu speciālistu atgriezās dzimtenē. Taču Jangels palika vai tika atstāts. Viņš nomira PSRS 1971. gadā, kļuvis par akadēmiķi.

Būdams visaugstākās klases speciālists, Jangels ātri saprata, kurš institūtā patiešām ir labākais konstruktors. Un sāka pielikt visas pūles, lai strādātu kopā ar Koroļovu. Taču viņu sadarbībai kategoriski pretojās Čelomejs un pa īstam kopā šie divi cilvēki nekad tā arī nestrādāja.

Koroļova paša konstruētās, nelielās raķetes izmēģinājumi notika tajā pašā Kapustinjarā jau 1947. gada beigās. Tie bija sekmīgi un visa konstruktoru grupa saņēma balvas. Protams, apbalvoja arī Čelomeju. Izmantojot izdevīgo gadījumu, darbīgais institūta vadītājs panāca valdības rīkojumu par jauna, daudz plašāka raķetodroma būvi Vidusāzijā.

Ja Āzijas kartē novilktu taisnu līniju starp Arāla jūras ziemeļu galu un Balhaša ezera vidu, tad šī līnija notekti šķērsotu plašo — apmēram 100 km garo un 15 km plato — raķetodroma teritoriju. Novietots tuvāk Arāla jūrai, nekā Balhašam, starp Arāla karakumiem un Betpakdalas bada stepi, raķetodroms neatradās apdzīvotu vietu tuvumā. Tuvākā apdzīvotā vieta tur bija Tiratamas ciemats, bet tuvākā, kaut cik lielākā pilsēta — Kzilorda, Kazahijas apgabala centrs. Vispār gan, no Kzilordas līdz izvēlētajam laukumam bija vairāk par trīssimt kilometriem pa taisni. Taču, tā kā vajadzēja kaut kā «piesiet» šo attālo vietu kaut kādam pasta tīklam, tad tai tika piešķirts nosacīts nosaukums «saimniecība Kzilorda-50».

Ja jūs šodien sūtīsiet vēstuli ar adresi «Kazahijas PSR, Kzilorda-50», tad tā ļoti ātri nonāks (no Maskavas, piemēram, diennakts laikā) tagad visā pasaulē pazīstamā Baikonuras kosmodroma pasta nodaļā.

Taču, kāpēc Baikonura? Tāpēc ka viss tas notiek Padomju Savienībā, kur runāt patiesību nav pieņemts?

Lūk, skumjais stāsts par padomju kosmodroma vēsturi — vērīgam cilvēkam tas izteiks visai daudz. Kamēr Padomju Savienība līdz 1961. gada aprīlim palaida pavadoņus, to palaišanas vietu nesauca nekā un tika uzskatīta par neiedomājami slepenu. Taču 1961. gada aprīlī kosmosā devās pirmais cilvēks Jurijs Gagarins un Padomju Savienības vadītāji pēkšņi atradās smagas problēmas priekšā. Lieta tā, ka Gagarina lidojumu vajadzēja reģistrēt kā lidojuma augstuma un tāluma pasaules rekordu. PSRS lepni iesniedza reģistrācijai pieteikumu, ko parakstīja Gagarins un padomju «sporta komisāri». Taču Starptautiskā Aviācijas sporta federācija (FAI) paziņoja, ka pēc starptautiskajiem noteikumiem, lai reģistrētu rekordu, ir jānorāda lidojuma starta un finiša vieta. Iestājās neliels apjukums un tad tika pieņemts «viltīgs» lēmums starta vietu nosaukt par Baikonuru, nevis Tiratamu — tajā pat laikā ārpasaulei «pabīdot» kosmodromu par vairāk nekā 300 kilometriem.

Tamlīdzīgi triki izbrīna tikai cilvēkus, kas kas nav pazīstami ar padomju slepenības māniju. Es par PSRS slepenības sistēmu rakstīšu grāmatas otrajā pusē, bet pagaidām pateikšu tikai vienu faktu: ģeogrāfijas kartēs, kas izdotas PSRS, visu padomju pilsētu atrašanās vieta ir nobīdītā attiecībā pret koordinātu tīklu. Uz dažādām pusēm, vienas mazāk, citas vairāk — taču nobīdītas! Liekas, šo «ģeogrāfisko fenomenu» kāds Rietumos jau būs atklājis. Taču mums, zinātniskajiem žurnālistiem Maskavā, tas jau bija zināms sen. Bez tam, aizliegumu krājumā, ko bija sastādījusi padomju cenzūra (arī par šo dokumentu, vēlāk), tieši bija teikts, ka ir aizliegts publicēt jebkādu PSRS pilsētu ģeogrāfiskās koordinātes. Ko tad te vēl runāt par kosmodromu!

Gandrīz uzreiz, no dibināšanas, Tiratamas kosmodroms (vismaz atļaujiet man šeit to nesaukt par Baikonuru) tika sadalīts divās zonās. Viena piederēja Gluško, Koroļovam un Voskresenskim, otra — Jangelim, kaut arī oficiāli pašam Čelomejam. Gluško, tagad akadēmiķis, dažreiz padomju presē rakstījis ar pseidonīmu «profesors G. V. Petrovičs», bija raķešu dzinēju aprēķinātājs un vairāk atradās Maskavā. Bet raķešu balistisko trajektoriju rēķinātājs, starp citu, bija profesors M. V. Keldišs — tagad PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents.

Par vienas vai otras grupas sekmēm militāro raķešu konstruēšanā es zinu ļoti maz. Man ir zināms tikai tas, ka militāro raķešu jaudas un lidojuma tāluma palielināšanas ceļā radās viena nepārvarama problēma: kā radīt liela diametra raķešu sprauslu, kas spētu izturēt sakarsēto gāzu strūklas temperatūru. Šī problēma, savukārt, dalījās divās — bija jāatrot karstumizturīgi sakausējumi un jānodrošina sprauslas vienmērīgu atdzišanu darba laikā.

Vienkāršoti paskaidrojot, var teikt, ka materiāli un raķešu sieniņu dzesēšanas metodes neļāva būvēt liela diametra dzinējus, jo materiāli neizturēja trīs tūkstošus grādus, ko sasniedza liela mašīna, bet dzesēšanas metodes nespēja samazināt temperatūru līdz ciešamam līmenim.

Cik es zinu, tad Koroļova galvenais nopelns tajā laikā bija, tā saicamo «saišķu» izstrāde — tas ir, mazu raķešu grupa ar paralēlām sprauslām, sasaistītas kopā un aizvietojot vienu lielu dzinēju. Neapskatīšu šeit «saišķa» priekšrocības un trūkumus salīdzinājumā ar vienu lielu dzinēju. Tā vietā nocitēšu vienu no pašiem īsākajiem šķirkļiem 1969. gada enciklopēdijā «Kosmonautika» - rakstu ar nosaukumu «Daudzkameru raķešu dzinējs».

«Daudzkameru raķešu dzinējs. Raķešu dzinējs, kas ir veidots no vairākiem sprauslu agregātiem (dzinējiem, kas domāti tikai darbam sasaistē un kuriem nav konkrētu momentu, bet ir kopēja aizdedzes sistēma, kopējs rāmis utt. Daudzkameru raķešu dzinēja priekšrocības vienkameras dzinēja priekšā ir tās, ka augstu spiedienu var iegūt ar zema spiediena agregātu (spiediena kameru, turbosūkņu agregātu utt.) grupas palīdzību un ka dzinēja garums var būt mazāks.»

Kā redzat, šajā lakoniskajā un sevišķi miglainajā piezīmē nekas nav teikts par «saišķa» trūkumiem — pat tik acīmredzamiem kā atsevišķu raķešu darbības sinhronizācijas nodrošināšanas grūtībām un dzinēja daudz lielāko, kopējo svaru. Taču sevišķi interesanti, ka nav teikts neviens vārds par «saišķa» izmantošanu praksē. Interesanti tāpēc, ka «saišķis» līdz pat šim laikam ir padomju raķešu pamatsistēma kosmiskajos lidojumos. Pat šodien, piecpadsmit gadus pēc pirmā pavadoņa palaišanas. Padomju Savienība jūt lielas grūtības lielo dzinēju būvē un lieto smagus, neērtus un ne visai drošus «saišķus».

Tagad Rietumos jau ir zināms, ka ar «saišķi» tika palaists, ne vien pirmais pavadonis, bet arī pirmais cilvēks (kā arī visi pārējie — vismaz līdz 1967. gadam). Zināms arī tas, ka Amerika jau sen būvē dzinējus-gigantus, tādus kā raķetes «Saturn-V» dzinējus. ASV speciālisti zina, ka tad, kad 1961. gadā visa padomju propaganda pēc Gagarina lidojuma zvanīja visos zvanos , bet amerikāņu žurnālisti visos veidos vaidēja par to, ka «atpaliekam» no PSRS par pieciem, bet varbūt pat desmit gadiem, raķetes «Atlas» marša dzinēji vēl bija tikai padomju konstruktoru rozā sapnis. Tagad amerikāņu speciālisti to zina. Tad viņi to nezināja. Taču ne tad, ne tagad Rietumos nav parādījusies neviena normāla situācijas analīze, bet presē nepārtraukti trokšņo par Padomju Savienības «pārākumu» - pat pēc tam, kad amerikāņi iekaroja Mēnesi.

Atceros, ka apmēram tajā pašā laikā es apspriedu šo savādo situāciju ar ar vadošajiem padomju raķetniekiem. Mēs lasījām izvilkumus no Rietumu avīzēm par padomju «izrāvienu kosmosā», amerikāņu «atpalikšanu» - un draudzīgi smējāmies. Pēc tam es nopietni un diezgan tieši pajautāju savam sarunu biedram — vai tad viņi tur, Rietumos visi ir muļķi? Un saņēmu tikpat nopietnu un detalizētu atbildi.

Mans zinošais draugs paskaidroja, ka Padomju Savienības labā strādā trīs faktori — slepenība, avantūrisms (varbūt, tiešī šīs slepenības apstākļos) un amerikāņu raķetnieku vajadzība pēc naudas. Zinātnieks teica, ka pavadoņa palaišana, ko Padomju Savienība paveica daudz ātrāk, nekā varēja domāt (mēs drīz izsekosim, kā tas notika), ļoti iepriecināja amerikāņu pētniekus, tāpēc ka viņi jau sen bija gatavi tādiem lidojumiem, atšķirībā no Padomju Savienības. Tagad, aizbildinoties ar padomju «pārsvaru», viņi saņem naudu savam darbam un nodarbojas pie solīdām programmām, jau neatskatoties uz mums. Bet mums, - turpināja raķetnieks, - tagad ar visiem spēkiem jācenšas tikt viņiem līdzi, uzsākot aizvien jaunas un jaunas avantūras. Labi tas nebeigsies...

Turpinājums sekos