Man par brīnumu, izrādījās, ka Rietumos visi domāja tieši otrādi. Viszvērinātākie optimisti, par no zinātnieku vidus, domāja, ka Amerikai, ja arī tā spēs apdzīt Padomju Savienību ar nosēšanos uz Mēness, ir izmisīgi jāsteidzas. Iespējams, šī steiga, pastāvīgā atskatīšanās uz PSRS, kas, ja ne šodien, tad rīt palaidīs pilotējamu Mēness kuģi, arī noveda pie tā, ka programma «Apollo» tika izpildīta gadu ātrāk, nekā plānots, pat neskatoties uz katastrofu, kas maksāja dzīvību Virdžilam Grisomam un diviem viņa biedriem. Nav šaubu, ka visas programmas izmaksas termiņu saīsināšanas <st1:state><st1:place>dēļ</st1:place></st1:state> bija lielākas, ne kā gaidīts. Bet vairums cilvēku Rietumos, gan 1966. gadā un pat vēl 1969. gadā bija pārliecināti, ka nekāda steiga amerikāņiem nepalīdzēs un padomju karogs tik un tā tiks novietots uz Mēness ātrāk par visiem citiem.

Pārsteigts par tādu neinformētību, es nolēmu tūlīt pat uzrakstīt visu, ko zināju, un tādā veidā nomierināt vienus un, iespējams, apbēdināt citus. Taču, kas tev deva! Ne es, ne mans literārais aģents nespēja pārliecināt angļu izdevējus izdot grāmatu, kurā būtu rakstīts, ka PSRS atpaliek no Amerikas kosmosa izpētē. Pēc pirmajiem nesekmīgajiem mēģinājumiem es mēģināju izskaidroties ar lielas, ļoti solīdas Londonas izdevniecības vadītāju. Viņš mani noklausījās, pakratīja plecus un atbildēja:

- - Viss tas ir ļoti interesanti, taču es zinu tikai to, ka Krievija pirmā palaida pavadoni, pirmā sūtīja kosmosā cilvēku un pirmā izveda savu kosmonautu «pastaigā» ārpus kuģa. Kas attiecas uz Mēnesi, tad arī tur krievu «luņņiks» bija pirmais. Viss, ko jūs stāstiet, nemaina šos vienkāršos faktus. Ja es tagad izdošu jūsu grāmatu, kas paredz amerikāņu uzvaru «Mēness sacīkstēs», tad, varat iedomāties, kā mēs abi izskatīsimies, ja tomēr uzvarēs Padomju Savienība?

Man izspruka:

- - Bet tas nav iespējams!

Izdevējs paskatījās pulkstenī:

- - Es baidos, ka neiespējamu lietu pasaulē paliek aizvien mazāk. Taču, ja ir kaut kas neiespējams, tad tā ir jūsu grāmatas izdošana. Vismaz līdz brīdim, kad noskaidrosies jautājums, kas tad būs pirmais...

Es toreiz biju jauniņais Rietumos, es noticēju sava augsti stāvošā sarunu biedra pieredzei un atteicos no domas, rakstīt grāmatu. Bet pēc tam, kā jau varēja gaidīt, startēja «Apollo-11», pēc tam «Apollo-12», varonīgais «Apollo-13». Protams, man bija žēl, ka es nekļuvu par «pareģi», taču vēl skumjāk un dīvaināk bija lasīt Rietumu presi jau pēc pirmo trīs amerikāņu atgriešanās no Mēness. Kvalificēti zinātniskie žurnālisti visādos veidos zīlēja, kas tad neļāva Padomju Savienībai pēdējā mirklī apdzīt Ameriku.

Žurnālā «Aviation Week» pavīdēja ziņojums par kaut kādu sprādzienu, kas it kā bija noticis padomju kosmodromā Baikonurā (humors jau ir apstāklī, ka ne Baikonurā, ne šīs pilsētiņas tuvumā nekāda kosmodrama nav un nekad nav bijis — padomju meļi vēl līdz šim māna Rietumos pat ar šo faktu). [Baikonuras kosmodroms īstenībā atrodas — apmēram 400 km attālumā no šīs vietas, Turatamas apkaimē. Kā jau viss tajos laikos, tā atrašanās vieta bija slepena — t.p.] Arī tagad daudzas avīzes un žurnāli nopietni raksta, ka iespējams, tieši tad uzsprāga jauna, superjaudīga, padomju raķete, kas bija gatava vest uz Mēnesi kosmisko kuģi.

Citā reizē es biju pārsteigts par Londonas «Times» komentāru trīs padomju kuģu «Sojuz» kopējā lidojuma sakarā, 1969. gada oktobrī, atkal jau pēc tam, kad amerikāņi jau bija pabijuši uz Mēness. Kā zināms, šajā lidojumā no zinātnes un tehnikas viedokļa nenotika nekas jauns. [Tagad mēs zinām, ka PSRS kuģi atstrādāja savienošanās manevrus, kādi būtu vajadzīgi, lidojot uz Mēnesi — t.p.] Bet «Times» uztraukti rakstīja, ka septiņu padomju kosmonautu lidojums ar trīs kuģiem, bez šaubām, nozīmē kaut kādu revolūciju kosmosa apgūšanā — kaut ko tādu, ar ko krievi gatavojas aizēnot visus amerikāņu sasniegumus.

Taču viszīmīgākais bija raksts populārā franču žurnālā, kas bija veltīts «Mēness sacīkšu» rezultātam. Rakstā tika sacīts apmēram sekojošais: amerikāņi, gribot apdzīt Padomju Savienību par katru cenu, histēriski (tieši tā bija uzrakstīts — histēriski) metās uz Mēnesi, kamēr Padomju Savienība pārdomāti un laikus atsacījās no šīs nevajadzīgās izrādes, tā novirzīja līdzekļus uz derīgu orbitālo staciju būvi, kuras, bez šaubām, drīz sāks palaist kosmosā.

Pieņemsim, ka pēdējā rakstā savu lomu nospēlēja primitīvs antiamerikānisms, kas tik izplatīts Francijā (PSRS kaut ko palaiž pirmā — urā PSRS! Amerikāņi kaut ko palaiž pirmie — pat, ja tas «kaut kas» ir cilvēks uz Mēness — vienalga, urā PSRS!). Taču šādās noskaņās nekādi nevar apvainot «Times», ne vēl vairāk - «Aviation Week». Kur aprakts suns, kāpēc Rietumu preses spriedumi un pat atsevišķu zinātnes aprindu viedokļi par padomju kosmiskajiem pētījumiem ir tik katastrofāli tāli no patiesības?

Iemesls — kolosālais un ārkārtīgi sekmīgais blefs, kas veselus divpadsmit gadus spīdoši ir izdevies Padomju Savienībai un, kam nebūtu nekādu cerību uz izdošanos jebkurā citā valstī. Pat šodien, kad amerikāņi lido uz Mēnesi un atpakaļ, kad starptautiskajās izstādēs var apskatīt daudzu padomju kosmisko ierīču elementus un salīdzināt tos ar amerikāņu iekārtām, iespaids no Padomju Savienības «pārākuma» gandrīz nav zudis. Būšu laimīgs, ja mana grāmata palīdzēs jums vismaz kaut kādā mērā atbrīvoties no šīs hipnozes.

Tomēr, nemeklējiet šajā grāmatā kaut ko «pretkrievisku». Tieši otrādi, zinot apstākļus, kādos PSRS dzima kosmonautika, mani pārņem sajūsma par cilvēkiem, kas par spīti visām mežonīgajām grūtībām, katru minūti riskējot ar dzīvību, padarīja iespējamus kosmiskos startus. Daudzus no viņiem es pazinu personīgi, par daudziem es esmu labi informēts. Gandrīz visi viņi ir visaugstākās klases inženieri un savā darbā ir bezgalīgi entuziasti. Bet visas padomju kosmonautikas tēvs Sergejs Pavlovičs Koroļovs, kas mira trīs dienas pēc savas sešdesmitās Dzimšanas dienas, bez šaubām bija ģeniāls cilvēks un šī vārda labākajā nozīmē — fanātiķis.

Nelaimīgā kārtā, spīdošu zinātnieku un inženieru talantus un entuziasmu nepārtraukti ekspluatēja padomju diktatori mērķiem, kas bija visai tāli no zinātnes un cilvēcības. Ļoti daudzi speciālisti to lieliski saprata, taču sev par šausmām redzēja, ka viņiem nav nekādas izejas. Kā mēs drīz pārliecināsimies, arī pats Koroļovs šo garīgo traģēdiju sajuta ļoti spēcīgi. Taču arī viņš, kuram bija personīga pieeja pie Hruščova jebkurā laikā, kuru apbēra ar žēlastību un kurš tika uzskatīts par «visvarenu», bija pilnīgi bezspēcīgs izmainīt stāvokli, kaut arī dzīves pēdējos gados mēģināja to izdarīt.

Galvenais ierocis, kas palīdzēja Padomju Savienībai radīt kosmisko blefu, bija — un paliek — vispārēja slepenība, kuras aizsegā PSRS tiek veikti visi kaut cik svarīgie, zinātniskie darbi. Slepenība tika nodrošināta ar to, ka par «valsts vai militārā noslēpuma atklāšanu» cilvēku, neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, aizsūtīja uz nometnēm ar termiņu, ne mazāk kā astoņu gadu garumā. Tas ir tajā gadījumā, ja «noslēpums» bija atklāts paviršības vai pļāpīguma <st1:state><st1:place>dēļ</st1:place></st1:state>. Ja slepenās ziņas ir tikaušas atklātas vai nodotas kādam citam ar nodomu, sods būs krietni bargāks — līdz pat nāves sodam. PSRS slepenības mehānismu un mērus tā nodrošināšanai es sīkāk iztirzāšu kādā no nākošajām nodaļām. Tāpēc es, diemžēl, nevaru savā stāstījumā atsaukties uz visiem avotiem — jo tādā gadījumā mani «avoti», kas joprojām dzīvo un strādā bargajā padomju atmosfērā, tūlīt kritīs par upuriem. Man vajadzēs pat speciāli mainīt darbības vietas, amatus un nereti — vārdus, lai neuzvestu VDK uz to cilvēku pēdām, kas uzticēja man savus stāstus.

Taču jāpiezīmē, ka nekādas tehniskās detaļas, kurām ir Padomju Savienības militārs vai pat patentu noslēpums, neko tādu, kas Rietumos iet ar slepenās informācijas zīmolu, es vienkārši, nezinu. Mani draugi no zinātnieku un inženieru vidus, kuri strādāja kosmiskajā nozarē, nekad nerunāja par tādām lietām un arī es par tām absolūti neinteresējos. Lasot grāmatu, jūs tomēr redzēsiet, ka padomju vadībai bija svarīgi turēt noslēpumā, ne tikai kaut kādus rasējumus, patentus vai izgudrojumus, bet darba apstākļus, konkrētus notikumus un galvenais — savu tehnisko atpalicību. Līdzīgus «noslēpumus» jebkurš padomju inženieris un zinātniskais žurnālists zina, cik vien vajag. Bet es tieši esmu inženieris un zinātniskais žurnālists, kas ir strādājis tiešā kontaktā ar kosmosa speciālistiem vairāk nekā sešus gadus — no 1960. līdz 1966. gadam.

Pēc šī nepieciešamā ievada var sākt stāstu par to, kāpēc uz Mēness nav un līdz šim nevar būt padomju kosmonautu.

Londona, 1971. gada februāris.

 1. nodaļa. SPUTŅIK.

 1965. gada vēlā rudenī rakstnieks no Maskavas Anatolijs Markuša, kādreiz kara lidotājs, kas, neskatoties uz savu ebreja izcelsmi, bija apbalvots ar pašiem augstākajiem ordeņiem, atnesa mūsu žurnāla «Znaņije — sila» redakcijā stāstu «Dzimšanas diena». Mēs lasījām rokrakstu, neticīgi pasmejoties: stāstā runa gāja par to, ka valdība beidzot nolemj atklāt noslēpumaino, kosmisko kuģu Galvenā Konstruktora vārdu un kā viņa Dzimšanas dienā, viņam pašam negaidot, avīzēs parādās lieli viņa portreti, valsts augstāko personu apsveikumi un pat dekrēts par kārtējo apbalvojumu. Nebija ne vismazāko šaubu, ka autors bija domājis tieši Koroļovu, kura vārds tolaik Padomju Savienības pilsoņiem bija absolūti nezināms — stāstā tika minētas precīzas biogrāfiskas detaļas, ieskaitot pat tādu, kā Koroļovs cietuma kamerā.

Atceros, mēs uzreiz gribējām atgriezt stāstu autoram: nav vērts pat mēģināt, tāpat viss skaidrs, cenzūra tādu stāstu nelaidīs cauri. Markuša tomēr bija neatlaidīgs, kas šim kautrīgajam cilvēkam bija visai neparasti. «Puiši, pamēģiniet! Kas tad jums? Lai vismaz nonāk līdz cenzoram — tas ir ļoti vajadzīgi, vai saprotat?»

Mums nebija īsti skaidrs, taču mēģinājām. Stāsts līdz cenzoram aizgāja un tūlīt to aizliedza publicēt. Bet drīz galvenais stāsta notikums — Koroļova portreta un vārda publicēšana — pēkšņi notika, kat arī visai baismā veidā: 1966. gada janvāra vidū patiešām tika publicēts gan portrets, gan vārds — taču, nevis uz Dzimšanas dienu, bet gan uz nāves dienu.

Taču arī tad, pēc lielā raķešu vīra nāves, kurš bija sūtījis kosmosā, gan pirmo pavadoni, gan pirmo dzīvo būtni, gan pirmo cilvēku, vara neatļāva uzrakstīt, kas viņš īstenībā bija un ko izdarīja. Tika ziņots tikai par akadē'miķa Sergeja Pavloviča Koroļova nāvi, kurš bija «liels speciālists kosmisko pētījumu nozarē». Un tikai pēc vairākiem mēnešiem, to zinātnieku spiediena rezultātā, kas gribēja, lai pienācīgi tiktu godināta Koroļova piemiņa, un, iespējams, lai būtu iespējams publicēt arī pašiem savus vārdus, tika dabūta atļauja pateikt — starp citu, bez īpaša trokšņa -, ka Koroļovs un tas mistiskais Galvenais Konstruktors, par kuru «īpašu labvēlību ieguvušie žurnālisti» augstos toņos rakstīja jau no 1957. gada, ir viena un tā pati persona.

Šodien aizliegums no Koroļova vārda ir noņemts.  Parādījušās daudzas atmiņas par viņu un pat oficiāla biogrāfija — grāmata «Akadēmiķis Koroļovs». Taču šajā literatūrā noklusējumu ir vairāk, nekā īstu faktu, bet pārējo, vēl dzīvo PSRS kosmisko speciālistu stāvoklis nav mainījies: viņu vārdi ir slepeni, izbraukt uz ārzemēm un pat tikties savās mājās ar ārzemniekiem viņiem ir aizliegts, uz starptautiskajiem, kosmosa problēmām veltītajiem kongresiem — piemēram, uz

Kosmosa pētniecības komitejas (COSPAR) kongresiem — arī, viņu vietā tur sēž tādas personas kā akadēmiķi Sedovs un Blagonravovs [Dziļš teorētiķis un ierēdnis — t.p.].

Tajā pat laikā, man ir precīzas ziņas, ka Koroļovs savas dzīves laikā ne reizi vien ir «dumpojies» savas anonimitātes dēļ. Viņš uzstājīgi prasīja Hruščovam un pēc tam viņa pēctečiem, lai kosmisko aparātu radītāju vārdi būtu zināmi visiem. Sevišķu niknumu Koroļovam izsauca notikums ar akadē'miķi Sedovu. Drīz pēc pirmā pavadoņa palaišanas padomju viltnieki nolēma pasaules sabiedriskajai domai uzrādīt akadēmiķi Sedovu kā vienu no galvenajām figūrām, kas atbildīgas par padomju kosmiskajiem startiem. Izdarīts tas tika, ne jau tieši, bet ar Padomju Savienības vadītājiem raksturīgo sāņus manevru.

Kad Sedovs aizbrauca uz ārzemēm uz kādu kongresu, tur bija piesardzīgi palaistas baumas, it kā viņš — Sedovs — arī ir Galvenais Konstruktors. Visi metās sedovam virsū ar jautājumiem, bet viņš, kā viņam bija likts, pilnīgi neizgaisināja šīs baumas, bet arī tieši to neapstiprināja. Padomju avīzes uzrakstīja: «Kongresā lielu uzmanību izpelnījās padomju delegācija, īpaši akadēmiķis L. I. Sedovs, kuru Rietumu prese sauc par pirmā pavadoņa tēvu.»

Runā, ka satracinātais Koroļovs tūlīt pat pieprasīja pieņemšanu pie Hruščova un piedraudēja, ka uzrakstīs atlūgumu, ja viņa vietā pasaules tiks rādīta «lelle». Galvenais konstruktors pieprasīja, lai tiktu publicēti visi to cilvēku vārdi, kas bija saņēmuši valdības ordeņus par pirmā pavadoņa palaišanu. Hruščovam nepietika dūšas, lai sodītu spītīgo konstruktoru un viņš izgāja uz kompromisu: zinātnieku vārdi publicēti netika, bet visas runas par Sedovu, kā pavadoņa autoru tika pārtrauktas uz visiem laikiem.

Iespējams, ka tieši tad izveidojās pirmā plaisa attiecībās starp Hruščovu un Koroļovu. Turpmāk viņu attiecības bija nemainīgi vēsas. Viltīgais un ciniskais Hruščovs mācēja lieliski turēt Koroļovu «saitē», neizmantojot rupju spēku, kā to kādreiz izdarīja Staļins. Par šo paņēmienu pastāstīšu nākošajās nodaļās.

Kas attiecas uz Koroļova, Brežņeva un Kosigina attiecībām, kas sadalīja savā starpā Hruščova amatus pēc 1964. gada oktobra galma apvērsuma, tad šīs attiecības pa īstam nostabilizēties neiespēja: Koroļovs nomira piecpadsmit mēnešus pēc tam, kad Brežņevs un Kosigins sagrāba varu. Taču nav šaubu, ka Koroļovam parādījās cerības uz labākiem laikiem. Viņš pierunāja jaunos varasvīrus mainīt «kosmisko politiku» uz vairāk atklātu, lai pastiprinātu zinātnisko apmaiņu, lai atklātu padomju «slēgto» zinātnieku vārdus.

Ir zināms, ka drīz pēc varas sagrābšanas Brežņevs un Kosigins noklausījās plašu Koroļova ziņojumu par to, kāds ir stāvoklis Padomju Savienībā, kāds — Savienotajās Valstīs. Koroļovs bija pilnīgi atklāts: viņš tieši pateica, ka padomju kosmiskie pētījumi līdz šim notika pēc principa — nevis kaut kāda zinātniskā programma, bet galvenais - «par katru cenu ātrāk par amerikāņiem», taču šo principu ilgi ievērot neizdosies, jo ASV raķēšu dzinēju un elektroniskās aparatūras būvē ir tālu priekšā. Koroļovs paskaidroja Brežņevam un Kosiginam — tehniski izglītotiem cilvēkiem — ar kādām metodēm pēc Hruščova prasībām notika amerikāņu «Gemini» programmas «apdzīšana», un stāsta, ka abi bija nepatīkami pārsteigti (par šīm metodēm es vēl pastāstīšu sīkāk). Koroļovs teica, ka izlaist cilvēku no kuģa ārā kosmosā varbūt vēl izdosies ātrāk, kā to ieplānojuši amerikāņi, taču jau nākošais «Gemini» programmas etaps — divu kuģu savienošanās orbītā — padomju Savienībai ir nesasniedzams mērķis vēl vismaz trīs-četrus gadus. Galvenais Konstruktors uzaicināja «saimniekus» aizbraukt un apskatīt gatavo trīsvietīgo kuģi «Sojuz», ar kuru tomēr lidot nav iespējams, jo trūkst pietiekami jaudīgas un drošas raķetes. Savu ziņojumu Koroļovs beidza ar vārdiem, ka laiks beigt sapņot par cilvēku lidojumu uz Mēnesi ātrāk par amerikāņiem, bet vajag izstrādāt kosmisko pētījumu programmu un pēc tās programmas arī darboties.

Manā rīcībā drošas liecības, ka Koroļova ziņojumam bija zināmas sekas. 1965. gada sākumā mēs, zinātniskie žurnālisti, saņēmām slepenu rīkojumu, pārtraukt pieminēt jebkādu informāciju par drīzu Mēness iekarošanu. Atveriet padomju presi: līdz pašām 1964. gada beigām, pat tā pēdējos mēnešos, kad pļāpīgais un lielīgais Ņikita Hruščovs tika nomests no troņa, jūs atradīsiet milzums rakstu par to, ka «nav tālu tas laiks, kad uz Mēness plīvos padomju karogs» utt. Bet pēc tam, sākot ar 1965. gadu, visas tamlīdzīgas runas pazuda kā uz mājienu. Lūk, tad, pēc šī norādījuma, arī mēs uzreiz sapratām, ka uzvaru «Mēness sacīkstēs» ir nolemts atdot amerikāņiem, bet drīz pēc tam, pēc sarunām ar Koroļova līdzstrādniekiem es uzzināju, kāpēc šāds lēmums ir pieņemts.

Otrais un pēdējais Koroļova ziņojuma rezultāts bija — vismaz priekš manis — Anatolija Markuša stāsts «Dzimšanas diena», ar kuru sākās šī nodaļa. Markušs neatlaidīgi prasīja, lai stāsts nokļūtu vismaz līdz cenzoram, un darīja to ne jau tāpat vien. Viņš bija vecs Koroļova paziņa un Galvenais Konstruktors bez šaubām inspirēja šo «izmēģinājuma šāvienu», cerot, ka augstākā vadība beidzot sapratīs visu nejēdzību no anonīmu zinātnieku slavināšanas.

Es tāpat zinu, ka «Pravdas» līdzstrādnieks, kas gatavoja publicēšanai kārtējo Koroļova rakstu (Galvenais Konstruktors reizēm publicējās «Pravdā» ar pseidonīmu «Konstantinovs»), reiz bija visai pārsteigts, ka vizējot raksta beigu variantu, bargais un neparasti aizņemtais Koroļovs pēkšņi sacīja: «Nākošreiz es varbūt parakstīšu pats ar savu vārdu». Žurnālists neriskēja pajautāt, tikai vēlāk pastāstīja man par šo neparasto gadījumu.

Diemžēl, ar savu vārdu Koroļovs tā arī neparakstīja nevienu rakstu, kas tika uzrakstīts pēc pirmā pavadoņa. Viņam bija sagatavots Neredzamā cilvēkā liktenis kā H. Dž. Velsa stāstā — kļūt redzamam, un arī tad ne uzreiz, bet tikai pēc savas nāves. Ja nekas nemainīsies PSRS, tad tāds pat liktenis gaida arī Koroļova kolēģus.

Taču, pēc visām ziņām, kādas ir manā rīcībā, Sergeju Pavloviču Koroļovu nevar uzskatīt par nelaimīgu cilvēku. Viņš taču vija viens no tiem retajiem cilvēces pārstāvjiem, kuram izdevās ieraudzīt un pataustīt savām rokām visas dzīves sapni. Es te, protams, nebalstos uz oficiālajām biogrāfijām, kuras nešaubīgi pasludina Koroļovu par aizgrābtu sapņotāju par raķetēm jau no agras bērnības. Nē, es vienkārši esmu lasījis Koroļova brošūru «Raķešu motori», ko padomju kara izdevniecība ir izdevusi... 1932. gadā, ceturtdaļgadsimtu līdz sputņikam; brošūru bija sarakstījis 25 gadus vecs entuziasts, kas tikko bija pabeidzis institūtu.

Tajā laikā Sergejs Koroļovs jau bija tā sauktās «Reaktīvās kustības pētniecības grupas» (krieviski saīsinot GIRD) loceklis. Tā bija pašdarbības organizācija, kuru bija dibinājis vācietis no Rīgas Fridrihs Canders un, kas strādāja Maskavas dzīvojamās mājas pagrabā. Canders bija īsts raķešu fanātiķis, viņš zināja no galvas katru Godarda un Oberts vārdu, centās atkārtot viņu sasniegumus un palaist kaut vai vienu paša gatavotu raķeti. Savas dzīves pēdējā gadā (1933.), neilgi pirms nāves viņam tas arī izdevās. 396 m augstumā pacēlās pirmā padomju raķete. Pēc trim mēnešiem pacēlās arī otrā, bet Canders tad jau bija miris.

No kā mira 46 gadus vecais Canders, es nezinu. Oficiāli — no tuberkulozes, mazāk oficiāli — no regulāras badošanās (tad Krievijā bija stiprs bads), bet pavisam neoficiāli — pēc izdzīvojušo GIRD-a locekļu vājiem mājieniem — viņš tika «likvidēts», slepenpolicija viņu apsūdzēja sakaros ar tā saukto «prompartiju» - zinātnieku grupu, kas neilgi pirms tam tika pilnīgi bez pamata apsūdzēta par kaitniecību. Lai nu kā, 1969. gadā iznākušajā padomju enciklopēdijā «Kosmonautika» Candera agrīnās nāves iemesli netiek minēti, bet grāmatā «Akadēmiķis Koroļovs» Canders kādā mirklī pazūd no stāstījuma, nav pat minēts, kad viņš ir miris.

Taču, jebkādā gadījumā, skaidri zināms ir viens: Fridrihs Canders mācēja «aplipināt» GIRD-a darbiniekus ar neiedomājamu entuziasmu, «raķešumāniju», kas daudziem — arī Koroļovam — palika uz visu dzīvi. Par to, kā pret savu lietu attiecās GIRD-a locekļi, piemēram, liecina šāds fakts. Lai samontētu pirmo mazo raķeti, bija vajadzīgs sudraba lodējums vadu piestiprināšanai, taču dabūt sudrabu bija neiedomājama lieta. Tad viens no inženieriem, GIRD-a locekļiem, slepeni atnesa no mājām sudraba karotīti — to izkausēja un pagatavoja lodēšanas materiālu. Karotīti cilvēks atnesa slepeni, ne jau tāpēc, ka baidījās no sievas dusmām, bet tāpēc, ka cēlmetālus bija jānodod valstij un GPU (Galvenā politiskā pārvalde), kā tolaik sauca slepenpoliciju, veica pret tiem, kurus turēja aizdomās par zelta un sudraba turēšanu mājās, «izpumpēšanas» operāciju — cilvēku arestēja un turēja cietumā tik ilgi, kamēr viņš neatklāja, kur viņam glabājas vērtslietas. Protams, ducis sudraba karotīšu nebija krimināls, taču, ja cilvēku nodotu par to, ka viņš nes no mājām sudrabu, tad viņu jau rītā varēja apcietināt, lai sāktu «apstrādi».

Nav pat jāsaka, ka GIRD-a dalībnieki par savu darbu nekādu naudu nesaņēma, viņiem vajadzēja pelnīt dzīvošanai kaut kur citur. Taču viņi jau pat necerēja uz atalgojumu, tikai jokoja, ka abreviatūru GIRD varot iztulkot arī savādāk - «Gruppa Inžeņerov, Rabotajuščaja Darom» [Inženieru Grupa, kas Strādā par Brīvu].

Šajā laikā parādās vēl viens svarīgs Koroļova talants — diplomātiskais. Viņš ļoti labi mācēja «piebraukt» varasvīriem, mācēja tā viņiem pasniegt darbu gaitu un rezultātus, ka «saimnieki» sāka just pārliecību, cik šī problēma ir svarīga. Vēl vairāk, Koroļovs savas attiecības ar augstajām personām veidoja tā, it kā iniciatīva nāktu, nevis no viņa, bet no viņiem; viņš tikai izpildot viņam uzliktos pienākumus.

Tā, protams, nav jauna taktika, tai ir jau daudzi gadsimti. Taču Padomju Savienībā, kur visu lemj viens augsti stāvoša nejēgas vārds, tas bija vienīgais ceļš uz panākumiem.  Vainot Koroļovu šajās viltībās nevar — viņš taču nemeklēja nekādu izdevīgumu sev, viņš gribēja tikai vienu: lai varētu būvēt un palaist raķetes, kuras tad visi uzskatīja par kaut ko līdzīgu rotaļlietām — nevajadzīgām un reizēm bīstamām.

Kaut gan, pirmais augsti stāvošais priekšnieks, kuru Koroļovs ieinteresēja ar raķetēm, nepavisam nebija nejēga. Koroļovs nokļuva pieņemšanā pie kara un jūras lietu tautas komisāra vietnieka Mihaila Tuhačevska — izglītota virsnieka, karjerista un gudra cilvēka. Savā laikā Tuhačevskis «izcēlās» ar to, ka zvēriski apspieda Kronštates matrožu dumpi 1921. gadā. Taču trīsdesmitajos gados viņš nodarbojās ar armijas tehniskā stāvokļa uzlabošanu un bija kurators izgudrojumu autoriem, kuriem bija militāra nozīme. Tādā veidā, Koroļova izvēla bija loti sekmīga — viņš taču nevarēja zināt, ka pēc četriem gadiem Tuhačevski nošaus kā «vācu spiegu», bet visus, kurus viņš atbalstīja, vai nu arī iznīcinās, vai arī aizsūtīs uz nometnēm!

Protams, ka sarunā ar Tuhačevski Koroļovs spieda uz iespēju raķetes izmantot kara mērķiem (tās, starp citu, karošanā izmantoja jau senie ēģiptieši). Tuhačevskis ieinteresējās. Ir saglabājusies viņa vēstule par to, ka GIRD-a darbībai «ir liela nozīme kara lietās un PSRS kopumā». Patiešām pravietiski vārdi, kurus iedvesa Sergejs Koroļovs!

Ar Tuhačevska palīdzību GIRD iegūst nelielu laukumu kara inženieru poligonā Nahabino pie Maskavas. Tur, starp citu arī notiek pirmais PSRS raķetes starts ar kopējo svaru 17,2 kg, kas, kā jau bija teikts, pacēlās 396 m augstumā un lidojumā pavadīja 18 sekundes. Šis raķetes starts Sergejam Koroļovam maksāja, bez šaubām, daudz vairāk pūļu, nekā pēc divdesmit četriem gadiem — pirmā pavadoņa palaišana.

Oficiālais Koroļova padomju biogrāfs P. Astašenkovs liecina žurnālā «Moskva» 1966. gada 11. numurā: «Tā, iegūstot visautoritatīvāko palīdzību, Sergejs Pavlovičs saņēma katru darbagaldu, stendu, ierīci». Lai saņemtu šo  «visautoritatīvāko palīdzību» Koroļovam nācās izdomāt neparastus paņēmienus un spēlēt uz tādām «priekšniecības» stīgām, kas tajos laikos nebija tik acīmredzamas. Piemēram, retais pat PSRS šodien zina stāstu par Konstantīna Ciolkovska «otro dzimšanu».

Konstantīns Ciolkovskis — poļu izcelsmes izgudrotājs — autodidakts — dzīvoja savas vecumdienas 210 km no Maskavas, Kalugā. Bija viņš visu aizmirsts, pēc revolūcijas gandrīz nomiris badā un beidzot saņēmis niecīgu pensiju. Taču kādreiz, 1903. gadā, Ciolkovskis pats par saviem līdzekļiem izdeva brošūru «Starpplanētu telpas pētījumi ar reaktīviem aparātiem», kur, starp citu, runā arī par iespējām izmantot šķidrās degvielas, daudzpakāpju raķetes. Pēc tam viņš pameta šo jautājumu, sāka projektēt stingras konstrukcijas dirižabli, pēc tam superātrvilcienu. Divdesmitajos gados, uzzinājis par Godarda u Oberta raķešu sekmīgajiem startiem Ciolkovskis tā kā atgriežas pie raķešu tēmas. Viņš uzraksta rakstu «Starpplanētu kuģis» un nosūta to žurnālam «Tehņika i žizņ». Taču rakstu nenodrukā, tas ierauga dienas gaismu tikai... 1961. gadā.

Un lūk, Canders ar Koroļovu, zinot Ciolkovska likteni, nolemj «atdzīvināt» veco vīru. Partijas Centrālās Komitejas Politbirojam tiek nosūtīts ziņojums par to, ka, lūk, Padomju Savienībā dzīvo raķešu lietu un nākošo starpplanētu lidojumu pionieris. Tiek izdarīts mājiens, cik izdevīgi būtu parādīt padomju varas rūpes par visas cilvēces nākotni un pie reizes padarīt slavenu krievu ģēniju (nekur, absolūti nevienā padomju darbā par Ciolkovski, pat viņa biezajā biogrāfijā, kuru sarakstījis visai jēdzīgais literāts M. Arlazarovs, netiek runāts par to, ka Ciolkovskis ir polis).

Ziņojumam ir efekts un padomju propagandas mašīna ar milzīgu troksni uzņem apgriezienus. Kurlo un slimo, veco vīru atved uz Maskavu, piespiež noklausīties caur klausāmo caurulīti  bezgalīgas runas, sniegt intervijas praktiski par visiem dzīves jautājumiem, ne tikai par kosmiskajiem pētījumiem. Par Ciolkovska darbiem raksta tādā tonī, kādā pēc ceturtdaļgadsimta pat neraksta par kosmisko kuģu Galveno Konstruktoru. Tā laika avīžu entuziasma pārņemtie lasītāji sūta asarainas vēstules, lūdzot lielo Ciolkovski nosūtīt viņus ar pirmo padomju kuģi uz Mēnesi vai Marsu.

Koroļovs tiekas ar Ciolkovski, ātri paskaidro viņam, kas un kā, un no šī laika līdz pat savai nāvei Ciolkovskis bija svarīgs — un sekmīgs — raķešu lietu bīdītājs. No savas puses Koroļovs papūlas par to, lai interese par Ciolkovski neizzustu. Maskavā izdodas dibināt veselu iestādi ar nosaukumu «K. E. Ciolkovska ideju izstrādes komisija». Par šī idejām un to realizācijas iespējām tiek rakstīti desmitiem rakstu un grāmatu. Atceros, kā es pats, desmit gadus vecs puika aizrāvos ar populāru bērnu grāmatu, ko bija sarakstījis tajos laikos labākais zinātnes popularizators J. I. Perelmans. Jāpiezīmē, ka tad vēl, atšķirībā no tālākiem gadiem, kopā ar padomju pētnieku uzvārdiem vēl varēja tikt nosaukti arī ārzemju pētnieku uzvārdi. Un Perelmans, jāatdod viņam gods, nosauc savā grāmatā gan Hodardu, gam Obertu. Viņš raksta par viņu palaistajām raķetēm un tikai veikli apiet to apstākli, ka Ciolkovskis (par kuru galvenokārt ir grāmata) savā dzīvē nevienu raķeti nav palaidis. Daudz vēlāk es uzzināju, ka Koroļovs bija draugos ar tagad jau mirušo J. I. Perelmanu un pateica priekšā grāmatas tēmu. Šodien to apstiprina arī Koroļova biogrāfija.

Tik enerģiska jaunā konstruktora darbība beidzās ar svarīgu panākumu: 1933. gada 31. oktobrī parādās valdības dekrēts par GIRD apvienošanu ar Ļeņingradas Gāzudinamikas laboratoriju (GDL) un uz to bāzes tiek radīts Reaktīvais zinātniski-pētnieciskais institūts. Šī notikuma nozīme padomju īstenībā ir milzīga: no «viltvāržu», pašdarbnieku un aizdomīgu entuziastu grupas GIRD ir pārvērties par valsts iestādi, turklāt vēl militārā sistēmā esošu. Tūlīt pat parādās štata darbinieku saraksts, augstas algas un pat dienesta pakāpes. Lai saprastu, cik ļoti ir mainījies «Inženieru Grupas, kas Strādā par Brīvu», stāvoklis, par piemēru ņemsim pašu Koroļovu: 9. novembrī viņš tiek iecelts par institūta priekšnieka vietnieku, tajā pat laikā iegūstot divīzijas inženiera dienesta pakāpi, kas ir tādā pat rangā kā ģenerālis!

Taču tūlīt pat noskaidrojās, ka būt par administratoru, sēdēt kabinetā un nēsāt ģenerāļa formu Koroļovs netaisās. Ne jau karjeras dēļ viņš centās nodibināt institūtu. Priekšniecības un līdzstrādnieku aizdomu pilna izbrīna pavadīts, Koroļovs noņem no virskrekla dienesta pakāpes zīmes, atsakās no kabineta un sekretāres. Viņš pilnībā nododas uzreiz divu objektu projektēšanā — raķetes un planiera ar šķidrās degvielas raķešu dzinēju. Raķete, kuras lidojuma tālumam vajadzēja būt 48,3 km, pacēlās gaisā 1939. gada sākumā. Bet planieris ar raķešu dzinēju lidojuma paātrināšanai sāka lidot 1940. gadā, taču Koroļovs šajos izmēģinājumos nepiedalījās, jo... sēdēja aiz restēm.

Teiksim uzreiz: Sergejam Koroļovam neticami, fantastiski paveicās. Jo 1937.-38. gadā burtiski visi, kaut cik nozīmīgie raķešu zinātniski-pētnieciskā institūta līdzstrādnieki tika fiziski iznīcināti. Asiņainajā nošaušanas dzelmē pazuda arī cilvēki, kas uz to laiku bija nesalīdzināmi cienījamāki un pazīstamāki kā Koroļovs — piemēram, cits tā paša institūta priekšnieka vietnieks, padomju reaktīvo lādiņu, kurus kara laikā iesauca par «Katjušām», autors Georgijs Langemaks. Langemaku nošāva kopā ar visu viņa konstruktoru grupu, izņemot vienu inženieri A. G. Kostikovu. Šī Kostikova vadībā tika izgatavotas Langemaka izstrādātās «Katjušas». Kad 1941. gadā sākās karš un «Katjušas» izrādījās efektīgs ierocis, Kostikovu apbalvo ar sociālistiskā darba varoņa nosaukumu un pēc tam... nošāva. [Te autors pieļauj kļūdu. Pirmkārt, tieši Kostikova ziņojuma dēļ apcietina Koroļovu un citus darbiniekus. Otrkārt, pašu Kostikovu kara beigās apcietina par kļūdām darbā, bet vēlāk atbrīvo un mirst viņš no sirds triekas 1950. gadā — t.p.]

Tātad, nospiedošais raķešu institūta līdzstrādnieku vairākums, ieskaitot tā priekšnieku Ivanu Kļeimenovu un vietnieku Georgiju Langemaku — nošauti, bet Sergejs Koroļovs «tikai» arestēts. Kā to izskaidrot?

Maskavā es daudz dzirdēju par šo tēmu. Cilvēki, kas nemīlēja Koroļovu, apskauda viņu (viņu vidū, lai cik dīvaini arī nebūtu, viens no tā paša institūta bijušiem darbiniekiem, pēc gadiem vecāks par Koroļovu un tāpat kā Koroļovs, izglābies), izmetot kaut kādus neskaidrus apvainojumus. Viņi teica, ka Koroļovam vajadzēja aiziet bojā vienam no pirmajiem, tāpēc ka viņš visciešāk vija saistīts ar Tuhačevski, bet pēc 1937. gada jūlija, kad Tuhačevski un citus augstākos armijas virspavēlniekus pēkšņi nošauj, vārds «Tuhačevskis» kļūst par sinonīmu vārdam «nāve». Ja Koroļovs neaizgāja bojā starp pirmajiem, - teica šie ļaudis, - ja viņš tika sveikā tikai ar arestu un samērā komfortablos apstākļos pavadīja apcietinājumā «tikai» sešus gadus, tad te kaut kas nav tīrs; varbūt, ka viņš sadarbojās ar drošības orgāniem un nodeva citus.

Tādām «loģiskām būvēm» es negribētu ticēt. Hamletiskais «šajā neprātā ir sava sistēma» nav derīgs Staļina 1937.-38. gada terora analīzei. Šajos gados valdīja pilnīga patvaļa, kāda vēsturē vēl nekad nav bijusi, un cilvēka dzīvība bija pakļauta visneiedomājamākajām nejaušībām. Zināms, ka pēc vistrakākajām mēra epidēmijām vienmēr palika cilvēki, kas pārdzīvoja visu epidēmiju pašā bīstamākajā vietā, saskārās ar simtiem slimnieku — un tomēr nesaslima. Šo rindu autors pavadīja Staļina cietumos un nometnēs nedaudz mazāk par Koroļovu — piecus ar pus gadus - un zina pēc paša pieredzes, kādas mežonīgas nejaušības reizēm noved cilvēku līdz bojāejai un kā tikpat neticamas apstākļu sagadīšanās izrādās glābiņš.

Taču bez šīm vispārīgajām pārdomām man ir arī kaut kas līdzīgs šī laimīgā fakta izskaidrojumam, kāpēc Koroļovs netika nošauts. Lieta tāda, ka jaunības gados viņš strādāja Andreja Tupoļeva vadībā, Tupoļevs ir daudzu padomju lidmašīnu «ANT» un «Tu» radītājs. Kad Tupoļevu 1938. gadā kopā ar sievu un ar visiem (atkal, izņemot vienu!) vadošajiem inženieriem iesēdināja Butirku cietumā, sākās «tupoļeviešu», bijušo līdzstrādnieku, mācekļu un vienkārši -   aviokonstruktora draugu medības. Katru reizi, kad tika arestēta tāda mēroga, liela figūra, NKVD (tā tolaik jau sauca slepenpoliciju) centās atklāt «liela mēroga sazvērestību». Koroļovs tieši arī tika apcietināts kā «tupoļevietis» - un tieši tas izglāba viņam dzīvību, jo tajā laikā Staļins jau bija pavēlējis «tupoļeviešus» nenošaut, bet likt pie darba. Tā Koroļovs otru reizi, šoreiz jau ne pēc savas gribas, sāka strādāt pie Tupoļeva — par spārna aprēķinātāju «CKB» - «Cietuma Konstruktoru Birojā» pie aviobāzes Nr. 156.

Sākoties karam, rūpnīca Nr. 156 tika evakuēta uz Sibīrijas pilsētu Omsku — turpat arī aizsūtīja arestētos konstruktorus. Omskā režīms bija maigāks, pats tupoļevs pat dzīvoja atsevišķā mājiņā, no kuras gan bez atļaujas nedrīkstēja iznākt laukā. Pēc tam, kad frontē parādījās sevi labi rekomendējošais jaunais, pikējošais bumbvedējs «Tu-2» (kuru asprāši iesaca par «Tju-2», no vārda «tjuremnij» - «cietuma»), tupoļevu un viņa inženierus «apžēloja» un viņi sāka strādāt tajā pašā konstruktoru birojā kā pilnvērtīgi pilsoņi. Drīz viņu reevakuēja uz Maskavu.

Taču Koroļovu vēl ātrāk aizveda no Omskas. Pa etapu, kā parastu ieslodzīto, viņu pārveda uz Maskavu, uz «speccietumu Nr. 4».

Šodien Rietumos ir labi pazīstama Aleksandra Solžeņicina grāmata «Pirmajā lokā». Šī grāmata, kaut arī daiļliteratūras veidā apraksta vienu no vispretīgākajām Staļina radītām lietām — speccietumus zinātniekiem un inženieriem. Ja nebūtu grāmatas «Pirmajā lokā», tad šiet daudzi man nenoticētu — jo pats es speccietumos nekad neesmu sēdējis. Tomēr, pēc daudzu «specieslodzīto» stāstiem es zinu visus sīkumus par šiem cietumiem — tajā skaitā arī par cietumu Nr. 4 Maskavas nomalē, ielā, ko pēc likteņa ironijas sauca par «Entuziastu šoseju».

Ēka, ko no pasaules norobežo augsta, necaurredzama sēta, nedaudz ir atstatus no šosejas, blakus rūpnīcai «Ņeftegaz». Iekšā — rasēšanas zāles, laboratorijas un dzīvojamās telpas. Visi — gan ieslodzītie, gan uzraugi — ir ģērbti pieklājīgos ševiota uzvalkos un kreklos ar kaklasaitēm. Strādā divpadsmit stundas dienā, dažreiz arī ilgāk (pēc kara beigām oficiālā darba diena speccietumos tiek saīsināta līdz deviņām stundām). Sarunas starp ieslodzītajiem drīkst būt tikai par darba tēmām. Baro trīs reizes dienā, kopējā ēdnīcā un ēdiena kvalitāte ir nesalīdzināmi labāka par cietuma un nometnes racionu — daudz vairāk, labāk, garšīgāk — kaut arī, no otras puses, daudz slliktāt, kā teiksim, Anglijas cietumos. Dzīvo ieslodzītie dažādi, atkarībā no «ranga» - padomju sabiedrības hierarhija saglabājas arī tur. Pašiem «svarīgākajiem» ir savas atsevišķas istabas, citās dzīvo pa trīs-četriem cilvēkiem, vēl citi — lielās kopmītnēs. Taču vienalga, katrami ir atsevišķa guļasvieta, ne vis divstāvu «vagoniņi» kā nometnēs un ne jau cietuma nāras. Ir daiļliteratūras bibliotēka, ir kiosks, kur par nopelnīto vai uz pārskaitījumu saņemto naudu var nopirkt papildus ēdienu, ziepes, vairāku marku cigaretes.

Taču, no otras puses, kaut kur dzīve speccietumos vija sliktāka kā nometnēs. Tā, ārpus darba laika dažādu istabu iemītnieki (tur netika lietots vārds «kamera») nedrīkstēja sarunāties savā starpā. Satikšanās ar radiniekiem tika atļauta vienu reizi trīs mēnešos, turklāt, uz to ieslodzītos veda uz Tagankas cietumu un, draudot ar papildus astoņiem gadiem cietumā, bija aizliegts radiniekiem stāstīt, kur viņi patiešām dzīvo un strādā. Sarakste tika atļauta ļoti ierobežota.

 Turpinājums sekos