Piecdesmito gadu sākumā Padomju Savienībā pat tika uzņemtas «biogrāfiskas» filmas par Možaiski un Popovu. Turklāt Možaiska lidmašīna pat tika parādīta lidojumā, bet Popovs paralēli radio pat izgudro arī radiolokāciju. [ Tas nekas, ka Možaiskim nebija pietiekoši spēcīga tvaika dzinēja, lai paceltu lidmašīnu gaisā, turklāt lidaparāts startēja no platformas, tā kā, iespējams, varbūt pat kādā mirklī bija gaisā, kamēr nenogāzās, zināms taču, ka vienīgajā izmēģinājumā lidmašīna tika bojāta. Tas nekas, ka Popovs spēja pārraidīt tikai pīkstienus un daudz tālāk viņa eksperimenti negāja. - t.p.]
Lai arī krievu inteliģence pasmējās par šiem mežonīgajiem, nacionālistiskajiem izdomājumiem, lai arī uzkāra toreizējiem krievu prioritātes «meklējumiem» zīmolu: «Krievija — ziloņu dzimtene» - tik un tā miljoniem cilvēku tam ticēja, ka padomju vēsturnieki beidzot ir atmaskojuši Stefensonu, kurš it kā ir uzbūvējis pirmo tvaika lokomotīvi, viņa priekšgājēju Vatu, kas esot radījis pirmo tvaika mašīnu. Cilvēku masas labprāt piekrita tam, tvaika lokomotīvi uzbūvēja urālietis Čerepanovs, bet tvaika mašīnu — Altaja šihtmeistars Polzunovs. [Par šihtmeistaru Krievijā līdz 1867. gadam sauca kalnraču maiņas priekšnieku — t.p.] Es, piemēram, labi atceros garo poēmu, kas bija nodrukāta padomju literatūras žurnālā un bija veltīta... Ivana Polzunova tvaika mašīnas izgudrošanai.
Pēc tādiem sasniegumiem Padomju Savienības pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišanu lielākā daļa no valsts iedzīvotājiem uzskatīja, ja ne par likumsakarību, tad noteikti par pašsaprotamu notikumu, kas loģiski izrietēja no visiem iepriekšējiem zinātnes sasniegumiem.
Ja «mēs» esam izgudrojuši tvaika lokomotīvi, tvaikoni (jā-jā, ar tvaikoni uzbūvēja, nevis Fultons, bet Kuļibins), lidmašīnu, elektrisko spuldzīti, radio un daudzas citas vajadzīgas lietas, kāpēc tad «mums» nepalaist pavadoni? Lai gan atšķirībā no lidmašīnas, radio un elektrometināšanas (aizmirsu pateikt, ka arī metināšanu un elektrisko loku ir izgudrojuši krievi) izgudrotājiem, pirmā pavadoņa radītāju vārdi palika nezināmi, PSRS tas nevienu neizbrīnīja. Kā tad savādāk! Lielo padomju zinātnieku — pavadoņa radītāju - vārdiem vajadzēja palikt nezināmiem, citādi amerikāņi, kas atpalika šajā lietā, iesūtītu pie viņiem spiegu, kas izzagtu rasējumus vai pat nogalinātu galvenos speciālistus.
Atvainojos, ja iepriekšminētās pārdomas izskatās primitīvas. Taču to cilvēku vārdi, kas PSRS strādā pie kosmisko objektu radīšanas, tiek turēti slepenībā vēl šodien. Nopērciet tūrisma ceļazīmi uz Maskavu, apstādiniet uz ielas simts cilvēku un pajautājiet, ko viņi domā par to, kāpēc kosmiskās tehnikas radītāju vārdi tiek turēti slepenībā? Deviņdesmit pieci no simta dos jums tādus pašus paskaidrojumus, kādi minēti iepriekš. Bet, ja jūs iebildīsiet, ka šodien jau ASV tā kā neatpaliek no PSRS kosmos pētīšanā, lūk, pat uz Mēness bijuši nedaudz agrāk un padomju noslēpumi viņiem īpaši vairs nav vajadzīgi, tad jūsu sarunu biedri diez vai spēs ko jēdzīgu atbildēt. Taču vairums no viņiem atbildēs apmēram tā: ja jau jums mūsu noslēpumi nav vajadzīgi, tad kāpēc jūs gribat, lai mēs atklātu jums mūsu raķešu konstruktoru vārdus? Un būs ļoti apmierināti ar savu «loģisko iebildumu». Tāda vara ir Padomju Savienībā iekšējai propagandai — to nevar neņemt vērā.
Tomēr, atkārtoju, šajā gadījumā pēc pirmā pavadoņa palaišanas, padomju pilsoņu «propagandiskā sagatavotība» noveda pie tā, ka viņi, kaut arī reaģēja pozitīvi, tomēr, ne ar tādu sajūsmu, kā rietumvalstu prese, kreisās aprindas un dažŗeiz pat oficiālās aprindas. Padomju pilsoņi bez tam saprata, ka pavadonis viņiem nepalīdzēs uzlabot viņu katastrofālo stāvokli ar dzīvojamo platību, apģērbu, pārtiku, niecīgo darba algu un tā tālāk.
Tomēr, varas pārstāvji bija sajūsmā. Pavadonis ar sevi momentā «aizvēra» Ungārijas notikumus, kaut arī asiņainā izrēķināšanās ar ungāru tautu bija notikusi mazāk nekā gadu pirms tam un Padomju Savienība sajuta visai būtiskas starptautiskās sekas. Pavadonis dīvainā veidā «samierināja» rietumvalstu valsts vadītājus un šo valstu komunistiskās partijas. Neaizmirsīsim, ka divdesmit mēnešus pirms pavadoņa bija noticis XX komunistiskās partijas kongress, kurā Hruščovs nolasīja savu slepeno ziņojumu par Staļina noziegumiem. Pavadonis izrādījās spējīgs nomazgāt no valsts arī šo plankumu — katrā gadījumā, ļoti daudzu ārzemnieku un par Rietumu krievu emigrantu acīs.
Vēl dīvaināk, ka pavadonis tika uztverts pasaulē kā PSRS «liberalizācijas» liecība un padomju draudu mazināšanās pasaulē. Tajā pašā laikā tas, kā jau varēja gaidīt, atstāja pietiekamu iespaidu uz pasaules lielvalstu ģenerālštābiem, pierādot, ka PSRS rīcībā ir pietiekami spēcīgas raķetes. Ar vienu vārdu sakot, taisnība vien bija padomju inteliģences skeptiskajam teicienam, ka «Rietumi visu zina, bet neko nesaprot».
Bez visa tā bija vēl viena reakcija — paniska. Par šo reakciju, kas valdīja Vašingtonā, varēja spriest no amerikāņu preses izvilkumiem. Vašingtonas panikas pozitīvais rezultāts bija tāds, ka amerikāņu speciālisti beidzot ieguva vajadzīgos līdzekļus un sāka gatavoties savu pavadoņu palaišanai.
[Patiesību sakot, amerikāņu tehniskais pārākums, ja salīdzina kopējos startus kosmosa apgūšanas sākumā, nemaz tik ļoti neizpaudās. Iespējams, padomju tehnikas «primitīvums» pat nāca par labu, jo sarežģītākai tehnikai ir arī lielākas iespējas sabojāties. Vismaz no 11 amerikāņu raķetes Vanguard startiem, kuriem vajadzēja palaist pirmo ASV pavadoni, kas galu galā neizrādījās pirmais, tikai trīs bija sekmīgi. Labāk veicās Vernera fon Brauna raķetei Jupiter C, kas palaida sērijas Explorer pavadoņus. Līdz 1960. gada beigām notika 11 starti, 6 sekmīgi, ieskaitot pirmo ASV palaisto pavadoni. Citi ASV projekti tik tālu netika. Kas attiecas uz PSRS pavadoņiem līdz pirmajam cilvēka lidojumam kosmosā, tad, neskaitot Mēness zondes, Padomju savienībā palaida 3 «klasiskos» sputņikus. Nosacīti var uzskatīt Laikas lidojumu par neveiksmi, jo suns nomira ātrāk, nekā bija cerēts, kaut arī dzīvu atstāt to nebija paredzēts. Suns nomira praktiski pirmajā dienā, bet padomju propaganda vēl ilgi ziņoja, cik Laika orbītā labi jūtas. Notika septiņi Korabl-Sputņik starti (kuģa Vostok izmēģinājumi). No tiem — divi nesekmīgi, divi — daļēji sekmīgi. Zem Sputņika markas, orbītā ap zemi palikt vajadzēja arī platformām, no kurām uz Venēru devās padomju automātiskās starpplanētu stacijas. Viens starts nesekmīgs, otrs — sekmīgs. - t.p.]
Koroļovs zināja, cikcvarīgi ir sekot amerikāņu plāniem un nodomiem. Tajā laikā viņš droši vien pirmo reizi bija apmierināts ar padomju slepenību, kas atļāva neko neziņot papriekšu un tajā pašā laikā mēģināt apsteigt atklātos amerikāņus. ZPI-88 tika izveidota īpaša amerikāņu preses referentu grupa. Viens no šiem darbiniekiem vēlāk kļuva par manu draugu un viņš man stāstīja, ka grupa katru dienu iesniedza Koroļovam ziņojumu par visiem jaunumiem amerikāņu kosmiskajos plānos, kas bija parādījušies presē, pēc tam Koroļovs atzīmēja tos faktus, par kuriem vajadzēja ziņot Hruščova personīgajam palīgam Ļebedevam.
No ziņojumiem kļuva skaidrs, ka pirmā amerikāņu pavadoņa starts tiek plānots 1957. gada decembra sākumā. Lai saglabātu pirmo vietu vajadzēja sūtīt kosmosā vēl vienu pavadoni līdz šim laikam. Un tieši pēc mēneša, kas bija pagājis no pirmā panākuma brīža, 3. novembrī Koroļovs palaiž otro pavadoni ar suni Laika uz borta. Lielais iespaids no šī starta nav izskaidrojams tikai ar Laiku (suni, kas bija nolemts nāvei, žēloja visa pasaule), galvenais bija pavadoņa svars - <st1:metric2 metric_value="508.3" metric_text="kilogrami">508,3 kilogrami</st1:metric2>, salīdzinot ar pirmā pavadoņa 83,6 kilogramiem. Varēja domāt, ka mēneša laikā Padomju Savienība ir spējusi uzbūvēt sešas reizes jaudīgāku raķeti.
Īstenībā raķete bija tā pati, tikai tagad par «pavadoni» tika nosaukta visa otrā pakāpe, kas izgāja orbītā. Lieta tā, ka otrā pakāpe tika ievadīta orbītā arī pirmajā reizē, taču tad par pavadoni «netika uzskatīta». Šo «nevainīgo viltību» šodien ir viegli pārbaudīt dokumentāli.
1969. gadā Maskavā tika izdota enciklopēdija «Kosmonautika». Šīs enciklopēdijas angļu izdevuma 516. lappusē ir doti dati par pirmajiem pavadoņiem. Rādītāju tabulā ir aile «objektu skaits, kas ievadīti orbītā». Pirmajam pavadonim tur ir cipars 2 — tas ir, orbītā izgāja divi objekti, pats pavadonis un raķetes pēdējā pakāpe. Otrā pavadoņa ailē mēs redzam ciparu 1 — jo tas jau arī bija raķetes pēdējā pakāpe.
Pēc tam, 1957. gada 6. decembrī notika tas, kas ārkārtīgi iepriecināja Hruščovu, bet Koroļovu — daudz mazāk. Amerikā bija nesekmīgs mēģinājums palaist pavadoni. Savienoto Valstu prese aizgūtnēm ņirgājās par to — viens no tā laika žurnālistiem pat izgudroja jaunu vārdu «kaputniks», ko varētu pielaikot amerikāņu satelītam.
Padomju avīzes tūlīt pat sāka intensīvi pārpublicēt «asākos» amerikāņu avīžu komentārus, taču jau nākošajā dienā pārtrauca. Padomju Savienībā tam neviens nepiegrieza īpašu vērību, taču man iemesls, kāpēc Maskava pārstāja publicēt amerikāņu pašu neveiksmju apsmiešanu, man ir zināms. Septītā decembra rītā Koroļovs piezvanīja Ļebedevam un palūdza pieņemšanu pie Hruščova. Aizbraucot uz Kremli, kontruktors bija ļoti nikns un lamājās pašiem smagākajiem krievu vārdiem, tomēr neveltot tos nevienam konkrēti. Tajā pat dienā viņš vienam no saviem vadošajiem konstruktoriem sacīja, ka ierosinā kādam pārlasīt vecā krievu dzejnieka Krilova fabulu, kur teikts: «draudziņ, nesmejies par cita nelaimi».
Koroļovs lieliski saprata, ka reiz iesākuši palaist pavadoņus, amerikāņi spēs to darīt daudz plašākā apjomā, nekā Padomju Savienība. Katras nākošās padomju raķetes izgatavošana prasīja milzīgas pūles un neiedomājami traku naudu. Staļina dzīves pēdējo gadu laikā Maskavā tika uzcelta grandioza un visa nejēdzīga universitātes ēka Ļeņina kalnos — ar rotājumiem un spici augšā. Tā bija ārkārtīgi dārga būve. Taču katra tā paša tipa raķete, kādu izmantoja pirmo pavadoņu palaišanai, maksāja dārgāk, nekā visa 32-stāvu universitāte. Un armija negribēja atdot dārgās raķetes, lai palaistu pavadoņus. Turklāt, neko jaunu, izņemot efektīgu propagandu, izdarīt vairs nebija iespējams.
Tāpēc Koroļovs zaudē interesi uz tālāku pavadoņu palaišanu, viņš gribēja maksimāli sagatavoties nākotnei: cilvēka palaišanai kosmosā. Viņš pastāvīgi «izprasīja» partija vadībai — praktiski Hruščovam — ar vien jaunas rūpnīcas, konstruktoru birojus, pētniecības laboratorijas. Un viņš spēja izmantot pirmo panākumu rezultātus un panākt ļoti daudz.
Tā, piemēram, jau 1958. gadā Koroļova rīcībā tika nodota veca aviācijas rūpnīca Maskavā. Šī rūpnīca atradās netālu no baltkrievijas stacijas un sen jau nevarēja būvēt lidmašīnas, jo to no visām pusēm ietvēra pilsētas ēkas. Koroļovs izmantoja «dāvanu» īsti revolucionāri: uz rūpnīcas bāzes viņš izveidoja konstruktoru biroju... dzīves un darbības nodrošināšanai kosmosā! Biroja galvgalā tika iecelts inženieris Voroņins. Koroļova uzdevums Voroņinam bija vienkāršs: uz to laiku, kad palaišanai būs gatavs pavadonis ar cilvēku uz borta, visam, kas varētu nodrošināt cilvēka dzīvošanu šajā pavadonī, bija jābūt gatavam. Gandrīz divus gadus Voroņina cilvēki to vien darīja, ka pētīja amerikāņu patentu un citu literatūru...
1958. gada februārī Amerikas Savienotajās valstīs palaida pirmo pavadoni «Explorer-1». Gandrīz pēc pusotra mēneša sekoja iecerētais «Avangards», raksts par kuru rosināja Koroļovu palaist «savu» pavadoni ātrāk par amerikāņiem. Vēl pēc nedēļas orbītā izgāja «Explorer-3» [Otrais «pētnieks» orbītā nenokļuva — t.p.] Hruščovs sāka nervozēt. Kādā no savām runām viņš nosauca amerikāņu pavadoņus par «apelsīniem», tēmējot uz to mazākajiem izmēriem, nekā pirmajiem diviem pavadoņiem, ko palaida PSRS. Tūlīt pat Koroļovs saņēma norādījumu, palaist kosmosā kaut ko iespaidīgāku. Šo norādījumu viņš spēja izpildīt: 1958. gada 15. maijā orbītā atkal tika ievadīta raķetes pēdējā pakāpe, kas tika nosaukta par trešo pavadoni un uz kuras atradās zinātniskā iekārta.
No četrdesmit mākslīgajiem debess ķermeņiem, kas tika palaisti no Zemes «kosmiskās ēras» pirmajos trīs gados, astoņi bija izgatavoti Padomju Savienībā un trīsdesmit divi — Amerikā. Starp amerikāņu pavadoņiem bija daudz tā saukto «ilgdzīvotāju», tas ir, tādu, kas bija paredzēti riņķošnai ap Zemi 150, 300 un pat 1000 gadus. Padomju pavadoņi tādi nebija neviens — pirmo pavadoni ilgdzīvotāju (200 gadi) PSRS palaida orbītā tikai 1964. gadā, daudz vēlāk pēc tam, kad sākās cilvēku lidojumi kosmosā. Liekas, ka salīdzinājums runā pats par sevi, taču PSRS «pārākuma» oreols kosmosā turpināja eksistēt, it kā nekas nebūtu noticis. Tas tika panākts ar droši izmēģināto metodi — apsteigt katru amerikāņu izziņoto projektu.
Tā piemēram, 1958. gadā tika paziņots par amerikāņu projektu starpplanētu stacijai «Pioneer-4», kuru domāja palaist heliocentriskā orbītā. Šo uzdevumu arī sekmīgi izpildīja.
«Pioneer» palaida 1959. gada 3. martā. Taču pirmais tas jau nebija: pirms diviem mēnešiem, 1959. gada janvārī heliocentriskā orbītā izgāja padomju «Luna-1». Nav svarīgi, ka «Pioneer» nosūtīja uz Zemi interesantu telemetrisku informāciju, bet «Luna-1» - praktiski neko; svarīgs bija tikai fakts, ka pirmais objekts ir ievadīts heliocentriskā orbītā [tas ir, ap sauli — t.p.]
Tajā pašā laikā amerikāņu ziņojumi uztrauca Koroļovu arvien vairāk un vairāk. ASV Nacionālā kosmosa izpētes asociācija (NASA) apsprieda vairākus variantus cilvēka lidojumam kuģī-pavadonī. Amerikāņu rīcībā jau bija tādas jaudas raķete, kāda būtu vajadzīga, lai orbītā ievadītu pilotējamu pavadoni, Koroļovam pagaidām nekā tāda nebija. Viss atkal atdūrās dzinējā.
Raķete, kas pacēla orbītā pirmos padomju pavadoņus, bija ar apgādāta ar galveno dzinēju — četrkameru «saišķi» RD-107. Šis šaišķis, kuru Koroļovs bija iecerējis 1954. gadā un ap 1957. gadu realizējis, bija ļoti tālu no ideāla. RD-107 darbojās labi un stabili, bez lielas domāšnas izmantojot petroleju, ko oksidēja ar šķidro skābekli; taču tas bija masīvs un vājš. Pašā labākajā gadījumā visi četri dzinēji, kas bija sasaistīti vienā saišķī ar nosaukumu RD-107, sasniedza (vakuumā) <st1:metric2 metric_value="102" metric_text="tonnu">102 tonnu</st1:metric2> vilkmi. Bet vajadzēja vismaz piecsimt tonnu.
Draugi-raķetnieki man stāstīja, ka eksperimentālā kārtā PSRS bija «atkārtoti» visi līdz tam laikam pazīstamie amerikāņu raķešu dzinēji. Ja kaut vienu no tiem varētu piedabūt darboties, tad tas tiktu izmantots bez mazākām šaubām: pirmkārt, to varētu turēt slepenībā daudzus gadus pēc kārtas, bet otrkārt. Padomju Savienība tad vēl nebija sevi saistījusi ar starptautiskajām patentu tiesībām. Tomēr, nevienu ASV dzinēju tā arī neizdevās nokopēt. Runa šeit nebija par konstrukciju — Koroļovs un Gluško bija iespēja izmantot sīkus visu ASV dzinēju rasējumus — bet gan par materiāliem un tehnoloģiju. Dzinēji, kurus pēc amerikāņu rasējumiem būvēja Padomju Savienībā, izmēģinājumos «sadega».
Un lūk, tad, apmēram 1959. gada vidū Koroļovs izvirzīja kārtējo «neprātīgo ideju». Viņš liek priekšā izveidot «saišķi no saišķa», savienot saišķi piecus četrkameru dzinējus! Tas nozīmē, apgādāt nākošās raķetes pirmo pakāpi ar divdesmit dzinējiem un cerēt, ka visi šie divdesmit liliputi, kā Sviftam, spēs pacelt milzi.
Pirmajā momentā tāds projekts visiem bez izņēmuma rādījās pa īstam neprātīgs un neizpildāms. Jo pat viens pats RD-107 ir saite no četriem dzinējiem, kas aizņem vairāk vietas, nekā viens vienkameru dzinējs ar tādu pašu jaudu. Tādā veidā raķetes pirmās pakāpes diametrs izrādās lielāks un līdz ar to aug arī starta svars. Tieši šī apburtā loka dēļ «saišķa» ideja izskatījās bez perspektīvas. Bet, lai savietotu ķekaru no pieciem saišķiem, raķetes diametru vajadzētu veidot drausmīgi lielu un nekāds dzinēju skaita palielinājums nekompensētu milzīgo papildus svaru.
Taču Sergejam Koroļovam atkal izdevās apiet šīs acīmredzamās un, likās, nepārvarāmās grūtības. Vispirms, viņš visus piecus saišķus neievietoja vienā korpusā. Centrālais saišķis - dzinējs RD-108 ar vilkmi <st1:metric2 metric_value="96" metric_text="tonnas">96 tonnas</st1:metric2> un nedaudz mazāku diametru, nekā RD-107 ieņēma vietu raķetes galvenajā korpusā. Bet pie šī galvenā korpusa ar īpašām saitēm un slēdžiem no četrām pusēm tika piestiprināti četri konusi, katra iekšienē izvietojās pa saišķim RD-107. Tādā veidā liekais svars tika samazināts līdz minimumam un raķetes centrālās pakāpes augšējais diametrs palika tāds pats, kā bija raķetei, kas palaida pirmo pavadoni.
[Ja kāds rūpīgāk iedziļinās pēdējās rindkopās rakstītajā, tad var izsecināt vienu lietu: PSRS pirmos pavadoņus palaida nesējraķete, kas sastāvēja no viena, nevis pieciem korpusiem. Tajā pašā laikā visur: gan foto, gan zīmējumos, piemēram, saitē:
http://www.russianspaceweb.com/sputnik_lv.html
mēs redzam, ka raķete ar nosacīto nosaukumu «Sputņik» tiek attēlota kā piecu saišķu nesējraķete. Viens no diviem, vai nu grāmatas autors kļūdās, vai arī — MĒS JOPROJĀM NEZINĀM, KĀDA IZSKATĪJĀS PIRMĀ MĀKSLĪGĀ ZEMES PAVADOŅA NESĒJRAĶETE! Kas nemaz nebūtu tik liels brīnums, jo tajā laikā Koroļovs būvēja raķetes armijai, nevis kosmosam, viņš tikai piespēlēja PSRS vadībai domu, ka ar šo raķeti var palaist arī pavadoni. Vai tiešām pateisība vēl ir tur - ārā? - t.p.] Taču arī tas vēl nav viss. Galvenais slēpās apstāklī, ka drīz pēc raķetes starta visi četri sānu konusi ar saišķiem RD-107 atdalījās — tajā pašā laikā centrālajam saišķim RD-108 vēl bija tik daudz degvielas, lai turpinātu strādāt. Citiem vārdiem sakot, noteiktā augstumā, kur atmosfēras blīvie slāņi jau palika aiz muguras, raķete pārvērtās par tieši tādu, kas savā laikā nesa pirmo pavadoni. [Teksta pastiprinājums — mans — t.p.] Šī bija parastā, divpakāpju raķete un pacēla orbītā savu kravu, kas pēc aprēķiniem varēja sasniegt svaru pāri par piecām tonnām.
Tas, protams, bija ļoti sarežģīti, dārgi un neērti. Taču tas bija risinājums! Līdz šim visi padomju kuģi-pavadoņi ar cilvēkiem, visi starti uz Venēru un Marsu notika tieši ar tādu briesmīgu, 20-dzinēju saišķi un tās modifikācijām. Patiešām, bēdīgā krievu tautas paruna, ka «plikums uz izdomu viltīgs» apstiprinājās precīzi!
Lai labāk saprastu visas neērtības un trūkumus šim padomju raķešu monstram, salīdzināsim to ar amerikāņu raķeti «Titan-2», kas tika lietota 60-to gadu vidū (ar «Titan-2» palīdzību, piemēram, orbītā tika pacelti sērijas Gemini kuģi). «Titan-2» bija divpakāpju raķete ar starta svaru apmēram <st1:metric2 metric_value="150" metric_text="tonnas">150 tonnas</st1:metric2>. «Titan-2» pirmajai pakāpei bija divi galvenie dzinēji, kas sasniedza vilkmi <st1:metric2 metric_value="195" metric_text="tonnas">195 tonnas</st1:metric2>. Tas bija pietiekoši, lai orbītā paceltu kuģi Gemini, kas svēra nedaudz virs <st1:metric2 metric_value="3.5" metric_text="tonnas">3,5 tonnas</st1:metric2>.
Bet Koroļova «supersaišķim», kā mēs jau zinam, pirmās pakāpes dzinēju summārā vilkme bija <st1:metric2 metric_value="500" metric_text="tonnas">500 tonnas</st1:metric2>, kas pacēla orbītā svaru, kas tikai par 40-45 procentiem bija lielāks par Gemini svaru. Salīdziniet: «Titāna» vilkme <st1:metric2 metric_value="195" metric_text="tonnas">195 tonnas</st1:metric2> un — <st1:metric2 metric_value="3.5" metric_text="tonnas">3,5 tonnas</st1:metric2> lietderīgā slodze; <st1:metric2 metric_value="500" metric_text="tonnas">500 tonnas</st1:metric2> vilkme padomju raķetei un — lietderīgā slodze — <st1:metric2 metric_value="5" metric_text="tonnas">5 tonnas</st1:metric2>.
Jūs, protams, sapratāt, kas par lietu: smagā, daudzdzinēju padomju raķete ļoti daudz svēra arī pati. Es jau minēju, ka «Titāna» starta svars bija <st1:metric2 metric_value="150" metric_text="tonnas">150 tonnas</st1:metric2>. Bet «Vostoka» vai «Voshoda» un citu padomju kosmisko sistēmu svars vēl līdz šim ir stingri glabāts noslēpums — jūs to neatradīsiet nevienā rokasgrāmatā, kaut arī tagad jau tiek minētas daudzas šo sistēmu konstruktīvās īpatnības. Pēc maniem aprēķiniem, Koroļova «monstram» startā bija jāsver apmēram <st1:metric2 metric_value="400" metric_text="tonnas">400 tonnas</st1:metric2> un lielākā daļa no šī gigantiskā svara nāca no divdesmit vājiem, bet smagiem dzinējiem, kuriem bija jāceļ gaisā pašiem sevi.
Šeit ārkārtīgi svarīgi ir atzīmēt, ka paceļot debesīs šādu nejēdzīgu mahīnu Koroļovs, Voskresenskis un viņu tuvākie līdzstrādnieki parādīja sevi kā izcilus inženierus, kas ir spējīgi uz pašiem drosmīgākajiem un neparastākajiem risinājumiem. Viņi veda grūtas sacensības ar valsts atpalikušo tehnoloģiju un šajās sacīkstēs: konstruktora doma pret tehnoloģisko atpalicību — konstruktora doma uzvarēja.
Taču Koroļova radošās uzvaras vērtība kļūst vēl acīmredzamāka, ja mēs ievērtēsim arī citas neparastās grūtības, kuras šajā stadijā bija jāpārvar. Galvenā no tām — pats kosmiskais kuģis.
No amerikāņu publikācijām Koroļovs zināja, ka ASV top kosmiskais kuģis «Mercury», kas bija domāts, lai ar izpletņiem nolaistos ūdenī. Tāpēc «Mercury» tika izgatavots no viegliem sakausējumiem, kas bija pietiekoši stipri, lai izturētu nolaišanos ūdenī. Sākumā arī Koroļovs gribēja iet pa šādu ceļu. Taču jau pašu pirmo šādu projektu izbrāķēja Hruščovs. «Padomju kosmiskajam kuģim ir jānosēžas padomju teritorijā», - tādu prasību izvirzīja «visas Krievzemes patvaldnieks». Tas nozīmēja, ka nosēšanās ūdenī atkrita.
Var jau iedomāties, kāpēc Hruščovs nevēlējās padomju kosmonauta nosēšanos starptautiskajos ūdeņos. [Paši saprotiet, meteoroloģiskie apstākļi padomju teritoriālajos ūdeņos ir pārāk bargi, bet Kaspijas un citas siltākas jūras - pārāk mazas — t.p.] Šajā gadījumā pieeja kuģa-pavadoņa nolaišanās vietai bija pārāk atklāta visiem citiem. Tur protams, sapulcētos arī Rietumu speciālisti un visa starptautiskā prese. Tajā pat laikā nebūtu iespēja aizliegt Koroļovam un viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem doties «aiz robežām», lai sagaidītu kosmonautu. Nebūtu iespējams bez atklāta spiediena novērst Koroļova un citu «nevēlamos kontaktus» ar ārzemniekiem, nāktos atklāt kosmiskā kuģa radītāju vārdus. Visā tajā Hruščovs redzēja draudus pašam galvenajam — padomju sistēmas slepenībai, tātad arī visam kosmiskajam blefam. Piezīmēsim, ka līdz šai dienai vēl neviens padomju speciālists, kas tādā vai citādā veidā ir piederīgs raķešu būvei aiz robežām nav devies. Pieļaut izbraukšanu — nozīmē radīt bīstamu precedentu. «Nē», - Hruščovs paziņoja.
Man ir personīga rakstura informācija, ka pirms pateikt «nē», Hruščovs ir konsultējies ar Čelomeju, kuru, kā mēs zinām, viņš labi vērtēja un cienīja. Skaidra lieta, ka Čelomejs bija pret: kuģi taču bija jāpalaiž nevis viņam, bet Koroļovam. Čelomejs jau tā mira nost no skaudības — vēl vairāk, valdības rīkojums bija tāds, ka viņam un Jangelam vajadzēja palīdzēt Koroļovam izstrādāt atsevišķus projekta mezglus. Un te vēl varēja gadīties, ka sāncenšu sekmju dēļ viņi, tā teikt, izies uz pasaules arēnas. Protams, ka nē! Skaidrs, ka savu viedokli Čelomejs argumentēja ar «patriotiskiem» apsvērumiem, bet pret tādiem Padomju savienībā iebilst ir visai bīstami. Un Koroļovs centās neiebilst.
Viņš sāka izstrādāt kosmisko kuģi ar kapsulu, ko bija jāatgriež uz sauszemes. Un uzreiz ieraudzīja galveno problēmu — šadas konstrukcijas lielo svaru. Patiešām, aparāta, kas ar izpletņiem tiek nolaists uz zemes, stiprībai bija jābūt daudz augstākai, nekā kapsulai, ko nolaiž ūdenī. Tas jau pats par sevi palielināja svaru, taču vēl vajadzēja ņemt vērā arī to, ka piezemēšanās ātrumam vajadzēja būt minimālam — tātad bija jārada ļoti spēcīga izpletņu sistēma. Kas atkal palielimāja apjomu un svaru. Atkal apburtais loks...
Ar sava inženiera ģēnija spēku Koroļovs sarāva arī šo loku! Viņš izdomāja, ka kosmonauts pirms piezemēšanās katapultējas no kabīnes un nolaižās ar savu izpletni. Tad tukšā kuģa nolaišanās ātrums var būt daudz lielāks, bet tā izpletņu sistēma — mazāka un vieglāka.
Bez tam Koroļovs iznesa visus aparātus un sistēmas, kas netiek nodarbinātas kapsulas nolaišanā uz zemi, pašas kapsulas ārpusē. Pēc Koroļova domām, orbītā bija jāiziet arī izdegušajai raķetes augšējai pakapei — mēs šo pakāpi varam nosaukt, gan par otro, gan trešo, atceroties, ka pirmā pakāpe sastāvēja it kā no divām. Šīs pakāpes augšpusē, kas piekļāvās kapsulai, izvietojās arī aparātu nodalījums un visa Saules orientācijas sistēma, no kuras bija atkarīga ieiešana atpakaļ atmosfērā, pneimatiskās iekārtas un vairākas antenas. Rezultātā, orbītā bija jāpalaiž 4725 kg liels svars, bet nolaižamā kapsula svēra tikai 2400 kg un tādā veidā izpletņu sistēmas izmērus varēja krietni samazināt. Taču ar šo samazināšanu Koroļovs neaizrāvās, viņš gribēja kuģim dot tāda izmēra izpletņus, ka gadījumā, ja katapultēšana neizdodas, kosmonauts var piezemēties kopā ar kuģi un paliktu dzīvs. Pēc Koroļova rīkojuma «galvenais konstruktors dzīvības nodrošināšanā kosmosā» Voroņins steidzami veica suņu nomešanu ar izpletņiem apgādātos konteineros, kas atgādināja projektējamo kuģi. Suņus nometa ar dažāda lieluma izpletņiem un galu galā, noteica to minimālo izpletņa kupola platību, kas deva kosmonautam iespēju izdzīvot nolaišanos kapsulā.
Šī cilvēciskā nodrošināšanās attaisnojās visdramatiskākajā veidā 1964. gada rudenī, par ko tiks stāstīts tālāk.
Uz 1960. gada maiju bija gatava pirmā 20-dzinēju raķete. Faktiski galveno dzinēju tajā bija, nevis 20, bet gan 21, tāpēc, ka viens dzinējs ar vilkmi <st1:metric2 metric_value="11" metric_text="tonnas">11 tonnas</st1:metric2> piederēja augšējai pakāpei. Kad apskatot šo raķeti, viens no Koroļova līdzstrādniekiem, mans paziņa, vērsa Galvenā konstruktora uzmanību uz to, ka kopējais dzinēju skaits ir 21, Koroļovs, pēc viņa vārdiem, skumji pasmaidīja un atbildēja tīrā krievu manierē:
- Nu, labi, ka nav divdesmit divi, tas jau būtu par daudz!
Raķete palaida orbītā kosmiskā kuģa maketu, taču uz zemes šis makets neatgriezās. Kaut kas nenostrādāja raķetes bremzēšanas sistēmā un kuģis palika orbītā. Pēc komandas no Zemes pēc tam izdevās atdalīt kapsulu no no pēdējās raķetes pakāpes, bet tas arī bija viss. (Makets atradās orbītā ap Zemi līdz 1965. gada oktobrim, kad to sāka bremzēt atmosfēras augšējie slāni un tas apdedzis iekrita okeānā.)
Tas ļoti satrauca Koroļovu un viņš tūlīt pat nosēdināja konstruktoru grupu pie neatkarīgas borta sistēmas izstrādāšanas, kas spētu ieslēgt bremzēšanas dzinēja iekārtu (krieviski — TDU) pati. Un atkal nākotne pierādīja tālredzību šī pasākuma nodrošināšnai, kā mēs to redzēsim nākošajā nodaļā.
Otrais kosmiskais kuģis tika palaists tūlīt pat, kad uz kosmodromu atveda otro raķetes eksemplāru — 1960. gada 19. augustā. Tajā atradās divi «kosmonauti» - sunīši Belka un Strelka. Es biju klāt PSRS ZA preses konferencē, kad akadēmiķis vasilijs Parins un biologs Oļegs Gazenko «stādīja priekšā» korespondentiem šos dzīvniekus pēc sekmīgā lidojuma. Atceros, kā divi simpātiski sētas suņi mierīgi stāvēja uz pulētā galda savās elegantajās siksnās, kamēr apkārt zibēja fotogrāfu zibspuldžu zibšņi, sanēja kinokameras. Iespējams, ka Belkai un Strelkai pirms preses konferences bija iedevuši kaut ko nomierinošu, taču tik un tā bija redzams, cik «labi audzināti» bija četrkājainie kosmonauti.
Un patiešām, viņām [visi suņi-kosmonauti šeit bija mātītes, mierīgākās dabas dēļ — t.p.] tika izrādīta milzīga uzmanība. Lieta tā, ka cilvēkiem, kuriem vajadzēs doties kosmosā tieši tādos pašos kuģos-pavadoņos, būs jāiztur īpaši grūti pārbaudījumi. Sāksim ar to, ka raķetes divas pirmās pakāpes — vienkāršāk sakot, visi šie divdesmit dzinēji — startā ieslēdzas vienlaicīgi. Tādā veidā, pārslodzes trajektorijas zemākajā, aktīvajā daļā bija lielākas, nekā parastas konstrukcijas raķetēm — piemēram, amerikāņu. Bez tam, lidojuma beigās notika piespiedu katapultēšanš — operācija, maigi izsakoties, ne visai komfortabla, īpaši kosmonautiem, kas tikko ir pārdzīvojuši neiedomājamu fizisko un nervu slodzi bīstamā lidojumā. Es pats daudzus gadus nodarbojos ar izpletņu lēkšanas sportu, pavisam kopā esmu veicis 207 lēcienus. Taču tie divi lēcieni, kurus es sāku ar katapultēšanos, kā nepatīkams piedzīvojums ir palikuši uz visu manu dzīvi. Bet es nekatapultējos no kosmiskā kuģa, kas nesas ar milzīgu ātrumu un katapultēšanās brīdī ieņem brīvu stāvokli telpā, es katapultējos no samērā drošas treniņlidmašīnas un, ne jau pēc smagas fiziskas un morālas slodzes, bet pēc labas atpūtas.
Kā redzams, suņu nozīme kosmisko kuģu lidojumos bija milzīga. PSRS medicīnas zinātņu akadēmijas Kosmiskās medicīnas grupa — vēlāk to pārvērta par Kosmiskās medicīnas institūtu — galvenais konstruktors dzīvības nodrošināšanai kosmosā Voroņins sastādīja apvienoto programmu eksperimentiem ar dzīvniekiem. Pēc šīs programmas vajadzēja izpildīt pētījumus un novērojumus ar suņiem, kas pabijuši piecos-sešos lidojumos. Pēc tam, suņiem pa pēdām, tika rekomendēts sūtīt lidojumā cilvēkveidīgo pērtiķi — Suhumi mērkaķu audzētavā jau bija izvēlēti «kosmonautu» kandidāti. Taču šo programmu — starp citu, pirmo, kaut cik zinātnisko programmu, ko izstrādāja PSRS, lai pildītu kosmosā — realizēt tā arī nebija lemts.
Kā vienmēr, trauksme nāca no Amerikas. Tur tika ziņots, ka suborbitālie lidojumi ar cilvēku uz borta notiks 1961. gada pavasarī. Momentā sākās panika. Pārskatīt visas programmas! Paātrināt! Uzspiest! Neveikt nevienu eksperimentu, kas tiešā veidā nav saistīts ar cilvēka lidojumu kosmosā! Un nodrošināt, lai pirmais cilvēks kosmosā būtu padomju cilvēks!
Ko darīsi, Koroļovs pārskatīja, paātrināja un uzspieda. Viņš nolēma veikt vēl divus «suniskos» lidojumus un tad, uzreiz «cilvēcisko». Iebilst neviens neuzdrošinājās: gan mediķi, gan nākošo kosmonautu treneri zināja, ka ne jau uz savu galvu Koroļovs steidzas. Viņi arī sāka steigties — un kā vienmēr tādos gadījumos, sākās avārijas un bija upuri.
1960. gada 1. decembrī kārtējā raķete aiznesa kosmosā kuģi ar suņiem Pčolku un Mušku. Taču nākošā dienā notika katastrofa: bremzēšanas dzinēju iekārta atkal nostrādāja nepareizi un kapsula pārāk stāvi iegāja atmosfēras blīvajos slānos un sadega.
Tas bija smags trieciens, taču nelaime, kā saka, nenāk viena. Nākošajā dienā pēc katastrofas Sergeju Pavloviču aizveda uz slimnīcu ar viņa mūžā pirmo infarktu. Jau slimnīcā ārsti noteica, ka viņam ir arī nopietni nieru darbības traucējumi — slimība, kas ļoti bieži tika iegūta padomju cietumos un nometnēs.
Koroļovu brīdināja, ka iepriekšējais darba temps pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņam ir tikpat kā nāves spriedums. Arsti arī teica, ka neredzot viņā nāvejošas kaites, tāpēc ilgstoša atpūta pēc ārstēšanās var praktiski pilnīgi atjaunot viņam veselību.
Taču ilgstoša atpūta tajā laikā nozīmēja Koroļovam pavisam ko konkrētu: zaudējumu amerikāņiem, cenšoties pirmiem palaist cilvēku orbītā. Pati par sevi perspektīva būt otrajam šajās sacīkstēs Koroļovu nebūtu šausmīgi apbēdinājusi — viņš vienmēr bija sapratis, ka ilgi palikt pirmais nespēs. Taču viņš arī saprata, kā uz pirmās vietas zaudēšanu kosmosā reaģēs Hruščovs. Kaprīzais vadonis vairs nedos Koroļovam deficītos militāros materiālus, apgriezīs fondus un pēc tam Koroļovs maz ko spēs paveikt viņam atlikušās dzīves gados.
Es šeit necenšos «rekonstruēt» Koroļova domas, pamatojoties uz viņa turpmāko rīcību, kaut arī šī rīcība bija visai daiļrunīga; es balstos uz dažām konstruktora piezīmēm, kas vēlāk iekļuva viņa oficiālajā, pēcnāves biogrāfijā. Visai rūgta bija Koroļova atbilde uz kāda (biogrāfijā nenosaukta) kinooperatora jautājumu par TO, kas trūkst galvenajam Konstruktoram. «- Ļoti daudz kas, - Koroļovs teica, - trūkst laika un veselības.»
Tā vai citādi, Koroļovs gāja uz visu banku. Iznācis no slimnīcas pēc trīs nedēļām, viņš sāka strādāt vēl niknāk, kā iepriekš. Līdz šim viņš cīnījās ar laiku un pašķidro tehnoloģiju, tagad viņš sāka cīņu ar pašu nāvi.
Taču 1961. gada pirmajos mēnešos liktenis, līdz šim labvēlīgs, gluži vai gāzās virsū uz padomju raķetniekiem ar neveiksmju kaskādi. Februārī startam bija gatavas divas raķetes; vienu izveda uz startu ar kosmisko kuģi, kurā atradās radioficēts kosmonauta manekens un suns. Taču, uzpildot degvielu, sāka tecēt viena no membrānām un nācās dot komandu «visiem uz patvertni»,
jo dažas minūtes likās, ka sprādziens ir neizbēgams. Par laimi raķete neuzsprāga. Kad spiediens tvertnē tika mazināts un degviela neitralizēta, Koroļovs pieņēma lēmumu, startu neatlikt, tikai palikušo stundu laikā apmainīt raķetes. Viņš gribēja uzvarēt likteni. Taču neizdevās arī tas. Raķete startēja, taču viens no saišķiem tūlīt pat izgāja no ierindas un orbītā kuģis nenonāca.
Padomju presē un Koroļova biogrāfijā nav ne miņas par šo dramatisko startu, taču epizode ar raķetes nomaiņu ir atspoguļota Jaroslava Golovanova garstāstā «Pērkona kalēji», kas tika publicēts žurnālā «Junostj». Es domāju, ka tā ir tieši tā epizode, kas kaut kādā veidā tika zināma arī ārzemju žurnālistiem Maskavā, dodot pamatu cītīgām baumām par to, ka kaut kādi padomju kosmonauti ir gājuši bojā pirms Gagarina lidojuma. [Šīs baumas varēja barot arī citi kopā nesaistīti notikumi: viens no topošajiem kosmonautiem treniņā patiešām gāja bojā, kosmodromā, kādas armijas raķetes starta laikā, notika katastrofa ar milzīgiem cilvēku upuriem — t.p.]
Man vismaz par šādu traģēdiju nekas nav zināms.
Toties, man ir zināms par mana drauga un līdzbiedra izpletņu lēkšanas sportā Pētera Dolgova — katapultas sistēmas izmēģinātāja — bojāeju. Viņš gāja bojā, izmēģinot nākošo kosmonautu piezemēšanās sistēmu. [Vēl viens pamats baumām par kosmonautu bojā eju — piezemējas manekeni un cilvēks skafandrā, bet par to nākošreiz — t.p.]
Turpinājums sekos