Pirms tam, kad Dolgovs ieņēma nākošā kosmonauta vietu un izgāja katapultēšanas sistēmas pārbaudi, kapsula divas reizes tika nomesta ar ar manekenu uz borta. Abas reizes viss izskatījās normāli, taču termiņš spieda un spieda. Sākumā bija nolemts izpletņa izmēģinājumus pabeigt līdz 1961. gada maijam, taču amerikāņu paziņojums spieda saīsināt termiņus un Voroņins, kas vadīja šos darbus, saņēma pavēli pabeigt programmu līdz 1. martam. Ar nelielu aizķeršanos, kas bija raksturīga visai padomju sistēmai, viņš paredzēja nomest cilvēku un «atskaitīties». Varbūt tāpēc izmēģinājumu uzticēja uzreiz pašam pieredzējušākajam no visiem — Pēterim Dolgovam.

Šis jautrais um drosmīgais cilvēks līdz šim bija veicis apmēram 500 izmēģinājuma lēcienus, tajā skaitā daudz ātros, ar katapultēšanos. Viņš vaitrākas reizes katapultējās no jauniem lidmašīnu modeļiem, pārbaudot, vai ir droši avārijas gadījumā tās atstāt. Kas notika ar Dolgovu šajā reizē — man tas ir noslēpums. Taču es zinu, ka viņš piezemējās miris un saplēstā skafandrā. Visdrīzāk, aizķēries aiz kaut kā, kad tika izmests caur lūku.

Lieta ir tāda, ka starp manekena un cilvēka izmešanu vienos un tajos pašos apstākļos ir liela starpība. To es droši zinu, jo arī pats esmu veicis izmēģinājuma lēcienus. Manekens, piemēram, ir pilnīgi nekustīgs un stabili paliek tajā pašā pozā, kādā ir piestiprināts. Cilvēks — nē. Pat ja viņš ir lieliski trenēts un ieņem konkrētu pozu (katapultēšanās gadījumā pozai ir īpaši svarīga nozīme), viņš ne vienmēr «ierakstās» manekena kontūrās. Turklāt nekāds manekens precīzi neataino nākošā izmēģinātāja figūru. Padomju praksē neviens negatabo manekenus pēc izpletņu lecēja mēra, kuram jātkārto leciens. Manekenus Padomju Savienībā izgatavo trīs antropoloģiskos variantos — Nr. 1 (mazā figūra), Nr. 2 (vidējā figūra) un Nr. 3 (lielā figūra). Man nav zināms, kādi divi manekeni tika izmesti pirms Dolgova — pats Dolgovs bija kalsns un ne visai liela auguma. Tomēr, tur, kur manekeni tika cauri, Dolgovs varēja aizķerties aiz lūkas malas katapultēšanās laikā. [Viss, protams, notika slepeni, varbūt visu nezināja pat tie, kas tur bija iesaistīti, kāds no malas varbūt ko redzēja — pilnīgi iespējams, ka no turienes arī nāk baumas, ka PSRS pirms Gagarina bija notikuši nesekmīgi cilvēka lidojumi kosmosā — t.p.]

Koroļovs uz Dolgova bojā eju reaģēja zibenīgi ar steidzamu un asprātīgu mēru pieņemšanu. Vispirms, viņš lika kuģim taisīt lielāku lūku. Otrkārt, palielināja laiku intervālam starp lūkas «atšaušanu» katapultas iedarbināšanu līdz divām sekumdēm. Treškārt... Treškārt, izvēlējās Juriju Gagarinu par kandidātu pirmajam kosmiskajam lidojumam.

Visi nākošie kosmonauti, kas tika atlasīti aviācijas daļās un sāka speciālus treniņus 1960. gadā bija maza auguma un nelielas miesas uzbūves cilvēki. Tas bija svarīgi no paša sākuma. Taču tagad no to vidus Koroļovs izvēlējās gandrīz vai pašu mazāko — Gagarinu.

Patiesību sakot, Hermanis Titovs, kas lidojumu veica otrais 1961. gada augustā, bija vēl kalsnāks un par nedaudz īsāks. Taču varas vīri nebija mierā, ka Titovs būtu pirmais kosmonauts, jo pēc Hruščova domām, viņš šai augstajai politiskajai lomai ne visai derēja.

Te, protams, interesanti uzskaitīt prasības, kas tika izvirzītas pirmajam kosmonautam.  Galvenā prasība skanēja pilnīgi rasistiski: kosmonautam Nr.1 bija jābūt tīrasiņu krievam!

Kā zināms, «internacionālajā» Padomju Savienībā katram pilsonim savā valsts iekšējā pasē ir atzīme par nacionalitāti — pēc senču asinīm, nevis reliģijas. [Cilvēkiem, kas no PSRS izbrauca uz ārzemēm, tika izsniegtas īpašas — ārzemju pases — t.p.] Bērni no jauktām laulībām, sasniedzot 18 gadu vecumu, var vienreiz uz visiem laikiem izvēlēties viena no vecāku nacionalitātēm. Un ja, teiksim, krieva un armēnietes dēls gribēs būt krievs, tad šo nacionalitāti ierakstīs pasē un līdz mūža galam visās oficiālās instancēs viņš skaitīsies krievs. Pat, ja armēņi pēkšņi kritīs nežēlastībā un tiks administratīvi apspiesti (PSRS tā ir noticis ar čečeniem, ingušiem, kalmikiem, meshetiem, tieši tāpat tas joprojām notiek ar Krimas tatāriem un ebrejiem), tad šim cilvēkam nekas nedraud: pēc pases viņš ir krievs un šai tautībai Padomju Savienībā ir vislielākā «labvēlība».

Taču šajā gadījumā, atlasot kosmonautus pirmajam lidojumam, padomju nacisti gāja vēl tālāk. Vajadzēja, lai kandidāts būtu nevis vienkārši «krievs pēc pases», bet lai viņš tā teikt būtu «simtprocentīgs ārietis» - tas ir, viņam abiem vecākiem vija jābūt krieviem un vecvecākiem arī.

Tāpēc, piemēram, ukraiņa Popoviča, čuvaša Nikolajeva, pa pusei ukraiņa Bikovska kandidatūras atkrita uzreiz. Viņus atļāva izmantot nākošos lidojumos, par rekomendēja izmantot, lai demonstrētu PSRS «tautu draudzību». Taču pirmajam, kas atklāj ceļu kosmosā, bija jābūt tikai tīrasiņu krievam.

Šīm prasībām atbilda vairāki kandidāti, kas izgāja treniņus. Sākumā tika nolemts, kas kosmonauts Nr.1 būs Aleksejs Ļeonovs — veikls, sportisks, prassmīgs cilvēks, lielisks lidotājs un profesionāls izpletņu lecējs. Taču Ļeonovs bija ar plecīgāku figūru un pēc katastrofas ar Dolgovu Koroļova izvēle saruka. Praktiski palika tikai divi — Gagarins un Titovs — varēja vēl domāt par Vladimiru Komarovu, kas bija tikai nedaudz lielāks par abiem.

Taču tur stājās spēkā nosacījums numur divi — arī ne jau gluži tehnisks vai medicīnisks.  Izrādās, ka nākošajam kosmonautam obligāti bija jānāk no «strādnieku-zemnieku» ģimenes. Hruščovam bija padomā pēc pirmā lidojuma organizēt kosmonauta starptautisku propagandas turneju (Koroļovs par to pat sapņot nevarēja) un gribēja panākt arī papildus efektu, uzsverot uz to, ka tikai padomju sistēma varēja dot iespēju strādnieka vai zemnieka dēlam saņemt «ceļazīmi» uz kosmosu.

Šeit Gagarinam bija priekšrocības arī Titova priekšā un vēl vairāk Komarova priekšā. Viņš bija dzimis laukos un bija cēlies no «nevainojamiem» zemniekiem. Titovs, kaut arī bija dzimis laukos, bija «inteliģenta» - lauku skolotāja dēls. Tas vairs nebija tik labi. Un Titovs kļuva par Gagarina dublieri pirmajā lidojumā. Kaut kāda ārkārtēja gadījuma dēļ lauku skolotāja dēls tomēr varēja lidot zemnieku dēla vietā. Komarovs jau nekur nederēja — viņš bija cēlies no pilsētnieka-inteliģenta ģimenes un arī pats bija inženieris.

Tā notika pirmā kosmonauta izvēle. Es neesmu pārliecināts, ka tā laika saspringtajā atmosfērā, kad neveiksmes sekoja viena otrai, kad cilvēku upuru sarakstā jau bija pirmais ieraksts — Dolgovs, Jurijs Gagarins ļoti priecājās par šādu izvēli. Pagaidām no trīs kuģiem, kas modelēja nākošo «Vostok», divi nebija atgriezušies uz Zemi — viens palika orbītā, otrs sadega atmosfērā. Un te vēl gaidīja katapultēšanās, kurā bija gājis bojā augstākās klases izmēģinātājs...

Taču ar tādām domām, ja tās viņam arī bija, Jurijs Gagarins nedalījās ne ar vienu. Pirmkārt, padomju apstākļos neviens nejautāja kosmonauta viedokli — viņam vienkārši pavēlēja lidot un viņš no bērnības zināja, ka saņemt tādu «Dzimtenes pavēli» ir liels gods un atteikšanās no tā — neizdzēšams kauns. Otrkārt, ja nākošais kosmonauts pievērstu lielāku interesi kosmiskā lidojuma drošībai, riska pakāpei un tā tālāk, tad viņu uzreiz sāktu turēt aizdomās gļēvulībā un vienā mierā atskaitītu. Tādu cilvēku karjera PSRS, kuri «nespēja», «neizturēja», ir beigta. Tāpēc priekšniecības klātbūtnē kosmonauti tēloja mundrumu, centās nebūt pārgudri un labāk iegaumēt visu to, ko viņiem mācīja stundās un treniņos. Bez tam, «nākošie kosmosa iekarotāji» zināja, ka no viņiem lidojumā pilnīgi nekas nebūs atkarīgs. No manekeniem un izmēģinājuma suņiem viņi atšķirsies tikai ar to, ka lidojumā uzturēs vārdiskus radiosakarus un pēc tam izstāstīs par saviem iespaidiem.

Galvenais kosmisko kuģu konstruktors — tā Sergeju Koroļovu tiekoties dēvēja oficiāli — izturējās pret kosmonautu kandidātiem ar labvēlīgu aizbildnieciskumu. Ārpus dienesta sarunās dēvēja viņus par «ērglēniem», kad viņu nebija klāt, par «trusīšiem-ērglēniem», protams, neuzsverot viņu bailīgumu, bet gan to, ka viņi kalpo viņam un viņa kolēģiem par izmēģinājuma trusīšiem. Tomēr, neviens cits cilvēks pasaulē tā nevēlējās, lai viņi droši atgrieztos uz zemes, kā Koroļovs un neviens tik daudz nedarīja, lai viņi tiešām droši atgrieztos.

Taču tajā pašā laikā Koroļovs, kas pats strādāja līdz pilnīgam spēku izsīkumam, riskējot ar savu dzīvību, uzskatīja, ka risks kosmonautikā ir iespējams un vajadzīgs — īpaši tādā avantūrkosmonautikā, kurā tagad bija ievilkts notikumu attīstības dēļ. Ļoti raksturīga ir viņa vēstule sievai no kosmodroma, kas ievietota oficiālajā biogrāfijā (tā ir rakstīta vēlāk par laiku, par kuru pašreiz iet runa, taču jēga no tā nemainās). «Mūsu devīze ir — taupīt cilvēkus, - Sergejs Koroļovs raksta. - Lai Dievs mums dod spēkus un prasmi to vienmēr sasniegt, kas gan ir tieši pretēji dzīves izzināšanas likumam. Un tomēr es ticu labākajam, kaut visas manas pūles un mans prāts ir veltīts tam, lai paredzētu, uzminētu to sliktāko, kas var notikt, kas sagaida mūs uz katra soļa neizzinātajā.»

Tagad jau var pārliecinoši teikt, ka tāds Koroļova rakstura stiprums bija galvenais iemesls viņa panākumiem — kā, protams, arī neveiksmēm. Panākumu bija vairāk par neveiksmēm, tāpēc ka Koroļovs bija fenomenāli apdāvināts inženieris un patiešām bieži spēja iepriekš paredzēt briesmas.  Tieši tāds pats lielisks speciālists bija arī viņa pirmais palīgs Voskresenskis.

Bija 1961. gada marts un amerikāņu «draudi» arvien pieauga. Koroļovu dzina it kā kāds Laika dēmons. Viņš dienas un naktis pavadīja cehos, kur notika raķetes pakāpju un kārtējā kuģa montāža. Redzot kā izliek sevi visu «galvenais», arī citi cilvēki strādāja līdz pilnīgam izsīkumam. Koroļovs staigāja apkārt bargs kā lietusmākonis un, kaut arī runāja īpaši klusi, citiem tas uzdzina pilnīgas šausmas. Lūk, attiecīgs fragments no oficiālās biogrāfijas, turklāt tās autors nemaz nevēlējās apstiprināt augstāk teikto. Taču... Lasiet paši:

«Gatavošanās cilvēka lidojumam kosmosā gāja pilnā sparā. Konstruktori rūpnīcā pavadīja dienas un naktis. Katru kļūmīgu atgadījumu Sergejs Pavlovičs nekavējoties devās pārbaudīt uz vietas. Kādreiz viņš ievēroja, ka kuģī trūkst kāda detaļa, kas būtu vajadzīga treniņam. Biņš neizrādīja sašutumu, nesāka vārīties, bet tikai parādīja vadošajam inženierim uz pulksteņa ciparu «9» un pateica:

–         Lai rīt, deviņos nulle-nulle detaļa būtu.»

Rīta pusē viss bija kārtībā...»

Visi saprata, ka, ja jau Koroļovs ziedo sevi (viņa veselības stāvoklis visiem bija zināms), tad viņš saberzīs pulverī katru, kas nebūs tikpat aktīvs vai arī strādājot ar mazāku spriedzi kaut ko nepadarīs laikā kaut par minūti.

Tādas š'tūrmēšanas rezultātā martā bija gatavas divas raķetes ar pavadoņiem. Ja kaut vai viena no tām startējot ciestu neveiksmi, tad tas jau gandrīz simtsprocentīgi nozīmētu, ka amerikāņi kosmosā uzlidos pirmie — pagaidām taču aktīvā bija tikai viens sekmīgs lidojums ar dzīvniekiem un trīs neveiksmes.

Tāpēc Koroļovs tagad nolēma apmierināties tikai ar pašu elementārāko startu — uz vienu riņķi, un, ja šie starti abas reizes būs sekmīgi, tad tas tiks atkārtots trešo reizi — viss tāpat, tikai ar kosmonautu uz borta. Pirmie četri no kuģiem tika palaisti uz veselu diennakti — ar septiņpadsmito apli tie atkal nonāca virs PSRS teritorijas, lai veiktu nolaišanos. Pēc trešā apriņķojuma nosēšanās padomju teritorijā vairs nebija iespējama, vajadzēja gaidīt septiņpadsmito apriņķojumu, kas notika pēc diennakts.

1961. gada devītajā un divdesmit piektajā martā katra no raķetēm veica vienu apgriezienu ap Zemi. Tajās izvietotie suņi un kosmonauta manekeni sekmīgi piezemējās ar izpletņiem, turklāt suņi bija piestiprināti manekenam un, lai katapultētos, tika izmantota tāda pati sistēma, kā nākošajam kosmonautam. Vispār, šie abi lidojumi bija pilnīgi identiski līdz vismazākajām detaļām, nekādu izmaiņu. Tajā pašā laikā notika absolūti tieši tādas pašas raķetes montāža, lai palaistu nākošo — tieši tādu pašu kuģi-pavadoni. Tikai manekena vietā ar tam piestiprināto suni krēslā bija jāsēž kosmonautam.

Par marta startu panākumiem tika plaši ziņots padomju avīzēs. Tas satrauca Maskavā akreditētos ārzemju žurnālistus — viņi saprata, ka Padomju Savienība pacentīsies palaist cilvēku orbītā ātrāk par amerikāņiem, un gaidīja, ka tas notiks tuvākajās dienās. Korespondenti nemitīgi zvanīja pa telefoniem visiem viņiem zināmajiem padomju zinātniekiem — līdz pat tā laika Zinātņu Akadēmijas prezidentam A. N. Ņesmejanovam, ķīmiķim pēc profesijas, kuram nebija nekāda sakara ar kosmiskajiem lidojumiem un kas par nākošajiem startiem bieži neko nezināja. Taču, laikam kāds no padomju speciālistiem, vai nu joka pēc, vai arī «pēc rīkojuma», kādam ārzemniekam deva kādu «informāciju». Žurnālists tūlīt metās pie telefona — un saekas bija bēdīgas.

1961. gada 12. aprīļa rītā, pa ceļam uz redakciju es Maskavā uz ielas, kioskā nopirku vienīgo, padomju pilsoņiem pieejamo ārzemju avīzi angļu valodā — Londonas «The Daily Worker» (tagad - «Morning Star») . [Lielbritānijas komunistu avīze — t.p.] Pirmajā lapaspusē acīs iekrita milzīgs virsraksts, kas ziņoja par to, ka Padomju Savienībā kosmosā ir palaists cilvēks.

Man apkārt tūlīt sapulcējās pūlis, kas prasīja iztulkot, kas tur rakstīts. Es ar lielām pūlēm sāku pārstāstīt garo «The Daily Worker» korespondenta Denisa Ogdena ziņojumu no... Maskavas.

Ogdena kungs rakstīja, ka kosmiskais kuģis ar cilvēku uz borta ir veicis trīs apgriezienus ap Zemi un nolaidies padomju teritorijā; ka kosmonauts ir bijis «pazīstama padomju aviokonstruktora dēls»; ka viņš ir atgriezies no kosmosa smagi slims un labākie Kremļa ārsti ir sapulcējušies pie viņa gultas.

«Meli?», «Tas nevar būt!» - apkārt kliedza. Padomju avīzēs tajā dienā nebija nekādu ziņojumu. Es paraustīju plecus un un nokāpu metro, uzskatot, ka labāk neiesaistīties sarunā par tik bīstamu tēmu, kā PSRS un Rietumvalstu informācijas operativitāte un ticamība. Domājot par ziņojumu, es tomēr nonācu pie viedokļa, ka tas nebija īsts. Pirmais, kas darīja mani uzmanīgu, bija pieminētais «pazīstamais padomju aviokonstruktora dēls». Runa varēja iet tikai par vienu cilvēku — Vladimiru Iļjušinu — padomju lidmašīnu «Il» radītāja Sergeja Iļjušina dēlu. Vladimirs Iļjušins, jauns, visaugstākās klases lidotājs-izmēģinātājs varēja būt kosmonauts. Viņš bija visai maza auguma, viegls un tajā pašā laikā — fiziski stiprs. Taču, lieta tāda, ka es Iļjušinu pazinu personīgi, biju bijis pie viņa mājās. Un, cik man zināms, kosmonauts viņš nebija. Turklāt es atcerējos, ka Vladimirs Iļjušins un «The Daily Worker» korespondents Deniss Ogdens dzīvo kaimiņos, vienā un tajā pašā kvartālā Ļeņingradas prospektā. Ogdens varēja pazīt V. Iļjušinu. Viņš varēja piezvanīt viņam, lai pārbaudītu «sensāciju», kas nokļuvusi viņam rokās. Un noskaidrot, ka Iļjušins ir slims un atrodas hospitālī. Bet hospitālī viņš patiešām bija, jo ar savu auto bija iebraucis stabā un salauzis kāju.

Būtu ļoti interesanti uzzināt, vai D. Ogdens, kas tagad dzīvo Anglijā, pazina Vladimiru Iļjušinu, zvanīja viņam 1961. gada 11. aprīlī un vispār, no kurienes viņš ir ņēmis versiju par «pazīstamā padomju aviokonstruktora dēlu», kas aplidojis apkārt Zemei trīs reizes un atgriezies slims. Baidos tikai, ka Ogdena kungs diez vai gribēs atbildēt uz tādiem jautājumiem. Rietumu žurnālisti vispār nemīl atbildēt uz jautājumiem par informācijas avotiem, bet komunstu preses žurnālisti — it īpaši.

Nepatiess likās arī «The Daily Worker» ziņojumā arī cits moments — apriņkojumu skaits, No draugiem, kas strādāja ar Koroļovu, es zināju, ka ir plānota precīza marta «suņu startu» kopija — tas ir, viens apgrieziens un nosēšanās vecā, Kapustinjaras poligona apkaimē. Kā tur varēja būt trīs apriņķojumi? [Laikam jāpaskaidro: kad kosmiskais kuģis lido apkārt zemei, arī zeme griežas ap savu asi, tāpēc precīzi pēc katra apriņķojuma, zem kuģa atrodas cits Zemeslodes apgabals — respektīvi, startējot no Kazahijas, pēc trim apriņķojumiem nevar nosēsties Padomju Savienības teritorijā — t.p.]

Ieradies redakcijā, es parādīju avīzi biedriem un mēs draudzīgi nolēmām, ka Denisa Ogdena ziņojums ir muļķības. Bet desmit minūtes pēc sarunas redakcijas istabā iedrāzās darbinieks, kliedzot: “Ātrāk ieslēdziet radio! Cilvēka kosmiskais lidojums!”

Patiešām pa radio ziņoja, mijoties ar svētku fanfarām, ka šodien, tas ir, 1961. gada 12. aprīlī, pulksten 9 un cik tur minūtēm no rīta ir palaists kosmiskais kuģis «Vostok» ar kosmonautu Juriju Gagarinu uz borta. Pēc kāda laika sekoja tikpat svinīgs paziņojums, ka kosmonauts ir sekmīgi nolaidies.

Mēs bijā satriekti ar sagadīšanos. Kāds pajokoja, ka Rietumu prese ir ļoti operatīva, ja jau ziņo par notikumiem PSRS diennakti pirms tam, kad tie ir notikuši. Kāds atcerējās brandmeistaru, kas apsolījās momentā nodzēst visus ugunsgrēkus, ja kāds viņam par tiem ziņos piecpadsmit minūtes pirms tam, kad ugunsgrēki sāksies. Taču visi jutāmies kaut kā apmulsuši — vēl vairāk tāpēc, ka avīze «The Daily Worker» it kā skaitījās mūsējā — komunistiskā. Mēs brīnījāmies arī par to, ka rūpīgā padomju cenzūra ir palaidusi šo avīzes numuru pārdošanā divas stundas pirms tam, kad tika ziņots par Jurija Gagarina lidojumu.

Es centos uzzināt, kas īstenībā ir noticis, tāpēc sāku zvanīt draugiem, kas strādāja pie Koroļova. Neviena no viņiem Maskavā nebija.

Vēlāk šie draugi visi kā viens centās pārliecināt mani, ka ziņojums Rietumu presē (ne tikai «The Daily Worker») bija izdomājums, ka tas ir kaut kā izlavījies, palīdzot kādam, kas kaut ko ir zinājis par gatavošanos lidojumam šajās dienās, taču informēts detaļās nebija. Kā jau varēja gaidīt, tad baumas par «pirmsgagarina» lidojumu valstī izplatījās ļoti plaši un apauga ar visneticamākajiem sīkumiem. Varas vīriem pat nācās nodrukāt īpašu ziņojumu, ka šīs baumas nav patiesība un ka lidotājs Iļjušins ir iekļuvis autoavārijā un ārstējas ķīniešu kurortā Hančžovā. Pēdējais, varu apliecināt, bija tīra patiesība.

Analizējot visus tā laika notikumus, es šodien sliecos domāt, ka nekāda «pirmsgagarina» lidojuma ar cilvēku — ar Iļjušinu vai vēl kādu — nebija. Un ne tikai tāpēc, ka es ticu saviem draugiem — speciālistiem, bet arī dažu citu apstākļu dēļ.

Piemēram, nav šaubu, ka Jurijs Gagarins lidoja tieši tad, kad par lidojumu tika ziņots. Citiem vārdiem, Koroļovs pastāvēja uz to, ka ziņojumam pa radio bija jānonāk tieši pēc «Vostok» iziešanas orbītā, nevis pēc piezemēšanās.

Var saprast, kāpēc varas pārstāvji piekrita Koroļova priekšlikumam, tūlīt pat paziņot par Gagarina startu. Ja visi ziņojumi būtu post factum, tad būtu grūti pierādīt, ka lidojums vispār ir noticis. Bet tā ārzemju radioiekārtas varēja uztvert Gagarina ziņojumus un apstiprināt visai pasaulei, ka cilvēks patiešām runā kosmosā. Ja kāds lidotu pirms Gagarina, tad arī par to būtu ziņojuši tieši tādā pašā veidā pēc iziešanas orgītā. Beidzot, ja pieļaujam, ka lidojums kaut kāda iemesla dēļ netiek izziņots un viņa nesekmīgais finišs liek to vispār noklusēt, tad jau par Gagarina lidojumu katrā gadījumā neziņotu pirms tam, kad viņš nebūtu piezemējies!

Tālāk. 1961. gadā attiecības starp Hruščovu un Mao Czedunu nebija nemaz tik spīdošas. Pilnīgi izslēgts, ka Hruščovs varētu pieņemt lēmumu «paslēpt» slimo kosmonautu Ķīnā, tādā veidā riskējot, ka ķīnieši varētu atklāt tik svarīgu noslēpumu, ka nesekmīgu pirmo lidojumu kosmosā. Šāds spriedums kopā ar neapstrīdāmu faktu, ka V. Iļjušins patiešām ārstējās ķīniešu kurortā, pilnīgi apgāž to versijas daļu, kas attiecas uz viņu.

Viss konfūzs ar ārzemju ziņojumiem par kaut kādu nesekmīgu lidojumu izriet no padomju slepenības, kas rada baumas un avīžu «pīles». Turklāt, šādos gadījumos vienmēr vainīgi izrādās PSRS «pārmijnieki». Šqajā gadījumā vainu uzvēla tiem nesekmīgajiem cenzoriem, kas bija palaiduši pārdošanā to pašu nelaimīgo «The Daily Worker» numuru. Pēc baumām pasta cenzūrā notika īsts grautiņš. Bet drīz pēc tam Maskavu atstāja arī «The Daily Worker» korespondents Deniss Ogdens. Padomju priekšniecība pret viņu sāka izturēties vēsi...

Piecpadsmitajā aprīlī Maskavā, Kropotkina ielā, Zinātnieku namā notika Gagarina preses konference. Priekšsēdētājs tajā bija Zinātņu Akadēmijas prezidents ķīmiķis Ņesmejanovs. Par viņa drīzo pēcteci Mstislavu Keldišu neviens vēl neko nezināja: viņam «Kosmonautikas Teorētiķim», tāpat kā «Galvenajam Konstruktoram» Koroļovam, kuru titulus bez uzvārdiem visādi locīja presē, aizliedza pat parādīties zālē. Gagarina un akadēmiķa Ņesmejanova aizmugurē pie galda preses konferencē sēdēja liela auguma, simpātisks cilvēks, kura seju bar ieraudzīt pat fotogrāfijās, kas tika publicētas 1961. gada 16. aprīlī padomju avīzēs. Šī cilvēka vārds nekur netika rakstīts, taču mēs, zinātniskie žurnālisti zinājām, ka tas bija galvenais kosmiskais cenzors Mihails Galaktionovičs Kroškins.

Šis cilvēks parādījās pie mūsu horizonta 1957. gada beigās, tūlīt pēc pirmā pavadoņa palaišanas. Parādījās viņš noslēpumaini, tipiski padomiskā veidā. Visu avīžu, žurnālu un radio cenzori saņēma instrukciju, ka presē nedrīkst palaist nevienu ziņu, kas attiecas uz kosmosu, bez iepriekšējas «biedra Kroškina» vīzas. Uz jautājumu, kas ir šis biedrs Kroškins? Cenzori izvairīgi atbildēja, ka «viņš atrodas Molodežnajas ielā Padomju Starptautiskā Ģeofiziskā gada rīkošanas komitejā». Patiešām, viņš tur sēdēja, tikai uz viņa durvīm nebija vis uzvārds «Kroškins», bet gan slavenais uzraksts «Nepiederošiem ieeja aizliegta», kas rotāja jebkura cenzora durvis.

Kosmiskajiem notikumiem attīstoties, Kroškinam darbu kļuva arvien vairāk un drīz viņam parādījās līdzstrādnieks, kāds Hlupovs. Pēc tam, vēl viens un vēl viens... Drīz jau tā bija vesela iestāde — tikai bez nosaukuma. Bieži nācās uz turieni rakstīt vēstules: sūtīt caurskatīšanai rakstus, atbildēt uz jautājumiem par autoriem, avotiem utt. Tādos gadījumos vēstules tika adresētas tā: «Padomju SĢG (Starptautiskā Ģeofiziskā gada) komitejai. Biedr. Kroškinam».

Pēc tam Starptautiskais Ģeofiziskais gads beidzās — bet Kroškina iestāde palika. To kaut kā steidzami vajadzēja nosaukt. Un nosaukums tika izdomāts tāds: «Kosmiskās telpas pētīšanas un izmantošanas starpnozaru komisija pie PSRS Zinātņu akadēmijas». No Molodežnajas ielas «komisija» pārcēlās uz Zinātņu Akadēmijas zinātniski-pētniecisko institūtu ēku Vavilova ielā, 18.

Tagad visus rakstus par kosmosu sāka sūtīt uz iepriekšējo cenzūru, uz šo adresi.

Agrākos laikos redakcija līdzstrādnieki — pat ne obligāti galvenie redaktori vai atbildīgie sekretāri — visai viegli piekļuva Kroškinam. Viņam piezvanīja pa telefonu un teica: «Mihail Galaktionovič ( bet dažreiz pat — Miša), man ir steidzams materiāls, es piebraukšu.» Un Kroškins, personīgi cilvēks labs un labvēlīgs, parasti atbildēja: «Esmu ļoti aizņemts, bet ko tur padarīsi, brauciet!». Un bieži Kroškins ātri caurskatīja rakstu jūsu klātbūtnē, pirmās lappuses augšējā stūrī uzlika savu parakstu. Ar to pilnīgi pietika jebkuram Glavļita cenzoram (vispārējai cenzūrai): mistiskā veidā Kroškina paraksta oriģināls bija pazīstams viņiem visiem un netika prasīts arī zīmogs, kā visur citur PSRS.

Ar Kroškina «komisijas» pārcelšanos uz Vavilova ielu viss pilnīgi izmainījās. Par to, ka rakstu kāds izskatīs redakcijas pārstāvja klātbūtnē, nevarēja pat sapņot. Atšķirībā no  Padomju SĢG komitejas, Zinātņu akadēmijas institūtu ēkā ieeja bija tikai stingri pēc caurlaidēm un caurlaides redakciju darbiliekiem izsniedza tikai izņēmuma gadījumos. Parasti jūs tikai atstājās paciņu durvju sargam, bet īpaši steidzamos gadījumos pie jums atnāca «komisijas» sekretāre, lai uzklausītu asarainās lūgšanas par to, ka pārbaude un atbilde ir ļoti steidzama, un atbildētu, ka «mēs jums paziņosim».

Turklāt, tagad rakstus Kroškina pārbaudei vajadzēja iesniegt ar daudzu formalitāšu ievērošanu. Teksts bija jāizsūta divos eksemplāros, viens no tiem uz mūžu palika «komisijas» annālēs. Klāt bija jāpievieno vēstule uz īpašas veidlapas, kur obligāti bija jāuzraksta autora īstais vārds (ja raksts tika parakstīts ar pseidonīmu); viņa darba vieta un ieņemamais amats; informācijas avoti. Tā tas notiek arī līdz šai dienai.

Un lūk, 1961. gada 15. aprīlī «mūsu» Mihails Kroškins sēdēja preses konferences prezidijā. Viņa darbs izpaudās ar to, ka viņš čukstus diktēja Gagarinam — un Zinātņu Akadēmijas prezidentam arī — atbildes uz korespondentu jautājumiem. Un viņi runāja tieši to, ko viņiem lika.

Tas tūlīt pat radīja absurdas situācijas. Piemēram, Kroškinam bija instrukcijas neatklāt preses konferencē to faktu, ka Gagarins nav piezemējies kopā ar kuģi, bet gan ar izpletni (mēs atceramies, ka šis risinājums bija piespiedu, Koroļovam nepatīkams, kas zināja, ka amerikāņu astronauti savas kapsulas neatstās). Un uz kāda korespondenta tiešu jautājumu «kā tad jūs tomēr piezemējieties?» Gagarins, Kroškina pamācīts, sāka dot kaut kādus miglainus paskaidrojumus par to, ka kuģa konstrukcija pieļāva dažādus piezemēšanās variantus.

Daudz vēlāk, pēc kuģa «Voshod-1» lidojuma 1964. gada oktobrī, tika lepni paziņots, ka šajā lidojumā kosmonauti pirmo reizi ir piezemējušies kapsulā, bez individuālas izpletņu lietošanas. Taču pēc inerces padomju slepenība bija tik liela, ka vēl 1969. gadā pārbaudot Koroļova biogrāfiju, ko bija sarakstījis P. Astašenkovs, cenzūra nelaida cauri tiešu apliecinājumu, ka Gagarins ir katapultējies. Vienā vietā biogrāfijā tiek citēts Koroļova paskaidrojums topošajiem kosmonautiem: «Kosmonauts var piezemēties, atrodoties kabīnē, bet var arī (izcēlums mans — L.V.) atstāt kuģi. Mēs esam paredzējuši variantu, kad kosmonauti piezemēsies atsevišķi no nolaižamā aparāta.» Kaut arī visi tie «var» un «paredzēts variants» skan visai nekonkrēti, jēga tomēr itkā ir skaidra: Gagarins un pārējie pēc viņa katapultēsies. Taču tālāk, kad Koroļova biogrāfs apraksta pirmā kosmiskā lidojuma beigu posmu, viņa roku atkal aptur cenzors. Mēs lasām: «Jurijs un kuģis piezemējās pulksten 10 un 55 minūtēs pie Smelovkas ciema, netālu no Saratovas.»

Jurijs UN kuģis! Saproti, kā gribi...

Laikā, kad es strādāju pie šīs grāmatas, es uzzināju no avīzēm, ka padomju Preses aģentūra «Novosti» pārdeva publicēšanai ASV amerikāņu izdevniecībai grāmatu par padomju kosmosa pētījumiem, kuru bija sarakstījis mans kolēģis un labs paziņa Jevgeņijs Rjabčikovs. Būšu ļoti priecīgs uzzināt, ka beidzot cenzūra ir atļāvusi Rjabčikovam skaidri un gaiši pateikt, ka Gagarins ir katapultējies 7 tūkstošu metru augstumā un piezemējies ar izpletni atsevišķi no kuģa. Un, ka neviens cits nākošais kosmonauts, kas lidoja ar sērijas «Vostok» kuģiem, nav piezemējies kopā ar kapsulu.

Es būtu vienkārši laimīgs, ja godīgajam žurnālistam Jevgeņijam Ivanovičam Rjabčikovam, kas visas detaļas pārzin ne sliktāk par mani, atļautu arī pateikt, kāpēc tika izvēlēta tik bīstama un grūta piezemēšanās metode. Taču uz to man cerību maz.

Turpinājums sekos.