1923. gadā žurnālā „Krasnaja novj” sāk publicēt viņa fantastisko romānu „Aelita” (atsevišķs izdevums tajā pašā gadā iznāk Gosizdatā). A. Tolstojs romānu pārstrādā vecākiem bērniem un to Detizdats izdod 1937. gadā. Pēc tam romāns piedzīvo daudzus izdevumus.

Romāna darbība notiek uz Marsa. Taču nevis lidojums uz Marsu un paši marsieši atrodas rakstnieka uzmanības centrā. Atšķirībā no K. Ciolkovska un V. Obručeva, A. Tolstojs necenšas popularizēt zinātni vai dot savai fantāzijai zinātnisku ticamību. Viņš tikai garāmejot paskaidro kuģa uzbūvi, kurā inženieris Losjs un sarkanarmietis Gusevs dodas uz Marsu. Arī marsieši ir autora brīvas fantāzijas auglis.

A. Tolstojam darbības pārcelšana uz Marsa ir tikai paņēmiens, un marsiešu revolūcijas vēsturē mēs viegli atpazīstam uz Zemes notikušā atbalsis.Ne jau velti Mstislavs Losjs un Aleksejs Gusevs ir dzīvi divdesmito gadu petrogradiešu tēli, ne jau velti garstāstā [romānā? – t.p.] precīzi ir norādīts lidojuma datums – 1921. gada 18. augusts. Autors grib, lai lasītājs notic aprakstītajiem notikumiem, un sasniedz savu mērķi. Marsiešu A. Tolstojs rāda līdzīgus cilvēkiem, tāpēc tik satraucoši un poētiski skan Aelitas un Losja mīlas stāsts.

Romāna žurnāla varianta nosaukums bija „Marsa noriets”. Marsiešu civilizācija ir nolemta bojā ejai, jo tās diktators Tuskubs nevēlas, lai planēta atdzimtu, jo tas draudētu ar varas zaudēšanu un revolūciju, ar to visu saskaras cilvēki no Zemes. Viņi cenšas iejaukties notikumu gaitā, taču nesekmīgi. Tomēr garstāsta beigas ir optimistiskas: mēs ticam, ka Tuskuba diktatūra tiks gāzta.

Sacelšanās ir apspiesta. Losjs un Gusevs atgriežas uz Zemi. Bet caur miljoniem kilometru skan Aelitas balss, kas vēršas pie mīļotā...

Divus gadus pēc „Aelitas” parādās romāns „Inženiera Garina hiperboloīds”.

Tas ir asa sižeta darbs ar košiem, atmiņā paliekošiem tēliem. Rollings un Zoja Monroza, Garins, kapteinis Jansens, Šeļga. Katrs no viņiem ir ar savām cilvēciskām iezīmēm, kas raksturīgas rakstnieka izvēlētajai apkārējai videi. Vide ir konkrēta, notikumi, kas saistīti ar Garina neparasto izgudrojumu, varoņu raksturi un to izturēšanās ir dzīva. Fantāzija savijas ar realitāti un dod autora izdomai ticamību.

Asais sociālais skanējums, kas piemīt „Aelitai”, arī šeit izpaužas jaunajā romānā. Garina diktatūras krahs ir neizbēgams, kā neizbēgama ir izgāšanās jebkuriem līdzekļiem iegūt varu pār pasauli – tāda ir romāna ideja, ko apstiprina visa jaunākās vēstures gaita.

A. Tolstoja fantastiskie darbi joprojām saista ne vienu vien lasītāju paaudzi ar aizraujošu fabulu, meistarīgi parādītiem cilvēku raksturiem, satīrisku un sociālu ievirzi, un optimismu. Pakstnieks ir nepārspēts piemērs tam, kā fantastikai likt kalpot mūsdienām.

„Aelitas” un „Inženiera Garina hiperboloīda” iedarbības spēku var salīdzināt ar labākajiem vispāratzītā fantastikas meistara Herberta Velsa labākajiem darbiem. Taču Velss, atmaskojot buržuāzisko sabiedrību, neko nespēja tai likt pretī, izņemot zinātnieku un inženieru varu pār pasauli. Rezultātā Velss nonāca pie pesimistiska rezumē par nākamo cilvēces galu („Laika mašīna”). Citas pozīcijas ir padomju rakstniekam Aleksejam Tolstojam. Viņš tic labākais cilvēces nākotnei un zina, kādā veidā to sasniegt.

Interesants ir vēl viens A. Tolstoja darbs – fantastiskais stāsts „Piecu savienība”, kas iznācis 1930. gadā. Kā arī „Inženiera Garina hiperboloīds”, tas izsaka to pašu ideju:

Valdīšana pār pasauli – ir maniaku nesasniedzams mērķis, lai kādus līdzekļus viņi arī nepielietotu. Sagraut Mēnesi, lai sētu šausmas Zemes iedzīvotāju vidū, izsauktu paniku un pakļaut cilvēci savai gribai – tāds ir garstāsta varoņu nodoms. Lādiņi, līdzīgi tai raķetei, ko izgudroja inženieris Losjs, bombardē Mēnesi un tas sašķeļas cilvēku acu priekšā. Taču panika ātri pāriet... un dzīve turpina savu gaitu. [Pirmo reizi stāsts tika publicēts žurnālā 1924. gadā, almanaha „Kovš” pirmajā grāmatā ar nosaukumu „Septiņas dienas, kurās aplaupīja pasauli”. Nākošā gadā to izdod stāstu krājumā ar tā nosaukumu „Piecu savienība” – t.p.]

Kurš neatceras aizraujošo Žila Verna romānu „Ceļojums uz Zemes centru”? Trīs drosmīgi ceļotāji caur izdzisuša vulkāna krāteri nokļūst Zemes dzīlēs. Viņi satiek tur apbrīnojamus dzīvniekus un augu pasauli no pagājušiem ģeoloģiskiem laikmetiem un pat pirmatnējo cilvēku.

Parādīt Zemes jaunību, tās senos iemītniekus – šis uzdevums skar ne tikai Žilu Vernu. 1924. gadā parādās zinātniski-fantastiskais romāns „Plutonija”. [Sarakstīts 1915. gadā – t.p.] To ir sarakstījis akadēmiķis V. Obručevs – ģeologs un ģeogrāfs, kurš pazīstams visā pasaulē. 

Obručeva varoņi, tāpat kā Žila Verna varoņi, dodas savā ceļojumā kājām. Viņi nokļūst pazemes valstībā, kur spīd sava saule, bet dzīvnieki un augi ir saglabājušies tādi, kādu viņi ir bijuši aizlaikos.

V. Obručevs, rakstīja, ka vēlējās „dot mūsu lasītājiem iespēju pareizāk iztēloties pagājušo ģeoloģisko periodu dabu, tajos tālajos laikos dzīvojošos dzīvniekus un augus aizraujoša zinātniski-fantastiska romāna formā”.

Romāns ir izturējis daudzus izdevumus un iegājis padomju zinātniskās fantastikas zelta fondā. Īpašu interesi tas izsauca jauno lasītāju vidū. Tieši tāpat kā kādreiz aizrautība ar Žilu Vernu, ceļojumu literatūru, piedzīvojumiem un fantastiku, virzīja jauno V. Obručevu kļūt par ceļotāju un zinātnieku, tā arī „Plutonija” daudziem rosināja domas sākt nodarboties ar zinātni par Zemi. 

Pēc „Plutonijas”, 1926. gadā iznāk otrais V. Obručeva romāns – „Saņņikova Zeme jeb Pēdējie onkiloni”. Tas aiznes mūs uz akmens laikmetu. Mēs satiekam aizvēsturiskus dzīvniekus un cilvēkus, nokļūstam pie leģendārajiem onkiloniem.

Rakstnieks pieņem, ka onkiloni nav gājuši bojā, bet pārcēlušies uz nezināmu salu Ziemeļu Ledus okeānā. Sala izrādās kā rezervāts, uz tās, līdzīgi Plutonijai, ir saglabājusies maza pasaulīte, pagātnes atlūza. Ir pierādīts, ka Saņņkova Zeme neeksistē. Tomēr fantastiskais pieņēmums rakstniekam ir vajadzīgs, lai padarītu atdzīvinātu Zemes vēstures tālā laikmeta dzīvās būtnes.

Kā arī „Plutonija”, „Saņņikova Zeme” ir daudzas reizes izdota no jauna.

Bez šiem diviem lieliem darbiem V. Obručevs sarakstījis garstāstu „Siltuma šahta” (nepabeigts) un virkni stāstu, kas pirmo reizi publicēti krājumā „Ceļojumi pagātnē un nākotnē”, kas iznācis jau pēc autora nāves, 1961. gadā.

Tajā iegāja agrāk publicētie stāsti: Gobi vīzija”, „Lidojums virs planētām” un „Notikums Negarlaicīgajā dārzā”, kā arī agrāk nepublicētos garstāstus „Koraļļu sala” un „Siltuma šahta”.

Viens no padomju zinātniskās fantastikas celmlaužiem, „padomju Žils Verns” pēc nopelniem ir A. R. Beļajevs. Viņš ir radījis veselu zinātniski-fantastisko darbu bibliotēku, labākie no tiem joprojām ir populāri plašā lasītāju lokā.

A.Beļajeva radošo ceļu var iedalīt divos etapos. Agrīnie darbi (1925-1930) ir asa sižeta fantastika, kas veltīta zinātnieku un zinātnisko atklājumu liktenim kapitālistiskajā pasaulē. Daudzi no tiem nes pamfletu, atmaskojošu raksturu. Visvairāk pazīstami, neskaitot „Profesora Dovela galvu”, ir romāni, „Cilvēks-amfībija”, „Pasaules valdnieks”, Cilvēks, kurš pazaudēja seju”. Tajā pašā laikā A. Beļajevs raksta daudz stāstu, konkrēti „Juceklis” («Светопреставление») un gandrīz visu ciklu par profesora Vāgnera izgudrojumiem.

Sava pirmā daiļrades perioda beigās A. Beļajevam ir jūtams pagrieziens. Rakstnieks sāk radīt darbus, kuru darbība notiek mūsu zemē un starp viņa varoņiem parādās padomju cilvēki. Tādi ir romāni „Gaisa pārdevējs” un „Zemūdens zemkopji”.

Turpinot jauno līniju, autors trīsdesmitajos gados raksta garstāstu „Zeme deg”, romānus: „Gaisa kuģis”, „Zvaigzne KEC”, „Zem Arktikas debesīm”, „Laboratorija Dubultvē”, stāstus: „Ragainais mamuts”, „Aklais lidojums”, „Lidojošais paklājs” (tas pabeidz ciklu par Vāgneru) un citus.

Šajos darbos, tāpat kā agrīnajos aprakstos – „Uzvarētāja pilsēta”, „Zaļā simfonija”, „Ētera salas pilsonis” – A. Beļajevs ielūkojas rītdienā, iezīmējot komunistiskās Nākotnes fragmentus. Viņš rāda apgūto Arktiku, pārveidoto Ļeņingradu, agropilsētu Pievolgā, Volgas-Donas kanālu, kas tolaik vēl nebija uzbūvēts, zemūdens zemkopību Tālajos Austrumos, ārpuszemes staciju un lidojumu uz Mēness. Romānos „Zvaigzne KEC” un „Lēciens tukšumā” viņš dod nākotnes Zemes ainu, kad ir realizēti dabas pārveidošanas grandiozie projekti. [ Par zvaigzni KEC sauc padomju orbitālo staciju un abreviatūra KEC nozīmē – Konstantīns Eduardovičs Ciolkovskis. Versija tomēr tiek apstrīdēta, jo pats Beļajevs raksta „Kec”. Jāsaka, ka tā laika cenzūra tik ļoti apcērp romānu, ka tas kļūst par plānu grāmatiņu, tā kā viss nav tik lieliski ar Beļajevu, kā stāstīts rakstā – t.p.]

Vienlaikus A. Beļajevs turpina strādāt pie darbiem, kas tuvi viņa sākotnējiem darbiem, kas būvēti uz ārzemju materiāla. 1937. gadā parādās uz stāsta bāzes izveidotais romāns „Profesora Dovela galva” (žurnālā „Vokrug sveta”), bet vēl pēc gada tas iznāk atsevišķā izdevumā. Atsevišķā izdevumā iznāk arī jauns romāna „Cilvēks, kurš pazaudēja seju” variants ar nosaukumu „Cilvēks, kurš atrada savu seju”.

1933. gadā viņš publicē romānu „Lēciens tukšumā”. Drīz iznāk vēl divi romāna izdevumi.

Neilgi pirms kara viņš saraksta kinoscenāriju „Kad nodziest gaisma”.

Pēdējais, lielākais rakstnieka darbs – fantastiskais romāns „Ariels”, kas izdots 1941. gadā.

A.Beļajeva talants bija daudzpusīgs. Nevar nesajūsmināties par rakstnieka erudīciju un viņa interešu daudzpusību. Vienādi brīvi viņš orientējas tehnikā, medicīnā un bioloģijā, okeanogrāfijā un gaisa kuģošanā, kosmonautikā un astronomijā, etnogrāfijā un ģeofizikā. Viņš vienmēr atradās sava laika jaunāko zinātnes sasniegumu kursā. Vēl vairāk, viņš kā rakstnieks-fantasts, centās apsteigt tos, ieskatīties tālu uz priekšu. Piemēram, par zemūdens televīziju, atomenerģiju, lidojumiem raķetoplānā viņš rakstīja ilgi pirms tā, kad tie kļuva par realitāti.

Taču atrisinātas problēmas rādīšana, lai cik interesanta tā arī nebūtu, rakstniekam nav pašmērķis. Citādi zinātniskā fantastika kļūtu par vienkāršu populārzinātniskas literatūras paveidu, izzinoša materiāla beletristiku. Zinātniska problēma, atklājums, izgudrojums A. Beļajevam kļūst par pamatu, kas nosaka sižeta „dzinēja” darbības sākumu.

Pēc formas piedzīvojumu literatūrā kā pilnvērtīgi varoņi ienāk zinātnes cilvēki. Tā pildās ar meklējumu atmosfēru, zinātniskās daiļrades specifiku. A. Beļajeva varoņu raksturi vispirms parādās darbībā. Te viņš redz savu darbu pamatu.

Kopā ar to rakstnieks pieskaras arī sociālajām problēmām, kas saistītas ar zinātnes lomu, atbildību un zinātnieka likteni. Viņa darbu lapaspusēs mēs satiekam tādu zinātnieku tēlus, kuri kalpo „zelta teļam” un personīgo, egoistisko interešu dēļ ir gatavi pat izdarīt noziegumu; zinātniekus-ideālistus, kuri vēlas stāvēt ārpus politikas un tāpēc cieš krahu; fašistiskus zinātniekus, kuri vēlas pārveidot zinātni par ieroci, kas valdītu pār pasauli; zinātniekus, kuri velta sevi darbam cilvēces labā.

Sācis ar darbiem, kas atkārto citu darbus, pēc paša izteikuma – „mācību stadiju no rietumeiropiešu meistariem” A. Beļajevs nostiprina padomju literatūrā zinātniski-fantastisko romānu, kā pilnvērtīgu daiļliteratūras prozas veidu.

Viņš dzīvoja un radīja tādā laikā, kad zinātne un tehnika vēl nebija atvērušas iztēlei tik apbrīnojamus horizontus, kā tagad. No otras puses, arī fantastika nestādīja un toreiz nevarēja stādīt tos uzdevumus, kādi tagad ir atklājušies tās priekšā šodien, - parādīt cilvēku un rītdienas, vai pat parītdienas sabiedrību. Rakstnieks redzēja savu mērķi citur: padomju zinātniski-fantastisko darbu radīšanu, vispirms bērniem un jaunatnei, ko aizrauj neizzinātā romantika, intereses radīšana par zinātni, kas iekarotu, Ciolkovska vārdiem runājot, „lielo centienu entuziastus”.

A. Beļajevs pirmais izgāja ceļi, padomju sapņu literatūrai bija jāiziet. Viņš adresēja savu daiļradi tādam lasītājam, kurš vēlējās ieraudzīt neparastā iemiesojumu, gribēja nokļūt pārsteidzošu izgudrojumu un atklājumu laikmetā, remdēt piedzīvojumu slāpes, varoņdarbu romantiku. Viņš pilnā mērā pārvaldīja prasmi padarīt fantastiku patiesu un izmantoja to, lai izdomātās kolīzijās atainotu īstās dzīves atskaņas, lai nonestu līdz lasītājam paša ticību taisnīguma ideju uzvarai, labā uzvarai pār ļauno.

Rakstnieks radīja dažādu novirzienu fantastiku un pēc būtības, viņa daiļradē iezīmējās tie paši novirzieni, kas vēlāk, pēckara gados, tika plaši pārstāvēti. Tie bija, gan romāns-brīdinājums, un pamflets, un sociālā fantastika, un darbi, kur fantastika kalpo tikai par literāru paņēmienu. Viņa darbos ir parādīta vesela zinātnisku un tehnisku problēmu rinda, kas dzīvē ienāca tikai mūsu dienās.

Trīsdesmito gadu vidū ar zinātniski-fantastiskiem stāstiem žurnālā „Znaņije-sila” sāk publicēties G. B. Adamovs. Šajos stāstos viņš skar enerģētikas problēmas. Vienā no tiem, „Avārija” ir attēlota nākotnes arktiskā elektrostacija; stāstā „Saules oāze” rādīts, kā realizējas Ciolkovska idejas heliotehnikas jomā – ūdens iegūšana no atmosfēras, izmantojot saules siltumu.

G. Adamovs pazīstams kļuva ar zinātniski-fantastisko romānu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas pirmo reizi iznāca Detizdatā 1937. gadā. Lai izveidotu ģeotermoelektrostaciju, Zemes dzīlēs dodas ekspedīcija. Pazemes kuģa apkalpe piedzīvo visdažādākos piedzīvojumus un, izpildot paredzēto, sekmīgi atgriežas virszemē. [Tik sekmīgi jau nē, lai glābtu apkalpi, triecientempā tiek izrakta šahta – t.p.]

Nākamais G. Adamova zinātniski-fantastiskais darbs ir romāns „Divu okeānu noslēpums” (1939). Tas ir stāsts par tālu, zemūdens laivas „Pionieris” reisu. Tā ir apgādāta ar reaktīvajiem dzinējiem, spēcīgiem enerģijas akumulatoriem, dažādiem ultraskaņas un infrasarkanajiem aparātiem.

Protams, ka romānā ir jūtama Žila Verna ietekme. Zemūdens laiva „Pionieris” un tās brauciens ir sava veida „80 tūkstoši kilometri zem ūdens” modernizējums. Taču G. Adamovs izmanto mūsu laiku zinātnes un tehnikas datus, protams, ka ejot tālāk par Žilu Vernu. Laivas konstrukcija, tās iekārtas un apbruņojums, dziļūdens skafandri padara „Pionieri” daudz modernāku par „Nautilus”.

Pēc formas „Divu okeānu noslēpums” ir piedzīvojumu romāns. Ass sižets, krāšņi zemūdens pasaules apraksti padara romānu populāru skolnieku vidū. Tas ir daudzas reizes izdots atkārtoti.

1946. gadā iznāk vēl viens G. Adamova romāns - „Valdnieka padzīšana”. Arī pēc formas – piedzīvojumu romāns ir mēģinājums parādīt sociālistiskās celtniecības grandiozās perspektīvas. Tajā autors veido plašu Arktikas dabas pārveidošanas ainu, „lielos Arktikas darbus”.

G. Adamovs bija viens no pirmajiem mūsu rakstniekiem-fantastiem, kurš visu savu daiļradi veltīja bērniem.

Bez G. Adamova, pirmskara bērnu zinātniskajā fantastikā darbojās arī citi rakstnieki: G. Grebņevs, S. Beļajevs, V. Vladko un citi. Virkne viņu sarakstītu darbu tika atkārtoti izdoti pēc kara, un ir pazīstami lasītājiem-bērniem arī šodien. To vidū – G. Grebņeva garstāsts „Zemūdens klints noslēpums”, kas ir pārstrādāts variants viņa fantastiskajam romānam „Arktānija (Lidojošā stacija)”, A. Kazanceva „Liesmojošā sala”, J. Dolgušina „Brīnumu ģenerators”, V. Vladko „Visuma argonauti”.

[30. gados fantastika Padomju Savienībā oficiāli tika pieskaitīta bērnu literatūrai un atceros, ka vēl mūsu gadsimta sākumā vecākās paaudzes cilvēkos sēdēja doma, ka fantastika ir domāta bērniem. Ja pieaugušais ar to aizraujas, tad viņam, tā sacīt, visi nav mājās – t.p.]

Divdesmitajos gados lasītājs iepazīst vēl vienu rakstnieku, kas ir izdarījis kaut ko arī fantastikā – ar M. J. Zujevu-Ordiņecu. Radot piedzīvojumu darbus, viņš saraksta arī zinātniski-fantastisko romānu „Teiksma par Novokitežas pilsētu” un vairākus stāstus.

Neparastu ceļojumu, ģeogrāfisku un etnogrāfisku atklājumu tēma ir parādījusiesss krievu pirmsrevolūcijas un padomju fantastikā jau sen. Var nosaukt, kaut vai N. Španova fantastisko romānu „Nepieejamības Zeme” (1930), kur stāstīts par ekspedīciju uz ziemeļpolu ar zemūdens laivu, lai meklētu derīgo izrakteņu iegulas.

Žurnālos „Vokrug sveta”, „Mir prikļučeņij”, „Vsemirnij sļedopit” tika publicēti fantastiski darbi, kas balstīti uz vēsturiski-arheoloģijas, etnogrāfisku un ģeogrāfisku materiālu. Fantasti attēloja zinātnei nezināmu, izzudušu civilizāciju meklēšanu, neparastu materiālo kultūru pieminekļu atrašanu, tikšanos ar it kā izdzīvojušu pirmatnējo cilšu pārstāvjiem un pat tāliem cilvēku senčiem.

Pirms kara fantastikai bija raksturīga īpaša atzara – „fiziskā (kā arī bioloģiskā) paradoksa literatūras” – parādīšanās. Kas notiktu, ja samazinātos vai pazustu smaguma spēks uz Zemes? Samazinātos gaismas ātrums? Pazustu berze? Vairs nebūtu mikrobu? Pazustu sāpju sajūta? Atdzimtu izzudušie, senie instinkti un saasinātos maņu orgāni?...

A. Beļajevs, A. Palejs, V. Jazbickis, N. Mīrs (grāmatas „Mūsu dienu aizraujošā tehnika” autora, inženiera V. Rjumina pseidonīms), K. Ciolkovskis (stāsts „Bez smaguma spēka”, kas ietilpa „Sapņos par Zemi un debesīm”) uzskatāmi ilustrēja fizikas un bioloģijas postulātus savos fantastikas stāstos, ieviešot tajos paradoksu. Izmantojot šo paņēmienu, viņiem izdevās parādīt dažu parādību lomu, pie kuriem mēs esam tā pieraduši, ka parasti pat nepamanām, bet tāpēc nevaram iedomāties, cik milzīga loma ir tiem mūsu dzīvē.

Divdesmitajos gados sāk parādīties arī pasaku fantastika. Atšķirībā no parastas pasakas, tajā ir klāt vai nu zinātni popularizējošs elements, vai izmantots paņēmiens, kas ļauj parādīt neparasto, mūsu maņu orgāniem nesasniedzamo, vai parādīt parastas parādības no neparasta redzes leņķa. Plaši populāra bija, piemēram, J. Larri grāmata „Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi” (1937), kas vēlāk piedzīvoja vairākus jaunus izdevumus.

Tie ir divu bērnu [brāļa un māsas – t.p.] fantastiskie piedzīvojumi, samazinoties izmēros un tāpēc rodot iespēju, iepazīties ar kukaiņu dzīvi.

Jau divdesmito gadu vidū padomju fantastikā sāka parādīties plaša mēroga darbi, kas veltīti tālajai nākotnei – sociālās utopijas.

Pirmo mēģinājumu izdarīja V. Itins fantastiskajā garstāstā „Gonguri valsts” (1922). Garajā stāstā tiek attēlota uzvarējušā komunisma valsts un paredzēti gan tuvāku laiku, gan attālākas nākotnes zinātniski-tehniskie sasniegumi – piemēram, kosmovīzija, automātika, lidojumi uz planētām, gravitācijas un laika noslēpumu atminēšana.

Bērnu rakstnieks S. Grigorjevs uzstājās ar fantastisku garstāstu „Maskavas faķīri”(1925), kas atsevišķā izdevumā iznāca 1926. gadā ar nosaukumu „Britānijas bojāeja”. Uzrakstīta reportāžas veidā, tā attēlo atsevišķas ainas no „Jaunās valsts” (Padomju Krievijas) dzīves. Tās nosaukums ir tīri simbolisks – tajā ir jauni cilvēki, jaunas attiecības, jauna zinātne un tehnika. Garstāsts iegūst labas atsauksmes no no M. Gorkija, kas raksta autoram no Neapoles: „...”Britānijas bojāeja” man visai patika un pārsteidza mani ar savu blīvo piesātinājumu, tās krievu fantastiku un asprātību”.

Sociālā utopija interesēja arī A. Tolstoju. Viņa iecerētajā „Pasaules likteņa” daļas plānā, romānā „Inženiera Garina hiperboloīds” autors ierakstīja: „Karš un pilsētu iznīcināšana. Rollings, vadot amerikāņu kapitālistus, sagrauj un aplaupa Eiropu, kā kādreiz Lukulla un Pompejs aplaupīja Mazāziju. Rollinga bojāeja. Eiropas revolūcijas uzvara. Mierīgas, izcilas dzīves ainas, daba, zinātnes un grandiozas mākslas ainas”.

Ārkārtīgi interesantu nākotnes ainu dod A. Tolstojs stāstā „Zilās pilsētas” (1925). Šī aina, kas ir galvenā varoņa sapņi, ir izdalīta ar apakšvirsrakstu „Pēc simts gadiem”. Tā sākas ar vārdiem: 2024. gada četrpadsmitajā aprīlī man palika simts divdesmit seši gadi...” Varonis bija atjaunots ar sasaldēšanas, magnētiskā lauka darbības un iekšējās sekrēcijas dziedzeru palīdzību. Viņa acu priekšā ir XXI gadsimta Maskava.

A. Tolstojs apraksta, ne tikai Maskavu, bet arī tā paša XXI gadsimta Zemi: „...Tur, kur pletās tundra un taigas purvi, tagad – tūkstoš verstu plašumā pletās labības lauki. Smago metālu iegulas Ziemeļos, urāns un torijs beidzot bija tikuši molekulāri sašķelti un atbrīvoja gigantiskus radioaktīvās enerģijas krājumus. No Ziemeļu līdz Dienvidpolam pa trīsdesmito Zemes meridiānu bija izbūvēta elektromagnētiska spirāle... Šīs polārās spirāles elektriskā enerģija baroja visas pasaules stacijas. Robežas starp tautu apmetnēm vairs neeksistēja. Gaisā peldēja kravas kuģu karavānas...”

Nākotnes ainas zīmēja arī citi rakstnieki – J. Okuņevs, V. Nikoļskis, E. Zeļikovičs, J. Larri, G. Grebņevs. Vairums no viņu darbiem ir beletrizēti apraksti. Tie rādīja realizētu to, kas tajos laikos likās kā tikai tāla perspektīva. Šo utopiju autori rakstīja par atomenerģijas transportu, kosmiskajiem lidojumiem, dabas pārveidošanu, mākslīgo pārtiku, nākotnes enerģētikas sasniegumiem, sakariem, rūpniecību, celtniecību, automātiku.

Nereti šajos darbos tika rakstīts par progresīvās sabiedriskās iekārtas cīņu ar kapitālisma paliekām. Tomēr nākotnes cilvēki, to raksturi, attiecības, garīgā pasaule, ne tikai tehnika un sadzīve tika attēloti shematiski, parasti laikabiedra acīm, kurš tādā vai citādā brīnumainā veidā bija nokļuvis attālajā laikmetā. Arī sabiedriskā iekārta tika attēlota visai shematiski.

Agrīnie padomju fantastu darbi par nākotni literārā ziņā ir tāli no pilnības. Tomēr tos caurvij optimisms un ticība cilvēces gaišajai Rītdienai. Autoru uzskati par nākotnes sabiedrību, tās dzīvi lielā mērā bija naivi, kas ir pilnīgi saprotams. Laiks, kad tie tapa, bija laiks, kad tapa arī pati pasaulē pirmā Padomju valsts, tikko bija beidzies pilsoņu karš, bija jātiek galā ar sabrukumu, tikko bija sākts sociālisma celtniecība. Šos darbus var uzskatīt par pēckara sociālās fantastikas priekštečiem.

Divdesmito un trīsdesmito gadu fantastikā izveidojās tie galvenie virzieni, kas savu tālāko attīstību ieguva pēckara gados. Ja sākumā fantasti savu darbu notikumus biežāk izvērsa ārzemēs un viņu daiļrade lielā mērā bija pakaļdarinājums, tad pakāpeniski viņi sāka radīt darbus, kas bija veltīti nākamajiem padomju zinātnes sasniegumiem un tika būvēti uz padomju materiāla. Kaut arī tāda darba forma toreiz līdz galam nebija izveidojusies, tās meklēšana jau bija sākusies.

Sākot ar zinātnieka-vientuļa, izgudrotāja-ūnikuma, attēlošanu, kurš atradās izolācijā vai antagonismā ar apkārtējo īstenību, padomju fantasti pārgāja pie kolektīva, radoša darba, zinātnisko atklājumu procesa, tādu vai citādu problēmu risinājumu rādīšanas. Parādījās pirmie darbi, kas rādīja nākotnes grandiozās būves. Kapitālistiskā dzīvesveida un kārtības atmaskošana tika turpināta pēckara romānos un pamfletos.

Jau sākotnējā periodā izteikti izcēlās mūsu fantastikas raksturīgākā īpatnība – tās patiesais humānisms.

Padomju fantastu darbi rādīja zinātnes un tehnikas nākotni, kas kalpo cilvēkiem un nav iznīcinošu karu ieroči. Neviens padomju rakstnieks neuzstājās kā vardarbības, cilvēknīšanas sprediķotājs, nesauca uz agresiju un kariem. Mūsu fantastikai vienmēr bija svešs pesimisms, neticība cilvēka saprāta spēkiem, cilvēces progresam.

Tiklīdz beidzās Lielais Tēvijas karš un valsts atgriezās pie mierīgas celtniecības, atjaunojās arī zinātniskās fantastikas attīstība. Karš izsauca jaunu zinātnes un tehnikas nozaru rašanos, tādus kā radiolokācija, reaktīvā aviācija, raķešu būve, atomenerģētika. Iezīmējās to izmantošanas perspektīviem radošiem mērķiem. Jaunas iespējas atklājās arī dabas pārveidošanai, kas nevarēja neatsaukties uz iespaidu, kas tika atstāts uz rakstnieku-fantastu daiļradi.

[Kā jau viss sociālisms, cik skaistas nākotnes ainas tas arī neattēlotu, arī fantastika balstījās uz skaista un mīļa pieņēmuma, ka ar dabu var darīt visu, ko vien vēlas – bez jebkādām sekām. Netika ņemta vērā arī cilvēka daba, jo sociālisms par aksiomu pieņēma šādu uzstādījumu par interešu prioritāti: pirmkārt, valsts un sabiedrības intereses, pēc tam, tava kolektīva intereses, kā nākošās, tavu radu un draugu, ģimenes intereses, beigās tikai tavas paša intereses. Nav jāsaka, ka dzīvē vairums gadījumos ir tieši otrādi. Ir cilvēki, kuriem viņu darbs un valsts intereses ir svarīgākas par paša un savas ģimenes interesēm, taču, lai kā tas arī negribētos, vairākumu viņi nesastāda, tāpēc arī izgāzās sociālisma un vienlīdzības ideja, kaut arī tā bija skaista, diemžēl – sasniedzama tikai ar diktatūru. Tas nemazina labāko padomju fantastikas rakstnieku darbu pievilcību, cilvēcības tajos patiešām netrūkst. – t.p.]

Izmainījusies politiskā situācija, Padomju Savienības iziešana starptautiskā arēnā kā varenam miera faktoram, sociālistiskās nometnes izveidošanās [Skumjš joks, ka Austrumeiropa arī tagad nokļuvusi nometnē... – t.p.], vēlāk ideoloģiskās cīņas saasināšanās starp divām nometnēm nevarēja neatspoguļoties padomju fantastikā.

Tāpēc jau pirmajos pēckara gados paplašinās zinātniski-fantastisko tematiskais diapazons. Joprojām, taču bagātinājusies ar jauniem materiāliem, attīstās kosmiskā fantastika, parādās darbi, kas skar atomenerģētikas nākotni, īpaši plāsi tiek izstrādāta dabas pārveidošanas tēma.

Tajā pašā laikā fantasti atspoguļo daudzas citas problēmas, kas tajā laikā tikai radās zinātnieku laboratorijās un gaidīja ieviešanu praksē. Jūras ģeoloģija, mākslīgie materiāli, sintētiskā pārtika, pusvadītāju tehnika, tādi ir līdzīgu tēmu piemēri. [Mākslīgi priekšplānā izvirzītā „tuvās nākotnes” fantastika. Tāds bija partijas uzstādījums – t.p.]

Šim periodam raksturīgs fantastikas attīstībā bija, nevis skats uz tālo Rītdienu, bet tieši otrādi, zinātnes un tehnikas tuvākās nākotnes parādīšana, mēģinājums parādīt atsevišķo, nevis dot apkopojošu ainu. Dzīvu cilvēku tēlu trūkums padarīja fantastiku nabadzīgāku, sašaurināja tās rāmjus un ierobežoja sapņu literatūras iespējas pat salīdzinājumā ar pirmskara periodu. Tikai atsevišķi darbi runāja par tālā mērķa problēmām un iezīmēja vairāk vai mazāk plašu ainu, tas attiecās vispirms uz fantastiku par dabas pārveidošanu.

Attīstās izzinošā, pasaku, aprakstu fantastika. Atkal parādās piedzīvojumu darbi ar fantastisku zemtekstu, darbi-hipotēzes, pamfleti un romāni-brīdinājumi, romantiskā fantastika ar satikšanos ar neparasto, par apbrīnojamiem atklājumiem, fantāzijām par Zemes pagātni, par dzīvi uz citām planētām.

Pēckara fantastikā parādās jaunas tendences. Daži fantasti cenšas attēlos zinātniskos meklējumus kā kolektīva lietu un seko atklājuma vēsturei – no ieceres līdz realizācijai. Bieži tieši tas arī kalpo viņiem par sižeta pamatu.

Izgudrojuma likteni viņi attēlo ne tikai kā vienas grupas veikumu. Dažos darbos tiek rādīta idejas pārmantojamība: lieta, ko sāk viens zinātnieks, tiek turpināta ar cita pūlēm, kurš to arī pabeidz. Tas, kas pirmskara literatūrā tikai iezīmējās, pēckara literatūrā sāk parādīties arvien redzamāk.

Zinātnieku sadraudzība, izgudrojuma izstrāde no sākuma līdz plašam, praktiskam pielietojumam, jau bija sastopama Ciolkovska garstāstā „Ārpus Zemes”. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, katrs, to piemērojot savai problēmai, tā raksta jau daudzi fantasti.

Virkne tēmu, ko skāra pirmskara fantastika, parādās atkal, taču savādākā veidā, ņemot vērā zinātnē un tehnikā notikušās pārmaiņas, un citu vidi. Jaunu enerģijas veidu meklēšana, mūsu planētas pagātne, ceļojumi Zemes dzīlēs, lidojumi kosmosā, Arktikas apsildīšana – to visu mēs atradīsim darbos, kas iznākuši pēc 1945. gada.

Tā laika fantasti tikai nedaudz apsteidza īstenību un pat pēc literārās formas nereti pietuvojās tajos laikos izplatītajam „ražošanas romānam”. Nākotnes tēma plašākā šī vārda nozīmē netika skarta, tāpat arī netika skartas problēmas, kas saistītas ar zinātniski-tehniskā progresa tālākām perspektīvām. Daudz, par ko rakstīja fantastika, drīz realizējās, taču tās nebija tās drosmīgās vīzijas, ar ko atšķīrās agrīnā padomju fantastika, piemēram, Ciolkovska darbi. [Autors it kā vaino fantastus, taču neuzdrošinās pateikt, ka tā laika fantastikai spārnus apgrieza komunisti – t.p.]

Neskaitot „ražošanas” romānus, tā laika fantastikā var sastapt arī piedzīvojumu jeb detektīvromānus ar fantastisku pieņēmumu. Taču vienā no pirmajām vietām izvirzās satīriskā fantastika un satīriskais pamflets. „Aukstā kara” apstākļi, cīņa par mieru rod atainojumu literatūrā, kas it kā tieši nav saistīta ar tagadni.

Pirmajos pēckara gados strādā vesela rinda rakstnieku-fantastu, kuru daiļrade bija adresēta vispirms bērniem un jaunatnei. To vidū – A. Kazancevs, G. Adamovs, N. Tomans, L. Platovs, S. Beļajevs, A. palejs (kurš sāk rakstīt zinātniski-fantastiskus darbus vēl pirms kara), V. Ņemcovs, V. Saparins, V. Ohotņikovs, G. Gurevičš, G. Tuškans uc.

Nobeigums sekos.