Grigorijs Borisovičs Adamovs ir dzimis 1886. gadā, viņa īstais vārds ir Grigorijs Borisovičs Gibss. Viņš ir dzimis Hersonā un bija septītais bērns vienkārša kokapstrādes darbinieka ģimenē. Tēvs visiem bērniem nespēja dot pabeigtu izglītību, taču mazāko dēlu, savu mīluli nolēma izmācīt, lai tur kas. Tomēr tas neizdevās, Grigorijs nepabeidza pat ģimnāziju. Viņu izslēdza no pēdējās klases: vecāki laikus nepaguva samaksāt par mācībām. Tomēr, viņš kļuva par privātskolotāju, pasniedza stundas bagātās mājās, mācīja bērniem gramatiku un aritmētiku, bet pa naktīm mācījās, lai nokārtotu ģimnāzijas kursu kā eksterns. Vecāki vēlējās, lai viņš kļūst par ārstu, taču jaunekļa dzīve izvērtās pavisam savādāka.
Slepus no vecākiem un radiem viņš 15 gadu vecumā iestājas revolucionārās jaunatnes pulciņā, bet pēc tam Hersonas boļševiku organizācijā. Viņš glabāja mājās nelegālo literatūru, bija aģitators un izpildīja dažādus partijas komitejas rīkojumus. Tieši tad, kad viņš gatavojās pēdējiem eksāmeniem, viņu brīdināja par gaidāmiem arestiem. Puisis bēg uz Nikolājevu.
Pēc dažiem gadiem, 1906. gadā viņu apcietina un izsūta uz Arhangeļskas guberņu. Taču drīz, kopā ar biedru viņš bēg. Slapstoties pa mežiem, nogājuši kājām simtām verstu un ar vilcienu viņi nonāk Pēterburgā. Tur pēc Centrālās komitejas rīkojuma viņš dodas uz Sevastopoli, lai veiktu īpaši svarīgu uzdevumu. Iekļūstot tiesas zālē, viņa grupai bija jāiznīcina arestēto matrožu lietas, kas bija sarīkojuši sacelšanos uz bruņukuģa "Taurijas kņazs Potjomkins". Grupa uzdevumu izpilda un sadedzina šos dokumentus, rezultātā izglābjot vairāku potjomkiniešu dzīvības. Drīz Adamovu atkal arestē un nodod tiesai par aģitāciju uz Melnās jūras flotes kuģiem. Sodu viņš izcieš Hersonas cietumā un trīs gadu laikā spēcīgi sabojā savu veselību. Iznācis no cietuma, viņš sāk strādāt Hersonas sociāldemokrātiskajā avīzē "Jug". Sākumā viņš tur publicē savus rakstus un apskatus, taču drīz jau kļūst par avīzes redaktoru.
Revolūcijas laikā Adamovs ir Maskavā un tiklīdz izveido tautas komisariātus, sāk strādāt Narkomprodā, rezultātā iepazīstoties un sadraudzējoties ar savu kolēģi Otto Juļjeviču Šmitu. Pēc tam sāk strādāt Gosizdatā un beidzot pāriet uz literāru darbu. Viņš sāk rakstīt aprakstus žurnālā "Naši dostjižeņija", kur redaktors bija padomju publicists un rakstnieks Mihails Koļcovs, un citos periodiskajos izdevumos. Kļuvis par avīzes "Za industriaļizaciju" korespondentu, viņš daudz brauc pa valsti, interesējas par tehniku un zinātnes sasniegumiem. Saraksta aprakstu krājumu "Apvienotās kolonnas".
Fantastiku rakstīt Adamovs sāka 1934. gadā, sadarbojoties ar žurnālu "Znaņije - sila", tā novembra numurā iznāca viņa pirmais zinātniski-fantastiskais stāsts "Diego". Pēc tam tika sarakstīti garstāsti "Avārija" un "Saules oāze" (pēdējā tiek runāts par saules enerģijas izmantošanu, kas pārvērš Karakuma tuksnesi ziedošā dārzā). Beidzot, 1937. gadā izdevniecībā Detizdat iznāk liels G. Adamova romāns "Zemes dzīļu uzvarētāji". Grāmata tika sarakstīta Žila Verna tradīcijās, ņemot par pamatu paša stāstu "Zemes dzīļu iekarošana". Milzums tehnisku un ģeoloģisku faktu kopā ar aizraujošu sižetu romānam sagādā milzīgu popularitāti, īpaši sociālismu celošās valsts skolnieku vidū. Pēc tā laika modes, kā "zaķis" pazemes aparātā nonāk arī viens skolnieks. Ļoti iemīļots paņēmiens, ko vēlākos laikos pat sāk parodēt. Tajos laikos zinātnes un tehnikas sasniegumi iedzīvotāju vidū izsauca lielu sajūsmu un vēlēšanos vairāk uzzināt.
Pirms 2. pasaules kara latviešu valodā iznāk romāna daļējs tulkojums un latviskojums: Jāņa Ģirupnieka romāns "Ekspedīcija Zemes dziļumos". http://www.satori.lv/raksts/239
Grāmata kļūst par lielu veiksmi līdz tam maz pazīstamam autoram. Jau pēc gada žurnāls "Znaņije - sila" sāk publicēt stāstus, kas pēc tam ietilpst jaunā Adamova romāna "Divu okeānu noslēpums" sastāvā. Vēl pēc gada tajā pašā Detizdatā romāns iznāk kā atsevišķa grāmata. Lai sarakstītu šo romānu, viņam nācās izrakstīt no dažādām grāmatām tūkstošiem faktu par tehniku, fiziku, ķīmiju un jūras bioloģiju. Tādēļ viņš savāca simtiem grāmatu par zinātni un zinātnieku atklājumiem, pabija ZPI un okeanogrāfu laboratorijās. Pateicoties tam, iznāca patiesi interesanta grāmata, tās panākumi bija vēl lielāki nekā pirmajai.
1955.-56. gadā kinostudija "Gruzija-fiļm" ekranizēja "Divu okeānu noslēpumu", kas padarīja romānu vēl populārāku.
1940. gadā rakstnieks veic ceļojumu pa Arktiku, lai gatavotu savu jauno romānu "Valdnieka padzīšana", darbu pie tā viņš jau bija sācis 1938. gadā. Viņš brauc suņu un briežu pajūgos, kuģu uz seineriem Arktikas jūrās, viņa kabinetā tiek savākta jauna bibliotēka: Arktikas institūta zinātnieku pieraksti, polāro ekspedīciju darbi un ziemotāju dienasgrāmatas. 1941. gadā žurnāls "Naša strana" pirmajā numurā publicē fragmentu no jaunā romāna, tā sižets apvieno abus iepriekšējos romānus, tikai darbība notiek tālākā nākotnē. No vienas puses, valsts sāk grandiozu celtniecību, lai apsildītu Arktikas krastu, no otras puses - ienaidnieki, kas traucē šim projektam. Ideja, kas likta romāna pamatā patiesi ir grandioza, lai gan skatoties no mūsdienu pozīcijām, absolūti nereāla. Ja romānu pieskaita dīzeļpankam vai elektropankam - tad jau gan...
Romāna publicēšana nenotiek, jo sācies Lielais Tēvijas karš, tāpēc Detgizā romāns iznāk tikai 1946. gadā, jau pēc rakstnieka nāves. Smago kara gadu pārbaudījumi spēcīgi grauj rakstnieka veselību un 1945. gada vasarā viņš mirst.
Bibliogrāfija.
Romāni: "Zemes dzīļu uzvarētāji" (1937), "Divu okeānu noslēpums" (1938), "Valdnieka padzīšana" (1946)
Garstāsti un stāsti: "Diego stāsts" (1934), "Avārija"(1935), "Saules oāze" (1936), "Stratosfērā" (1938), "Dzīļu iekarošana", "Kuģa katastrofa Angārā", "Nākotnes ceļi" (gads nav minēts).