1965. gada jūlijā - «Sojuz A-2», pamatapkalpe Bikovskis, Artjuhins, rezerve Zaikins, Guļajevs. 

Ieplānotā otrā misija lidojumam apkārt Mēnesim. Kosmonauti uzsāk treniņus, taču 1964. gada augustā lidojumu atceļ.

1965. gada augusts - «Sojuz A-3», pamatapkalpe Popovičs, Ponomarjova, rezerve Gorbatko, Kolodins. Pirmo reizi tiek plānota jauktā apkalpe lodojumam uz Mēnesi 1965. gadā,  taču 1964. gada augustā lidojumu atceļ. 

1965. gada septembris - «Sojuz A-4», pamatapkalpe Beregovojs, Solovjova, rezerve Šatalovs, Žolobovs. Sākumā pamatapkalpē ir Titovs, taču viņa rādītāji nav tik labi un viņu nomaina Beregovojs. Tā būtu otrā jauktā apkalpe kosmosā lodojumam uz Mēnesi 1965. gadā,  taču 1964. gada augustā lidojumu atceļ. Tikai mēnesi pēc tam, kad apkalpe sāk gatavoties lidojumam.  

Tālāk jau koriģētie plāni (iemesls - nesējraķetes N-1 nesekmīgie izmēģinājumi) paredz lidojumus 1969. gadā:

1969. gada marts - «Sojuz 7K-L1 pirmā misija», pamatapkalpe Ļeonovs, Makarovs, rezerve Kukļins. Pirmā Mēness aplidošana. 1968. gada 24. septembrī pirmie lidojuma kandidāti ir Bikovskis un Rukavišņikovs. Taču pēc trīs dienām, kad tiek nosauktas apkalpes, jau dzird Ļeonova un Makarova vārdus. Padomju plānus apsteigt ASV izjauc pēkšņais lēmums «Apollo-8» lidojumu apkārt Mēnesim veikt 1968. gada Ziemassvētkos. Ir problēmas ar «Sojuz 7K-L1» startu  bezpilota režīmā. Tas nozīmē, kad pilotējamais lidojums nav iespējams pirms 1969. gada marta. Kad amerikāņu lidojums izrādās sekmīgs, padomju puse nolemj, ka nesamierināsies ar «otro vietu» un lidojumu atceļ vispār. 

1969. gada maijs - «Sojuz 7K-L1 otrā misija», pamatapkalpe Bikovskis, Rukavišņikovs, rezerve Kļimuks. Plānotais otrais lidojums apkārt Mēnesim. 

1969. gada jūlijs - «Sojuz 7K-L1 trešā misija», pamatapkalpe Popovičs, Sevastjanovs, rezerve Vološins. 1968. gada 24. septembrī apkalpē vēl ir Popovičs un Makarovs, tad pēdējo pārceļ uz pirmo apkalpi, bet viņa vietā nāk Sevastjanovs.  

1969. gadā tiek plānoti arī reisi ap Zemi, lai izmēģinātu Mēness kabīni un kuģa L3 sistēmas: 

1969. gada novembris - «Sojuz n. 17», pamatapkalpe Grečko, Kukļins. Lidojums, lai izmēģinātu savienošanos ar Mēness kabīni, 15 vai 16 dienu lidojuma laikā pārbaudot L3 dzīvības nodrošinājuma sistēmu, kā arī  individuālo pārvietošanās līdzekli ārpus kuģa EVA.

1969. gada novembris - «Sojuz n. 18», pamatapkalpe Hrunovs, Jeļisejevs. Otrais kuģis kopējam lidojumam ar iepriekš minēto «Sojuz», kad Mēness kabīni un orbitālo kuģi tēlotu abi kuģi «Sojuz»: pirmais tēlotu aktīvo Mēness orbitālo kuģi, otrais — pasīvo Mēness kabīni.

Apkalpes tika nokomplektētas 1969. gada februārī, bet aprīlī abas atsevišķās misijas tika nomainītas ar kuģu «Sojuz - 6/7/8» kopējo grupveida lidojumu.

1970. gada februāris-marts - «Sojuz n. 19», pamatapkalpe Fartušnijs, Šatalovs. Aktīvais kosmiskais kuģis otrajā plānotajā lidojumā pēc tādas pat programmas, kā iepriekš minētais 1969. gada novembra lidojums.

1970. gada februāris-marts - «Sojuz n. 20», pamatapkalpe Pacajevs, Šoņins, Jazdovskis. Pasīvais kosmiskais kuģis otrajā plānotajā lidojumā pēc tādas pat programmas, kā iepriekš minētais 1969. gada novembra lidojums. Lidojums paredzēja arī viena vai divu apkalpes locekļu pāriešanu uz otru kuģi pa ārpusi un atgriešanos ar to uz Zemi.

Tā kā amerikāņi ir pirmie arī uz Mēness, tad PSRS pilotējamā kosmonautika pārslēdzas uz orbitālo staciju izveidi.

Informāciju par to laiku notikumiem no citiem avotiem var iegūt arī šeit:

http://www.buinovsky.boom.ru/index.html

http://www.trud.ru/article/20-02-2003/53315_ochered_v_kosmos/print

http://airbase.ru/books/authors/books/authors/rus/r/rebrov-m-f/space_crash/1/

http://novostigalaktiki.ru/item/73

http://zhurnal.lib.ru/b/bujnowskij_e_i/baiki.shtml

-t.p.]

Pēc Beļajeva un Ļeonova lidojuma ar «Voshod-2» 1965. gada martā Padomju Savienībā vairāk nekā divarpus gadus nenotiek pilotējami lidojumi kosmosā. Beidzot, 1967. gada 23. aprīlī notiek pirmais kuģa «Sojuz» izmēģinājuma lidojums. Kuģis, kā jau mēs zinām, bija jau mirušo Koroļova un Voskresenska gara bērns un bija gatavs jau 1963. gada beigās. To palaida 1967. gada aprīlī, tāpēc ka ap to laiku jau bija gatava spēcīgāka nesējraķete. Taču arī šim nesējam bija tā pati «daudzkameru» struktūra, kas sastāvēja no divdesmit dzinēju saišķa. Tā kā saišķu ideja piederēja Koroļovam, tad var teikt, ka arī nopelni «Sojuz» startā piederēja Sergejam Koroļovam..

Ak vai, šī starta laikā lieliskais konstruktors jau bija miris; viņa, vsuresoša vairs nebija cehos, kur tikai gatavota tehnika, neviens vairs ar tādu skurpulozitāti neiedziļinājās katros sīkumos, tīri «koroļoviskā» prasme un spēja paredzēt kļūdas bija zudusi. Bet sistemātiskā raķešu mezglu pārbaude pirms starta ar elektronu skaitļojamo mašīnu palīdzību, kas sen ir noteikta ar likumu Amerikā, Padomju Savienībā nenotiek vēl joprojām. Rezultātā, «Sojuz-1», kas vai nu piesardzības, vai arī svara ekonomijas dēļ tika palaists ar vienu kosmonautu uz borta, cieta katastrofu un aizgāja bojā.

«Sojuz» pilotēšanai tika izraudzīts pats izglītotākais un prasmīgākais padomju kosmonauts <st2:city><st2:place>Vladimirs</st2:place></st2:city> Komarovs. Viņš bija pirmais no padomju kosmonautiem, kas kosmosā devās orto reizi. Un otrais lidojums kļuva viņam liktenīgs.

Par «Sojuz-1» un Vladimira Komarova bojā ejas apstākļiem ir zināms ļoti maz. Oficiālā padomju versija ir tāda, ka kuģis pēc 24 stundu lidojuma normāli iegāja atmosfēras biezajos slāņos, taču 7000 metru augstumā virs Zemes nenostrādāja galvenie izpletņi un «Sojuz» ietriecās zemē.

Šī versija man liekas vairāk nekā šaubīga. Vispirms, pārdomas izraisa lidojuma ilgums — 24 stundas. Atkal tātad, 17 apļi, atkal «suņu programma», kā «Vostok-2», «Voshod-1», «Voshod-2»? Taču, kāpēc bija no jauna veikt šo veco programmu, kuru ļoti negribīgi un apstākļu spiests izmantoja vēl Koroļovs, no kuras viņš gandrīz vai kaunējās? «Voshodu» 24 stundu lidojumam bija precīzs izskaidrojums. «Lodītes» bija pārslogotas, tajās pirmajā reizē sēdēja trīs, otrajā — divi cilvēki. Šī iemesla <st2:place><st2:state>dēļ</st2:state></st2:place> ilgstošs lidojums nebija iedomājams, jo dzīvības nodrošināšanas līdzekļu bija ļoti maz. Septiņpadsmit apļu, kā zināms, bija tas minimālais lielums, pēc <st2:place>kura</st2:place> «lodītes» nonāca izdevīgā pozīcijā, lai nolaistos.

Neviens no šīem iemesliem nevarēja iespaidot «Sojuz-1» lidojuma ilgumu. Kuģī, kas bija plašāks kā «lodītes», atradās tikai viens kosmonauts. Pat ja tā laika nesējraķetes jauda neļautu stipri noslogot «Sojuz», tik un tā dzīvības nodrošināšanas rezerves diez vai būtu mazāk, kā uz desmit dienām. Atcerēsimies, ka pat «Voshod-1» atradās trīs dienu skābekļa krājumi trim cilvēkiem — to pietiktu deviņām dienām vienam cilvēkam. Skaidrs, ka ne jau dzīvības nodrošināšanas līdzekļu trūkums ierobežoja Komarova lidojumu vienas diennakts garumā.

No otras puses, mēs tagad zinām, ka pirmais, sekmīgais «Sojuz» lidojums, kas notika pusotru gadu pēc Komarova katastrofas, ilga četras diennaktis (arī ar vienu kosmonautu uz borta). Grūti iedomāties, ka 1967. gad lidojums tika plānots tikai uz vienu diennakti. Tajā laikā amerikāņi bija veikuši jau desmit kuģu «Gemini» lidojumus pēc kārtas, daži «Gemini» kosmosā uzkavējās nedēļām. [...un visos lidoja divi astronauti — t.p.] lai arī Komarova lidojums kā vecajos laikos nepretendētu uz kaut kāda «pārākuma» nostiprināšanu, tomēr kaut kādu progresu jau vajadzēja parādīt.

Lūk, tāpēc es ar lielām grūtībām pieļauju domu, ka komarovam patiešām vajadzēja atgriezties uz Zemes jau nākošajā dienā. Ja man ir taisnība, tad lidojums tika plānots uz ilgāku laiku un «izpletņu» hipotēze, kuru izvirza padomju avoti, neiztur kritiku. Tad Komarova mēģinājums pirms laika atgriezties uz Zemi (ārvalstu radionovērotāji uzskata, ka šāds mēģinājums ir noticis) ir izskaidrojams ar kaut kādām kļūmēm uz borta un pār tām mēs varam tikai minēt. Šo teoriju apstiprina vēl arī tas, ka Rietumu novērotāju radiostacijas bija dzirdējušas dīvainu un uztraucošu Komarova sarunu ar padomju lidojuma centru, kad kuģis vēl atradās orbītā. Pēc preses ziņojumiem saruna esot notikusi starp Komarovu un sievieti-operatori no Zemes, turklāt Komarovs ir ziņojis, ka viņam uz borta ir kļūmes. Diemžēl man neizdevās no Anglijas iegūt šīs sarunas ierakstu — vai nu tas netika ierakstīts, vai arī šādus ierakstus ir nolemts publiski neizplatīt. 

[Šeit man jāatgādina šīs grāmatas 6. turpinājumu, kur es dodu papildus informāciju par PSRS plāniem lidojumiem uz Mēnesi, kurus iesāka kuģu «Sojuz» starti pagājušā gadsimta 60-to gadu otrajā pusē. Starp citu, tolaik pa visu Savienību klīda baumas, ka Komarovs īstenībā esot dzīvs, tikai nosēdies Ķīnā, lai aizbēgtu no PSRS, vēl viens padomju slepenības auglis — lai nu kas, bet baumas Savienībā bija pa pilnam — t.p]

Komarova bojā ejas iemeslam gan nav būtiskas nozīmes mūsu stāstā. Man personīgi katastrofa bija smags pardzīvojums, jo Vladimiru Mihailoviču Komarovu es pazinu personīgi un dziļi cienīju. Atšķirībā no mazizglītotajiem un brīžiem trulajiem pilotiem, kādi bija, teiksim, Gagarins, Nikolājevs, Popovičs, Bikovskis, Tereškova, Vladimirs Komarovs bija inteliģents cilvēks — turklāt, pēc maniem visai virspusējiem novērojumiem, arī labsirdīgs un maigs.

Nav nekāds brīnums, ka «Sojuz-1» katastrofa atbīdīja tālākos startus Padomju Savienībā par pusotriem gadiem. Katastrofām vienmēr ir tādas sekas. 1967. gada 27. janvāra traģēdija Kenedija zemesragā, kad ugunsgrēka dēļ bojā aizgāja trīs kosmonauti, «Apollo» progammas izpildi atbīdīja apmēram uz tādu pašu laiku. Taču ir svarīgi atzīmēt, ka ja arī Komarova lidojums 1967. gadā nebūtu beidzies traģiski, Padomju Savienības atpalikšana no ASV kosmisko lidojumu jomā tāpat būtu palikusi milzīga. Padomju Savienībai taču vajadzētu (starp citu, nav zināms, kāpēc) atkārtot daudzveidīgo kosmisko eksperimentu programmu, ko desmit lidojumos izpildīja kuģi «Gemini» (ar tieši tādu pašu mērķi, sagatavot izsēšanos uz Mēness). Līdz šim (es šīs rindas rakstu 1970. gadā, pirms Ziemassvētkiem, jau pēc tam, kad uz Mēness ir nogādāts padomju «lunohods») padomju pētnieki ir visai tālu no tā, lai izpildītu tādu darbu apjomu, kas tika izpildīts kuģu «Gemini» lidojumos apkārt Zemei. Starp citu, pēdējais no sērijas «Gemini» lidojumiem notika 1966. gada novembrī. Ja atceramies programmu «Apollo», kuras ietvaros jau trīs ASV astronautu grupas ir izsēdušās uz Mēness, tad tur lietas ir vēl vienkāršākas: kaut kam līdzīgam Padomju Savienība vispār vēl nav ķērusies klāt.

Jums tagad ir skaidras tās sajūtas, kas man bija, kad es runāju ar izdevēju Londonā. Amerikāņi jau bija izpildījuši «Gemini» programmu, kāda PSRS vēl nemaz nebija sākta; ASV gatavošanās programmai «Apollo» noritēja pilnā sparā, bet mani padomju draugi-zinātnieki par to pat nevarēja sapņot, lai sāktu plānot kaut ko līdzīgu. [Te gan autors pārspīlē, jo Mēness programma jau PSRS bija, to oficiāli slēdza tikai 1974. gadā — t.p.] Tajā pašā laikā, neviens mans arguments nepārliecināja izdevēju: viņš stingri pastāvēja uz to, ka krievi tik un tā pirmie aizlidos uz Mēnesi!

Tajos gados, kad es dzīvoju Anglijā, man bieži uzdeva jautājumu: ar ko izskaidrot to, ka padomju tempi kosmosa apgūšanā palika lēnāki? Varbūt, ka jaunā vadība, kas nāca pie varas pēc Hruščova, nolēma saprātīgāk izmantot resursus? Zinošākie ļaudis interesējās, vai padomju kosmiskos pētījumus neietekmēja Koroļova nāve? Taču visos šajos jautājumos bija jūtams viens zemteksts: kā tas tā sanāca, ka PSRS «pazaudēja» savu pārsvaru Amerikas priekšā?

Es ceru, ka tagad pēc visa, ko mēs zinām, var skaidri pateikt: nekāda padomju pārsvara kosmosa apgūšanā vienkārši nekad nav bijis. Bija pārsvara redzamība — bija izrādes, kuras lieliski uzveda izcilais režisors Koroļovs pēc amerikāņu scenārijiem. Protams, pat viņš ilgi nespētu turpināt šīs izrādes; vēl vairāk - bez viņa tās tūlīt pat izbeidzās. Tas, ko Padomju Savienība kosmosā dara tagad, atstāj bēdīgu iespaidu.

Iepriekšējās lapaspusēs es jau runāju, bet tagad atkārtošu, jo tas ir svarīgi: Padomju Savienības atpalicība kosmosā ir organiska un likumsakarīga — Padomju Savienība vispār ir atpalikusi zeme, konkrēti — tehnoloģiski atpalikusi. NE-dabiska un NE-likumsakarīga bija tieši PSRS iziešana uz kosmiskās skatuves — taču tagad mēs zinām, ka tas bija tikai ģeniāla cilvēk mēģinājums «pārlekt pāri savam laikam». Ģēnijs jau vienmēr apdzen savu laiku — vienalga kādā cilvēces darbības sfērā.

Man var iebilst, ka Padomju Savienība nodarbojas ne tikai ar kosmiskiem pētījumiem, tai ir milzīgas jaudas atombumbas, starpkontinentālās balistiskās raķetes, atomzemūdenes, milzums modernu lidmašīnu. Taču ir pārsteidzīgi spriest par valsts tehnoloģiskās attīstības līmeni pēc šiem kritērijiem.

Pateicoties nežēlīgai un nekontrolējamai diktatūrai, padomju vadītāji var, ja vēlas, novirzīt jebkurus līdzekļus, lai sasniegtu konkrētus, šaurus mērķus. Tāds režīma šaurs mērķis vienmēr ir bijusi — bruņošanās sacensība. Vairāk nekā puse no visiem padomju rūpniecības uzņēmumiem izlaiž vai izstrādā tikai militāru produkciju; pārējo rūpnīcu un fabriku vidū ļoti daudzas laiku pa laikam regulāri izpilda armijas pasūtījumus vai arī dara to visu laiku. Piemēram, kad es strādāju autorūpnīcā Maskavā, tad tur bez vieglajām automašīnām militāro iestāžu pārraudzībā ražoja arī, vispirms, starterus armijas lidmašīnu dzinēju palaišanai, pēc tam spoles armijas lauka telefoniem. Turklāt, rūpnīca skaitījās pilnīgi «atklāta», neslepena un to bieži apmeklēja ārzemnieki. Gadījās, ka es pats vadāju ārzemju viesus pa rūpnīcu, cītīgi apejot tos iecirkņus, kuros izgatavoja armijas produkciju. Starp citu, arī kļūdas dēļ es nespētu šajā iecirknī iekļūt: tur bija izvietota iekšējā apsardze un ieiešanas atļauja bija tikai tiem, kuriem caurlaidē bija īpašas papildus lapiņas.

Ar tādu spēku koncentrāciju, upurējot iedzīvotāju dzīves līmeni, protams, ka var sasniegt daudz — īpaši tādā, resursiem bagātā zemē kā Padomju Savienība. Un tomēr tehnoloģiskā atpalicība PSRS eksistē arī apbruņojuma sfērā. Ne velti Padomju Savienība veic tik vērienīgus, mēroga un izmaksu ziņā nebijušus pasākumus vispasaules spiegošanā. Padomju atombumba zināmā mērā ir arī no Rietumiem aizvestā atompētnieka Bruno Pontekorvo nopelns, tas it tādu spiegu kā Klauss Fukss, Abels un citu darbība; padomju kodoltermiskā (ūdeņraža) bumba — ta'dā pašā nozīmē — Rozembergu laulātais pāris un viņu līdzzinātāji; padomju atomzemūdenes — tas ir Gordons Lonsdeils, Krogeru laulātais pāris un citi aģenti.

Tikai raķešu būvē PSRS stāvoklis bija nedaudz labāks, kā citās nozarēs, jo šeit vismaz darbojās kaut kāda tradīcija, eksistē Candera-Koroļova «skola». Taču, protams, arī šeit ārzemju pieredze un tehnika radīja spēcīgu iespaidu. Atcerēsimies kaut vai vācu speciālistus, kurus atveda no Vācijas uz PSRS pēc Otrā pasaules kara, atcerēsimies Jangelu, kurš joprojām ieņem vienu no augstākajiem posteņiem padomju raķētnieku hierarhijā. 5

[Šeit slēpjas vēl kāds noslēpums. Viens no diviem, vai nu autora ziņas par Jangelu nav precīzas, vai arī... ir kas cits. Jo oficiāli, spriežot pēc Vikipēdijas, Mihails Kuzmičs Jangels ir dzimis Krievijā 1911. gadā, Irkutskas guberņā un viņam ar hitlerisko Vāciju nav nekādas saistības, miris 1971. gadā ar infarktu tieši savā 60. dzimšanas dienā. Varbūt autoru maldinājis Jangela nekrieviskais uzvārds? Varbūt viņš tik ļoti nemaz nepārzina visu to «ķēķi», kā pats raksta? Nu tādā ziņā, ka totālas slepenības apstākļos arī viņa informatori varēja kaut kur kļūdīties — t.p.]

Bez tam Padomju Savienībā arī šajā nozarē notiek ļoti aktīva izlūkdarbība. Tipisks piemērs — Rietuvācijas raķetes «Sidewinder» nolaupīšana un tās pārvešana uz Austrumu zonu.

5 — Skatīt 3. piezīmi 6. turpinājumā.

Padomju rūpniecības vienpusējā attīstība militārās produkcijas virzienā dārgi maksā  valstij un tās iedzīvotājiem. Valstī, kurā māk izgatavot raķetes un bumbas, izrādās nav iespējams noorganizēt pašiem savu autoražošanu. Visi padomju automobiļi, kas pēdējā pusgadsimta laikā ir izgatavoti, tādā vai citādā ziņā ir ārzemju izcelsmes. Vēl bezcerīgāka ir atpalicība tādās padomju tehnikas nozarēs kā, kā plastmasas, mākslīgās šķiedras, ķīmiskā mēslojuma un herbicīdu ražošana. Visā valstī netiek izgatavots kvalitatīvs apģērbs, ne arī labi apavi. Pat ne vairāk vai mazāk kvalitatīvs papīrs. [Derētu atcerēties, kā padomju laikos tika «medītas» kvalitatīvās importa preces, apavi, jo no padomju apaviem radās tikai varžacis un tulznas, zinu no pieredzes, kad kurpes vajadzēja vispirms «ievalkāt», kas prasīja regulāras tulznas līdz asinīm — t.p.] Lai gan valstī ir gigantiskas auglīgas zemes platības un ļoti zems iedzīvotāju blīvums — apmēram 11 cilvēki uz kvadrātkilometru — iedzīvotāju apgāde ar maizi ir pilnīgi atkarīga no dotā gada ražas. Ja raža ir bijusi maza  - valsts nonāk uz bada sliekšņa un, izmantojot savus dabas resursus: zeltu, kažokādas un citas vērtības, sāk iepirkt graudus ārzemēs. [Ne jau velti tolaik bija pa kluso stāstāma anekdote, ka Hruščovs labību sēj Neskartajās zemēs, bet ražu novāc Kanādā — t.p.]

Izmantojot savus lieliskos palīgus un neierobežotos resursus, pats būdams lielisks inženieris, Sergejs Koroļovs uz tāda tehniskās attīstības fona spēja panākt to, ko viņš panāca — konkrēti: izveda orbītā ap Zemi kuģus-pavadoņus. Taču, lai noorganizētu, teiksim, cilvēka lidojumu uz Mēnesi, ir vajadzīgs tik daudzveidīgs un sarežģīts tehnoloģisks komplekss, ka pat, ja Koroļovs pašreiz būtu dzīvs, diez vai viņš šo lietu uzņemtos. Ne velti, kā liecina viņa oficiālais biogrāfs, savas dzīves pēdējos mēnešos Koroļovs ir domājis sarakstīt lielu grāmatu par raķešu tehniku, kurā «īpašu uzmanību Sergejs Pavlovičs gribēja pievērst starpplanētu orbitālajām stacijām un citiem objektiem, kuros cilvēks ilgstoši spētu uzturēties kosmosā».

Zinot par amerikāņu projektu «Apollo» - 1965. gadā projekts visos sīkumos jau bija publicēts — Koroļovs PSRS redzēja vienīgo alternatīvu — būvēt orbitālās stacijas. Vismaz šī plāna izpilde likās reāla un cerīga. Pagaidām pat šīm kautrajām Sergeja Koroļova cerībām nebija lemts piepildīties. [Kā es jau rakstīju, līdz 1974. gadam PSRS pilotējamā kosmonautika nodarbojās ar Mēness programmu. Te gan jāpiezīmē, ka arī darbs pie orbitālajām stacijām bija sācies , turklāt divos virzienos: DOS — dolgovremennaja orbitaļnaja stancija un OPS — orbitaļnaja pilotirujemaja stancija , pēdējā tīri militārā, zināma arī ar nosaukumu «Almaz», oficiāli visas stacijas tolaik gāja zem «Salūts» markas — t.p.]

Kosmiskie lidojumi PSRS pēc Sergeja Koroļova nāves notika bez jebkādas sistēmas, nervozi un mazefektīgi. Pirmais, sekmīgais kuģa «Sojuz» lidojums notika 1968. gada oktobrī un ilga četras dienas, turklāt vienīgais kosmonauts Georgijs Beregovojs mēģināja tuvoties otram, bezpilota kuģim «Sojuz». Tas notika divarpus gadus pēc tam, kad Neils Ārmstrongs jau bija veicis pirmo kuģa savienošanos ar nepilotējamu aparātu, turklāt par šo eksperimentu, kura laikā radās dramatiska situācija un bija vajadzīga steidzīga atvienošanās, eksistē vesela kaudze literatūras, kuru, droši vien rūpīgi ir izstudējuši padomju speciālisti. Tomēr kosmonauts Beregovojs pat nespēja savu «Sojuz» piestūrēt tuvu bezpilota kuģim.

Tikai 1969. gada janvārī Padomju Savienībā notiek divu pilotējamo kuģu - «Sojuz-4» un «Sojuz-5» - savienošanās kosmosā. Tas notiek trīs ar pus gadus pēc tamlīdzīgas amerikāņu operācijas un mēnesi pēc tam, kad no Mēness apriņķošanas orbītas ir atgriezušies «Apollo-8» astronauti. Līdz šim pilotējamo kuģu savienošanās eksperiments PSRS nav atkārtots, kaut gan 1969. gada oktobrī (trīs mēnešus pēc tam, kad amerikāņi nosēdās uz Mēness) kosmosā tika palaisti trīs kuģi «Sojuz» ar intervālu viena diennakts. Visi Rietumu eksperti domāja, ka šie kuģi beidzot savienosies kosmiskajā stacijā; Padomju Savienības sasniegumu reklamēšanas speciālisti un visi antiamerikāņu žurnālisti jau jūsmoja, ka tīlīt, tūlīt Padomju Savienība parādīs pasaulei kādu izcilu, brīnumainu, pārsteidzošu sasniegumu. Tieši tad «Times» uzrakstīja, ka trīs Padomju Savienības kuģu kopējais lidojums nozīmē kādu revolūciju kosmosa izpētē. Taču par lielu nožēlu visiem šiem slikti informētajiem labvēļiem, trīs «Sojuz-i», pariņķojuši Zemes orbītā pa piecām dienām katrs, nosēdās uz Zemes, tā arī neparādījuši <st2:place>ne vismazāko</st2:place> «pārsteigumu».

Pēc tam pagāja četrpadsmit mēneši un Padomju Savienībā notika tikai viens pilotējams lidojums. Jau mums pazīstamais Nikolājevs un cits kosmonauts Sevastjanovs veica ilgu, bet tikpat «pārsteigumiem» nabadzīgu lidojumu kārtējā «Sojuz-ā» apkārt Zemei. Visas šīs darbības tālu atpalika no tā darba apjoma, ko izpildīja ASV astronauti 1966. gadā pabeigtās programmas «Gemini» gaitā.

Un tomēr teikt, ka Padomju Savienība tagad atpaliek no Asv kosmisko pētījumu nozarē par «veseliem četriem gadiem» nevar. Salīdzināt «konkrētos sasniegumus», kā jau mēs redzējām tajos piemēros, kad Koroļovs «apdzina» amerikāņus, ir lieta visai nedroša. PSRS atpaliek no Asv nevis par četriem gadiem, bet gan par veselu laikmetu, kā pareizi savā vēstulē atzīmēja savā nesenajā vēstulē-protestā trīs padomju zinātnieki A. Saharovs, R. Medvedjeve un V. Turčins.

[Te gan jāpiebilst, ka vismaz orbitālo staciju ziņā PSRS izdevās gūt panākumus. Kaut arī tas notika diezgan lēni. «Salūts-1», viena nesekmīga savienošanās, viena apkalpe, kas nolaižoties aiziet bojā un no tā laika kosmonauti bez skafandriem vairs nelido. «Salūts-2» - avārija kosmosā un neviena apkalpe to neapmeklē. «Kosmoss-557», kas nekļuva par «Salūtu-3», avārija tikko izejot orbītā. «Salūts-3» - viena apkalpe, otrai neizdodas savienoties. «Salūts-4» - tikai divas apkalpes. «Salūts-5» - divas apkalpes, bet trešajai neizdodas savienoties. Un tikai 1977. gada 29. septembrī palaistā stacija «Salūts-6» darbojas normāli un to apmeklē 19 kuģi «Sojuz» -t.p.]

Amerikāņu programma «Apollo» un nepieredzētā padomju cilvēku interese par cilvēka izsēšanos uz Mēness nopietni satrauca Maskavas diktatorus. Amerikāņu «iebrukums» uz Mēness, īpaši vienpadsmit mēnešus pēc padomju tanku iebrukuma Čehoslovākijā, radīja ārkārtīgi negatīvu propagandas efektu uz PSRS vadību. Nav šaubu, ka vēl pirms «Apollo-11» starta pašreizējie, vadošie padomju kosmonautikas speciālisti saņēma uzdevumu, visiem spēkiem, vienalga kā mazināt amerikāņu triumfa efektu. [Vēlāk, kā medusmaize Padomijai bija arī dažu Rietumu dzeltenās preses žurnālistu mēģinājumi pierādīt, ka «Apollo» programma ir blefs. Superjaudīgu nesējraķešu starti tikai blefa <st2:place><st2:state>dēļ</st2:state></st2:place>? Jau tas izklausās smieklīgi, turklāt astronautu sarunas ar centru no Mēness orbītas ir uztvēruši par PSRS. Ja tas būtu blefs, tad tas būtu vienīgais gadījums vēsturē, kad neviens cilvēks no tādas milzīgas organizācijas kā NASA, nav «izpļāpājies». Parasti nekad kaut ko tādu paturēt noslēpumā nevienam nav izdevies. Turklāt, šī «blefa» radīšanai vajadzētu ieguldīt ne mazāk līdzekļu, kā reāliem lidojumiem — t.p.] Un lūk, iesākas vesela bezpilota lidojumu sērija, kuru grūti nosaukt savādāk kā apkaunojošu.

Tajās pašās dienās, kad uz Mēnesi devās «Apollo-11» ekspedīcija, Padomju Savienībā pēkšņi palaiž bezpilota Mēness staciju «Luna-15». Tā ierodas Mēness orbītā tieši tad, kad Ārmstrongs un Oldrins veic cilvēces vēsturē pirmo nosēšanos uz Mēness. Šis starts izsauc kārtējo nervozitāti amerikāņu pētniekos. Tiek izteiktas visneiedomājamākās hipotēzes par šī automāta mērķi — līdz pat tādām, ka tur atrodas slepens ierocis, lai iznīcinātu «Apollo». Savienotās Valstis pat oficiāli, caur diplomātiskiem kanāliem prasa PSRS paskaidrojumu un saņem PSRS Zinātņu Akadēmijas prezidenta M. Keldiša atbildi, ka «Luna-15» nekādā veidā netraucēs «Apollo» ekspedīcijas darbam. Tā ir tīra patiesība: «Luna-15» nokrīt uz Mēness tālu no tās vietas, kur nosēžas «Apollo» Mēness kabīne. Taču «Luna-15» lidojuma mērķis tā arī paliek neskaidrs. Komunikē, kas šājā sakarā tiek publicēts PSRS, ir ieturēts tādos pašos miglainos toņos un tur tiek ziņots, ka «Luna-15» esot «izpildījusi savu darbu programmu».

grunts. Skatiet arī http://en.wikipedia.org/wiki/Luna_programme — t.p.]

Un tikai vairāk nekā pēc gada, kad uz Mēness ierodas nākošā padomju automātiskā stacija «Luna-16», kļūst skaidrs iepriekšējā lidojuma mērķis. Lieta tāda, ka «Luna-16» ir apgādāta ar automātisku iekārtu, kas paņem Mēness grunts paraugus ar kopējo svaru ap 100 gramiem, un atgriežamo sekciju. Mēness grunts automātiski tika ievietota šajā sekcijā, kuras diametrs bija apmēram 30 cm, un atgriezts atpakaļ uz Zemi.  Padomju avīzes saceļ nokavētu troksni par to, cik labi ir pētīt Mēnesi ar automātiskajiem aparātiem, neriskējot ar cilvēku dzīvībām.

Pēc tam vairs nepalika nekādu šaubu, ka Mēness grunts paraugus uz Zemes bija jānogādā arī «Lunai-15», kas nekaunīgi tika palaista gandrīz vienlaikus ar «Apollo-11». Tas dotu padomju propagandai iespēju pretnostatīt padomju sasniegumus amerikāņu sasniegumiem un pateikt, ka mēs, lūk, paveicām vispār to pašu, tikai bez cilvēkiem. Skaidrs, ka ZPI-88 valdīja parastā steiga un drudzis - «Lunu-15» taču vajadzēja palaist tieši laikā — tāpēc arī kaut kas nogāja greizi. Lai veiktu tādu pašu, tikai sekmīgu reisu, nācās pastrādāt vēl vienu gadu. Bet amerikāņiem «Apollo» programmas lidojumi notiek pēc saraksta (padomju kosmiskajā enciklopēdijā var izlasīt sarakstu līdz pat «Apollo-20» ekspedīcijai, kuru jau ir paspējuši atcelt, tur ir norādīti arī astronautu vārdi un koordinātes uz Mēness, kur viņiem jānolaižas), pat «Apollo-13» avārija pārvērtās sava veida kosmiskā triumfā. Un tāpēc padomju speciālistiem, godīgākajiem no kuriem, nešaubos, vajadzētu  būtu piesarkušiem no kauna, bija jāizdomā jauni triki. Tā tika izdomāts un 1970. gada novembrī palaists «lunohods». [Sīkāk par to 7. turpinājumā — t.p.]

Bija jautri — un tas napalika nepamanīts Rietumu žurnālistiem — ka nekur netika publicēti skaļi izreklamētā «lunohoda» izmēri. Visi šo pašgājēju, ar saules baterijām apgādāto ratiņu fotouzņēmumi tika pasniegti tā, lai apkārt nebūtu nekādu priekšmetu, kuru izmēri būtu zināmi — piemēram augi, mēbeles vai cilvēki. Žurnālistiem Maskavā tika parādīts palielināts «lunohoda» modelis, bet skaidras atbildes uz jautājumiem par izmēriem netika dotas. Viss tas noveda pie tā, ka pat tāds pieredzējis, angļu zinātniskais žurnālists kā Pīters Fērlijs no TV kompānijas «Temza», paziņoja, ka «krievu lunohods esot tikpat liels kā automobīlis Mini».

Bez tam, man pilnīgi ir skaidrs, ka «lunohods» ir kas līdzīgs pašgājējai rotaļlietai un tas diezin vai ir garāks par diviem metriem. Mani aprēķini ir vienkārši. Pirmkārt, par to runā fakts, ka «lunohoda» īstie izmēri tiek slēpti. Ja tas būtu kaut vai četrus metrus garš (arīt tad mazāks par auto), tad to jau varētu paziņot nekaunoties. Otrkārt, stacijas «Luna-17» starts ar «lunohodu» notika ļoti drīz pēc «Luna-16», kuras izmēri tagad ir zināmi un uz kuras nevarētu izvietot pat divus metrus garus ratiņus. Nav šaubu, ka «Lunas-17» sistēmas un galvenie parametri ir tādi paši kā «Lunai-16», no šejienes izriet, ka no mazā «lunohoda» ir izteisīts liels blefs.

[«Lunohod-1» bija 2,3 m garš un svēra 756 kg, «Lunohod-2» svēra vairāk — 840 kg, bet bija īsāks — 170 cm, taču gandrīz tikpat plats — t.p]

Un tomēr, neskatoties uz atsevišķu Rietumu aprindu karstāko vēlēšanos to saglabāt, mēs novērojam, ka patlaban padomju kosmiskais blefs noriet.

Jo, ja ir runa par raķešu būvi, tad staciju «Luna-16» un «Luna-17» palaišana, bet pirms tam divas stacijas «Zonde-6» un «Zonde-7», kas aplidoja Mēnesi un atgriezās atpakaļ, nav nekas jauns no tā, ko Padomju Savienība jau ir sasniegusi. Patiešām, vēl 1959. gada septembrī Koroļovs nodrošināja Padomju Savienībai kārtējo «pārākumu», palaižot uz Mēnesi staciju «Luna-2», kas nogādāja uz Mēness metāla plāksnīti ar PSRS ģērboni un Ļeņina portretu. Rupji runājot, lai sūtītu uz Mēnesi pēdējās stacijas varētu izmantot to pašu raķeti (lai gan, noteikti tika izmantota cita, jo ir pagājuši jau 11 gadi). Var droši teikt, ka stacijas «Luna-16» un «Luna-17» nav bijušas smagas — citādi jau Padomju Savienībai nebūtu nekādu iemeslu tik rūpīgi slēpt to svaru.

[Te nu jāpiezīmē, ka autors šauj pār strīpu. Tas gan nav nekāds brīnums, jo slepenība vienmēr ir iemesls tam, lai rastos arī aplami priekšstati. Turklāt, autors tomēr vairāk vai mazāk bija cilvēks no malas. «Luna-2» svēra 390 kg, «Luna-16» - 5600 kg — t.p.]

Jaunais «Luna-16» un «Luna-17» startos bija tas, ka tika modernizēta sakaru un distances vadības sistēma, pateicoties, kam «Lunas-16» starts automātiski tika vadīts no Zemes, bet «lunohods» automātiski braukā pa Mēnesi, vadīts no vadības centra uz Zemes. Taču šī lietas puse tieši nesaistās kosmiskās tehnikas attīstību un tikai rāda, ka pēdējā laikā padomju elektronikas speciālisti ir samazinājuši to milzīgo plaisu šajā svarīgajā nozarē starp ASV un PSRS. Taču šī plaisa eksistē, un tā joprojām ir liela, neskatoties uz pa radio vadāmās Mēness rotaļlietas panākumiem.

Turpinājums sekos.