1961. gada 21. jūnijā Amerikā notiek otrais suborbitālais lidojums. Virdžilam Grisomam vajadzēja lidot dienu iepriekš, taču kaut kāda tehniska iemesla dēļ lidojumu atliek. Par to ziņo amerikāņu avīzes un padomju prese tūlīt atkārto ziņas par nākošā lidojuma «kļūmēm». Mans draugs, kas šajā dienā pasniedza Koroļovam  ārzemju preses biļetenu, stāstīja par Galvenā konstruktora reakciju. «Iedomājies,» - noburkšķēja Koroļovs, - « piezīmi mūsu avīzē par to, ka «Vostok-2» starts, kas nozīmēts uz šodienu, tehnisku iemeslu dēļ tiek pārcelts uz rītdienu.» Mans biedrs nevilšus iesmējās, taču Koroļovs paskatījās uz viņu kā nikns vilks un rupji pārtrauca: «Ko smejies — raudāt vajadzētu!»

Ar nākošo «Vostok» lidojuma sagatavošanu Koroļovs nesteidzās. Bija domāts, ka notiks trīs Zemeslodes apriņķojumi, tāpēc, ka tieši tādu lidojumu plānoja amerikāņi. Taču pēc trešā riņķa nebija iespējams nosēdināt kosmonautu, ne kosmodroma rajonā, ne Aizvolgā, ne Kapustinjarā.

Tāpēc Koroļovs nolēma mainīt orbītas slīpumu pret ekvatora plakni un sarunāja ar akadēmiķi Keldišu par jaunās trajektorijas aprēķināšanu. Ar to elektronu skaitļošanas tehniku, kas bija Padomju Savienībā 1961. gadā, tas bija vairāku mēnešu ilgs darbs. Konstruktors pat atļāvās aizbraugt uz Melnās jūras piekrasti, lai pabūtu kopā ar sievu un meitu, un kaut nedaudz atpūstos no spēkus atņemošā ikdienas drudža.

Taču jūlija vidū Hruščovs sameklēja Koroļovu arī tur. Viņš izsauca viņu uz savu Melnās jūras vasaras pili — it kā tāpēc, lai paziņotu par apbalvošanu ar Zelta zvaigznes medaļu — jau pēc skaita otro. Tagad jau mēs zinām, ka apbalvošana tika «noformēta» ar slepeno PSRS Augstākās

Padomes Prezidija 1961. gada 17. jūlija lēmumu, kas nekad un nekur netika publicēts. Taču «Zelta zvaigzne» bija tikai iemesls. Hruščova īstais mērķis bija cits. Viņš «draudzīgā», taču visai stingrā formā pieprasīja, lai nākošais padomju kosmiskais lidojums notiek ne vēlāk par augusta pirmo pusi — tas ir, ātrāk, nekā pēc mēneša!

Koroļovs paskaidroja diktatoram, ka nav kur steigties — amerikāņi diez vai līdz gada beigām vēlreiz palaidīs kosmosā cilvēku, pagaidām viņi ir ziņojuši, ka palaidīs kosmosā tikai mērkaķus. Koroļovs varēja arī pastāstīt, ka ASV plāno palaist pavadoņus «Midas» ar dzīves ilgumu orbītā 100 tūkstoš gadu, taču to nozīme bija tikai zinātniska, nevis propaganda, tāpēc Hruščovu tie neinteresēja.

To, kas īstenībā interesēja Hruščovu, Galvenais Konstruktors tā arī nesaprata. Taču bija skaidrs, ka ir kāds iemesls, kura dēļ viņam, Koroļovam, atkal bija jādrāžas uz Maskavu, lai sāktu kārtējo «štūrmēšanu».

Šis pasākums sākās un sekmīgi beidzās ar Hermaņa Titova 1961. gada 6. augusta lidojumu kuģī «Vostok-2». Atkal Koroļovs lieliski izvairījās no grūtībām: viņš izvēlējās tādu pašu lidojumu, pēc tās pašas programmas, pēc kuras notika pirmie «suņu lidojumi» - tas ir, septiņpadsmit apgriezieni ar nosēšanos sākuma punktā. Lai gan divi tādi lidojumi savā laikā beidzās nesekmīgi, vajadzēja riskēt, neko nepadarīsi. Turklāt, TDU — no krievu sākuma burtiem — bremzēšanas dzinēju iekārta, kas iepriekš bija darbojusies kļūdaini, pavadot diennakti vakuumā, bija kostruktoru pastāvīgas uzmanības lokā. Viņu uzlaboja dienu un nakti, izmēģināja desmitām reižu — izdarīja visu, lai tā darbotos normāli. Un tā darbojās normāli.

[Te maza atkāpe, varbūt skaidrāk saprotams, kāpēc cilvēki tā mocījās pildot «partijas un valdības uzdevumus». Kaut kur 50-to gadu sākumā PSRS futbolā pati spēcīgākā bija Centrālā Armijas kluba vai Nama, skaidri vairs neatceros, komanda (gandrīz visu pēckara gadu valsts čempioni), uz tās bāzes tika veidota arī valsts izlase. Un tad, kādā svarīgā turnīrā, sīvā cīņā izlase negūst cerētos panākumus. Efekts no šī zaudējuma bija tāds, ka armijas komnda tika izformēta. Un vēl gandrīz divdesmit gadus līderi padomju futbolā bija citi — t.p.]

Sliktāk «nostrādāja» pats kosmolauts. Gandrīz tūlīt pēc starta viņam sākās problēmas ar vestibularo aparātu un palika tikai sliktāk. Uz Zemes viņš atgriezās slims. Pēc diennakts ārstu grupa no Maskavas viņu dabūja tādā stāvoklī, ka viņš spēja aizlidot uz Maskavu un sniegt ziņojumu Hruščovam. Tūlīt pēc tam Titovu nogādāja uz sanatoriju, Koroļovu un visus viņa līdzstrādniekus bagātīgi apbalvoja, bet pēc dažām dienām kļuva zināms īstais iemesls, kāpēc Hruščovs tā steidzināja ar startu.

Iemesls šoreiz bija pavisam negaidīts: Hruščovam bija vajadzīga kārtīga «uguņošana», lai novērstu visas pasaules uzmanību no Berlīnes sienas, kas tika pabeigta 1961. gada 13. augustā.  Kaut kādā ziņā mērķis tika sasniegts. Cilvēki Rietumos runāja: «protams, slikti, ka viņi ir uzbūvējuši to cietuma sienu, toties, kādi viņiem ir panākumi kosmosa apguvē — re, cilvēks veselu diennakti ir pavadījis kosmosā!»

Pēc tam notika vēl četri kuģu «Vostok» lidojumi ar kosmonautiem Nikolajevu, Popoviču, Tereškovu un Bikovski. No Gagarina un Titova lidojumiem tie atšķīrās tikai ar ilgumu un vēl ar to, ka no trešā lidojuma sākās televīzijas reportāžas no kuģa-pavadoņa borta. Taču katru reizi šos lidojumus PSRS reklamēja kā īpašus sasniegumus, kā kaut ko «pirmreizīgu», kas «tālu atstāj amerikāņus aiz muguras». Un neviens tam neticēja vairāk, kā paši amerikāņi!

Piemēram, Nikolajevs un Popovičs, kas tika palaisti kosmosā ar intervālu viena diennakts, veica, kā bija teikts, «grupveida» lidojumu. Taču zināms, ka visi bez izņēmuma «Vostok» tika palaisti vienā un tajā pašā orbītā un tās izmaiņas, ko savulaik gribēja ieviest Koroļovs, netika realizētas. Šādā orbītā, septiņpadsmitā apgrieziena laikā kuģa kapsula atradās tieši tajā pašā punktā, kur notika starts. Notika tas pēc diennakts. Trajektorijas aktīvā posma ilgums bija izmērīts ar precizitāti līdz sekundes daļai. Tātad, vajadzēja tikai pareizi izvēlēties momentu otrās raķetes startam, kas sekos pēc pirmās, lai otra kapsula nonāktu pirmās tuvumā. Ja tas arī liecina par kaut ko pozitīvu, tad tikai par to, ka raķešu dzinēju-saišķu, kas bija Koroļova rīcībā, darbība bija stabila. Ne Nikolajevs, ne Popovičs nemanevrēja un arī nevarēja to izdarīt ar savām kapsulām — pirmos manevrus orbītā PSRS veica daudz vēlāk, nekā ASV — 1968. gadā.

Pēc Nikolājeva un Popoviča «pāru» lidojuma es biju televīzijas intervijas liecinieks ar šiem kosmonautiem. Pirms intervijas sākumā mēs trīs stundas nosēdējām Maskavas telecentrā šādā sastāvā: abi kosmonauti, Centrālās televīzijas Zinātnes nodaļas vadītāja Tamāra Čistjakova, žurnālisti un... Mihails Kroškins. Šajā gatavošanās procesā, protams, komandēja Kroškins un notika tas tā. Žurnālists piedāvāja kādu jautājumu; Kroškins nekavējoties sacīja: «Šo jautājumu pārraidē neuzdot». Tika likts priekšā nākošais jautājums un atkal Kroškins to noraidīja. Kosmonauti klusēja, turklāt, Nikolajevs bija nāvīgi nopietns, bet Popovičs viltīgi smaidīja. Beidzot atradās jautājums, kas bija pietiekami nevainīgs, lai Kroškins to laistu cauri. Tad jautājums tika pierakstīts, bet Kroškins vērsās pie kosmonautiem: «Nu tad, biedri, kā atbildēsiet?» Kāds no viņiem sāka runāt, taču arī te neiztika bez Kroškina»:

- Adrian Nikolajevič (vai Pāvel Romanovič, ja runāja Popovičs)! To runāt gan nevajadzētu. Pasakiet labāk tā...

Neviens ne reizi Kroškinam neiebilda.

Pašā sākumā es liku priekšā jautājumu par manevrēšanu. Kroškins to tūdaļ izbrāķēja. Es uzdevu jautājumu, kādā logā Nikolajevs redzēja Popoviču, kādā — Popovičs — Nikolajevu attiecībā pret Zemi. Taču arī šo nevainīgo jautājumu Kroškins noraidīja!

[Nav jau brīnums, jo attālums starp kuģiem, cik atceros, bija vairāki kilometri — t.p.]

Tad pie manis pēkšņi vērsās Nikolajevs.

- Biedri, žurnālist, - viņš savā neiedomājami nopietnā tonī teica, - jūs varat man uzdot šādu jautājumu: «Biedri Nikolajev, ko jūs domājiet par pasaules kosmonautikas attīstības ceļiem?»

Būtu patiešām interesanti paklausīties, ko šajā sakarā varētu pastātīt Nikolajevs, kas par kosmonautu vidū bija slavens ar savu aprobežotību, taču Kroškins man tādu prieku nedeva. Viņš nekavējoties un bez apelācijas «nocirta» Nikolajeva jautājumu.

Vispār, Nikolajevs bija pastāvīgu joku objekts no kolēģu puses, dažreiz visai ļaunu joku objekts. Lūk, anekdote, ko man izstāstīja pazīstams lidotājs-izmēģinātājs, kas tuvu pazina kosmonautu. Notika tas tūlīt pēc tam, kad Nikolajevs tika iecelts par «kosmonautu vienības komandieri».

Kosmonautu nodaļas komandieris Nikolajevs iziet redzes asuma pārbaudi. Viņš nošēžas zināmā attālumā no tabulas ar dažāda izmēra burtiem un ārsts rāda, lia viņš nolasa kādu rindu. Nikolajevs kaut ko nomurmina atbildot. Ārsts parāda rindu augstāk, kur burti lielāki. Tas pats rezultāts. Vēl augstāk. Atkal Nikolajevs neko izlasīt nevar. Doktors tiek līdz tabulas augšai, kur attēloti tikai divi burti. Un atkal murmulēšana atbildes vietā. Doktors ir satriekts.

- Kas par lietu, biedri Nikolajev, vai tad jūs pat šo rindiņu izlasīt nevarat?

- Ta, velns parāvis, es jau apakšējo rindiņu lieliski redzu! Es tikai esmu piemirsis, kā tos sasodītos burtus sauc!...

Nākošais lidojums ar «Vostok» atkal bija pirmais — šoreiz pirmais sieviešu. Šī lidojuma kosmonaute Valentīna Tereškova patiesi bija līdzjūtības vērta. Netālā pagātnē strādniece no Jaroslavļas un iesācēja izpletņu lēcēja, viņa nokļuva kāda kosmiskā speciālista redzes lokā un tika stādīta priekšā ģenerālim Kamaņinam, kas atbildēja par kosmonautu komplektēšanu. Treniņi viņai gāja vāji, taču neviens par to nebija sevišķi uztraucies, tāpēc ka viņai nebija jālido. Kamaņinam bija lieliski trenētas lidotājas, bet sieviešu lidojums tika paredzēts tikai viens (līdz pat šim laikam sievietes kosmosā vairāk netiek sūtītas). [Protams, tas attiecas uz grāmatas sarakstīšanas brīdi. Tomēr, uz šo brīdi, kad kosmosā pabijuši nedaudz pāri par 500 cilvēku, sievietes no tiem ir tikai 55. Otrā sieviete Svetlana Savicka kosmosā devās tikai 1982. gada augustā, bet nākošā ir pirmā amerikāniete Sallija Raida, kas lido pēc nepilna gada. Interesants fakts ir tas, ka pirmais astronauts no Lielbritānijas ir sieviete Helēna Šārmena, lidojusi 1991. gadā. Britus pilotējamie lidojumi kosmosā, pretstatā citām tautām, tradicionāli — neinteresē. Kosmosā pārsvarā dodas tikai amerikānietes. Vēl kosmosā ir lidojušas 2 kanādietes, 2 japānietes, 1 krieviete, 1 korejiete (arī vispār 1 cilvēks no Korejas kosmosā) un viena amerikāniete ir indiešu izcelsmes un viena — irāņu izcelsmes — t.p.] Tereškova pēc esošajiem noteikumiem gatavojās kļūt par dublieri, kas atrodas starta vietā «katram gadījumam». Tā kā PSRS kosmonauta vārdu tur slepenībā līdz izlidošanai, neviens nekad nezina par to, ir tas «īsts» kosmonauts vai dublieris, kas gatavojas lidot. Neatlikt taču patiešām visās instancēs «apstiprinātu» startu tāda sīkuma dēļ, kā kosmonauta slimība, ja viņš lidojuma laikā vispār nekādu lomu nespēlē!

Tereškova bija dubliere, taču pēdējā momentā kļuva par kosmonauti, jo pirms paša starta «īstajai» lidotājai sākās sieviešu problēmas un viņa par tām ziņoja. [Portālā www.astronautix.com raksta, ka labāk sagatavota lidojam ir bijusi Valentīna Ponomarjova, taču Kamaņinam labāk patikusi Tereškova, kas sarunās vienmēr uzsvērusi, ka visu dara valsts un komunistiskās partijas labā, bet Ponomarjova vairāk uzsvēra savus feministiskos uzskatus, nu ja — un viņa bija ukrainiete, tā kā, kas to lai zina? - t.p.] Izejot orbītā, par to pašu ziņoj arī Tereškova, taču bija jau par vēlu. Pēc tam Tereškova ziņoja, ka jūt spēcīgu nelabumu, vemšanu un reiboņa sajūtu. Telemetrija gan rādīja, ka pulss viņai ir diezgan labs un asinsspiediens normas robežās. Valsts komisija, kurā Koroļovam bija tikai viena balss, nolēma, ka lidojumam jāturpinās, tāpēc ka vienlaikus ar tereškovu orbītā atradās arī Bikovskis un lidojums tika uzskatīts par «ilgstošu grupveida» lidojumu — protams, tāda veida pirmo lidojumu.

Pēc septiņdesmit stundām Tereškovu nolaida no orbītas. Viņa nolaidās ļoti nožēlojamā stāvoklī un klāt pieskrējušās Dienvidurālu zemnieces tikai noplātīja rokas: «Ak tu, nabadzīte!» Kosmonauti nomazgāja, novietoja istabā uz gultas un, kad nelabuma lēkmes pārgāja, noskaidrojās, ka viņa ir ļoti izbadējusies: trīs dienas viņa nebija pieskārusies ēdienam. Sievietes tūlīt pat pacienāja Tereškovu ar visu, kas viņām bija, ar maizi un sīpoliem. Tajā mirklī blakus sādžai piezemējās helikopters un paņēma līdzi neparasto «viešņu no debesīm».

Vēlāk, uzstājoties publikas priekšā un stāstot par lidojumu, Tereškova labi izmantoja šo epizodi. Viņas versijā tas izskatījās tā. Kolhoznieces viņu sagaidīja ļoti laipni un pajautāja, ar ko pacienāt. Un viņai esot sagribējies vienkāršu krievu ēdienu — rupjmaizi ar sīpoliem [varbūt lokiem? - t.p.] Tādi stāsti iedarbojas uz zināmu padomju valsts iedzīvotāju daļu...

Valērijs Bikovskis, kas izlidoja divas diennaktis pirms Tereškovas un piezemējās gandrīz vienlaicīgi ar viņu, arī, protams, bija «pirmais». Viņš kosmosā pavadīja visilgāk par visiem. Te jāpiezīmē, ka Bikovskis, kā kosmonauts, bija pilnīgs pretstats Tereškovai. Viņa fiziskais stāvoklis visu 119 lidojuma stundu laikā bija lielisks.

Tā pagāja pēdējie kuģu «Vostok» lidojumi. Ja būtu vēlēšanās, tad tagad tos varētu turpināt cik ilgi gribētos. Taču amerikāņi paziņoja, ka programma «Mercury» ir pabeigta un — arī «Vostok» tūlīt pat nogāja no skatuves.

Te jāatzīmē dažas interesantas īpatnības, kas saistītas ar šo padomju kosmisko lidojumu etapu.

No paša sākuma, no Gagarina lidojuma, padomju vadība rūpīgi sekoja, kaut tikai amerikāņi «neizrautos priekšā» kaut kādā rādītājā — pēc lidojumu vai apriņķojumu, vai kosmonautu skaita. Koroļovam vajadzēja nodrošināt nepārtrauktas «līdera pozīcijas» šajā ziņā.

Tāpēc, kad ar Malkolma Kārpentera lidojumu 1962. gada 24. maijā amerikāņi panāca Padomju Savienību pēc lidojumu skaita, augstākās aprindas kļuva nemierīgas. Nemiers sevišķi pieauga, kad izrādījās, ka nākošais «Mercury» lidojums ar Volteru Širu ir paredzēts tā paša gada septembrī. Tieši ar to, kā man skaidroja cilvēki no Koroļovam tuvām aprindām, tika nolemts, ka augustā, mēnesi ātrāk, nekā bija nolemts agrāk, ir jāpalaiž, nevis viens, bet veseli divi kuģi «Vostok», lai tiktu saglabāta «līderība».

Patiešām, Nikolajevs un Popovičs lidoja 1962. gada augustā, bet Širas starts notika 3. oktobrī.

Pēc tam, 1963. gada 15. maijā Kūpers atkal «izlīdzināja rezultātu»! Vēl vairāk, amerikāņi mierīgi paziņoja, ka programma «Mercury» ir beigusies. Loģiski bija pieņemt, ka amerikāņi koncentrē uzmanību uz jaunu lidojumu sēriju — vēl vairāk, vispārīgos vilcienos bija zināms plāns par divvietīgu kosmisko kuģu palaišanu, iziešanu no tiem atklātā kosmosā, manevrēšanu un savienošanos orbītā. Loģiski bija novirzīt visus spēkus, lai izstrādātu kaut ko līdzīgu, vispirms jau, lai radītu pietiekami spēcīgu nesējraķeti. Taču nē, Hruščovu un viņam tuvākos cilvēkus interesēja «sportiskie» sasniegumi, vai pareizāk sakot, propaganda. Koroļovam atkal tika pateikts izrauties priekšā un «efektīgāk». No šejienes - «Vostok» fināla lidojumi ar Bikovski un Tereškovu.

Visus sešus padomju kosmonautu lidojumus ar kuģiem «Vostok» pavadīja vētrainas propagandas uzliesmojumi. Hruščovs paziņoja, ka «sociālisms ir — labākais starta laukums lidojumiem kosmosā». Koroļova cilvēki saķēra galvas: viņi taču labāk bija iepazīstināti ar amerikāņu periodiku un zināja, ka ar jaunās programmas sākumu, ar diviem kosmonautiem, manevrēšanu, savienošanos un tā tālāk Amerika uzreiz aizies tālu priekšā. Jo par daudzvietīga kuģa palaišanu nevarēja būt ne runas, vēl jo vairāk — par manevrēšanu un savienošanos.  Koroļova līdzstrādnieki arī zināja, ka vainīgos padomju kosmisko pētījumu atpalikšanā no amerikāņiem atradīs ļoti ātri. Padomju savienībā vispār ļoti ātri māk atrast «vainīgos» un izrēķināties ar tiem, «neskatoties uz veciem nopelniem», kā skan manā valstī vispārpieņemts formulējums.

Un vēl vienu lietu zināja Koroļovs, Voskresenskis un viņu palīgi. Amerikāņu kosmiskās programmas bija skaidri «tēmētas uz Mēnesi». Šīm programmām bija iekšēja loģika. Sākumā iemācīties lidot apkārt Zemei, pēc tam manevrēt, satikties, iziet no kuģa orbītā ap Zemi. Pēc tam pārnest šo pieredzi orbītā apkārt Mēnesim un beigās nosēsties uz Mēness.

Bet padomju kosmiskie lidojumi, Koroļova tik vareni uzsāktie 1957. gadā, kad viņš palaida pavadoni, tagad nebija mērķēti ne uz ko. Mēness atkrita: bija skaidrs, ka Amerikāņi aizlidos līdz turienei daudz ātrāk. Marss? Vēl fantastiskāk. Ļoti valdzināja un galvenais, bija izpildāma ideja, radīt orbitālās stacijas ar nomaināmu personālu. Protams, tādas būs arī ASV, taču vismaz, tā ir zinātne, sacensības, radoša sadarbība un zināma vienlīdzība kosmosā, ja uz mirkli aizmirstu Mēnesi.

Visas šīs problēmas īpaši uztrauca Voskresenski. Viņš redzēja, ka stāvoklis kļūst aizvien draudošāks un katastrofiskāks, ka mīts par «labāko starta laukumu» tūlīt pat pārsprāgs; viņš redzēja, ka ar saprātīgiem mēriem kaut kā iespējams sakārtot lietas, pārtraukt neprātīgās un nolemtās sacīkstes, atrast savu, kaut arī mazāku pētījumu ceļu. Taču Voskresenskis arī redzēja, ka ar šiem priekšlikumiem Koroļovs pie Hruščova neiet, bet darboties pāri sava priekšnieka un drauga galvai viņš negribēja.

Koroļovs negāja pie Hruščova ar šiem priekšlikumiem visai acīmredzamu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš saprata, ka neizglītotais, pašlepnais Hruščovs tūlīt pat viņam pateiks: «Ko tad tu pats sāki, pats mūs pārliecināji, ka mēs uzvarēsim Ameriku, bet tagad — krūmos?»

Hruščovs bija visai labs demagogs un spētu sacerēt pret Koroļovu jebkādu «formulējumu», piemēram, ka viņš ir «piemānijis partiju». PSRS tas ir ļoti šausmīgs, bargs «formulējums».

Otrkārt, orbitālo staciju būvei Hruščovs ne par ko neizdalītu lielus līdzekļus. Viņa acīs tāds mērķis izskatījās «garlaicīgs»; te pasauli pārsteigt nebija ar ko, tas nebija kas līdzīgs pirmajam pavadonim vai Gagarina pirmajam lidojumam. Nebija «svētku salūta». Bet strādāt ar ierobežotiem līdzekļiem Koroļovs principā nespēja. Viņš zināja, kāpēc ir izdevies, neskatoties uz visām grūtībām, palaist pavadoņus un cilvēkus kosmosā: līdzekļi bija neierobežoti.

Daudzi pavadoņu un kuģu elementi tika veidot tikai dažos vai vienā eksemplārā un tāpēc maksāja daudz dārgāk, nekā būtu atlieti zeltā, taču tam neviens nepiegrieza vērību. Ja piegriezīs fondus — neko vairs nevarēs izdarīt.

Bija vēl trešais iemesls — Čelomejs. Ja Koroļovs atnāktu pie Hruščova ar tādu ziņojumu, diktators vēl, kas to lai zina, nodos varas grožus Čelomejam un liks «noorganizēt» lidojumu uz Mēnesi. Protams, tā būs šausmīga izgāšanās, bet kas no tā? Tā jau būs nevis Čelomeja, bet gan valsts izgāšanās, tās valsts, kuras labā Koroļovs bija strādājis visu savu dzīvi, kuru viņš mīlēja stiprāk, nekā Hruščovs ar Čelomeju kopā ņemti.

Bija arī citi iemesli, kuru dēļ Koroļovs vilcinājās, negāja pie Hruščova. Kā jau mēs zinām no šīs grāmatas sākuma lapaspusēm, Koroļovs savu visai atklāto ziņojumu nolasīja tikai Brežņevam ar Kosiginu pēc Hruščova noņemšanas no amata.

Taču vēl pirms šī ziņojuma Koroļovam nācās pārdzīvot notikumus, par kuriem toreiz, 1963. gada vasaras beigās, viņš pat nenojauta.

Turpinājums sekos.