Per aspera ad astra. (Caur ērķšķiem uz zvaigznēm. Latīņu teiciens.)

Visu planētu proletārieši, savienojieties!

Par padomju kosmiskās zinātniskās fantastikas pamatlicēju var nosaukt teorētiskās kosmonautikas „tēvu” Konstantīnu Eduardoviču Ciolkovski. Viņa garstāsta „Ārpus Zemes” fragmentus ar reaktīvās raķetes aprakstu nopublicēja žurnāls „Priroda i ļudji” jau 1918. gadā. Tomēr par galveno „kosmisko” grāmatu padomju ZF agrīnajā periodā uzskata Alekseja Tolstoja romānu „Aelita”, ko pirmo reizi publicē žurnāls „Krasnaja novj” ar nosaukumu „Marsa noriets” (1922-1923).

„Aelitu” Tolstojs raksta vēl esot emigrācijā. „Sarkanais grāfs” bija liels lasītājs, tāpēc var just, ka viņu noteikti ir iedvesmojis Edgara Raisa Berouza marsiešu cikls. Pēc Tolstoja sižeta ģeniālais entuziasts inženieris-izgudrotājs Losjs būvē raķeti un paņēmis par ceļabiedru sarkanarmieti Gusevu, dodas uz Marsu. Tur varoņi sastop atlantu irstošo civilizāciju un daudz piedzīvojumu: Losjs iekaro brīnumdaiļās princeses Aelitas sirdi, bet Gusevs, kā jau piedienas īstam komunāram, organizē revolūciju. Atšķirībā no varonīgā kapteiņa Džona Kārtera, kurš ātri vien parāda visiem marsiešiem „Berouza māti”, Tolstoja kosmooperas varoņi īpašus panākumus negūst un tik tikko pagūst ņemt kājas pār pleciem, bēgot atpakaļ uz Zemi.

Mūžīgi dzīvā „Aelita”.

***

1920. gados Padomju Krievijā parādās arī citas grāmatas, kuru varoņi dodas kosmosā. Par to, piemēram, raksta Viktors Gončarovs, kura personāži – komjaunietis Andrejs un zinātnieks Nikodims – palīdz aborigēniem sarīkot revolūciju uz Mēness (diloģija „Starpplanētu ceļotājs” un „Psihomašīna”, 1924.). Uz Marsu lido Aleksandra Jaroslavska romāna „Visuma argonauti” (1926) varoņi. Tuvo kosmosu apgūst Andreja Platonova stāsta „Mēness bumba” (1926) un Valērija Jazvicka garstāsta „Ceļojums uz Mēnesi un Marsu” (1928) personāži. Tikšanās ar citu saprātu notiek Grāla Areļska stāstu krājumā „Stāsti par Marsu” (1925) un S. Gorbatova garstāstā „Mēness Kolumba” pēdējais reiss” (1929). Nikolaja Muhanova romānā „Liesmojošie bezdibeņi” (1924) pirmo reizi pašmāju ZF romānā ir aprakstīts starpplanētu karš, kur Zemes cilvēki cīnās ar visuresošajiem marsiešiem. Turklāt kosmiskās eskadras karo ar staru ieroču palīdzību!

Tā kā ar vienu pašu Tolstoju tie laiki neiztika. Kāpēc tad tieši viņa grāmata kļuva par agrīnās padomju fantastikas simbolu? Runa ir par tādu „mazumiņu” kā talants. Aleksejs Nikolajevičs bija labs rakstnieks. Protams, viņam gadījās arī izgāšanās, taču „Aelitu” pie tiem nevar pieskaitīt. Uz tās fona vairums pārējo pašmāju autoru vienkārši pazūd. Padomju kosmofantastikas vēsturē viņu vārdi ir saglabājušies, taču lasītāju sirdīs – nē.

1930. gadu sākumā parādījās vairāki darbi, kur sižets tādā vai citādā veidā bija saistīts ar kosmosu: Ābrama Paleja „Planēta KIM” (1930), Jana Larri „Laimīgo valsts” (1931) un Aleksandra Beļajeva „Lēciens nekurienē” (1933). Divām pēdējām grāmatām nepieciešams veltīt īpašu uzmanību. Padomju bērnu fantastikas klasiķa Jana Larri garstāsts ir utopiska fantāzija, kur atspoguļoti autora uzskati par tuvās nākotnes komunistisko iekārtu. Daudz tēmu, starp tām Larri skar arī kosmosa apgūšanas nepieciešamību. Garstāstā ir arī politiski mājieni, tādēļ tā daudzus gadus ir cītīgi ignorēta. Beigās naivais Larri sapņoja, ka uzrakstīs fantastisku romānu personīgi biedram Staļinam. Stāstu par citplanētieti, kurš pats savām acīm redz visas padomju iekārtas nepilnības, Larri anonīmi nosūta vadonim, par ko 1941. gadā viņu arestē NKVD un viņš uz 10 gadiem nokļūst nometnēs.

Viena no padomju fantastikas balstiem, Aleksandra Beļajeva romāns „Lēciens nekurienē” izpelnās paša Ciolkovska labvēlīgu atsauksmi. Tas ir avantūru stāsts par buržuju grupu, kas dodas ceļojumā ar kosmisko laineri „Šķirsts”, lai pārlaistu revolucionāros notikumus, kas norisinās uz Zemes. Taču liktenis aizved „Šķirstu” uz Venēru, kur notiek cīniņš starp saimniekiem un apkalpojošo personālu. Rezultātā uzvar darbaļaudis, apkalpes locekļi un daži „pārbēdzēji” no buržujiem, kuri atgriežas uz Zemi, uz tās tajā laikā jau ir iestājusies komunistiskā utopija. Nevar teikt, ka romāns pieder pie Beļajeva labākajām grāmatām, taču tas ir ievērojams darbs agrīnajā padomju kosmofantastikā.

Kosmoss Padomju Valstij.

***

1934. gadā notiek Pirmais Vissavienības padomju rakstnieku kongress, kas padomju fantastikai nospēlē visai negatīvu lomu. Pirmkārt, fantastiku stingri nozīmēja par literatūru jaunajai paaudzei. Otrkārt, parādīja ceļu – nodarboties ar padomju jaunatnes zinātniski-tehnisko izglītošanu sociālistiskā reālisma garā. Tieši tad arī sākās bēdīgi slavenā „tuvā mērķa” fantastikas ēra. Tie paši, 1930. gadi, valsts vēsturē iegāja kā nopietnu politisku satricinājumu laiks, par vienu no tā izpausmēm kļuva masveidīga reālu vai iedomātu ienaidnieku meklēšana. Tāpēc to lauku tipiska padomju ZF tajos laikos izskatījās apmēram šāda. Kaut kur fabrikā vai zinātniskā institūtā progresīvs inženieris (zinātnieks) kopā ar draugiem-komjauniešiem, gudram partorgam palīdzot, cenšas ieviest progresīvu kvadrātligzdu metodi sociālistiskajā tautas saimniecībā. Bet blakus jauc ūdeni nodevīgs, ārzemju izlūkdienestu „špijons”, kuram amorāli palīdz nesakautie kulaki un pagrīdē noslēpušies baltgvardi. Taču „mūsu bruņuvilciens” lido uz priekšu, nelietīgos riebekļus izvelk gaismā drosmīgie kompetento orgānu darbinieki. Labākais tādas fantastikas paraugs ir – Grigorija Adamova „Divu okeānu noslēpums” (1939). Vairums no līdzīgiem opusiem, pelnīti ir nodoti literatūras utilizācijai...

Tomēr, dažiem rakstniekiem bija par šauru uzspiestajā shēmā, tāpēc darbi, kur varoņi centās lidot, nevis rāpot, parādījās regulāri. Aleksandra Beļajeva romāns „Zvaigzne KEC” (1936) ir veltīts kosmiskajai orbitālajai stacijai, viņa paša „Debesu viesis” (1937) stāsta par ceļojumu uz zvaigznēm. Vladimira Vladko romānā „Visuma argonauti” (1938) aprakstīts kosmiskais lidojums uz Venēru, Boriss Anibals garstāstā „Visuma jūrnieki” (1940) sūta personāžus uz Marsu, bet A. Tarasovs stāstā „Virs Mēness krāteriem (1941) – attiecīgi uz Mēness. Taču šie darbi laika apstākļus neveidoja. Un tad sākās karš...

Lielais lūzums.

Pēc Uzvaras kosmiskie stāsti mūsu [tas ir, padomju – t.p.] fantastikā parādījās reti. 1945. gadā iznāk Sergeja Beļajeva militārs piedzīvojumu romāns „Desmitā planēta”. Tad vēl rakstnieka – iesācēja Ivana Jefremova garstāstā „Zvaigžņu kuģi” (1947) tiek izvirzīta ideja par daudzām apdzīvotām pasaulēm Visumā. [Kā tad ar armēņu pretenzijām par 1. vietu pēc kara? J - t.p.] Var atcerēties arī Vladimira Obručeva izzinošo stāstu „Lidojums uz planētām” un Borisa Ļapunova māksliniecisko aprakstu „No Visuma dzīlēm” ar teoriju, ka Tunguskas katastrofas cēlonis ir citplanētiešu kosmiskais kuģis (abi 1950). Taču speciāli piezemētā ZF valdīja gandrīz absolūti, kas speciāli inspirēta no augšas. Te ir fragmenti no tā laika raksta, kas iespiests vienā no vadošajiem literatūras žurnāliem:

„Padomju zinātniskajai fantastikai ir jāatspoguļo mūsu valsts rītdiena... laika sprīdis, ko no mūsu dienām šķir viens-divi desmitu gadu, varbūt pat tikai daži gadi. Daži literāti orientējas paši un orientē citus uz tālās nākotnes atainošanu... Tā nav nejauša kļūda. Tā ir rietumeiropiešu fantastiskās literatūras pielūdzēja cenšanās aizvirzīt mūsu literatūru tādā pašā gultnē”. No S. Ivanova raksta žurnāla „Oktjabrj”, 1950. gada 1. numura.

Ne literatūrzinātnisks raksts, bet denonsējums „kur vajag”! Kādi tur sapņi par kosmosu – ka tikai neaizrauj uz Kolimu par „klanīšanos Rietumu priekšā”! Taču laiks nestāvēja uz vietas. Pēc politisku pārmaiņu virknes svētki atnāca arī īsto padomju fantastu ielā.

Jau 1954. gadā izcilais kinodarbinieks Aleksandrs Dovženko uzraksta scenāriju filmai „Kosmosa dzīlēs”, kas tomēr paliek nerealizēts. Pēc gada žurnālā „Znaņije – sila” tiek publicēts Vladimira Savčenko stāsts „Pretī zvaigznēm”, kas veltīts pirmajam kosmiskajam startam, kurš notiek... 1977. gadā! Eh, kādi toreiz optimisti bija padomju cilvēki... Liels ieguldījums pašmāju kosmofantastikā ir Georgijam Martinovam, kura garstāsti „220 dienas zvaigžņu kuģī” (1955) un „Planētas viesis” (1957) lika sākumu populārajiem cikliem „Zvaigžņukuģotāji” un „Kalisto”. Pirmais no tiem veltīts saules sistēmas apgūšanai netālā nākotnē, otrs attēlo Zemi apmeklējušo citplanētiešu gaitas, kuri, kā izrādās, jau sen pie sevis ir uzcēluši komunismu.

1957. gadā iznāk Ivana Jefremova romāns „Andromēdas miglājs”, ar to iezīmējas padomju zinātniskās fantastikas otrā piedzimšana. Lieta nav tikai apstāklī, ka romānam ir augsta literāra vērtība. 1957. gads mūsu valstij ir īpašs. No vienas puses, neredzēts tautas entuziasma uzliesmojums, ko izsauca sabiedrības pārveidošanās, ko vēlāk nokristīja par „atkusni”. No otras puses, kolosāls zinātniski-tehniskais izrāviens, kas viskrāšņāk izpaudās ar Zemes pirmā mākslīgā pavadoņa palaišanu. Likās, ka te tā ir – laime! Beidzot pa īstam brīvais padomju cilvēks veiks izšķirošo soli gaišajā, komunistiskajā nākotnē! Tieši Jefremova grāmata lieliski iederējās vispārējā optimismā. Darbība notiek tālā, komunistiskā nākotnē uz apvienotās Zemes, ko apdzīvo principiāli jauni cilvēki. Smags darbs te ir pārvērties par prieka pilnu radīšanu, cilvēkiem ir atklājies ilggadības noslēpums, viņi dodas uz zvaigznēm, ar citām civilizācijām tie veido „Lielo Loku”. 1959. gadā Jefremovs atgriežas pie sava stāsta par nākotni garstāstā „Čūskas sirds”, kas veltīts kontaktam ar „svešo” rasi.

Padomju fantastikas jaunās sejas.

***

Vēl viena galvenā pašmāju ZF tā laika grāmata ir Arkādija un Borisa Strugacku debijas romāns „Ugunīgo mākoņu pasaulē” (1959), tās sižets saistīts ar pirmo ekspedīciju uz Venēru. Grāmatas galvenā vērtība ir mēģinājums pārorientēt rakstniekus no to laiku tradicionālās avantūru un zinātniski-tehnoloģiskās ZF uz to, ka tiek rādīta cilvēku raksturu veidošanās. Kādu laiku Strugacki auglīgi strādā pie kosmosa tēmas darbu sērijā, kas rāda notikumus gados, kad top viņu Pusdienas Pasaule. Garstāstos „Ceļš uz Amalteju” (1960) un „Praktikanti” (1962) daži varoņi no pirmā romāna kopā ar jauniem personāžiem turpina smago darbu, lai apgūtu Saules sistēmu. Taču Strugackiem galvenais ir – morālās izvēles problēma. Īpaši strikti šī doma ir izsekojama vienā no labākajiem ABS agrīnajiem romāniem „Tālā Varavīksne” (1963).

Strugacki: padomju ZF kapteiņi.

***

Jāatzīmē arī Igora Zabeļina romāns „Dzīvības josla” (1960) – mākslinieciskā ziņā vājš, taču interesants ar to, ka tā faktiski ir pirmā pašmāju ZF grāmata par citas planētas terraformēšanu. Kosmosa apgūšanas problēmām – no tīri zinātniskām līdz morāli-ētiskām – ir veltīti daudzi pazīstami darbi: Genriha Altova krājums „Leģendas par zvaigžņu kapteiņiem” (1961), Valentīnas Žuravļovas garstāsts „Visumā lidojošie” (1963), Georgija Gureviča garstāsti, kas vēlāk tiek apvienoti romānā-utopijā „Mēs – no Saules sistēmas” (1965), Igora Rosohovatska, Anatolija Dņeprova, Vladimira Mihailova stāsti un garstāsti.

Atgriešanās no zvaigznēm.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Jurija Gagarina lidojums un jauni padomju kosmonautikas iekarojumi rada zināmu apsīkumu pašmāju ZF kosmiskajā tēmā. Kosmoss pārstāja būt par Lielo sapni, pārvēršoties ikdienas darbā. Tomēr sabiedrībā pieprasījums pēc kosmiskās fantastikas vēl bija liels, tāpēc laiku pa laikam šajā žanrā parādījās cienīgas grāmatas.

Par vienu no pašiem vērienīgākajiem darbiem kļuva Sergeja Sņegova episkā triloģija „Cilvēki kā dievi”, kur darbība notiek tālajā komunistiskajā nākotnē. Īpašu lasītāju sajūsmu (un kritiķu zobu griešanu) izsauca ar nebijušu vērienu padomju ZF parādītas galaktiskais karš. Par cikla sākotnējiem romāniem „Galaktiskā izlūkošana” (1966) un „Iebrukums Perseja zvaigznājā” (1968) Sņegovu tūlīt pat sāka apvainot par padomju cilvēkam „svešās” kosmiskās operas propagandu. Rezultātā triloģijas noslēdzošais sējums „Atpakaļejošā laika gredzens” iznāca tikai 1977. gadā.

Padomju ZF neparastu, romantisku fantastiku, kas saistīta ar kosmosu, rakstīja Olga Larionova: garstāsts „Aramisa” sardze” (1967), daži stāsti. Kā vienmēr, augstu pakāpi rādīja brāļi Strugacki, atkal pieskaroties morālās izvēles problēmām garstāstā par kontaktu ar cilvēkam principiāli svešu civilizāciju „Mazulis” (1971). Jevgeņija Voiskunska un Isaja Lukodjanova romāna „Zvaigžņu jūru šļaksti” (1970) varoņi nodarbojās ar Venēras terraformēšanu kārtējā komunistiskajā utopijā – tomēr tai noticēt varēja jau ar grūtībām... Sergeja Žemaiša romānā „Ugunīgā planēta” (1973) uz Marsu aizlidojušie Zemes cilvēki atklāj zudušas civilizācijas paliekas. Ticamas psiholoģiskas attiecības un aizraujoši garstāsti ir Kira Buličeva kontā par kosmisko mediķi Pavlišu.

Ceļš uz zvaigznēm.

***

1970. gadu otrajā pusē un visus 1980. gadus padomju kosmiskā fantastika buksēja. Lielā mērā tas bija saistīts ar kārtējo ideoloģisko „skrūvīšu piegriešanu”. Arī kosmosa apgūšana acu priekšā no varonīga darba pārvērtās par izrādītu rutīnu. „Mēness sacīkstes” ar amerikāņiem bija zaudētas. Radās grūtības ar kosmiskās „atspoles” programmas realizāciju. Orbītā bariem vien tika sūtīti sociālistiskās nometnes pārstāvji – jo tā vajadzēja. [Starp citu, cik zīmīgs nosaukums, ja padomā: „страны соцлагеря”- t.p.] Kas attiecas uz fantastiku, tad izdevniecība „Molodaja gvardija” izdeva rindu nenozīmīgu grāmatu, starp kurām bija ZF, ko bija sarakstījuši padomju kosmonauti: Levona Hačaturjanca un Jevgeņija Hrunova „Ceļš uz Marsu” (1979), „Uz asteroīda” (1984) un „Sveicināts, Fobos!” (1988) [Pirmais no autoriem nav kosmonauts, līdzautors no rakstniekiem – t.p.], Jurija Glazkova „Melnais klusums” (1987). Interesi raisoši, taču sekli...

To gadu visnozīmīgākā kosmofantastikas grāmata ir Sergeja Pavlova romāns „Mēness varavīksne” (1978-1983), kur tiek skarti jautājumi par briesmām, kas var gaidīt, apgūstot citas telpas. Romāna varoņi, pieredzējuši kosmosa izlūki, faktiski pārstāj būt cilvēki, iegūst „eksotiskas” īpašības, taču tas nesagādā laimi, ne viņiem, ne apkārtējiem. Jāatzīmē arī Vladimira Mihailova diloģiju par zvaigžņu kapteini Uldemiru: „Sargs manam brālim” (1976) un „Tad atnāciet un izspriedīsim” (1983). Taču šo visai specifisko stāstu par dīvaino starpzvaigžņu ekspedīciju un tās progresoru darbošanos diezin vai var pieskaitīt tikai kosmiskajai ZF, jo tai ir jūtams sociāli-filozofiskais raksturs (kā arī daudzām vēlāko laiku Strugacku grāmatām). [Tad jau vairāk tēmā iederas Mihailova romāns „Durvis no tās puses” (1974) par kuģi, kas kļūdas dēļ nokļūst paralēlā Visumā. Starp citu, 1999. gadā viņš saraksta tā turpinājumu „Bēgļi no nekurienes” – t.p.]

[Gribu piebilst, ka, manuprāt, autors velti nepiemin arī tādu kosmiskās ZF rakstnieku kā Jevgeņijs Guļakovskis, viņa labi sarakstītie romāni „Miglu sezona” (1979) un „Ilgā ausma uz Ennas” (1984) tieši iederas šajā aprakstā. – t.p.]

Pārbūves laikā interese par kosmisko ZF pazūd. Atnāk citas fantastikas laiks – ar „černuhas” piesitienu. Pēc tam pienāk beigas arī Padomju Savienībai... Tagad galvenā pašmāju autoru grāmatu masa pieder kosmiskajai operai. Tas jau ir pavisam cits stāsts...

Padomju kosmiskās fantastikas Top 10.

Aleksejs Tolstojs «Аelita»

Ivans Jefremovs «Andromēdas miglājs»

Arkādijs un Boriss Strugacki «Ugunīgo mākoņu valstībā», «Ceļš uz Amalteju», «Praktikanti»

Aleksandrs Beļajevs «Lēciens nekurienē»

Georgijs Martinovs «Kallisto»

Jevgeņijs Voiskunskis, Isajs Lukodjanovs «Zvaigžņu jūru šļaksti»

Sergejs Sņegovs «Cilvēki kā dievi»

Georgijs Gurevičs «Mēs – no saules sistēmas»

Sergejs Žemaitis «Ugunīgā planēta»

Sergejs Pavlovs «Mēness varavīksne»

[Es noteikti pievienotu vēl kaut ko no Vladimira Mihailova, Kira Buličeva, Dmitrija Biļenkina prozas, Aleksandra Kazanceva „Vētru planētu” un Viktora Ņevinska „Zem vienas saules” – nezinu otru tādu romānu padomju ZF, kur galvenie varoņi būtu citplanētieši, ja ātrumā atcerētos vēl kādu autoru, tad pierakstītu klāt. Rakstā jau apskatīti pārsvarā krievu rakstnieki, varēja pieminēt kaut vai Oļesju Berdņiku – t.p.]

Rakstot rakstu, ir izmantota V. Veļčinska «Библиография советской фантастики», portālu «Русская фантастика» (rusf.ru) un «Эпизоды космонавтики» (epizodsspace.testpilot.ru) materiāli.