Vēl jāatzīmē, ka savu Mēness programmu bīdīja arī šeit pieminētais Vladimirs Čelomejs, kas projektēja «smagās» nesējraķetes «UR-500» jeb «Proton». Tika strādāts pie īpaši nestspējīgas raķetes «UR-700» un kosmiskā kuģa «LK-700», tikai izgatavots pat kuģa makets, taču — amerikāņus šajā ziņā vairs nebija iespējams apsteigt un galu galā padomju kosmonautika pārorientējās uz orbitālajām stacijām. Tās bija padomju pilotējamās Mēness kosmonautikas beigas. Taču arī amerikāņu Mēness programma beigās izrādījās pārāk vērsta uz to, lai «pārspētu» PSRS. Reāla Mēness apgūšana tolaik nevienam nebija vajadzīga un, acīmredzot, nav vajadzīga arī pašlaik, jo ASV prezidents Baraks Obama ir licis pārtraukt programmu  «Constellation» http://en.wikipedia.org/wiki/Constellation_program - t.p.]

 Savas valdīšanas pēdējos mēnešos Ņikita Hruščovs bija drūmā un nospiestā garastāvoklī. To apliecina visi, kas viņu ir satikuši šajā periodā. Tāda tikšanās bija arī man.

1964. gada augustā-septembrī Maskavā, Lužņiku stadionā notika starptautiska celtniecības mašīnu izstāde. Es biju akreditēts šīs izstādes preses centrā kā žurnāla «Znaņije — sila» korespondents. Pēc tradīcijas izstādi vienā no pēdējām dienām bija jāapmeklē arī «partijas un valdības vadībai» ar Hruščovu priekšgalā. Mums, žurnālistiem pēdējās dienas nācās pavadīt izstādē bez pārtraukuma, no rīta līdz vakaram, jo neviens taču nezināja, tieši kad ieradīsies augstie viesi, bet palaist garām šādu momentu nedrīkstēja. Ar mums preses centrā īsināja laiku arī daudzi ārzemju žurnālisti, gaidot to pašu, kaut parasti viņi tādās izstādēs nemaz neparādījās.

Vairākas reizes preses centrā sākās baumas - «brauc». Patiešām, Lužņiku teritorijā parādījās spēcīga Kremļa apsardzes operatīvā grupa - «pelēkās cepures», kā mēs tās savā starpā mēdzām saukt. Taču, pagrozījušies kādu stundu-divas, «cepures» pēkšņi pazuda — tas nozīmēja, ka vizīte pēdējā brīdī ir atcelta.

Tā arī pienāca pēdējā izstādes darba diena — 6. septembris. Mums par lielu izbrīnu, arī šajā dienā Hruščovs neparādījās, kaut gan «viltus trauksme» tika izziņota divas reizes. Beidzot, dienas beigās tika pateikts, ka žurnālistiem ir jāatnāk uz izstādi nākošās dienas rītā, kad tā jau būs slēgta apmeklētājiem. Par to tika paziņots arī visam izstādes personālam.

Mēs, kā bija teikts, ieradāmies astoņos no rīta un līdz vienpadsmitiem mocījāmies gaidās. Bet vienpadsmitos klusajā, tukšajā izstādē ielauzās «pelēkās cepures» un pēc tam tūlīt ieradās arī pats Hruščovs. Kopā ar viņu nebija, ne Brežņeva, ne Kosigina, ne Suslova, ne Podgornija, bet tikai viņa vietnieks celtniecības lietās Novikovs un daži ministri.

Līdz tam es Hruščovu biju saticis daudzas reizes. Pirmo reizi es viņu redzēju ļoti sen, 1936. gadā, kad es biju 12 gadus vecs «pionieris», bet Hruščovs vadīja Maskavas partijas organizāciju. Tad es viņam «stādīju priekšā» nupat atvērto Krasnorečenskas bērnu parku un viņš mani jūsmīgi apskāva. Tas, protams, nenozīmē kaut kādas personīgās pazīšanās, taču Hruščova tēls un paradumi, tiekoties ar cilvēkiem, man bija lieliski zināmi.

Taču nekad es nebiju redzējis Hruščovu tik drūmu un rupju, kā 1964. gada 7. septembrī. Par spīti saviem paradumiem, viņš ne reizi nepasmaidīja, staigājot pa izstādi. Bet, kad pēkšņi pie viņa metās kāds no izstādes darbiniekiem ar personīgu vēstuli (Padomju Savienībā cītīgi tiek uzturēts viedoklis, ka lūgums, kas nodots tieši «vadoņa» rokās, notiekti tiks izpildīts). Hruščovs nepaņēma aploksni un dusmīgs uzsauca: «Lasies prom, nelieti! Es te esmu strādāt atbraucis, bet tu mani ar papīriem baksti!» Pēc tam nelaimīgo pārtvēra «pelēkās cepures» un sāka noskaidrot, ko viņš īsti ir gribējis.

Mans novērojums nav vienīgais. Es pazinu daudzus žurnālistus, kas strādāja ar Hruščovu regulāri, un viņi visi kā viens apstiprināja to pašu: visu laiku līdz tam, kad 1964. gada septembra beigās Hruščovs devās atpūsties pie Melnās jūras, viņš bija absolūti neciešams. Tāpēc var tikai iedomāties, kāda veida «atgādinājumu» no viņa saņēma Koroļovs, kad viņu pirms «saimnieka» aizbraukšanas uz Kaukāzu bija izsaukuši ar ziņojumu par lidojuma sagatavošanas gaitu.

1964. gada 12. oktobra rītā autobuss atveda lidotāju-kosmonautu Vladimiru Komarovu, inženieri Konstantīnu Feoktistovu un jauno ārstu Borisu Jegorovu pie 38 metrus augstās raķetes. Kosmonauti bija vieglās jakās. Pēc oficiālā ziņojuma pie viņiem piegāja Koroļovs, apkampa katru un nobučoja. Nekad iepriekš viņš to nebija darījis.

Šis, ne visai parastais maigums tūlīt saņēma oficiālu izskaidrojumu. Visi iepriekšējie kosmonauti, lūk, bija tērpti skafandros, bet cilvēku skafandrā apskaut ir neērti un kaut kā muļķīgi. Var jau būt, ka tā...

Kosmonauti pa vienam kaut kā iespiedās «lodītē» un pirmo reizi pirms kosmiskā starta paši aiz sevis aiztaisīja lūku no iekšpuses — viņu priekšgājējus vienmēr «aizskrūvēja» no ārpuses ar īpašiem instrumentiem, ar sprāgstošo bultu sprieguma kontroli. Tagad šādu bultu nebija.

Raķešu dzinēji nostrādāja normāli, «lodīte» izgāja orbītā un pēc diennakts, pēc septiņpadsmit apgriezieniem — pēc tās pašas «suņu» programmas, pēc kuras lidoja «Vostok-2» - sekmīgi piezemējās. Vēl viena pirmā vieta tika sekmīgi «nocelta» amerikāņiem — pirmais vairāku cilvēku lidojums vienā kuģī. Kas par to, ka tuvāko divu gadu laikā amerikāņu astronauti veica desmit grupveida lidojumus, ka viņi manevrēja, savienojās orbītā, izgāja atklātā kosmosā, kur palika pat divas stundas! Kas par to, ka neviens «Gemini» lidojums nebija līdzīgs viens otram, katru reizi tika veikti dažādi, arvien sarežģītāki uzdevumi? Vienalga, padomju propaganda un zināma Rietumu preses daļa  bez apstājas runāja tikai to, ka krievi atkal ir pirmie — viņi taču jau 1964. gadā sūtīja kosmosā trīs kosmonautus, bet visu «Gemini» kabīnēs atradās tikai cilvēki.

«Voshod» lidojuma laikā tā iemītnieki, pēc noteiktas tradīcijas runāja pa telefonu ar Hruščovu. Šīs bezjēdzīgas sarunas, kuru laikā kosmonauti atbildēja tikai «Jā, Ņikita Sergejevič!», «Tieši tā, Ņikita Sergejevič!» un «Paldies, Ņikita Sergejevič!», jau sen PSRS bija ļaunu joku avots. Taču šoreiz sarunas nedaudz atšķīrās no iepriekšējām, Pirmkārt, Hruščovs runāja ar kosmonautiem nevis no Maskavas, bet gan no savas Melnās jūras villas. Otrkārt, dažus vārdus klausulē pateica arī Mikojans («Anastass Ivanovičs gluži vai rauj man no rokām ārā klausuli», - paziņoja Hruščovs kosmosam). Treškārt, tā bija pēdējā Hruščova publiskā uzstāšanās.

1964. gada 13. oktobrī «Voshod» piezemējās netālu no Kustanajas Vidusāzijā. Bet nākošajā dienā, 14. oktobrī, Hruščovu steidzami uzaicināja uz Maskavu un no aerodroma tūlīt pat aizveda uz Partijas Centrālās komitejas ēku. Tur jau notika CK plēnums, kas paziņoja Hruščovam par lēmumu atstādināt viņu no visiem partijas un valdības amatiem.

Nākošajā dienā kosmonautiem vajadzēja ierasties Maskavā, svinīgajam ziņojumam.  Taču viņi neieradās ne tajā dienā, ne nākošajā, ne trešajā. Jaunajiem saimniekiem, skaidra lieta, nebija daļas par viņiem un «ērglēnus» turēja Āzijā līdz īpašam rīkojumam. Beigu beigās, turēt viņus ilgāk kļuva neērti un nolēma, ka pirmā jauno vadoņu «pāra» parādīšanās kosmonautu svinīgās sagaidīšanas laikā ir laba debija. Tikšanās notika, kaut arī nedēļu vēlāk par ierasto laiku.

Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāju galvenā masa ar interesi un simpātijām uzņēma ziņu par grupas lidojumu  - par tā detaļām jau nekas nebija zināms, tāpat kā nav zināms arī pašlaik. Taču kosmonautu ziņojums Brežņevam un Kosiginam pēc tam, kad viņi nedēļu pirms tam ļoti uzticīgi bija sarunājušies ar Hruščovu – šo “bezatbildīgo voluntāristu”, pēc to laiku terminoloģijas, nesa operetes raksturu un kļuva par iemeslu asai anekdotei, kas plaši bija izplatīta visā Savienībā.

Parasti visi kosmonauti savu svinīgo ziņojumu beidza ar vārdiem: «Esmu gatavs izpildīt jebkuru valdības uzdevumu!» Pēc anekdotes, šoreiz viņi esot beiguši tā: «Esam gatavi izpildīt jebkuras valdības uzdevumu!»

«Voshod» lidojums, skaidra lieta, nekādus zinātniskus rezultātus nedeva. Pirmajās dienās padomju prese iesāka slavēt kā īpašu «sasniegumu» to, ka kosmonauti lidoja bez skafandriem. Tas nozīmē, mūsu kuģi ir tik droši, ka skafandrus vairāk nevajag. Taču Koroļovs pieprasīja, lai nelaimīgās «jakas» vairs netiktu pieminētas — un to tūlīt pat izdarīja. Koroļova biogrāfijā mēs vēl atrodam atsauksmi uz «jakām» (citāts, kas apraksta «Voshod», ir minēts augstāk) — taču tas vairs netiek pasniegts, kā sasniegums. 1969. gada padomju enciklopēdijā «Kosmonautika» vispār nav minēts, ka «Vostok» komanda lidoja bez skafandriem. Vēl vairāk, tajā vietā (493. lpp. angļu izdevumā), kur tiek rakstīts par «Voshod», atrodas kosmonauta Ļeonva fotogrāfija... skafandrā! Šī fotogrāfija neattiecas uz rakstu par «Voshod», taču tās ievietošana tieši šajā lapaspusē, bet ne nākošajā, kur tai pēc jēgas vajadzētu būt, ir visai jocīga.

Kas attiecas uz «Voshod» lidojuma zinātniskajiem rezultātiem un to apraksta, tad te uzdod pat visai sagudrot spējīgie padomju avoti. Mēs atrodam tādu frāzi, kā: «lidojumā ir izmēģināts jauns, daudzvietīgs kuģis» vai arī «pārbaudīta iespēja kopīgi strādāt kosmonautiem, kas specializējas dažādās zinātnes un tehnikas nozarēs». Tā kā uz «Voshod» borta atradās ārsts Jegorovs, bija vēl viens iemesls paziņot, ka ir «izpildīta plaša medicīniski-bioloģisku ekspertimentu programma». Tomēr, pašu lieliskāko «Voshod» lidojuma rezultātu aprakstu es atradu atkal tajā pašā Koroļova biogrāfijā, kur par «medicīniski-bioloģiskajiem pētījumiem» vai «kopējā darba pārbaudes iespējām» tieši nekas netiek teikts. Toties (179. lpp.) ir teikts: «Daudz deva Zemes, kosmosa un debess spīdekļu novērojumi no kuģa kabīnes» (4)

Ar Hruščova aiziešanu, kā es jau atzīmēju šīs grāmatas pirmajās lapaspusēs, Koroļovam, Voskresenskim un viņu līdzstrādniekiem radās jaunas cerības. Viņi sagatavoja plašu ziņojumu, kas apgaismoja visos sīkumos to, kādā stāvoklī ir kosmiskie lidojumi PSRS un ASV. Detalizēti tika izstāstīta «Voshod» sagatavošanas vēsture — kas, kā teica, esot atstājusi uz Brežņevu un Kosiginu lielu iespaidu. Viņiem tas bija tipisks Hruščova «voluntārisma» piemērs, pret kuru viņi bija sacēlušies.

 4- Koroļova padomju biogrāfs P. Astašenkovs. Skat. viņa rakstu «Akadē'miķis Koroļovs» žurnālā «Moskva», numuri Nr.11 un Nr.12, 1969. g.

Koroļova ziņojumā tika izteikti vairāki priekšlikumi. Pirmkārt, aizmirst par nosēšanos uz Mēness un turpmākos Mēness pētījumus veikt tikai iespēju robežās, tas ir, sūtot tur tikai nelielus automātiskus aparātus. Otrkārt, pārtraukt tagad visus lidojumus un necensties «apdzīt» katru nākošo amerikāņu lidojumu «Gemini» programmā. Treškārt, bez steigas izstrādāt nesējraķeti kuģim «Sojuz», palaist šo kuģi un pārbaudīt iespēju, radīt orbitālas zinātniskās stacijas. Ceturtkārt, izstrādāt atgriežamu kuģi, kas kalpotu kā personāla maiņa šajās stacijās kosmosā.

 Koroļova piedāvājumi tika uzklausīti it kā labvēlīgi. Priecīgais konstruktors no savas puses apsolīja jaunajiem «saimniekiem», ka pacentīsies beigās vēl apsteigt amerikāņus vēl vienā lietā — cilvēka iziešanā no kuģa atklātā kosmosā. Bija zināms, ka jau pirmajā «Gemini» pilotējamā lidojumā ASV astronauti atvērs lūku un athermetizēs kabīni, pēc tam to atkal hermetizēs un pacentīsies atjaunot gaisa spiedienu. Bet otrajā «Gemini» lidojumā, kas notiks drīz pēc pirmā, ir parēdzēta vina astronauta iziešana ārpus kuģa, lai «pastaigātos» ārpus tā. Lūk, šis amerikāņu «sarakstu», kas kā vienmēr tika izziņots iepriekš, Koroļovs bija nolēmis «apiet» ar vēl vienu «lodītes» lidojumu tieši pēc tās pašas programmas, pēc kādas lidoja «Voshod», bet pirms tā «Vostok-2», bet vēl agrāk — suņi.

Protams, ka šis priekšlikums tika pieņemts un institūtā sākās kuģa sagatavošanas darbi — raķete jau bija gatava un «piešauta».

Pēc Voskresenska piedāvājuma tika nolemts neathermetizēt «lodīti» lidojuma laikā. Tika iets pa vienkāršāku ceļu — kuģa izejas lūkas tika piestiprināta viegla «caurule» - slūžu kamera, kurā kosmonautam bija jāielien, pirms tiek atvērta ārējā lūka. Šo lūku atver tad, kad otrais kosmonauts aizver aiz izgājušā iekšējo lūku. Atgriešanās kuģī notiek apgrieztā secībā. Lidojumā šī konstrukcija tik tikko nemaksā Aleksejam Ļeonovam dzīvību un turpmāk vairs nekad netiek izmantota.

Darbu pie izmainītās «lodītes» ar diviem kosmonautiem un slūžu kameras pārtrauc Voskresenska nāve. Viņš strādā līdz pēdējai dzīves nedēļai un pat slimnīcā turpina interesēties parto, kā virzās darbi. Cilvēkam 52 gadu vecumā nav jātic, ka tuvojas gals, taču viņa stundas bija skaitītas. Cietuma gadi, desmtiem gadu darba, kas prasa visu un nekādas brīvdienas, pastāvīga nervu slodze — tas viss iedzen kapā šo sevišķi apdāvināto cilvēku.

Voskresenska aiziešana no dzīves ļoti jūtami skāra arī Koroļovu. Savas dzīves pēdējā gadā viņu vairs nespēja ielīksmot nekas. Pie sava vietnieka kapa Koroļovs teica, ka, ja nebūtu viņa, tad pirmais pavadonis nekad nebūtu palaists ātrāk par amerikāņiem.

Burtiski jau nākošajā dienā pēc bērēm Koroļovam atkal nācās strādāt ar pilnu slodzi, kaut arī fiziski viņš jutās ļoti slikti: atnāca ziņojums, ka «Gemini» tiks paklaists 23. martā. Vajadzēja paspēt ar startu noteikti pirms šīs dienas. Kremlī vairs nebija Hruščova, «jaunie» nedzina ar telefona zvaniem un izsaukumiem, taču apziņa, ka nepieciešams par katru cenu izlidot kaut vai par vienu dienu ātrāk par amerikāņiem — šis priekšstats palika. Darbojās tā pati psiholoģiskā inerce, kas arī šodien spēlē milzīgu lomu visā Padomju Savienības dzīvē.

[Daži fakti, ko nemin autors. Arī pirms kuģu «Voshod» startiem notiek kuģu izmēģinājuma lidojumi bezpilota variantā. 1964. gada 6. oktobrī startē «Voshod» bezpilota variants «Kosmoss-47», bet pirms «Voshod-2» 1965. gada 22. februārī, pirms tam atliekot startu slikto laika apstākļu un tehnisku problēmu dēļ, startē «Kosmoss-57», orbītā kaut kas noiet greizi, pārprasta komanda un  notiek kuģa pašiznīcināšanās. Taču īstā «Voshod-2» lidojums kļūst neatliekams sacensības dēļ — t.p.]

Darbā pie «Voshod-2» (tā tika nosaukts kuģis) arī bija jārisina daudz visādu nebijušu uzdevumu. Divi kosmonauti skafandros svēra apmēram tikpat kā trīs jaciņās. Turklāt, nāca vēl klāt slūžu nodalījums, kas iepriekšējā «lodītē» nebija. Toties, tagad varēja līdz minimumam samazināt dzīvības nodrošināšanas līdzekļus uz borta: skābeklis divarpus dienām, ēdiens un ūdens — divām dienām, rēķinot uz diviem. «Svara nodzīšana» prasīja daudz laika, īpaši tāpēc, ka vairs nebija Voskresenska ar viņa «ideju strūklaku». Izmēģinājumiem palika mazāk par mēnesi.

Par «Voshod-2» apkalpi apstiprināja Pāvelu Beļajevu un Alekseju Ļeonovu, kurš kādu laiku bija kandidāts uz kosmonauta Nr.1 titulu. Viņš bija ļoti veikls, fiziski trenēts cilvēks, lielisks izpletņu lēcējs, labs lidotājs. Turklāt, viņš visai labi zīmēja. Viņam nācās iemācīties izlīst cauri slūžām un nedēļu pēc treniņu uzsākšanas viņš šo operāciju jau bija iemācījies izpildīt minūtes laikā ar aizsietām acīm.

Kuģis «Voshod-2» startēja 18. martā, pulksten 10 no rīta — piecas dienas pirms «Gemini-3» lidojuma ar Grisomu un Jangu. Pa radio svinīgi paziņoja, ka kuģis ir palaists un izgājis orbītā, taču pat tad nekas netika teikts par lidojuma mērķi. Un tikai pēc tam, kad Ļeonovs bija izgājis no «lodītes», par to tika paziņots ziņu speciālizlaidumā. Ar Hruščovu vai bez, taču «slepenība drošības dēļ» bija palikusi.

Apmēram pēc stundas tika ziņots, ka Ļeonovs ir atgriezies kabīnē, kaut arī no ārējās lūkas atvēršanas līdz tās aizvēršanai pagāja tikai 20 minūtes. Lieta bija tāda, ka šīs minūtes bija visai dramatiskas.

Ļeonova iziešana noritēja gludi. Kad kosmonauts atradās ārpus kuģa, ar viņu pa radio sazinājās Koroļovs. Desmitajā minūtē, kas bija pagājusi kopš iziešanas viņš lika kosmonautam atgriezties kuģī. Taču izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši.

Tajās minūtēs, kamēr atradās kosmiskajā telpā< Ļeonova skafandrs bija paspējis stipri piepūsties. Te darbojās tā sauktais «futbola kameras efekts», ko jau agrāk pareizi bija konstatējuši angļu speciālisti un ņēmuši vērā amerikāņi. Ja nebūtu Alekseja Ļeonova izcilā veiklība, viņš ne par ko nespētu iespiesties atpakaļ slūžās. Kā jau teikts, treniņā viņš to paveica vienā minūtē ar aizsietām acīm. Tagad ar atvērtām viņš līda atpakaļ astoņas minūtes, visu laiku ziņojot mikrofonā: «Nevaru... Nevaru... Atkal nesanāk... Nu, vēl reiz... Nē, atkal nesanāk... Nevaru!» Kad Ļeonovs beidzot iespraucās lūkā, viņš iekliedzās «Urā!» un gari, atviegloti nolamājās.

Tas gan nebija pēdējais «čē-pē» lidojumā. Septiņpadsmitajā apgriezienā notika tas, kas jau divas reizes 1960. gadā bija noticis ar bezpilota kapsulām: pēc radiosignāla no Zemes neieslēdzās bremzēšanas dzinēju iekārta TDU. Koroļovs pavēlēja sagatavot TDU rokas ieslēgšanu pēc mutvārdu komandas no Zemes nākošajā, astoņpadsmitajā aplī. Te nu izpaudās viņa paredzēšanas spējas! Visas «lodītes», sākot ar pašu pirmo, Gagarina, to nelietoja un dažs labs jau sāka domāt, ka rokas ieslēgšana ir lieka greznība. Un te, astotajā pēc skaita «lodītē» tā pēkšņi bija vajadzīga un izglāba kosmonautu dzīvības.

Pēc astoņpadsmitā apriņķojuma nosēšanās PSRS dienvidu apgabalos vairs nebija iespējama — tikai ziemeļos. Tūlīt tika brīdinātas visas Ziemeļu un Arktikas kara aviācijas daļas, kur vēl bija barga ziema ar salu un ļoti dziļu sniegu. TDU ieslēgšanas neprecizitāte varēja vest pie nolaišanās  Ledus okeānā vai arī biezi apdzīvotos Maskavas apgabala rajonos. Koroļovs pieprasīja trajektorijas aprēķinu: palikušajā stundā bija precīzi jānosaka ieslēgšanas brīdis tā, lai noteikti netrāpītu okeānā. Pēdējās minūtēs pirms ieslēgšanas viņš rūpīgi noinstruēja Beļajevu, kā iekārta ir jāieslēdz, kaut arī viņš to labi bija apguvis treniņos. Saņēmis signālu, Beļajevs ieslēdza TDU praktiski tajā pašā mirklī, taču tūlīt paziņoja, ka, kaut arī TDU ir iedegusies, viņam ir šaubas par orientāciju. Par laimi kuģa orientēšana bija veikta pareizi. «Voshod-2» iekrita dziļā sniegā, kas sedza retu mežu Permas apkaimē. To pamanīja vietējie iedzīvotāji un paziņoja uz kara daļu. Pateicoties šim laimīgajam gadījumam, glābēju komanda ieradās pie Beļajeva un Ļeonova dažas stundas pēc piezemēšanās.

Oficiālajos padomju ziņojumos nav teikts absolūti nekas par šiem ārkārtas gadījumiem, kas notika uz «Voshod-2» borta. Ziņoja tikai par to, ka «Voshod-2» komandieris pats ieslēdza TDU (tas, protams, tika pasniegts kā sasniegums!). Daudz vēlāk, apmēram pēc gada, garāmejot tika pateikts, ka nosēšanās nenotika parastajā piezemēšanās rajonā, bet 2000 kilometrus uz ziemeļiem un, ka lidojums ilga, nevis parastās 24 stundas ar minūtēm, bet 26 stundas. Beidzot, Koroļova biogrāfijā abi incidenti tika pasniegti tādā «vieglā», atslābināta balagāna stilā. Par Ļeonova pūlēm ieiet kuģī biogrāfs runā garāmejot tikai ar vienu frāzi: «Ar pirmo reizi slūžās ieiet neizdevās». Neizdevās un viss, domā, ko gribi. Kas attiecas uz otro notikumu, tad tam biogrāfijā ir veltīts sekojošais fragments:

«Kā zināms, kuģa «Voshod-2» nosēšanās pirmo reizi notika bez automātiskās vadības.

- Puiši, davaj, ar rokas vadību, - ar Koroļova atļauju no Zemes komandu nodeva Jurijs Gagarins.

Un viņi veica vēl vienu apriņķojumu. Pašu noorientēja kuģi un ieslēdza bremzēšanas dzineja iekārtu.

Aiz borta bija dzirdams troksnis [Vakuumā!? - t.p.]. Kurp ies kuģis? Ja noorientējušies nepareizi, tad nevis uz Zemi, bet prom no tās...

Pēc tā, kā kuģī sāka uzvesties putekļi, saprata, ka nostrādājis viss ir pareizi, kuģis iet iekšā atmosfēras biezajos slāņos».

Redziet nu, cik viss bija jautri un patīkami! Nepatīkami tikai domāt, ka tamlīdzīgu padomju opusu radītāji un viņu cenzori patiešām rēķinās uz nākošo lasītāju pilnīgu idiotismu.

«Voshod-2» starts, atšķirībā no iepriekšējā lidojuma, var pretendēt uz jūtamu zinātnisko rezultātu, cilvēks pirmo reizi izgāja atklātā kosmosā. Medicīniskie novērojumi parādīja, ka Ļeonovs viegli ir pārcietis «pastaigu». Mazāk paveicās P. Beļajevam: jau esot Anglijā, es uzzināju , ka viņš ir nomiris no kādas iekšējas kaites 37 gadu vecumā. No kādas tieši slimības — nebija ziņots. [Strutojošs peritonīts, organisma intoksikācija — t.p.]

«Voshod-2» bija pēdējais pilotējamais kosmisko kuģu lidojums, kas tika palaisti Padomju Savienībā Sergejam Koroļovam dzīvam esot. Desmit mēnešus pēc šī lidojuma, 1966. gada 15. janvārī lielais inženieris slimnīcā mira — apstājās viņa lielā sirds, neizturējusi vēža audzēja likvidēšanas operāciju.

 Ja kāds vēlas, tad sīkāk par «Voshod-2» lidojumu var izlasīt šeit:

http://fanlib.ws/litkafe/300-tajjny-zvjozdnojj-jekspedicii-voskhod-2.html

 [Īsumā pastāstīšu par nenotikušajiem lidojumiem «Vostok» un «Voshod» programmās, kas varbūt būtu notikuši, ja PSRS kosmiskā programma netiktu tā raustīta no viena mērķa uz otru.

Dati no interneta enciklopēdijas Astronautix.

Tur tiek minēts, ka no 1962. gada augusta līdz 1963. gada februārim tika plānots, ka grupveida lidojumu ar kuģiem «Vostok-5» un «Vostok-6» veiks divas sievietes, attiecīgi — Tereškova un Ponomarjova. Vēlāk viss mainījās un lidoja Bikovskis.

Jāsaka, ka sākumā tika plānoti visai daudz kuģu «Vostok» lidojumi. Taču pēkšņā pārslēgšanās uz «Voshod» tos izjauca. «Vostok-7» astoņu dienu lidojums ar Volinovu (1964. gada jūnijā), «Vostok-8» desmit dienu lidojums  ar Hrunovu (1964. gada augustā), «Vostok-9» lidojums ar Beļajevu (arī 1964. gada augustā), «Vostok-10» ar  Ļeonovu (1965. gada aprīlī), «Vostok-11» ar Komarovu (1965. gada jūnijā), iziešana atklātā kosmosā, «Vostok-12» ar Beregovoju (1965. gada augustā) , «Vostok-13» ar Gorbatko (1966. gada aprīlī). Jāsaka, ka šajos lidojumos patiešām bija paredzēts veikt arī zinātnisku programmu. Taču pēkšņi kļuva svarīgāk, apdzīt amerikāņus ar daudzvietīgajiem kuģiem. Taču arī «Voshod» programmai turpinājuma nebija, jo tagad nācās dzīties pakaļ amerikāņiem, lai pirmiem nokļūtu pie Mēness.

«Voshod-3» lidojums 18 dienu ilgumā ar kosmonautiem Šoņinu un Volinovu tiek atcelts 15 dienas pirms paredzētā starta 1966. gada maijā un pēc tam nenotiek arī jūnijā.

«Voshod-4» lidojums, arī ilgstošs — 20 dienas, 1966. gada rudenī, apkalpe Beregovojs un Katis.

Zīmīgs mums ar to, ka Georgijs Katis pa pusei ir latvietis, viņa tēvs, Krievijas latvietis Pēteris Katis gāja bojā Staļina represijās. Nosacīti, tuvākais latviešu piegājiens kosmosam. Tagad jācer tikai uz kosmiskajiem tūristiem.

«Voshod-5» lidojums ar sieviešu apkalpi: Ponomarjova, Solovjova. Pirmā sieviete atklātā kosmosā. 1966. gada beigas.

«Voshod-6» lidojums 1967. gada sākumā, apkalpe: Hrunovs, Voronovs. Pirmo reizi bija plānots izmatot individuālo pārvietošanās līdzekli ārpus kuģa, tagad šīs aktivitātes vairāk pazīstamas ar abreviatūru EVA (Extra Vehicular Activity).

Taču nekas no tā visa nenotika, padomju kosmonautikai nācās piedalīties Mēness sacīkstēs - t.p.]

 Turpinājums sekos.