Agri vai vēlu, - sprieda koroļovs, - tāds kuģis būs vajadzīgs. Raķetnieki veido nesējraķetes, neatliecoties no rasējamiem dēļiem, vajag atvieglot viņiem darbu, jāpadara nākošo raķešu «uzgalis» vieglāks, ērtāks. Viss tas prasa laiku, bet, kad raķete būs gatava, un vēl amerikāņi «piespiedīs», tad sacelsies tāds juceklis, ka piestrādāt pie kuģa neatliks laika.

Un Koroļovs piesēdina L. A. Voskresenski izstrādāt projektēšanas uzdevumu kuģa «Sojuz» būvei.

Kā zināms, kuģis «Sojuz» pirmo reizi startēja kosmosā 1967. gada aprīlī, sešpadsmit mēnešus pēc lielā konstruktora nāves. Raķete bija gatava tikai ap to laiku. Arī tad pirmais «Sojuz» startēja atvieglotā variantā, ar vienu kosmonautu uz borta — un cieta katastrofu atgriežoties. Nākošo «Sojuz» palaida tikai 1968. gada oktobra beigās. Taču šis interesantais kuģis tika radīts 1963. gadā un tā autori ir Koroļovs un Voskresenskis — fakts ir precīzs, taču vēl līdz šim pilnīgi nezināms padomju pilsoņiem un maz kam zināms Rietumos.

 [Šeit laikam ir jāpastāsta sīkāk par to, ko nemin grāmatas autors un, kas ir zināms tagad. Fakti no Antona Pervušina grāmatas «Kauja par Mēnesi». Vispirms, Koroļova plānos bija radīt kosmisko kuģi «Sever». Tā būtu kuģa «Vostok» tālāka attīstība, taču projektēšanas gaitā kļuva skaidrs, ka tādam kuģim nav nesējraķetes, tāpēc «metālā» kuģis savu veidolu neguva. Parādījās jauns projekts - «Sojuz», nosaukumam arī tāda jēga, ka kuģa galvenā īpašība — spēja savienoties ar citiem kuģiem. Sākumā, kā parasti, notika izmēģinājumi bezpilota variantā. Pirmais kuģis «Sojuz» («7K-OK(A)»Nr.2) startē 1966. gada 28. novembrī, pēc diennakts jāstartē otram kuģim «7K-OK(P)»Nr.1. Abiem kuģiem jāsavienojas orbītā, taču pirmais kuģis orbītā normāli darbojas tikai septiņus apļus. Ir skaidrs, ka palaist otro kuģi vairs nav jēgas, jāpiezemē pirmais, tomēr tas izdodas tikai ar piekto reizi, turklāt kuģis pazūd. Iespējams, nostrādāja kuģa avārijas uzspridzināšanas sistēma. Tiek nolemts, ka kuģis Nr.1 tiks palaists viens pats, starts notiek 14. decembrī. Iedarbināti dzinēji, taču raķete paliek uz starta galda.  Dzinēji automātiski izslēdzas, tiek noskaidroti apstākļi, bet tad pēkšņi nostrādā kuģa avārijas glābšanās dzinēji un tas atdalās no raķetes un atveras tā izpletņi. Raķetes priekšgala apvalks nogāžas uz starta galda. Visi cilvēki steidzas uz bunkuru, kuģis pēc lidojuma 700 m augstumā sekmīgi nosēžas stepē. Taču uz starta galda izceļas ugunsgrēks, kuģa avārijas pacelšanās dzinēju strūklas ir saārdījušas raķetes termoregulācijas sistēmu, tajā atrodošais šķidrums tek lejā un tas deg labāk par benzīnu. Notiek sprādziens un starta galds tiek saārdīts, par laimi citiem, iet bojā tikai viens cilvēks — majors Korostiļovs, kurš patvēries, nevis bunkurā, bet aiz betona konstrukcijām, tās iztur, taču dūmi dara savu. Izmeklēšanā noskaidrojas, ka vaina ir orientācijas sistēmā, kas bija piesaistīta konkrētām zvaigznēm, bet raķete kopā ar Zemi griežas un nesaiste rada iespaidu, ka ir avārija, tāpēc ieslēdzas kuģa glābšanas komanda.

Kārtējais bezpilota kuģis «Sojuz» Nr.3 startē jau no cita galda 1967. gada 15. janvārī un, kā tādos gadījumos ierasts, iegūst oficiālu nosaukumu - «Kosmoss — 140». Taču arī šajā lidojumā ir problēmas, kas noved pie tā, ka nolaižoties sadeg kuģa siltumizolācija un vispār tas iekrīt Arāla jūrā un noslīkst.

1967. gada 4. februārī PSKP CK un Ministru Padomes lēmums atzīst par neapmierinošu iepriekšējā 1964. gada 3. augusta lēmuma izpildi. Tas noteica, ka Mēness aplidošana un kosmonautu nosēdināšana uz tā ir prioritāte. Tiek noteikti jauni datumi: Mēness aplidošana — 1967. gada jūnijs-jūlijs; pirmā kosmonauta nolaišanās uz Mēness — 1968. gada septembris.

Acīmredzot, tas nospēlē savu lomu un par spīti visām neveiksmēm, tiek nolemts, ka kosmosā ar kuģi «Sojuz» nākamā lidojumā jau dosies cilvēks.

Pirmajā kuģī, kas nosacīti tiek saukts par «aktīvo» (A) lidos viens kosmonauts, bet otrajā - «pasīvajā» (P) — veseli trīs.

1967. gada 23. aprīlī startē «Sojuz-1» («7K-OK(A)Nr.4») ar Vladimiru Komarovu. Pēc diennakts jāstartē «Sojuz-2» («7K-OK(P)Nr.5») ar kosmonautiem Valēriju Bikovski, Alekseju Jeļisejevu un Jevgeniju Hrunovu. Taču ar kuģi «Sojuz-1» tūlīt pat sākas problēmas, iziet no ierindas kuģa orientācijas sistēma un ieplānotā kuģu tikšanās orbīta nav iespējama. Otrā kuģa startu atceļ.

Komarova kuģis sāk nolaišanos, taču rodas kļūdas izpletņu sistēmās, normāli nenostrādā, ne galvenā, ne rezerves sistēma un kuģis ietriecas zemē, kosmonauts iet bojā. Viennozīmīgas atbildes par notikušo nav, acīmredzot, steigas dēļ kaut kas netika izdarīts, kā vajag. Kuģi «Sojuz-2» vēlāk palaiž bezpilota variantā un ir jau skaidrs, ka Mēness sacīkstes ir zaudētas. Arī tāpēc, ka nesekmīgi ir arī visi četri milzīgās padomju nesējraķetes «N-1» (amerikāņu «Saturn V» analogs) starti:

starts «3L» 1969. gada 21. februārī  ar automātisko kuģi «7K-L1S» («11F92», kas ārēji bija līdzīgs kuģim «7K-L1», taču apgādāts ar daudzām kuģa «L-3» sistēmām («L-1» - kuģi, kuriem bija jāaplido Mēness, «L-3», kas paredzēja nosēšanos), 69 sekundē raķetes dzinēji apstājās un tā nokrīt 52 km no starta vietas;

starts «5L» 1969. gada 3. jūlijā ar automātisko kuģi «11F92» un Mēness kabīnes «LK» maketu («11F94»), startā uzsprāgst viens no dzinējiem, avārijas sistēma izglābj kuģi un tas nolaižas 2 km no starta vietas;

starts «6L» 1971. gada 27. jūnijā ar orbitālā kuģa «LOK» un kabīnes «LK» maketiem. Taču lidojuma sākumā raķete sadalās gabalos, kas nokrīt 7 līdz 20 km attālumā no starta vietas;

pēdējais starts «7L» 1972. gada 23. novembrī ar īstiem kuģiem «LOK» un «LK», taču lidojuma 90 sekundē rodas kļūmes un pēc 17 sekundēm raķete uzsprāgst.

Darbi gan turpinās, vēl ir palikušas 2 nesējraķetes «8L» un «9L», taču 1974. gada maijā padomju Mēness programmu oficiāli slēdz, raķetes tiek iznīcinātas.

Paralēli notika arī kuģu izmēģināšana lidojumos ar «parastajām» nesējraķetēm. Programmā bija paredzēti kuģa «7K-L1» («11F91», «Zonde») 10 bezpilota lidojumi. Pēc tam pilotējams Mēness aplidojums, 1968. gada 26. jūnijā, pēc tam vēl divi bezpilota un viens pilotējams lidojums.

Jau 1965. gadā tika izveidota īpaša «Mēness kosmonautu» grupa, kurā ietilpa Jurijs Gagarins, Valērijs Bikovskis, Vladimirs Komarovs, Aleksejs Ļeonovs, Adrians Nikolajevs, Pāvels Popovičs un vēl kosmosā nelidojušie: Georgijs Beregovojs, Ļevs Vorobjovs, Viktors Gorbatko, Georgijs Grečko, Georgijs Dobrovoļskis, Aleksejs Jeļisejevs, Valērijs Kubasovs, Vasīlijs Lazarevs, Oļegs Makarovs, Nikolajs Rukavišņikovs, Vitālijs Sevastjanovs, Anatolijs Filipčenko, Jevgēnijs Hrunovs, Valērijs Jazdovskis. Vēlāk grupas sastāvs nedaudz mainās, taču tā kā 1972. gadā projekts «L-3» tiek slēgts, pārstāj eksistēt arī «Mēness kosmonautu» grupa. Padomju kosmonautika pārslēdzas uz orbitālo staciju būvi.

Pirmais sērijas «7K-L1» kuģa starts  notika tikai 1967. gada 10. martā, tas iegūst nosaukumu «Kosmoss-146». Starts nav visai sekmīgs, uz Mēnesi tas nestartē, nosēdināt to neizdodas, tas sadeg atmosfērā. Ortais kuģis startē 1967. gada 8. aprīlī («Kosmoss-154») - arī šoreiz kuģis paliek orbītā ap Zemi. Trešais kuģis startē 1967. gada 28. septembrī, taču dzineja kļūmes dēļ lidojuma 67 sekundē raķete tiek uzspridzināta. Nākošais starts — 1967. gada 22. novembrī — līdzīgas nelaimes, atkal nostrādā kuģa glābšanas sistēmas.

Tikai 1968. gada 2. martā starts ir normāls un kuģis, ieguvis nosaukumu «Zonde-4» (Slepenība! - pirmās trīs «Zondes» ir automātiskās starpplanētu stacijas, kurām ar minēto projektu nav nekāda sakara) kuģis dodas lidojumā apkārt Mēnesim, taču sistēmas nedarbojas normāli, lidojot atpakaļ, kuģis ieiet  Zemes atmosfērā pa neieplānotu teritoriju virs Gvinejas līča un tiek uzspridzināts.

1968. gada 23. aprīlī — atkal nesekmīgs starts, nostrādā kuģa glābšanas sistēmas.

1968. gada 21. jūlija startam gatavotais kuģis tiek bojāts un nesaņem starta sertifikātu.

1968. gada 15. septembrī — beidzot veiksme, «Zonde-5» (Nr.9L, 11F91) ar diviem bruņurupučiem veic lidojumu apkārt Mēnesim, turklāt, kaut arī ne viss ir kā vajag, kuģi izdodas sekmīgi atgriezt uz Zemi.

1968. gada 10. novembrī — arī daudzmaz sekmīgi, «Zonde-6» (Nr.12L, 11F91), tikai nolaižoties par ātru tiek atšauti izpletņi un nolaižamais aparāts ietriecas zemē, taču arī šoreiz bruņurupuči paliek dzīvi, un pat izdodas saglābt arī Mēness fotogrāfijas. 1968. gadā kļūst skaidrs, ka amerikāņus apsteigt neizdosies, taču nokomplektētās trīs «Mēness apkalpes» (Aleksejs Ļeonovs ar Oļegu Makarovu, Valērijs Bikovskis ar Nikolaju Rokavišņikovu, Pāvels Popovičs ar Vitāliju Sevastjanovu) sūta vēstuli PSKP CK Politbirojam, lai atļauj lidot jau tagad, par spīti tam, ka nav bijis neviens patiešām veiksmīgs starts. Decembra sākumā viņi pat dodas uz kosmodromu, gaidīt atbildi — taču partija nolemj neriskēt, bet 1968. gada 21. decembrī uz Mēnesi lido «Apollo-8».

Jau gatavu kuģu izmēģinājumi tomēr netiek pārtraukti. 1969. gada 20. janvārī  - jauns starts — atkal neveiksme. Vienīgi - atkal nostrādā kuģa glābšanas sistēmas. Tas vismaz priecē. Nākošais starts ir sekmīgs — 1969. gada 8. augusts, «Zonde-7» (Nr.11L, 11F91). Pēdējā «Zonde» startē 1970. gada 20. oktobrī - «Zonde-8» (Nr.14L, 11F91), nesekmīgs finišs pa balistisku trajektoriju Indijas okeānā. Pēdējie divi kuģi «L-1» kosmosā nedodas.

Notiek arī Mēness kuģa «L-3» elementu testēšana, šiet sekmes ir lielākas. Mēness kabīnes «LK» bezpilota varianta «T2K» trīs izmēģinājumi, kuros, tas manevrē orbītā, imitējot darbības, kādas tam vajadzētu veikt īstā lidojumā, notiek zem «Kosmoss» markas:

1970. gada 24. novembris - «Kosmoss-379»;

1971. gada 26. februāris - «Kosmoss-398»;

1971. gada 12. augusts - «Kosmoss-434»

Pēdējais lidojums izsauc satraukumu Rietumos, klīst baumas, ka uz tā atrodas kodolreaktors, un, kad tas, sadegot virs Austrālijas, var izsaukt radioaktīvo piesārņojumu.

Tiktāl par padomju plāniem lidot uz Mēnesi. Neveiksmju rinda, domāju, pārliecinoši atspoguļo īstos spēka samērus un labāk izgaismo Koroļova dzīves traģismu. Tā vietā, lai normāli strādātu, viņam bija jāveic «varoņdarbi», lai pierādītu PSRS uzpūstās spējas visur būt pirmajai. Taču — atgriežamies pie autora stāsta par kuģi «Sojuz» — t.p.]

 Šis kuģis ir interesants ar to, ka ir loģiska, es pat teiktu, ekonomiska kuģa «Vostok» attīstība. Abi «Vostok» elementi — lodveida kapsula un cilindriskā raķetes pēdējā pakāpe — ir arī kuģī «Sojuz». Taču pēdējās pakāpes galvas daļa ir veidota kā papildus kabīne, tieši šī kabīne (kapsula) spēlē nolaižamās kabīnes lomu, jeb, padomju terminoloģijā runājot, tas ir «nolaižamais aparāts». Visa konstrukcija ir tikai nedaudz lielāka par «Vostok» un daudz neatšķiras arī no tā pec svara.

Padomju informācijas avoti visādi uzsvēra kuģu «Sojuz» «lielākos izmērus», taču nedodot nekādus skaitļus šajā sakarā — ne izmērus, ne svaru. Tas tiek darīts tādēļ, lai nevajadzētu vilties, slīdzinot ar «Vostok». Taču minot kuģa «lielākos gabarītus», padomju prese pēc palaišanas ziņoja, ka kopējais kuģa tilpums ir 9 kubikmetri. Nav grūti izskaitļot, ka ka kuģa «Vostok» tilpums bija apmēram 8 kubikmetri (2).

 2 - Kuģa «Vostok» «nolaižamais aparāts» ir lode ar diametru 2,3 metri. Šādas lodes tilpums — 6,36 kubikmetri. Vēl kā minimums pusotru kubikmetru sastāda nesējraķetes pēdējās pakāpes priekšējā daļa «aparatūras nodalījums» (kuģa «Sojuz» aparatūras nodalījums jau ir ieskaitīts kopējos 9 kubikmetros).

 Kā redzam, Koroļovs un Voskresenskis centās radīt trīsvietīgu kosmisko kuģi, kas gandrīz neizietu no vienvietīga kuģa gabarītiem. Šīs pūles ir izskaidrot vienkārši: tāds «supermazs» un «superviegls» kuģis varētu pacelties gaisā ar raķeti, kas nebūtu daudz jaudīgāka par 21 dzinēja monstru, kas cēla gaisā «Vostok». Teiksim tā: tieši Koroļova ģēnijs un Voskresenska spīdošās spējas — nevis Čelomejs, Jangels (3) un citu «superjaudīgo» raķešu konstruktori — ir ļāvušas Padomju Savienībai, sākot ar 1968. gadu palaist kosmosā trīsvietīgus, manevrēt un savienoties spējīgus kosmiskos kuģus. Tas ir paradoksāli, ja ņem vērā, ka Voskresenskis nomira 1965. gada sākumā, bet Koroļovs — 1966. gada janvārī.

 3 - Nodaļa tika uzrakstīta dažus mēnešus pirms M. Jangela nāves — viņa vārds, tieši tāpat kā Čelomeja vārds, joprojām nav zināms padomju pilsoņiem un vispār ārpasaulei.

 Koroļova un Voskresenska slepenā doma, izstrādājot «Sojuz», bez šaubām, bija padomju kosmonautikas attīstības «bīdīšana» orbitālo staciju virzienā. Tad vismaz padomju speciālistiem rastos vismaz kaut kāds mērķis un katrs nākošais starts būtu pakļauts šim mērķim tieši tāpat, kā tas ir NASA. Pagaidām «mērķis» bija tikai viens: katru reizi pacensties izdarīt kaut ko tādu, lai rastos iespaids par padomju «pārākumu», vedot šo spēkus atņemošo un izniekojošo spēli tālāk bez jebkādām cerībām uz uzvaru.

Koroļova un Voskresenska cerībām uz kuģi «Sojuz» nebija lemts piepildīties viņu dzīves laikā. Notika pavisam kas cits.

Dažas vēstis, ja tās arī gaidi, līdzinās bumbas sprādzienām. Tādu efektu radīja amerikāņu paziņojums 1963. gada beigās, ka sāksies lidojumi uzreiz divos projektos: «Dvīņos» un «Apolonā». 1964. gadā bija jāstartē — pagaidām bez cilvēkiem - «Gemini-1» ar raķeti «Titan» un «Apollo-1» ar raķeti «Saturn». Pirmais «Gemini» lidojums ar cilvēkiem un viena astronauta iziešanu atklātā kosmosā bija paredzēts tā paša 1964. gada beigās vai 1965. gada pirmajos mēnešos.

Nevajag domāt, ka šīs ziņas atstāja kaut kādu iespaidu uz  Padomju Savienības iedzīvotājiem. Iedzīvotāji par to vienkārši vispār neko nezināja. Izbīlis un jukas sākās šaurajā speciālistu lokā. Tur gan vispār jau sen saprata, ka būs tāds mirklis, ka pat tāds cilvēks kā Koroļovs neko nespēs likt pretī amerikāņu lidojumiem. Vairums tikai nedomāja, ka tas notiks tik ātri.

Taču, kā izrādījās sekojošo notikumu gaitā, Koroļovu nenovērtēja pat viņa tuvākie līdzgaitnieki.

Kad ziņas par nākošajiem amerikāņu startiem nonāca līdz Hruščovam, Koroļovs tika izsaukts pie viņa ar ziņojumu. Pats Koroļovs, kā mēs zinām, audienci neprasīja; taču te radās iespēja un Voskresenskis uzstāja, ka vajag valsts saimniekam “atvērt acis” un jāpanāk visu pilotējamo lidojumu orientācija uz orbitālo, zinātnisko staciju būvi.

Es nezinu, vai Koroļovs kaut ko paspēja pateikt Hruščovam šajā sakarā. Taču tas, ko viņam nācās noklausīties Hruščova – es to zinu, jo dīvainā vēsts, ko sākumā neuztvēra pat nopietni, ātri izplatījās līdzstrādnieku vidū un izspraucās arī ārā. Hruščovs pajautāja Koroļovam, vai viņš zinot, ka amerikāņi gatavojas palaist divus cilvēkus vienā kapsulā (tikai tas interesēja “vadoni”). Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš deva rīkojumu: “Nu tad, lūk, uz nākošo Oktobra gadadienu (1964. gada 7. novembri) mums kosmosā ir jāpalaiž reizē, nevis divus, bet trīs”.

Runā, ka Koroļovs ilgi un pacietīgi skaidroja Hruščovam, kāpēc to izdarīt nav iespējams. Viņš atklāja visas kārtis, teica, ka kuģis uz šo laiku var būt gatavs, un pat agrāk. Taču nav ar ko šo kuģi pacelt kosmosā.

Tomēr, “vadoni” neinteresēja šie garlaicīgie tehniskie sīkumi. Viņš brīdināja Galveno Konstruktoru, ja tas neizpildīs “partijas un valdības” uzdevumu (Hruščovs kā PSKP CK pirmais sekretārs un premjerministrs pats arī bija “partija un valdība”), tad nāksies atrast kādu citu, kas spēs uzņemties izpildīt šo uzdevumu. Atkal, jau kuru reizi Koroļova priekšā nostājās Čelomeja ēna! [Kā lai neatceras tā laika populāro saukli: “Partija sacīja “vajag”, tauta atbildēja “izdarīsim”!” - t.p.]

Neko neapsolījis, kā vienīgi, ka “padomāšot”, un saņēmis domāšanai īsu laiku, Koroļovs atgriezās Kaļiņingradā. Par šo viņa atbraukšanu ilgi klīda leģendas. Viegli saprotamu iemeslu dēļ Sergejs Koroļovs nebija īpaši līdzsvarots cilvēks – viņa “smagais raksturs”, kā mēs atceramies, tika pieminēts pat padomju presē. Viņam uznāca trakošanas mirkļi, kad pagadīties viņam acīs labāk nevajadzēja. Taču, kā runāja, tādu Koroļovu neviens nebija redzējis, ne pirms tam, ne pēc tam. Pa institūtu momentā izplatījās ziņa, ka “Es-Pē” (Koroļova iesauka līdzstrādnieku vidū) ir atbraucis “ne savā ādā”.

Cilvēki paslēpās pa istabā, rasēšanas zālēs iestājās “radošs klusums” - visi cītīgi “strādāja”.

Koroļovs tomēr dzīvus neapēda pat tos nelaimīgos, kas pagadījās viņam ceļā. Viņš, nikns un drūms, aizgāja uz savu kabinetu, pa ceļam noburkšķējis sekretārei: “Sasaukt visus vadošos”. Tas nozīmēja, sasaukt uz sapulci pie viņa visus konstruktorus, kas vadīja raķešu un kuģu mezglu izstrādi.

Ne vārda neteicis par savu sarunu ar Hruščovu, Koroļovs lakoniski, pat ikdienišķā tonī paziņoja, ka “ir uzdevums” ne vēlāk kā 1964. gada 7. novembrī palaist kosmosā trīsvietīgu kuģi. Tieši šis datums, 1917. gada revolūcijas gadadiena, arī pateica klātesošajiem, kas tādu uzdevumu ir devis un kaut kādā veidā pat Koroļova attieksmi pret to. Pabeidzis, Galvenais Konstruktors pajautāja, vai būs kādi ierosinājumi. Cilvēki paskatījās viens uz otru un paraustīja plecus – tā notiek, ja kāds skaļi pasaka kādu galīgi neiederīgu joku. Nekādu priekšlikumu, dabiski, nebija. Koroļovs pēkšņi saguma un ar nogurušu žestu atlaida cilvēkus, sakot – ja kādi priekšlikumi būs, par paši absurdākie – tad viņš ir gatavs tos uzklausīt jebkurā diennakts laikā. Viņš tūlīt pat aizbrauca uz mājām.

Nākošajā rītā tika sasaukta tāda pati apspriede un Koroļovs, skatīdamies uz galdu, pateica: ”Priekšlikums ir. Jāmēģina iespiest trīs krēslus kuģī “Vostok”, atslogojot lodīti no visa, no kā vien var”.

Pēc sekundes apmulsuma cilvēki sāka dūkt un plātīties rokām. “”Muļķības! Tas nav iespējams! Tur taču pat viens krēsls ar mokām lien iekšā! Iekšējais diametrs – mazāks par diviem metriem visplatākajā vietā!”

Koroļovs ļāva viņiem izrunāties un pēc tam asi pateica: “Mēs mēģināsim”. Un slēdza sanāksmi.

Pamēģināja. Nekas nesanāca. Pat pēc tam, kad no “lodītes” izmeta laukā burtiski visu zinātnisko aparatūru un līdz minimumam samazināja dzīvības nodrošināšanas līdzekļu krājumus, arī tad trīs kosmonauti ar vismazākajiem gabarītiem tik un tā neielīda kuģī “Vostok”.

Uz kādu laiku visi bija nonākuši strupceļā. Koroļovs neko neziņoja Hruščovam, novilcināja laiku. Bet 1964. gada ziema jau gāja uz beigām. Nervu slodzi neizturēja Voskresenskis un pagurumā saslima. Viņu ievietoja slimnīcā.

Lūk, kādā interesantā formā Koroļova oficiālais padomju biogrāfs apraksta Galvenā Konstruktora smago noskaņojumu šajā periodā (protams, biogrāfijā ne vārda netiek runāts par kaut kādām problēmām, par kaut kādu strupceļu darbā pie «Voshod» - jo negaidītāki ir skan zemāk citētie vārdi, kas rakstīti žurnālā «Moskva» (1969. gads, Nr.12, 178. lpp.): «Darbā pie «Voshod» īpaši izpaudās Sergeja Pavloviča neparastais prasīgums, nežēlība pret visādiem trūkumiem un cilvēciskām vājībām. Viņš tās necieta sevī un citos.»

Pateikt par kādu, ka viņš ir nežēlīgs pret cilvēciskajām vājībām, nozīmē izteikt diezgan šaubīgu komplimentu. Zinot to, ko es jau esmu stāstījis, mēs, domājams, viegli aizsargāsim Koroļovu no viņa biogrāfa. Situācijā, kas bija radusies šajā periodā, nervi neizturētu pat visjaukākajam eņģelim. Koroļovs taču lieliski saprata, ka viņu spiež iet uz mežonīgu avantūru, turklāt avantūru, kurai jau no paša sākuma nav nekādas jēgas. Bija vajadzīgs tikai tas, lai diviem amerikāņiem pa priekšu kosmosā dotos trīs padomju pilsoņi, tas arī viss!

Strupceļš darbā tika pārvarēts, iespiežot «Vostok» lodītē trīs kosmonautus bez skafandriem, pilnīgi uzticoties kuģa hermētiskumam. Runā, ka šo neprātīgi drosmīgo un riskanto risinājumu lika priekšā nolaižamo aparātu vadošais konstruktors Konstantīns Feoktistovs. Uz Koroļova jautājumu: «Kuri tad būs tie, kas trijatā lidos kosmosā bez skafandriem?» Feoktistovs atbildēja: «Pirmais — es». Tā vadošais konstruktors, cilvēks ar tālu ne to labāko veselību, jaunībā guvis ievainojumus, pēkšņi pārvērtās par kosmonautu.

[Kādu laiku arī nākošajos lidojumos padomju kosmonauti lidoja bez skafandriem. Iespējams, ka tas bija iemesls, kāpēc bojā aizgāja orbitālās stacijas «Salūts-1» pirmā apkalpe. Pēc tam neviens kosmonauts bez skafandra kosmosā vairs nav devies — t.p.]

Taču arī tādā variantā — jakās, bez skafandriem — trīs cilvēki nelaimīgajā «Vostok», kas tagad, acu apmānīšanai, bija nosaukts par «Voshod», iekšā neievietojās.

Sākās vistrakākie eksperimenti. Feoktistovs steidzami saskaņoja ar Koroļovu un visiem lielākajiem priekšniekiem un instancēm «komandas sastāvu» - jauniņais, ļoti miniatūrais ārsts Jegorovs un pats labākais no visiem lidotājiem-kosmonautiem Komarovs — visi trīs devās uz seansu... pie skulptora. Tieši pēc figūras katram tika izveidots krēsls. Zibens ātrumā — pats Koroļovs sekoja tam, izrādot «nežēlību» - izgatavoja šos krēslus-maketus. Taču nē, arī tie «neierakstījās» lodītē!

Tad radās jauna ideja. Krēslus varētu novietot, nevis rindā, bet kaut kā viltīgāk, piemēram divās rindās, vienu un pēc tam divus. Ja skatītos no augšas, iznāktu kaut kas līdzīgs trīstūrim. Varbūt, ka šis trīstūris «ierakstīsies»?

Sākumā arītas neizdevās, taču pēc tam, kad priekšējo krēslu pietuvināja aizmugurējiem tik tuvu, ka likās, ka viens no kosmonautiem sēž diviem citiem klēpī, «lodītē» kombinācija ievietojās.

Priekšā nosēdināja dakteri Jegorovu — kā pašu mazāko — tas deva iespēju viņa krēslu nedaudz pacelt virs pārējiem. Tā ārsts nonāca komandiera vietā, bet kosmonauts sēdēja kaut kur aiz viņa un zemāk, taču tam nebija nekādas nozīmes, jo lidojuma laikā neviens no viņiem tāpat nekam nepieskārās!

Institūtā sāka klīst drūms joks, ka kolektīvs saspringti strādā, lai radītu uzlabotu, trīsvietīgu, kosmisko kapu. «Humors» bija apstāklī, ka ar tādu krēslu izvietojumu katapultēšanās visiem trim draudētu ar bojā eju. Taču tie, kas izdomāja joku, laikam nezināja vēl ko: Koroļovs bija pieņēmis lēmumu nekatapultēt kosmonautus, bet nolaist visu «lodīti» ar izpletņiem.

Vispār jau cits risinājums nebija iespējams.  Visu iepriekšējo «Vostok» kosmonautu katapultēšana notika <st1:metric2 metric_value="7000" metric_text="metru">7000 metru</st1:metric2> augstumā. Katapultēšanās augstumu samazināt nevarēja, tā bija droša nāve. Bet, lai katapultētos no 7 km augstuma, cilvēkam bija jābūt skafandrā. Bet skafandri bija izslēgti. Protams, 7 km augstumā kādu laiku (un pēc rūpīgiem treniņiem) varēja izturēt arī ar skābekļa aparātu, taču kosmonautiem, kas bija «iepakoti» kā siļķes bundžā, nebija iespējams iedot pat šos aparātus, jo nebija kur likt skābekļa balonus.

Savā laikā Koroļovs un dzīvības nodrošināšanas kosmosā galvenais konstruktors Voroņins bija pārbaudījuši iespēju nosēdināt «Vostok» ar izpletni. Taču tad izmēģinājumi notika tikai uz «kritisko triecienu», tas ir uz maksimālo trieciena spēku, kad dzīvā būtne vēl neiet bojā. Protams, pakļaut kosmonautus tādam riskam nevarēja, tātad bija maksimāli jāpalielina «lodītes» divu izpletņu kupolu laukums un vēlreiz jāveic eksperimenti. Te vēl mediķi paziņoja, ka triecienu, ko spēj izturēt suns, cilvēks var arī neizturēt. Viņai teica, ka garantēt cilvēka izdzīvošanu triecienā spēj tikai eksperimenti ar lielākiem pērtiķiem, kas ir pat jūtīgāki par cilvēkiem.

Trīs pērtiķi, kas tika nomesti «lodītē» ar pastiprinātiem izpletņiem, tika atrasti savos krēslos beigti.

Pēc tam visā Sergeja Koroļova biogrāfijā iestājās vienīgais brīdis, kad viņa parastā uzņēmība un spēja iet uz risku pazuda. Ir apstiprinājums tam, ka viņš sāka šaubīties — vai iet uz avantūru, kas ar katru dienu kļūst aizvien neprātīgāka, vai arī atteikties, sagatavojoties uz pašām ļaunākajām sekām.

Apstiprinājumu tam mēs atrodam tajā pašā Koroļova biogrāfijā. Uzrakstīta ar mērķi vienus faktus noslēpt, citus izdaiļot, tā tomēr par spīti visām ķēmībām iet pa notikumu pēdām. Koroļova biogrāfija, ko sarakstījis P. Astašenkovs ir kā apmetums, kas nemākulīgi uznests uz ķieģeļu sienu. Tā atspoguļo sienas kopējo formu, taču, ja paknibina šur tur, var atklāt kādus ķieģeļus-faktus, kas paslāpti zem melu neizturīgā slāņa. Lasām: «Radās grūtības un neveiksmes. Kāda izmēģinājuma laikā, piezemēšanas sistēmai atsakot, kuģis ne visai «mīksti» triecās pret Zemi.

Pēc šīs neveiksmes Sergejs Pavlovičs jautāja Konstantīnam Feoktistovam:

- Vai nebaidies lidot? Lode taču atsitās.» (178. lpp.)

Biogrāfs tālāk raksta, ka Feoktistovs atbildējis: «Nebaidos». Tas jau nav svarīgi (kaut arī visdrīzāk, tāda arī ir bijusi atbilde). Svarīgs ir «dzelzs» Koroļova jautājums, vēršoties pie vienīgā kosmonauta, kas labi pārzināja aparāta konstrukciju, pie Feoktistova: «Vai nebaidies lidot? Lode taču atsitās». Ne pirms tam, ne pēc tam Koroļovs nav vērsies pie saviem padotajiem ar šādiem bikliem jautājumiem.

Starp citu, jocīgi, ka šis fragments no biogrāfijas ir vienīgais, oficiālais padomju avots, kas sauc kuģi «Voshod» par lodi.  Vārdu «lode» cenzūra noteikti ir palaidusi garām kļūdas dēļ. Joprojām uz kuģa «Voshod» jebkādu attēlu publikācijām eksistē aizliegums. Kuģi «Vostok» un sekojošie kuģi «Sojuz» tiek izstādīti apskatei pat starptautiskās izstādēs. Taču nekur, vispār nekur nav publicēts pat vismazākais kuģa «Voshod» fotoattēls. Tagad jau mēs zinām, kāpēc: no ārpuses kuģi «Voshod» nevar atšķirt no kuģa «Vostok». Tāpēc īpaši jocīga un pamācoša ir cenzūras kļūda, kas ļauj biogrāfam citēt Koroļova jautājumu tieši tādu, kāds tas tika uzdots — tas ir, ar vārdu «lode». Jo, kad biogrāfs sniedz «Voshod» aprakstu, viņš stingri pieturas pie oficiālajiem meliem un oficiālās miglas. Lūk: «Šis kuģis, attīstot visu labāko, kas bija «Vostokos», daudzās jomās gāja tālāk par tiem. Kosmonauti pirmo reizi tājā varēja (!! - L.V.) lidot bez skafandriem. Nebija arī katapultēšanās sistēmas — kuģim bija jāpiezemējas mīksti. Parādījās jauni mērinstrumenti, televīzijas un radiotehniskās iekārtas» (179. lpp.)

Pēdējā frāze vispār ir neiedomājama savā melu tehnikā. Tā ir lieliska ar to, ka, taisnību sakot, patiešām atbilst īstenībai. Uz «Voshod» borta patiešām «parādījās» tāda radioaparatūra, kāda nebija «Vostok». Vajadzīgas tikai divas piebildes: pirmkārt, jaunie aparāti bija miniatūri, speciāli nopirkti ārzemēs, lai radioaprīkojuma svaru padarītu absolūti minimālu; otrkārt, tie «parādījās» visu «Vostok» iekārtu un dzīvības nodrošināšanas sistēmas vietā. Uz «Vostok» borta kosmonautam bija viss nepieciešamais komfortablai dzīvei desmit diennaktīm, uz «Voshod» borta krājumi (trijiem) bija domāti trīs diennaktīm, bet pilns racions pārtikai bija paredzēts tikai vienai dienai. Kā kādreiz teica krievu rakstnieks Ļeonovs, «labākās šķirnes meli tiek gatavoti no puspatiesībām»...

«Voshod» izpletņu izmēģinājumi ar dzīvniekiem turpilnājās. Lai samazinātu izpletņu svaru, tos izgatavoja no plānāka sintētiska auduma — kaprona. Šī auduma gaisa caurlaidība bija ļoti maza un piezemēšanās iznāca ciešama — toties ļoti pastiprinājās bremzējošais «dinamiskais trieciens», kad izpletnis atvērās. Parādījās šaubas par to, vai izpletņi pie tik asas atvēršanās netiks norauti, tāpēc nācās pastiprināt to stiprinājumu sistēmu pie «lodītes». Šādi iegūto papildus svaru Koroļovs un Voskresenskis kompensēja ar to, ka tagad «lodītes» lūku vairs nevadzēja «atšaut» gaisā un nebija vajadzīgas daudzās sprāgstošās bultskrūves.

Trīs mēnešus pirms starta «Voshod» vēl joprojām svēra par simts kilogramiem vairāk, nekā spēja pacelt gaisā standarta «Vostok» raķete. Institūtā notika veselas ikviena grama medības — līdz tam, ka nākošos kosmonautus nosēdināja uz speciālu diētu ar daudz augļiem, dārzeņiem un gaļu, taču gandrīz pavisam bez miltu ēdieniem un eļļas vai taukiem. Ārsti pēc lidojuma atzīmēja, ka pēc lidojuma visi jūtas ļoti labi, tā kā diēta, bez šaubām, atnesa divkāršu labumu. Patiesībai gan jāsaka, ka vajadzīgos produktus — gaļas filejas, svaigas zivis, visdažādākos augļus, sulas un tā tālāk — nācās izrakstīt speciāli, caur slēgtu valdības produktu bāzi, jo pat maizi tajā gadā Hruščovs bija spiests pirkt ārzemēs.

Tā vai savādāk, taču 1964. gada oktobra sākumā kuģa «Voshod» starta svars iekļāvās pieļaujamās normas robežās — 5320 kilogrami. Tas bija maksimums, ko spēja pacelt kosmosā raķete «Vostok» ar pilnīgu visu degvielas rezervju izmantošanu.

 Turpinājums sekos.