A.Kazanceva uzmanības centrā ir ideoloģiska cīņa starp sociālismu un kapitālismu, kas atspoguļojas arī viņa darbos, kas veltīti kosmosa tēmai („Marsa mazbērni”, „Mēness ceļš”). Starpplanētu ekspedīciju peripetijās atklājas un tiek pretnostatīti padomju un rietumu kosmonautu tēli. Turklāt A. Kazancevs daudz darbu velta problēmai, kas skar citplanētiešu Zemes apmeklējumus (piemēram, krājums „Viesi no kosmosa”).
V..Ņemcova daiļrades ceļš sākās ar populārzinātnisko grāmatu „Neredzamie ceļi”, kas bija veltīta radiotehnikai. Pēc tam rakstniekam nāk klajā vesela rinda zinātniski-fantastisku garstāstu un stāstu, kas skar dažādas, aktuālas tuvākās nākotnes zinātnes un tehnikas problēmas. To vidū – naftas ieguve zem Kaspijas jūras dibena, jauni sintētiski materiāli, jauni paņēmieni, kā meklēt metālu rūdas, jaunas nozares starojuma izmantošanai, miniatūri akumulatori un citas lietas. Viņu interesē lauksaimniecības („Septiņas varavīksnes krāsas”), enerģētikas („Saules lauska”), televīzijas („Laimīgā zvaigzne”, saīsināts variants – „Altairs”), Zemes mākslīgo pavadoņu („Pēdējā apakšstacija”) nākotne. Kopā ar zinātniski-tehniskajām problēmām V. Ņemcovs cenšas parādīt mūsdienu cilvēka – komunisma cēlāja - morālās īpašības, savos darbos skar morāli-ētiskas dabas jautājumus.
Izzinošo fantastiku pēckara gados raksta V.Ohotņikovs, kurš sarakstījis daudz garstāstu un stāstu par dažādām zinātniski-tehniskām tēmām. Pazemes gājējs, mašīna, kas irdina augsni ar ultraskaņu, ģenerators, kas pārveido ogļu ķīmisko enerģiju elektriskajā, modernizēts ceļu būves kombains – tādi ir V. Ohotņikova darbu tēmu piemēri. Pēdējais viņa garstāsts bija „Laboranta Seņavina mantinieki” (1957).
Pēdējos gados izzinošo fantastiku ir sācis rakstīt arī V. Saparins. Viņa stāstus iespieda žurnāli „Znaņije-sila”, „Vokrug sveta”, „Tehņika – molodeži”, tie iznāca arī atsevišķos izdevumos. Arī rakstnieka tematiskais diapazons ir ļoti daudzveidīgs: no automātikas līdz lidojumiem kosmosā starpplanētu stacijā un tuksnešu apgūšanā, no enerģētikas un telemehānikas līdz jauniem, sintētiskiem materiāliem. Vēlāk V. Saparins radīja stāstu ciklu, kas bija veltīts Zemes nākotnei un mūsu kaimiņienes Venēras apgūšanai („Tantalusa prāva”). Rakstnieks attēlo ne tikai neparastos apstākļus, bet arī nākotnes cilvēkus, kas pārvar grūtības, apgūstot nezināmo.
Dažādu inženieru ieceru realizācijai, dabas pārveidošanas projektiem, dabas resursu izmantošanai, fizikas, bioloģijas, medicīnas, jūras dzīļu un Mēness apgūšanas problēmām ir veltīti pirmie G. Gureviča pēckara darbi. Šīs tēmas viņš turpina izstrādāt arī pēdējos gados, īpašu uzmanību veltot Zemes un kosmosa pārveidošanas problēmām.
1944. gadā parādās pirmie I. A. Jefremova stāsti. Vispirms tika publicēti „Tikšanās virs Tuskaroras”, „Deni-Dera” (jeb „Kalnu ezera noslēpums”, „Kalnu Garu ezers”), „Katti Sarka”. Pēc tam tiem pievienojās „Pēdējais marselis”, „Kapteiņa Ganešina televizors” (cits nosaukums – „Fakaofo atols”), „Goļecs Podlunnijs”, „Observatorija Nur-i-Dešta”. Iznāk krājumi „Pieci rumbi” (1944), „Tikšanās virs Tuskaroras” ar vēl vienu jaunu stāstu – „Varavīksnes strūklu līcis”. 1945. gadā iznāk „Bijušā ēnas”, „Ak Minguzs” un „Dimantu caurule”. 1947. gadā tiek izdots garstāsts „Zvaigžņu kuģi”.
Tie ir zinātniski-fantastiskie stāsti no cikla par neparasto – atklājumi ģeoloģijas, paleontoloģijas, botānikas, zooloģijas un jūras ķīmijas jomās.
Tiem ir raksturīga piedzīvojumu romantika. Tālākos darbos I. Jefremovs pievēršas ģeoloģijas un paleontoloģijas tematikai. Par viņa varoņiem kļūst zinātnieki.
Tajā pašā laikā rakstnieks cieši savij pagātni un nākotni, atdzīvina senas leģendas, dodot tām romantiski-fantastisku nokrāsu. Tā piemēram leģendārais dzīvības koks, eizengartija, stāstā „Varavīksnes strūklu līcis” atkal tiek atklāta mūsu dienās, taču atklāšanas pirmsākumi nāk vēl no Viduslaikiem un tālā Meksikas pagātnē, kad it kā ir bijis pazīstams tāds koks. Arī stāstu „Observatorija Nur-i-Dešta”, „Kalnu Garu ezers”, „Baltais rags” pamatā ir leģendas.
I. Jefremovs liek pamatus pēckara fantastisku hipotēžu literatūrai. Šajā ziņā ļoti raksturīgs ir garstāsts „Zvaigžņu kuģi”. Te, kā arī citos, vēlākos stāstos autors atiet no piedzīvojumu formas. Viņš joprojām krāsaini attēlo ainavas, piesātina darbus ar aizraujošo zinātnisko meklējumu atmosfēru. Un tomēr „Zvaigžņu kuģi” drīzāk ir strīds, cīņa, aizstāvot hipotēzi, dažādu un turklāt tālu zinātņu nozaru sadursmi.
Runājot garstāsta varoņu vārdiem, „viens, neticamais, sasaistoties ar citu, pārvēršas kaut kā reālā”. Atklājumi notiek zinātņu sadures punktos. I. Jefremovs skar garstāstā gan astronomiju un kosmisko bioloģiju, gan ģeoloģiju, gan paleontoloģiju. Tās visas galu galā kalpo kā māksliniecisks iemiesojums vienai galvenajai idejai, idejai par to, ka Visumā eksistē daudzas saprāta mājvietas, ka ceļi, pa kuriem iet dzīvības attīstība uz dažādām planētām, ir līdzīgi.
I. Jefremovs poetizē zinātniskos pētījumus un varoņdarbus, kas tiek veikti to vārdā. Viņa darbu varoņi nereti riskē ar dzīvību vai iet uz apzinātu risku, mainot pat savu dzīvi, lai pierādītu savu hipotēžu pareizību. Asā cīņā par savu ideju pareizību vispirms arī atklājas Jefremova agrīnās fantastikas romantika, ja pat tā ārēji nav saistīta ar efektīgiem piedzīvojumiem.
Žurnāla „Tehnika-molodeži” 1957. gada janvāra numurā notika lasītāju pirmā tikšanās ar I. Jefremova jaunā romāna „Andromedas miglājs” varoņiem. Tikšanās notika tad, kad virs mūsu planētas debesīm vēl nebija parādījies neviens mākslīgais pavadonis.
Toties „Andromedas miglājā” no numura uz numuru risinājās tālās, kosmiskās ēras notikumi. XXX gadsimta cilvēki devās starpzvaigžņu ceļojumos. Viņi apmeklēja citu sauļu sistēmu dīvainās planētas, iesaistījās neparastos piedzīvojumos un izjuta prieku, tiekoties ar neizpētīto.
Zemes cilvēki jutās kā locekļi lielajā saprātīgo būtņu ģimenē, kas bija izsēta bezgalīgajā Visumā un dzīvoja uz tālo zvaigžņu planētām - pavadoņiem. Viņi stājās ar viņiem kontaktā, redzēja tos savu televizoru ekrānos, dzirdēja citu pasauļu balsis, kas bija apvienotas vienā lielā pasaulē, ko rakstnieks nosauca par Lielo Loku.
Romānu sākumā uztvēra kā drosmīgu fantāziju, kā māksliniecisku iemiesojumu idejām, kas bija tuvas jau Ciolkovskim, kurš sapņoja par visas planētas sabiedrību un lidojumiem uz citām saulēm. Varbūt šī fantāzija toreiz arī likās pārāk drosmīga. Taču pienāca vēsturiskā 1957. gada oktobris. Ceturtajā oktobrī sāka skanēt pirmā no pirmajiem – padomju mākslīgā mēness – pazīšanas signāls.
Tāpēc romāna par tālo nākotni, „Andromedas miglāja” nobeigums jau tika uzņemts pavisam citām jūtām: kaut kā robežas starp izdomu un tiekšanos uz Rītdienu, kas kļuva tuvāka mūsdienu veikuma dēļ, sāka zust.
Nav nejauši, ka pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins, atgriezies no ceļojuma apkārt pasaulei ar kuģi-pavadoni „Vostok”, nosauca I. Jefremova romānu par vienu no savām mīļākajām grāmatām. Nav nejauši, ka grāmata iekaroja visu pasaules lasītāju uzmanību. Nav nejauši, ka „Andromedas miglājs” kļuva par lūzuma punktu padomju pēckara fantastikas attīstībā.
Tā jau nav vienkārša sagadīšanās, ne rakstnieka veiksme, kurš deva tālo, kosmisko prognozi tieši tad, kad cilvēce pirmo reizi iesoļoja kosmosā. Tā ir tikai viena un ne pati galvenā puse.
Romānā tika parādīti neparastie zinātnes un tehnikas sasniegumi, par kādiem zinātnieki vēl nedomā pat šodien. Ne velti autors papildināja romānu ar dažādu, paša izgudrotu fantastisku zinātnisku un tehnisku jēdzienu vārdnīciņu. Viņš gribēja uzsvērt, ka nākotne neiedomājami izpletīs Cilvēka iespēju robežas. Taču arī tas nav pats galvenais „Andromedas miglājā”.
Romāna lapaspusēs mūsu priekšā rodas nākotnes pasaules kontūras: jauna, pārveidota Zeme, jauna, komunistiska sabiedrība un jauni cilvēki. Viņi jau vairs nav mūsu laikabiedri, kuri kaut kādā neparastā ceļā ir nokļuvuši nākotnē pēc simts vai tūkstoš gadiem, viņi nav ekskursanti, kuri veic paviršu pastaigu pa planētu kaut vai parītdienā. Te arī nav visdažādāko zinātniski-tehnisko revolūciju fragmenti, kādus tos mīlēja attēlot daudzu nākotnes romānu autori.
Rakstniekam nākotne interesē vispirms no cilvēciskā viedokļa: viņu uztrauc, kādi kļūs cilvēki, viņu dzīve, viņu attiecības, viņu garīgā pasaule. Viņu interesē, kādas var rasties šajā, grūti iedomājamā, no mūsu laikiem gadsimtu virknes tālajā laikā tīri „cilvēciskās” problēmas: ģimene, bērnu audzināšana, personiskais un sabiedriskais, darbs un pienākumi, atpūta un daudz, daudz kas cits.
„Nākamības šķautņu miljardi” – tādu domu izteica rakstnieks par sociālās fantastikas uzdevumiem. Jā, nākotnei ir miljards šķautņu, un I. Jefremovs pirmais starp mūsu padomju, mūsdienu fantastiem pamēģināja atainot svarīgākos no tām. Pārmaiņas, kam ir jānotiek mūsos pašos; tālā, komunistiskā laikmeta cilvēku fiziskā un garīgā pilnība; mūžīgie meklējumi, bez kuriem progress nav iedomājams, - tas viss rod atspoguļojumu romānā, tas viss veido plašu audeklu, ārēji kā mozaīku, taču tajā pašā laikā staltu un pabeigtu. Lai kur arī nenotiktu darbība – zvaigžņu kuģī, uz tālas, tuksnešainas planētas vai daudzos Zemeslodes stūrīšos – mēs jūtam gaišas, priecīgas dzīves atmosfēru. Protams, ka rakstnieks nevarēja paredzēt nākotni visās detaļās. No šiem tālajiem pēctečiem mūs atdala gigantisks laika sprīdis. Tāpēc vietām liekas, ka varoņu tēli ir shematiski, viņiem ir neparasti vārdi un viņi dzīvo mums neparastā vidē, arī XXX gadsimta planētas apraksts ir dots kā virspusējs, shematisks apraksts.
Dažas lapaspuses izsauc strīdus. Kādam likās, ka šīs tālās Rītdienas pasaule ir pārāk auksta, pārāk piepildīta ar tehniku. Kādam bija grūti saprast „Andromedas” varoņu rīcību, pārmest tiltiņu no mūsdienām uz tik grūti iedomājamu nākamību.
Taču tas ir rakstnieka nopelns, ka viņš uzdrošinājās uz tādu ceļojumu laikā, uzdrošinājās vest sev līdzi lasītāju tik attālā nākotnē.
Romāns iekaroja plašu popularitāti. Atsevišķā izdevumā tas iznāca 1958. gadā, bet pēc tam daudzas reizes tika izdots no jauna un tika tulkots daudzās valodās.
[Faktiski ar šo romānu sākās arī mana mīlestība uz zinātnisko fantastiku, jo tas bija viens no pirmajiem, vismaz žurnāla variantā – pirmais fantastikas darbs, ko lasīju, kad man vēl nebija pat 10 gadi. Toreiz man nebija nekādu šaubu, ka tieši tāda arī nākotne būs. Tagad kā vecs ciniķis, es saprotu, ka tā ir tikai skaista, bet utopija. Gan zinātniski-tehniskā ziņā, gan planētas pārveidošanas – savvaļas dabas iznīcināšanas – jomā, gan cilvēciskā ziņā – bērnu audzināšana šķirti no vecākiem un ne tikai tas. Cilvēki nekad nebūs tādi, kādi tie attēloti romānā, jo cilvēciskais egoisms sabiedrībā valdīs vienmēr, nav iespējama sabiedrība, kas darbojas tikai uz entuziasma bāzes, arī tehnoloģijas tagad ir absolūti citas, kā tās iedomājās, neapšaubāmi tiem laikiem dižais rakstnieks. Vēlāk viņš tālās nākotnes tēmu turpina romānā „Vērša stunda” – t.p.]
„Zemes” un „kosmiskās” lietas ir savijušās cieši kopā. Šo likumību apstiprina pati dzīve. Uz pati dzīve apstiprina šo pieņēmumu. Uzvaras kosmosā ir kļuvušas par neatņemamu mūsu esības daļu. Arvien skaidrāka kļūst cilvēces neizbēgamā iziešana ārpus pašu planētas robežām. Acīmredzot tā ir nepieciešama civilizācijas attīstības pakāpe, pareizāk sakot, pakāpiens uz kāpnēm, kurām nav gala. Civilizācija var eksistēt ne tikai uz vienas Zemes – tāds ir secinājums, līdz kuram nonāk zinātne.
Garstāstā „Čūskas sirds” (1959), kas ir sava veida turpinājums „Andromedas miglājam”, viņš attēlo Zemes cilvēku tikšanos ar nezināmas „fluora” planētas iedzīvotājiem. Tā ir draugu tikšanās, nevis ienaidnieku sadursme, kā to mīl attēlot Rietumu fantasti. Tas ir saprāta augstākās attīstības punkts, kas ir vienots visā Visumā, kas uzveic telpu un laiku.
Literatūra, ko agrāk bieži sauca par sapņa literatūru, ieguva jaunus spārnus. Tā izgāja uz jaunām robežām. Sākās pārsteidzošie panākumi kosmosa apgūšanā. Kosmonautika it kā fokusēja sevī daudzus zinātnes un tehnikas nozaru sasniegumus. Kopā ar to strauji attīstījās tas jaunais, kas uzsauca veselu apvērsumu virkni. To sekas tagad jūt katrs no mums – atomenerģijas un reaktīvās aviācijas, ķīmijas un kibernētikas gadsimta iedzīvotājs, kad atklājumu straumes pārpludina mūs, valdonīgi ielaužoties dzīvē. Īstenība ātri apsteidz nesenos fantastu sapņus, pat tādus, kas likās pārdroši, nemaz jau nerunājot par „tuvā mērķa” fantastiku.
Rodas negaidītas problēmas, kas saistītas ar zinātnes tālākie horizontiem. Tiek izdzēsti „baltie plankumi” zināšanu kartē, parādās citas, vēl noslēpumainākās un pasakainus ieguvumus sološas perspektīvas – gan praksei, gan cilvēkam. Nākotne sāk rādīties citā gaismā, ja runājam par to, ko dos zinātne un tehnika cilvēcei pat mūsu gadsimta beigās, nemaz nerunājot par XXI gadsimtu. Fantāzijai atklājas milzu plašums. Tas attiecas, protams, ne vien uz kosmisko tēmu, kaut arī tā kļūst par fantastikas līderi.
Iztēle aizrauj ceļojumos uz Mēnesi un planētām, un attālām galaktikām. Tā padara cilvēkus par nākošajiem Saules sistēmas saimniekiem, starpzvaigžņu plašumu iekarotājiem, neiedomājami lielās pasaules valdniekiem, kuras vārds ir Visums.
Taču doma, kas traucās tālu uz priekšu, veica plašus meklējumus. To aizrāva fizikas un ķīmijas pārsteidzošās perspektīvas, kas solīja paplašināt varu pār vielu, jaunu enerģijas veidu atklāšanu. Dzīvās matērijas noslēpumu atminēšana iezīmēja ceļus uz uzvarām pār slimībām, vecumu un nāvi, uz pārpilnību, mākslīgo barību, apkārtējās pasaules un arī mūsu pašu pārbūvi.
Parādījās arī citas lietas, kas nevarēja neatspoguļoties jau piecdesmito gadu beigu – sešdesmito gadu sākuma fantastikā. Uz rītdienu tiecās ne tikai zinātne viena pati, bet arī tās radītājs – cilvēks. Viņš sāka domāt par nākotni un strādāt tās labā. Pašam iedomāties šo Nākotni visā pilnībā – tas bija uzdevums vēl pirmskara gados, tagad tas kļuva par fantastikas uzdevumu Nr. Viens, turklāt pirmajā vietā izvirzījās nākamā laikmeta Cilvēka atainošana, nevis iespējamo zinātnes un tehnikas sasniegumu atspoguļošana.
Fantastikas pacēlums izpaudās ne tikai kvantitatīvā pieaugumā, kaut arī tas ir rādītājs. Fantastika kļuva cita arī kvalitatīvā ziņā. Sāka realizēties Aleksandra Beļajeva novēlējums, viņš uzskatīja par fantastu galveno un grūtāko uzdevumu nākotnes parādīšanu – ne tikai tehnikas, bet arī cilvēku, ne tikai zinātnes, bet arī nākamības sabiedrības visas dzīves daudzpusības parādīšanu.
Fantastikā ienāk jauns varonis – cilvēks no komunistiskās Rītdienas. Tieši pirmie, nopietnie mēģinājumi attēlot nākotni cilvēciskā plānā ir paši zīmīgākie mūsu fantastikas jaunajā attīstības etapā.
[Tas bija laiks, kad cilvēki vēl ticēja gaišajai, komunistiskajai nākotnei, vismaz daudzi vēl ticēja. Vēlāk nāca rūgta vilšanās, sapratne, ka - tā ir utopija, jo jauna tipa cilvēku, kurš dzīvos komunismā, izveidot nav iespējami, arī sociālistiskā ekonomika nestrādā, kā rādījās piecgadu plānos. Laikam pirmie to apzinājās tieši rakstnieki savos vēlākajos darbos. Īpaši neiespējama „gaišā nākotne” jau izskatās mūsu dienās, kad notiek klimata pārmaiņas, pasauli pilda ekonomiskie un nepārtraukto lokālo karu bēgļi. Pēdējo divu gadu laikā Eiropā ir ieradušies 3 miljoni bēgļu, kuri pārsvarā nekad nepieņems eiropeiskās vērtības, tāpēc ka viņi papildinās tos citus miljonus, kas jau sen dzīvo te un šīs vērtības nav pieņēmuši. – t.p.]
Arī tajos darbos, kur mūsu laikabiedrs ceļo laikā, mēs atklājam daudz pilnasinīgāku dzīvi, ar saviem īpašiem konfliktiem un problēmām, reizēm visai negaidītām. Jaunās padomju zinātniskās fantastikas un fantastiskās literatūras raksturīga iezīme ir uzmanība pret psiholoģiskām, morālām, ētiskām, sociālām problēmām, cenšanās pēc iespējas plašāk parādīt Rītdienas pasaules cilvēku garīgo pasauli.
Šodienas zinātnes sasniegumi tās priekšējās robežās, kas šodien atklāj tās tālās perspektīvas, dod iespēju piesātināt fantastikas darbus ar to zinātnisko atmosfēru, kādā dzīvos mūsu pēcteči, fantasti vairs nepopularizē zināšanas, arvien mazāk rāda to, kas rodas šodien, daudz biežāk, kad tas ir nepieciešams, rada ”fantastisku” zinātni – ievieš neeksistējošus jēdzienus un terminus.
Daudzos darbos fantastika kalpo tikai kā paņēmiens, kas palīdz sevišķi labi, pateicoties neparastajiem apstākļiem un sižeta situācijām, atspoguļot to, kas uztrauc mūsu laikabiedrus. Tādi, piemēram, ir pēckara fantastiskie romāni-brīdinājumi un pamfleti.
Cits skatījums mūsdienu padomju fantastikai ir arī uz tradicionālām tēmām – tādām, kā, piemēram, kosmoss. Nevis kosmosa apgūšanas tehnika, ne pirmatklājēju ekspedīcijas uz Mēnesi un planētām, bet tālā, kosmiskā laikmeta cilvēka izturēšanās, saskaroties ar dabu, cilvēku attiecības, dzīvojot atrauti no Zemes, beidzot „kosmizācijas” ietekme uz psiholoģiju un cilvēka pasaules uzskati, neatkarīgi no tā, lido viņš uz tālām pasaulēm vai paliek uz Zemes – tas viss vispirms interesē fantastus.
Ar īpašu spēku skan tēma, kas agrāk vienīgi iezīmējās – Zemes civilizācijas kontakti ar citplanētiešu civilizācijām. Tā iegūst dziļu, filozofisku skanējumu, tāpēc ka skar jautājumu par dzīvības un saprāta būtību, rašanos un izplatīšanos Visumā.
Vienlaikus parādās tēmas, ko pasaka priekšā laiks, kurām pirmskara fantastikā pieskārās un apgaismoja savādāk. Par cilvēkiem un automātiem, par iespējamo antagonismu, kas nākotnē varētu rasties starp cilvēku un mašīnu, rakstīja vēl A. Tolstojs un K. Čapeks. Taču kibernētikas attīstība iedeva vecajai tēmai aktuālumu un jaunas krāsas.
Problēma „cilvēks-mašīna” mūsu pēckara fantastikā kļuva par vienu no centrālajām, kopā ar kosmisko. Atšķirībā no daudziem rietumu fantastiem, mūsu literatūra apliecina optimistisku skatu uz nākotnes kibernētiskās tehnikas nākotni, tā nedrīkst un nebūs pretrunā ar savu radītāju, neizkļūs no tā pakļautības.
Bioloģijas, bioķīmijas, medicīnas sekmes atklāj reālu perspektīvu cilvēcei tikt vaļā no slimībām, sekmīgu cīņu ar vecumu un aktīvu, ilgu mūžu. Fantastu uzmanību pievērš arī telpas un laika problēmas, psiholoģiskas kolīzijas, kas var rasties nākotnes cilvēkiem, citas problēmas, kas ir specifiskas vētrainajai zinātnes attīstībai pēckara laikmetā.
Kopā ar tālāko, dziļāko izstrādi tiek risināta tēma, kas bija raksturīga pirmskara un pirmajiem pēckara gadiem: mūsu planētas nākotne, Saules sistēmas iekarošanas ceļi, neparasti ceļojumi – zemes dzīlēs, okeāna dziļumos, fantāzijas par Zemes pagātni, darbi par to, „kas būtu, ja būtu...” To visu var sastapt mūsdienu fantastikas lapaspusēs. Daudz uzmanības tiek veltīts tikšanām ar neparasto – ar noslēpumainām dabas parādībām, ieskaitot tikšanās ar cilvēkiem no hipotētiskās antipasaules.
Galvenokārt lasītājiem-bērniem ir saglabājusies arī izzinošā fantastika – stāsts vai garstāsts, retāk romāns, kā arī apraksts. Taču tagad tas vairs nesatur tik detalizētus skaidrojumus un aprakstus, bet aprobežojas ar problēmas formulēšanu un tās skaidrojumu atrisinātā veidā.
Ir izveidojies arī bērnu fantastiskās pasakas virziens. Taču šīs pasakas tagad tiek būvētas uz jaunākā zinātniskā materiāla – piemēram, fizikas, elektronikas, kibernētikas sfērā. Parādījušās arī tādas pasakas, kas ir sava veida sociālās utopijas bērniem, pasakaini ceļojumi.
Fantastika ir iespiedusies dažādos literatūras žanros. Tas nav tikai romāns, stāsts, garstāsts, apraksti, bet ir arī dzejoļi, lugas, kinoscenāriji, humors un satīra. Dažreiz fantastika kā paņēmiens ir atrodama arī tīri reālistiskā prozā.
Mūsdienu padomju zinātniskās fantastikas literatūrā strādā vesela rinda rakstnieku. Īpaši daudz starp viņiem ir jaunu fantastu, kuri sākuši publicēties pēdējās desmitgadēs. No autoriem, kuri raksta bērniem un jaunatnei, viņu grāmatas pārsvarā izdod izdevniecība „Detskaja ļiteratura” un „Molodaja gvardija”, var nosaukt: A. un B. Strugackus, J. Jemcevu un J. Parnovu, J. Voiskunski un I. Lukodjanovu, A. Dņeprovu, A. Gromovu, G. Altovu, A. Poļeščuku, S. Gansovski, V. Žuravļovu un citus.
[Redzam, ka tolaik joprojām valda uzskats, ka fantastika ir bērnu un jaunatnes literatūra, rietumos sācies „jaunais vilnis” fantastikā, padomju zemē netika pamanīts – t.p.]
Pirmais lielākais brāļu Strugacku darbs bija bērniem sarakstītais romāns „Ugunīgo mākoņu valstībā” – fantastikas cikla sākums par kosmosa apgūšanu. Daži tā varoņi ir sastopami arī citos Strugacku darbos.
No apraksta par ekspedīciju uz Venēru, kas veido romānu „Ugunīgo mākoņu valstībā”, kā arī piedzīvojumiem uz citām planētām dažādos stāstos, autori pēc tam pāriet uz padziļinātu cilvēku raksturu rādīšanu, savstarpējām attiecībām un rīcības. Kosmoss viņiem kalpo tikai kā fons, kas ļauj skaidri attēlot nākotnes cilvēku veidošanos un likteņus. Strugacku varoņi risina morāli-ētiskas un psiholoģiskas problēmas, reizēm pavisam negaidītas, kādas var rasties tālajā kosmiskajā ērā.
Tālāk Strugacki rada darbus, kas veltīti nākamībai, turklāt atkal galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēkam, - „Tālā Varavīksne”, „Pusdiena, XXII gadsimts”, „Praktikanti”, „Grūti būt dievam” un citus. Liela vieta viņu daiļradē aizņem cīņai ar mietpilsonību, individuālismu, pagātnes paliekām. Strugacki raksta arī satīrisko fantastiku.
Fantastiskus garstāstus bērniem raksta arī M. Jemcevs un J. Parnovs. Skarot dažādas zinātnes avangarda problēmas, viņi ne tikai atbīda aizkaru, kas sedz nākotni, bet arī uzstāda jautājumus par zinātnieka atbildību un atklājuma likteni pasaulē, kas sadalīta divās nometnēs.
Tie paši jautājumi interesē arī A. Dņeprovu, kas pievēršas tiem veselā rindā darbu, tajā skaitā garstāstos un stāstos, kas iznākuši krājumā „Purpura mūmija”, un A. Gromovu, kura izdevusi zinātniski-fantastisko romānu „Divcīņa ar sevi” (izdevniecība „Detskaja ļiteratura”).
Tikšanās ar neparasto redzam S. Gansovska stāstos krājumā „Soļi nezināmajā”. Tajā autors apraksta, kādas negaidītas lietas cilvēks var sastapt apkārtējā pasaulē, kā cilvēks uzvedīsies, ka aci pret aci tiksies ar nezināmo.
Cilvēks un kosmoss, atklājumu romantika, varoņdarbs zinātnes un cilvēku vārdā, nākotnes kosmonautu raksturi, cilvēka un kibernētiskās mašīnas savstarpējās attiecības – tādas ir dažas līnijas G. Altova un V. Žuravļovas daiļradē, arī viņu grāmatas ir ir iznākušas izdevniecībā „Detskaja ļiteratura”.
Cilvēks un mašīna – tāda ir viena no galvenajām tēmām I. Varšavska daiļradē, kurš pēdējos gados ir sarakstījis daudz zinātniski-fantastisku stāstu. I. Varšavskis raksta arī sociālu, psiholoģisku un humoristisku fantastiku.
Sīkāku pārskatu par padomju fantastu darbiem bērniem un jaunatnei var redzēt bibliogrāfiskajā sarakstā. [Tā kā tīmekļa saitē šāda saraksta nav, tad mēģināšu pieminēt vēl dažus tā laika autorus, ko nevar neminēt, stāstot par šo laiku. Vispirms – nevar neminēt daudzus gadus Latvijā dzīvojošo krievu fantastu V. Mihailovu, kura pirmais darbs „Sevišķa Nepieciešamība” arī bija viens no tiem, kas mani ievirzīja fantastikas pasaulē, vēl krājums „Strautiņš uz Japeta”; tāpat arī A. Šaļimovs (garstāstu krājums „Dārdu aizas noslēpums” un citi.
1960. gadu beigās savus, vēlāk slavenos ciklus par Alisi Seļezņovu, pilsētu Dižo Gusļaru un doktoru Pavlišu sāk rakstīt Kirs Buličevs (īstajā vārdā I. Možeiko). Šajos gados darbus sāk izdot arī O. Larionova (īstajā vārdā – O. Tidemana), romāns „Leopards no Kilimandžaro virsotnes” (1965). Noteikti nevar neminēt D. Biļenkinu, kurš ir viens no lieliskākajiem to laiku rakstniekiem-fantastiem: stāstu cikli „Desants uz Merkūru” (1966), „Kosmiskais dievs” (1967), „Marsa bangas” un citi. Kur tad vēl S. Sņegovs un viņa kosmiskā triloģija „Cilvēki kā dievi” (1966-1977). Ukraiņu rakstnieks M. Rudenko saraksta fantastisku romānu „Brīnumainais bumerangs”(1966), jau iepriekš minētie: G. Gurevičs raksta zinātniski-fantastisko romānu „Mēs – no Saules sistēmas” (1965), A. Kazancevs 1963. gadā izdod romānu „Vētru planēta”. Šajos gados publicējas arī ukraiņu rakstnieks-fantasts I. Rosohovatskis, daudzu fantastikas stāstu un garstāstu autors, garstāsts „Mirstīgie un nemirstīgie” (1960) iesāk viņa sigomu (sintētisko cilvēku tēmu).
Nevar neminēt arī rakstnieku redaktoru S. Žemaiti, ar kuru saistās padomju fantastikas „atkusnis”, kad autori varēja atļauties vairāk, līdz atkal viņiem „nogrieza skābekli”, romāns „Mūžīgais vējš” (1967). Tajā pašā, 1967. gadā ir izdots krievu-ukraiņu fantasta V. Savčenko debijas romāns „Sevis atklāšana”. Tēvs un dēls A. un S. Abramovi debitē ar romānu „Jātnieki ne no kurienes” (arī 1967. gads).
Iepriekš pieminētie brālēni J. Voiskunskis un I. Lukodjanovs 1960. gados aktīvi raksta fantastiku, bet 1969. gadā tiek izdots, iespējams viņu slavenākais romāns „Zvaigžņu jūru šļaksti”. Šajos gados aktīvi humora pilnos fantastiskos stāstiņus un garstāstus raksta V. Šefners (es viņu salīdzinātu ar krievu Šekliju). Var pieminēt garstāstu „Novēlojies strēlnieks jeb Provinciāļa spārni” (1966).
Noteikti pieminēšanas vērts ir V. Ņevinska vienīgais sarakstītais romāns „Zem vienas saules” (1964). Rakstnieku ir daudz: krieviski rakstošais ukrainis V. Mihanovskis, J. Guļakovskis, S. Pavlovs... taču viņu slavas gadi ir Padomju Savienības tālākajos gados rakstāmi, tāpēc ar šo savu iestarpinājumu beigšu. – t.p.]
... [Tālāko raksta daļu tulkošanā izlaižu, jo autors runā tikai par šeit neesošo bibliogrāfiju. Turpinu ar noslēdzošo daļu – t.p.]
1936-1939. gados Detizdatā iznāk „Bobļioteka romānos un povestej”, bet ar 1939. gadu sāk iznākt „Bibļioteka prikļučeņij”. Šajā sērijā ir izdoti daudzi padomju fantastu darbi.
No 1943. gada līdz mūsu laikam sērija iznāk ar jaunu nosaukumu „Bibļioteka prikļučeņij i naučnoj fantastiki”, kur sistemātiski tiek publicēti padomju rakstnieku romāni, garstāsti un stāsti, kā arī tulkotie ārzemju rakstnieku darbi. [Sērija pastāv līdz 1994. gadam. Pēc tam tās vāku noformējumu vēlāk izmanto citas sērijas – t.p.]
Kā jau minējām apskatā pēdējā desmitgadē īpaši strauji plaukst visu novirzienu fantastika. Fantastikas publicēšana turpinās arī dažādos almanahos un krājumos, kas pašlaik jau tiek iespiesti sistemātiski. Daži no šiem krājumiem pilnībā ir veltīti fantastikai („Fantastika”, „NF”), dažos kopā ir gan fantastika, gan piedzīvojumi („Mir prikļučeņij”, „Na suše i na more”)... Tas pats attiecas uz sērijām („„Bibļioteka prikļučeņij”, „Bibļioteka prikļučeņij i naučnoj fantastiki”, „Bibļioteka fantastiki un putešestvij”). Tika izdota arī „Bibļioteka sovremennoj fantastiki” (parakstāms 25 sējumu, + 5 papildus sējumi, izdevums, kurā pirmo reizi PSRS vēsturē, ja neskaita sēriju „Zarubežnaja fantastika”, lasītāju plašāk iepazīstināja arī ar ārzemju fantastiku; 1965-1973).
Mūsu laikā sēriju izdevumos ir izdoti ļoti daudz romānu, garstāstu un īpaši – stāstu. Sīkāks fantastikas jaunumu apraksts no 1961. līdz 1966. gadam ir atrodams izdevumā „Mir prikļučeņij” (№ 8, 11 un 13 rubrikā „Zinātniskās fantastikas mīļotājiem”).
Šajos apskatos īsumā ir pastāstīts par tulkoto literatūru, kas arī ieņem savu vietu mūsu „grāmatu plauktā”. Padomju fant6astika ir pasaules fantastikas daļa un iepazīšanās ar ārzemju jaunumiem vienmēr ir interesanta tiem, kuri seko tam, kas notiek Fantāzijas Zemē. Pēckara gados pie mums ir izdots daudz klasiķu un mūsdienu autoru tulkotu darbu. Atkal ir izdoti Ž. Verna un H. Velsa darbu krājumi, atkārtoti izdoti A. Konana Doila fantastiskie darbi, Regulāri iznāk sērijas „Zarubežnaja fantastika” grāmatas (izdevniecība „Mir”), tulkojumus izdod arī izdevniecības „Znaņije”, „Progress”, „Detskaja ļiteratura”. Krājumos un almanahos „NF”, „Černij stolb”, „Novaja signaļnaja”, „V mire fantastiki i prikļučeņij”, „Eļļinskij sekret”, „Na suše i na more”, „Lučšij iz mirov” [«НФ», «Черный столб», «Новая сигнальная», «В мире фантастики и приключений», «Эллинский секрет», «На суше и на море», «Лучший из миров»] ir atrodama virkne tulkotu darbu. Pilnībā ārzemju fantastikai ir veltīts krājums „Covremennaja zarubežnaja fantastika” [«Современная зарубежная фантастика» (izdevniecība «Молодая гвардия», 1964)], kā arī «Научно-фантастические рассказы американских писателей» (Издательство иностранной литературы, 1960) – amerikāņu rakstnieku zinātniski-fantastiskie stāsti. Izdevumā «Библиотекa фантастики и путешествий в пяти томах» tai ir atvēlēti divi sējumi.
1967. gadā tiek pabeigta izdošana izlasei «Библиотекa современной фантастики в 15 томах»; no 15 sējumiem tajā 10 ir veltīti aizrobežu autoru darbiem (R. Bredberijam, S. Lemam, A. Klārkam, A. Azimovam, K. Čapekam un citiem, kā arī Itālijas, Polijas, Francijas, Čehoslovākijas, Šveices, Japānas, Anglijas un ASV fantastiskās literatūras antoloģijām). [Vēlāk sēriju paplašina līdz 25 sējumiem, bet pēc tam izdod vēl 5 papildus sējumus-t.p.]
Ārzemju fantastu darbu tulkojumus izdevniecībā Detgiz sāk izdot jau pirms kara. Sērijās «Б-ка романов и повестей» (1936–1939) un «Б-ка ф. и прикл." (1946–1958) iznāca Ž. Verna, A. Konana Doila romāni, H. Velsa, M. Renāra. E. Po stāsti. S. Lema „Magelāna mākoni” izdod sērijā «Б-ка прикл. и н. ф. "(1960 un 1963), kā arī 2 parakstāmajā izdevumā „Bibļioteka prikļučeņij”.
Neskaitot centrālās izdevniecības, fantastiku izdod republiku, novadu un apgabalu izdevniecības. Tā tiek izdota ne tikai krievu valodā, bet arī PSRS tautu valodās. [Atceramies vecākās paaudzes bērnu un jaunības laiku sērijas latviešu valodā „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”, ko 1960. gados nosauca par „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” (1958-1994 un 1999), un sērija “Fantastikas pasaulē” (1966-1982) – t.p.] Fantastiku regulāri ievieto savās lapaspusēs periodiskie preses izdevumi; no bērnu līdz jaunatnes žurnāliem – “Tehnika – molodeži”, “Znaņije – sila”, “Vokrug sveta”, “Iskateļ”, “Junij tehņik”, “Pioņer”, “Koster”, “Uraļskij sļedopit”, almanahs “Hoču vsjo znatj”.
[Ar to arī beidzu šo tulkojumu, apliecinot cieņu literatūrai, kas piesaistīja mani fantastikas cienītāju rindām. Kā jau teicu iepriekš, liela daļa no tās vairs neatbilst mūsu laiku ideoloģijai, taču ļoti daudzi no šiem darbiem neatgriežami ir iegājuši fantastikas vēstures zelta fondā, īpaši ar to, ka tajos rodama ticība cilvēcei un cilvēku labākajām īpašībām. Ja pietiks spēka, kādreiz varbūt papētīšu tālākos padomju fantastikas gadus, līdz minētās iekārtas galam – t.p.]
Raksta kopija tīmeklī: