Pusgadsimta laikā mūsu valstī tika izdoti daudzi fantastikas stāsti, garstāsti un romāni. Lai pārskaitītu tos visus, būtu vajadzīgas desmitiem lapaspušu, bet paši darbi aizņemtu ne vienu vien grāmatplauktu rindu.

Iepazīsimies ar mūsdienu padomju fantastisko literatūru bērniem un jaunatnei. [Tā laika uzskats Padomijā, ka fantastika ir bērnu un jauniešu literatūra – t.p.] „Fantāzijas zeme” tagad ir kļuvusi tik plaša, ka mēs nevarēsim apiet to visu, taču pamēģināsim apskatīt tās galvenās vērtības. Izvēlēsimies interesantākos un nozīmīgākos sacerējumus, paskatīsimies, kādas problēmas saistīja fantastus agrāk un kādas uztrauc pašlaik.

Krievu fantastikas vēsture sākās vēl XIX gadsimtā. 1840. gadā rakstnieks un sabiedriskais darbinieks V. F. Odojevskis saraksta romānu – tehnisku utopiju „4338. gads. Pēterburgas vēstules”. Romānā tiek stāstīts par pārveidoti Krieviju, par nākotnes pilsētu, kas radusies saplūstot kopā Maskavai ar Pēterburgu.

Romānā tiek radīta virkne nākošo zinātnes un tehnikas sasniegumu: gigantiskas transporta maģistrāles, elektroauto, dirižabļi, sintētiskie audumi un barība, fotogrāfija un telefons, kosmiskie lidojumi. Izrakti tuneļi zem Himalajiem, zem jūru un okeānu dibeniem, pa kuriem kursē elektriskie vilcieni. Milzīgus laukumus aizņem sējumi. Radītas planetāra mēroga mākslīgā klimata iekārtas – karsto gaisu pie ekvatora pa caurulēm novada uz visu pilsētu siltumkrātuvēm. Tas nonāk mājās, oranžerejās, kā arī padara maigāku Ziemeļu puslodes klimatu. Ar auksto gaisu atkal atvēsina pilsētas dienvidos. Kamčatkas vulkānus izmanto, lai apsildītu Sibīriju...

Odojevskis veica savam laikam un Krievijā pirmo mēģinājumu uzzīmēt rītdienas zinātnes un tehnikas iekarojumu ainu.

[Krievu fantastika īstenībā sākusies XVIII gadsimta vidū, kad izdod desmitiem izglītojošu utopiju, kas tapušas franču Apgaismības laiku literātu ietekmē. Piemēram, Mihaila Heraskova „Numa jeb Plaukstošā Roma”. Taču raksta „Izglītojošā utopija” autors V. A. Revičs par krievu fantastikas sākumu gribētu uzskatīt Fjodora Dmitrijeva-Mamonova darbu „Muižnieks-Filozofs. Alegorija” (1769).

Citi pētījumi par pirmo fantastisko romānu Krievijā, konkrēti G. Ahmedovas (Azerbaidžāna) raksts uzskata, ka 1836. gadā Krievijā izdotais Aleksandra Veltmana romāns „Kalimerosa avoti” ir nozīmīgs notikums, ne tikai dotajā valstī, bet arī visā pasaulē. Minētajā darbā autors cenšas noskaidrot tādu personu kā Aristotelis, Maķedonijas Aleksandrs un citu varenību. Romāna galvenais personāžs ir ceļotājs, kurš slepeni iekļūst Delfu pilsētā un nolaupa Pītiju, kas prot pareģot nākotni un nogādā to Maķedonijas imperatora nometnē. Apdāvinātā sieviete atklāj visu Aleksandra ienaidnieku noslēpumus un veicina viņa vieglās uzvaras, ziņojot valdniekam par pretinieka plāniem. Vēlāk ceļinieks, pateicoties savām pārdabiskajām spējām, atgriežas XIX gadsimtā. Tad redz no kurienes aug kājas mūsdienu romāniem par „nokļuvējiem”! – t.p.]

Līdz pat mūsu dienām plaši pazīstams ir N. G. Černiševska romāns „Ko darīt?”, kas pirmo reizi publicēts 1863. gadā. "Ceturtajā Veras Pavlovnas sapnī” tika attēlota brīvu cilvēku, kuri sasnieguši zinātniski-tehniskā progresa virsotnes, pārveidojot savas valsts – Krievijas dabu, laimīgā dzīve.

1892. gadā iznāk N. Šelonska fantastiskais romāns „Nākotnes pasaulē”. Arī tajā ir paredzēti vairāki mūsdienu zinātnes un tehnikas panākumi, piemēram, mākslīgie materiāli, elementu pārvēršana un citi. Daudzas lietas, par ko fantazē autors, vēl gaida savu ieviešanu dzīvē – superizturīgs metāls un sintētiskā barība, domu pārraide un dzīves pagarināšana, anabioze un antigravitācija.

Pat šie nedaudzie piemēri rāda, ka pagātnes fantastu darbos var sastapt interesantus mēģinājumus attēlot Rītdienas pasauli, kaut arī gandrīz viņi visi raksta pārsvarā par šīs pasaules zinātni un tehniku.

XIX gadsimta beigās krievu fantastika pievēršas lielām problēmām, kas tālāk iegūs milzīgu nozīmi cilvēces dzīvē.

1893. gadā žurnāla „Vokrug sveta” abonenti tā pielikumā iegūst Konstantīna Eduardoviča Ciolkovska grāmatu „Uz Mēness”. Tā bija pirmā reize, kad zinātnieks uzstājas kā rakstnieks-fantasts. 1895. gadā iznāk viņa aprakstu krājums „Sapņi par Zemi un debesīm”. No tā laika garstāsts ir daudzas reizes izdots no jauna – līdz pat mūsu dienām.

Pagājušā gadsimta beigās [raksts ir sarakstīts pirms 50 gadiem – t.p.] pati doma par starpplanētu lidojumiem simtprocentīgi piederēja fantastikai. Ciolkovskis nevarēja uzrakstīt to, kā patiešām notiktu lidojums uz Mēnesi. Pat Žila Verna varoņi nenokļuva uz sidrabotās lodes, kaut arī aplidoja tai apkārt. Ciolkovska varonis uz Mēness pasaules ieradās visvienkāršākā veidā: viņš tur tika aiznests sapnī.    

Pārsteidzošā Mēness pasaule no garstāsta lapaspusēm atklājas mūsu acu priekšā. Ko ieraudzītu cilvēks, kurš atrastos dīvainajā pasaulē, kur blakus atrodas koša gaisma un asas, melnas ēnas, kur nav gaisa, kur smaguma spēks ir sešas reizes mazāks, nekā uz zemes, kur barga, divas nedēļas gara nakts nomainās ar karstu divas nedēļas garu dienu? 

Vēl pārsteidzošāku ceļojumu veic „Sapņu par Zemi un debesīm” varonis. No „jokaiņa”, kurš pabijis asteroīdu joslā, stāstiem lasītājs uzzina par „ētera” iemītniekiem – būtnēm, kas ilgas evolūcijas rezultātā ir piemērojušās dzīvot tukšumā, līdzīgi kā augi barojoties no saules gaismas... Ciolkovska fantāzija aiznes lasītāju uz tiem laikiem, kad cilvēku pēcteči apdzīvos visu Saules sistēmu un tā kļūs viņiem par tādām pašām mājām kā tagad Zeme.

Tie bija sapņi zinātniekam, kurš meklēja ceļu uz kosmosu. Fantāziju viņš uzskatīja par zinātniskās daiļrades sākumu. „Sākumā arkls: doma, fantāzija, pasaka. Pēc tiem soļo zinātniskais aprēķins...” Un no pasakas, izdomas Ciolkovskis gāja līdz zinātniskai fantastikai.

Nākamajā garstāsta, „Ārpus Zemes”, varoņi atstāj Zemi raķešu kuģī. Radot kosmonautikas teoriju, zinātnieks tajā pašā laikā centās uzskatāmi iedomāties, kā notiks izlidošana no atmosfēras, kā notiks ceļojums uz kuģa-pavadoņa, kā sāks apgūt saulei tuvāko telpu.

Garstāsts tika iesākts 1896. gadā, tā nodaļa tika publicētas žurnālā „Priroda i ļuģi” 1918. gadā, bet atsevišķs izdevums iznāca Kalugā pēc diviem gadiem. Tā kļuva par bibliogrāfisku retumu, grāmata, par ko Jurijs Gagarins pēc pirmā kuģa „Vostok” piezemēšanās teica: „...Tagad, atgriežoties no lidojuma apkārt Zemei, es vienkārši esmu pārsteigts, cik pareizi mūsu lieliskais zinātnieks varēja paredzēt visu to, ko nupat man vajadzēja sastapt, ko izmēģināt uz sevis. Daudzi, ļoti daudzi viņa spriedumi izrādījās absolūti pareizi”.

Pēc pirmā pavadoņa palaišanas Ciolkovska kosmiskā fantastika ieguva plašu popularitāti. Vairākas reizes tika izdots arī garstāsts „Ārpus Zemes” – īstas zinātniski-fantastiskās literatūras par kosmiskajiem lidojumiem priekštecis.

Ciolkovskis attēlo raķetes, kas uzvarējusi Zemes pievilkšanās spēku un sākumā lido apkārt Zemei, pārdzīvojumus. Viņi redz mūsu planētu no „ārpuses”, sajūt bezsvara stāvokli, skafandros iziet atklātā kosmosā. Pēc tam viņi apmeklē Mēnesi – jau vairs ne sapnī! Mazā raķešmobīlī viņi ceļo pa Mēness kalniem un ielejām. Bet pēc tam raķeškuģis pārvēršas mazā planētiņā ar savu atmosfēru, ko attīra augi. Oranžerija dod raķetes iemītniekiem arī barību. Pakāpeniski apkārt Zemei tiek radīti veseli kosmiskie ciemati...

Lai mūs nemulsina Ciolkovska izvēlētie varoņu vārdi – Galilejs, Ņūtons, Laplass, Franklins uc. Šis dažādu tautību zinātnieku kolektīvs kalpo par sava veida simbolu kosmonautu starptautiskajai sadarbībai.

Ciolkovskis-fantasts vispirms gribēja uzskatāmāk parādīt nākamo aizatmosfēras lidojumu apstākļus, iezīmēt perspektīvas, ko cilvēcei atklās Visuma raķete-kuģis. Starpplanētu plašumu un kosmosa galvenās bagātības – Saules enerģijas – apgūšanu viņš uzskatīja par svarīgāko kosmonautikas mērķi. Tāpēc viņa fantastika arī stāsta par to, kādus augļus cilvēki iegūs, kad spēs izkļūt no savas planētas robežām.

Fantastikas vēsturē Ciolkovska daiļrade aizņem īpašu vietu. Bija arī citi zinātnieki, kas popularizēja zinātni ar daiļliteratūras palīdzību. Taču viņš pirmais ieveda lasītāju savā radošajā laboratorijā, parādot, kā sapnis var kļūt par īstenību. [Tomēr jāsaka, ka no literārā viedokļa viņš kā rakstnieks ir vājš – t.p.]

„Šie domu eksperimenti sagatavoja autora iztēli tiem neparastajiem apstākļiem, ar kādiem nāksies saskarties nākamajam zvaigžņu kuģotājam. Tie palīdzēja lasītājam saprast, kādi būs starpplanētu ceļojuma apstākļi. „Sapņi” bija nākamā „Pasaules telpas pētījumu” autora prāta treniņš, iztēles izmēģinājuma lidojumi, spārnu izplešana nebijušam, tālam ceļojumam”, - par Ciolkovski-fantastu, „Sapņu par Zemi un debesīm” autoru rakstīja J. I. Perelmans. Savukārt garstāsts „Ārpus Zemes”, Perelmans uzsvēra, bija pirmais fantastiskais darbs par ceļojumu raķešu kuģī pasaules telpā, kas bija sarakstīts ar perfektu, zinātnisku ticamību.

1902. gadā iznāk A. Rodniha fantastiskais romāns „Pašritošs pazemes dzelzceļš starp S.-Pēterburgu un Maskavu”. Te tika stāstīts par projektu tunelim, kas savienotu abas pilsētas, tieši pa Zemeslodes hordu. Vilcieni pa to varētu kustēties paši no sevis smaguma spēka un inerces iespaidā.

Mazāk, kā stundas laikā tie varētu pieveikt sešus simtus kilometru.

A. Bogdanova fantastiskajos romānos „Sarkanā zvaigzne” (1908) un „Inženieris Menni” (1913) kopā ir savīti notikumi, kas risinās uz Zemes un uz Marsa. Marsieši apmeklē Zemi, uz kuras briest revolūcija, bet krievu revolucionārs lido kopā ar viņiem uz Marsu un sastop tur jau stabilu komunistisko sabiedrību.

A. Bogdanovs paredz tādas drosmīgas tehniskās idejas, kā, piemēram, atomenerģijas izmantošanu raķešu dzinējos un iespēju pārvaldīt smaguma spēku. Kopumā šī diloģija aizņem nozīmīgu vietu krievu fantastikas vēsturē.

Fantastikai pievēršas arī A. I. Kuprins, kurš sarakstījis garstāstu „Šķidrā saule” (1913). Viņš ir viens no pirmajiem krievu rakstniekiem, kurš rosina jautājumu par atklājuma likteni un zinātnieka atbildību. Stāsta varonis atklāj paņēmienu, kā koncentrēt saules staru enerģiju, iegūstot „šķidro sauli”, un sapņo izmantot savu atklājumu, lai mainītu klimatu uz Zemes. Taču mēģinājums ir nesekmīgs un varonis iet bojā sprādziena rezultātā. Zinātnieks viens pats nespēja kļūt par cilvēces labdari.

Neskaitot minēto, A. Kuprins ir sarakstījis arī stāstu „Tosts” (1906). Te aprakstīta Jaunā, 2906. gada sagaidīšana uz Ziemeļpola. „Elektrozemes-magnētu asociācijai” ir izdevies izmantot Zemes magnētisko spēku, kas darbina mašīnas fabrikās un rūpnīcās, laukos, transportā, apgaismo visas ielas un mājas, apsildot tās. Uz Ziemeļpola, kur kādreiz bija polārā nakts, „pateicoties īpašu kondensatoru darbībai, koša saules gaisma lija uz zaļajiem augiem, uz galdiem, uz tūkstošiem dzīrotāju sejām, uz slaidajā kolonnām, kas saturēja griestus, uz brīnišķīgajām gleznām, uz statujām starp logiem”. Jaunās ēras ļaudis saka tostu par godu tiem, kas upurējuši sevi, lai uzbūvētu šo brīvo pasauli...

Kaut arī nedaudzie, krievu pirmsrevolūcijas fantastikas sacerējumi ir interesanti ar savām progresīvajām idejām un drosmīgiem tehniskiem pareģojumiem. Bez Ciolkovska, piemēram, par lidojumiem kosmosā rakstīja B. Krasnogorskis un D. Svjatskis. Romānos „Ētera okeāna salas” un „Pa ētera viļņiem” (1913-1914) viņi apraksta lidojumu kosmiskajā kuģī ar saules spoguli, kas palīdz izmantot gaismas spiediena enerģiju. Līdzīga ideja ar nosaukumu „saules buras”” tagad jau ir sastopama tehnikas žurnālu lapaspusēs. Inženieris-elektriķis V. Čikoļevs raksta „Vēl ne realitāte, bet vairs ne pasaka”, kas publicēts žurnālā „Eļektričestvo”1895. gadā. Tā ir fantāzija par „elektrības laikmetu” Krievijā.

Fantastikai nodevas deva arī pazīstamais fizikas, matemātikas un astronomijas popularizators J. I. Perelmans. Viņš saraksta papildus nodaļu Ž. Verna romānam „No lielgabala uz Mēnesi”.

Kā zināms, Žils Verns pieļāva kļūdu, uzskatot, ka bezsvara stāvoklis iestājas tikai tur, kur līdzsvarojas Zemes un Mēness pievilkšanās spēks. Tāpēc viņa varoņi neizjūt neērtības, kas saistītas ar svara zaudēšanu.

Kas notiktu īstenībā? Kā, piemēram, brokastotu Žila Verna varoņi, ja, protams, viņi paliktu dzīvi pēc šāviena?

„Brokastis bezsvara virtuvē” – tā J. Perelmans nosauca savu sarakstīto un žurnālā „Priroda i ļuģi” 1914. gadā publicēto nodaļu.

Mišels Ardāns pamanās, pateicoties savu draugu-zinātnieku padomiem, iztaisīt brokastis. Taču viņam nākas ļoti nopūlēties... Šī nodaļa tika iekļauta plaši pazīstamajā J. Perelmana „Izklaidējošajā fizikā”.

1917. gadā parādās N. Komarova fantastiskā romāna „Aukstā pilsēta” žurnāla variants, kas vēlāk tiek izdots atsevišķos izdevumos. Pamatā ir pieņēmums, ka cilvēce uzzina par temperatūras celšanos uz Zemes, autors attēlo „auksto pilsētu”, kur mākslīgi tiek uzturēti normāli dzīves apstākļi. Taču tāpēc, ka romānā tiek skartas daudzas citas zinātniski-tehniskas problēmas un sadzīves detaļas, to var pieskaitīt plaša profila darbiem par nākotni.

Uzreiz pēc revolūcijas sāk parādīties pirmie zinātniski-fantastiski darbi, kur autori cenšas parādīt, kādas perspektīvas gaida brīvo cilvēci. Tas attiecas arī uz kosmosa iekarošanu, planētas pārveidošanu un dzīves izmaiņām tuvākos un arī tālākos laikos. Jaunā fantastika turpina tradīcijas, kas iedibinātas jau sen: tā rāda, kā tiek realizētas drosmīgas zinātniski-tehniskas idejas un mēģina iezīmēt plašu nākotnes ainu. Tās mērķis ir arī propagandēt zināšanas, līdzīgi tam, kā to darīja, piemēram, Ciolkovskis.

Periodā, kad sākas karā sagrautās saimniecības atjaunošana, kad zinību apgūšana, jaunas zinātniski-tehniskās inteliģences radīšana, jaunatnes iesaistīšana zinātnē kļūst par vienu no valsts svarīgākajiem uzdevumiem, pieaug arī izzinošās fantastikas loma. Viens no tās aizsācējiem, Aleksandrs Romanovičs Beļajevs tolaik atzīmēja, ka rosināt cilvēku uz patstāvīgu darbu – ir pats labākais un svarīgākais, ko var izdarīt zinātniski-fantastiskie darbi.

Tajā pašā laikā sāk parādīties arī sociālās utopijas, kas jaunos apstākļos turpina krievu utopiskā romāna tradīcijas. Ar laiku tie piepildās ar arvien konkrētāku un daudzveidīgu zinātniski-tehnisko saturu un attēlo izvērstas dzīves ainas nākotnē. Neskatoties uz šādu ainu fragmentārumu un shematismu, tajā neesošajiem rītdienas cilvēku paraugiem, uz to ekskursiju veida aprakstiem, uz vienkāršotu sociālo problēmu sapratni, tie tomēr izsacīja vēlēšanos attēlot ideālu sabiedrību kā revolūcijas augstāko mērķi.

[Laikam te jāatceras arī Marietas Šaginjanas garstāstu sērija „Mess Mend” (1923-1925), „Jeņķi Petrogradā” (1924-1925), kas publicēta ar pseidonīmu Džims Dolārs. Pārstrādāta 1956. gadā. Fantastikai nepieskaita, taču, pēc manām domām, šo fantasmagoriju fantastikai tomēr varētu pieskaitīt. Vēl viens iemesls, kāpēc rakstā viņa nav pieminēta, ir tas, ka te stāstīts par krievu fantastiku (kaut arī nosaukumā tas nav minēts), bet rakstniece ir armēniete.

Saprotamu iemeslu dēļ nav minēts arī Mihails Bulgakovs: „Liktenīgās olas”, „Suņa sirds”, „Meistars un Margarita”. Tajos laikos vārds „fantastika” bija sinonīms salikumam „ZF”. „Meistars” te neiederētos, bet pārējie darbi gan...

1929. gadā fantastisku romānu „Gorilloīdu sala” saraksta Boriss Turovs (īstajā uzvārdā – Fortunatovs).

Par pirmo ukraiņu rakstnieku-fantastu uzskata Vladimiru Viņņčenko, kurš 1921-1924. gadā saraksta utopisku romānu „Saules mašīna”. Jurijs Smoličs no 1928. gada sāk rakstīt ciklu „Brīnišķīgās katastrofas”. Viens no pirmajiem ukraiņu rakstniekiem-fantastiem ir Vladimirs Vladko, kura pirmais garstāsts „Roboti nāk” izdots 1929. gadā, bet pirmais romāns „Skitu pēcteči” – 1939. gadā. Par romānu reizēm sauc arī garstāstu „Visuma argonauti” (1935-1955). 1959. gadā savu pirmo romānu kosmiskās operas stilā „Titānu ceļi” saraksta īpatnējais ukraiņu rakstnieks Oļesjs (Aleksandrs) Berdņiks.

Poļu izcelsmes krievu rakstnieks Fadejs (Tadeušs) Bulgarins, kurš dzimis 1789. gadā tagadējās Baltkrievijas teritorijā, savu pirmo darbu fantastikā „Ticami neticamie stāsti jeb Ceļojumi pa pasauli XXIX gadsimtā” saraksta 1824. gadā. Pašu baltkrievu fantastikas pirmsākumi rodami rakstnieka Jankas Maura (īstajā vārdā Ivana Fjodorova) darbos jau pirms kara. Noteiktāk tie parādās garstāstā „Profesora Ciļakovska fantmobilis” (1955). Vēlāk fantastiku raksta Mikola Gamolka (Nikolajs Gomolko) – romāns „Sestais okeāns” aukstā kara garā. 1960. gados savus darbus raksta arī Vladimirs Šitiks (60.-70. gadu galvenā figūra baltkrievu fantastikā). Pirmais ZF darbs – garstāsts „Pēdējā orbīta” (1962).

Aleksandrs Abašeli (īstajā vārdā Isaki Čočija) 1932. gadā saraksta pirmo fantastisko darbu Gruzijas literatūrā – romānu „Sieviete spogulī” par pirmo kontaktu ar Marsa civilizāciju.

Abhāzu dzejnieks Vladimirs Ankvabs saraksta romānu dzejā „Abriskils” (1959-1962), kur pārstāsta mītu par nacionālo „Prometeju”, izmantojot ZF elementus (radot planētas Agachas tēlu, tās iedzīvotāji ir iznīcinājuši, ne tikai savu, bet arī kaimiņu planētu).

Osetīnu fantastiku pārstāv Ivans Cacuļins ar romānu „Atomcietoksnis” (1957) un vēlāk – Konstantīns Farņijevs ar diviem garstāstiem: „Uzspridzinātie horizonti” (1978) un „Aizmirstā cilts” (1982).

Armēņa Petronija Gaja Amatuni darbi top pēc 2. pasaules kara (piemēram, triloģija „Gajana”). Par pirmo armēņu fantastu uzskata Ašotu Šaibonu, arī viņa pirmais ZF romāns iznāk 1950. gados (var minēt ciklu „Tumsas uzvarētāji”). 1950.-60. gados fantastikā aktīvi darbojas Karens Simoņans. Pirmais darbs „Marsieši” (1957).

Par pirmo azerbaidžāņu fantastu uzskata Eminu Mahmudovu, kurš izdevis vairākus ZF stāstu krājumus („Polārblāzma Mugani”; 1954. un citi), bet 1957. gadā ķeras pie romāna „Kosmiskais kuģis”, turpinājums „Venēras debesis ugunīs” izdots 1960. gadā. Viņam seko citi rakstnieki: Namiks Abdulajevs un Ibrahims Huseinovs. Azerbaidžānā dzimis arī armēņu izcelsmes krievu rakstnieks Georgijs Šahnazarovs (pseidonīmā saīsina uzvārdu – Šahs). Pirmie fantastikas darbi 1972. gadā – garstāsts „O, marsieši!”, 1984. gadā – vienīgais romāns „Uz pasaules nav stāsta bēdīgāka”.

1930. gados Dagestānā dzīvojis tagad pilnīgi aizmirsts krievu rakstnieks-fantasts Vsevolods Vaļusinskis, ko sauca arī par „Ziemeļu Žilu Vernu”, darbi: ZF romāni „Pieci nemirstīgie” (1928) un „Lielā zeme” (1931), tā ir tipiska 20. gadu „revolucionārā” fantastika. Romāna „Zelta meteors” rokraksts tika pazaudēts...

Fantastika kā pārdomas par dzīvi nākotnē, ir manāmas tatāru rakstnieka Fatiha Amirhana 20. gadsimta sākumā sarakstītajos darbos. 1945. gadā Adels Kutujs publicē ZF darbu „Rustema piedzīvojumi”. Tatāru literatūras klasiķis Atilla Rasihs (Rasulevs) 1948. gadā publicē garstāstu „Laimes graudi”, kur ir arī fantastikas elements – izgudrota labība, ko neskar nekādas slimības. 1950. gadu otrajā pusē viņam iznāk vēl daži fantastikas darbi. Tatāru fantastiku vēlāk pārstāv Adlers Timergalins: krājumi „Uz tālās planētas” (1967) un „Mūžīgās atmiņas” (1969).

Baškīru rakstnieks Fagims Lukmanovs saraksta pēc atsauksmēm – vāju – ZF garstāstu „Pazemes slēpņa gūstekņi” (1971). Mūsu dienās fantastiku raksta: Suleimans Latipovs, Fanida Ishakova, Nails Gaitbajevs un Farzana Akbulatova. Pievolgas tautu literatūrā jūtama vietējās mitoloģijas klātbūtne, kas raksturīga tautām, kas ar rakstniecību sākušas nodarboties ne tik sen. Čuvašu rakstnieks Georgijs Krasnovs 1967. gadā izdod zinātniski-fantastisku garo un īso stāstu krājumu „Tālās balsis”.

Urālu fantastikas pirmsākumi meklējami Novgorodā, kur 1901. gadā iznāk Porfīrija Infantjeva romāns „Uz citas planētas”. Pirmais autors, kurš pilnībā velta sevi fantastikai, ir Ivans Rjapasovs, kurš izmanto pseidonīmus: I. de-Roks, I. Roks, Kazbekovs... Viņa fantastiskie un piedzīvojumu stāsti parādās dažādos tā laika žurnālos. 1912. gadā viņš sāk rakstīt lielu ZF romānu „Nezināmā pilsēta”, kas 1914. gadā iznāk ar nosaukumu „Pasaules negaiss. Jaunatnes fantāzija” ("Гроза мира. Фантазия для юношества"). Galvenie varoņi dodas ekspedīcijā uz Turkestānu, taču ceļš viņus aizved līdz Tibetai, kur slepenā bāzē ģeniālais zinātnieks Bloms izstrādā „absolūto ieroci”, kas padarītu karus neiespējamus. Varoņus saņem gūstā, taču viņiem izdodas bēgt. Romāns sarakstīts Žila Verna stilā, autors saraksta turpinājumu „Bloma mantojums”, taču sākas karš, izdevniecība bankrotē un rokraksts pazūd. Vēl viens tā laika fantasts ir Pāvels Bļinovskis, kurš 20. gadsimta sākumā avīzē „Uraļskaja žizņ” publicē dažādas „fantāzijas un pasakas”. Īpaši regulāri no 1902. gada. Viņš izmanto daudzus pseidonīmus vai vienkārši – iniciāļus. Sevišķi bieži parakstoties kā „Misters Bums”. Mūsu dienās fantastiku regulāri publicē žurnāls „Uraļskij sļedopit”.

Sibīrijas fantastika sevišķi attīstās 1960-1970. gados, kad publicējas ļoti daudzi autori. Ilgu laiku par pirmo, padomju fantastu uzskata Vivianu Itinu, kurš 1922. gadā publicē garstāstu „Gonguri valsts”, otrs nosaukums – „Riela atklājums”. Viens no vecākajiem Sibīrijas rakstniekiem-fantastiem ir Nikolajs Šagurins, kura stāstu krājumi sāk iznākt tūlīt pēc 2. pasaules kara. Pirmais stāsts sarakstīts 1930. gadā. Autors dzīvojis Krimā, Kazahstānā. Šagurins raksta arī garstāstus, piemēram, „Rubīna zvaigzne” (1954). Viens no pēdējiem darbiem – „Piemineklis Aelitai” (1983) no vairāku autoru cikla „Brīvs turpinājums „Aelitai”.

Fantastiskas notis ieskanas arī daudzu austrumu mazo tautu rakstnieku daiļradē. Iespējams tāpēc, ka tautās vēl ir dzīvi senie mīti un nostāsti. Taču fantastikai pa īstam viņi pievēršas jau tuvāk mūsu laikiem. Piemēram, mums zināmākā čukču rakstnieka Jurija Ritheu vectēvs bija šamanis. Viņš savos darbos iekļauj tautas leģendas. Par fantastiskiem var nosaukt viņa romānu „Starpkontinentālais tilts (Leģenda par nākotni)” (1989) un garstāstu „Mēness suns” (2004).

Tāds ir arī pirmais, profesionālais mansu rakstnieks Juvans Šestalovs. Jukagirs Nikolajs Kurilovs (Mikalajs Kurileu; pseidonīms – Okats Bejs) jau tiek uzskatīts par rakstnieku-fantastu. 1980-1990. gados raksta stāstus sociālās fantastikas garā (piemēram, „Pēdējā čučuna monologs”, „Zilā planētiņa”). 1993. gadā iznāk viņa krājums „Fantastiskie stāsti”. Jakutu literatūra sākas ar tautas stāstnieku – olonhosutu stāstīto poēmu pierakstiem.

Fantastikas elementi dažu kazahu rakstnieku stāstos parādās jau 1930. gados (M. Auezovs, S. Jerubajevs, I. Džansugurovs). Pēc kara kazahu fantastikā ienāk Medeu Sapauli Sarsekejevs (Sarseke) ar garstāstu „Neparastais stars” (1959). Iespējams, ka viens no pirmajiem nopietnajiem kazahu izcelsmes fantastiem vēlākos gados ir Spartaks Ahmetovs, taču viņa daiļrades sākums attiecināms uz 1970. gadu beigām (stāsti). Garstāsti: „Dimants Šahs”, „Kandidāti” (1981).

Uzbeku fantastika rodas krievu fantastu ietekmē, jo daudzi no viņiem dzīvo Uzbekijā. Fantastiku raksta M. Mahmudovs, H. Tuhtabajevs, A. Fazilovs, A. Abidžans un citi. Vadošie ir: Hodžiakbars Šaihovs, kurš savu pirmo ZF stāstu krājumu publicē – 1972. gadā (stāsti no 1965. gada) un Tahirs Maļiks (īstajā vārdā Tohirs Habilovs) – „Piena ceļa sūtņi” (1976).

Vidusāzijas fantastiskā literatūra iesniedzas pagājušos gadsimtos ar tādu literāru formu kā dastani. Tie ir folklorā balstīti stāsti par seniem varoņiem un viņu varoņdarbiem. Raksturīga ir turkmēņa Abdulas Mjami-ogli Šabende (ap 1720-1800) sacerētā „Roze un lakstīgala”. Padomju laikā turkmēņu fantastika tikpat kā nepastāv: ne-fantasta Beki Seitakova romāns „Tīmeklis” sekotājus nerada. Par vienīgo fantastu var nosaukt R. Sabirovu ar krājumu „Apaļā pasaule” (1986).

Arī Kirgizstānā padomju laikos runāt par fantastiku kā žanru nav iespējams. Kaut arī rakstnieks Čingizs Aitmatovs izdod romānu „Un garāka par gadsimtu diena ilgst” (1980). 1978. gadā vēl pusaudze (17) Svetlana Kasimkulova izdod krājumu „Janata”, kam citas grāmatas neseko.

Arī moldāvu fantastika nav pārstāvēta diži: moldāvu valodā raksta Aleksandru Gromovs (līdzautors Tadeušs Maļinovskis) – garstāsts „Rītausmas noslēpums” (1956). Vēlāk seko paša rakstītie romāni: „Brīvdienas kosmosā” (1962), „Kuģa katastrofa uz Tlorgas” (1974) un citi darbi. Gromovs (īstajā uzvārdā – Hofmans, pēc izcelšanās ir ebrejs).

Ebreju saknes ir arī krievu rakstniekam Dāvidam Rivkinam-Daram, kurš vēlāk emigrē uz Izraēlu. Fantastiku sācis publicēt 1934-35. gados – trīs stāsti, 1941. gadā top fantastisks pamflets, bet 1960. gados izdoti divi stāstu krājumi: „Dieviete Duņa un citi neticami stāsti” (1964) un „Brīnumu grāmata jeb Vairāki maz ticami stāsti” (1968). Rīgā dzimis izraēliešu rakstnieks Georgs Mordels pēc kara izdod 4 romānus un garstāstus, un divus stāstu krājumus, tajā skaitā fantastisku garstāstu „Sonarols” (1971), bet pēc gada jau aizbrauc uz Izraēlu. Vēl viens ebreju rakstnieks ar izcelsmi Ungārijā ir Aleksejs Nagi (īstajā vārdā Akošs Nadjs) 1927-28. gadā daudzās avīzēs publicēts fantastisks romāns „Mak Kertika koncesija”, ko vēlāk izdod grāmatā ar nosaukumu „Koncesija uz Pasaules jumta” (1927). Vēl viens ebreju izcelsmes rakstnieks ir Marks Egarts (īstajā vārdā – Morduhajs Boguslavskis) ar fantastikas garstāstu „Necaurlaidības zina” (1946).

Igauņu pēckara fantastika sāk veidoties tikai 1970. gados. 1970. gadā iznāk Emes Bēkmanes antiutopija „Leijerkaste”. 1976-1978. gadā iznāk antiutopija „Sieviešu pasaule”, kuras autors ir Henns-Kārels Hellats, ko var dēvēt par pirmo pilnvērtīgo ZF romānu, kas izdots padomju laikā.

Nopietnas lietuviešu fantastikas kā žanra padomju laikos praktiski nav. Rakstnieks-fantasts ir Bangolis Balašavičs, kurš ir izdevis vairākus īso stāstu krājumus: „Aģenti un roboti” (1972), „Zemes vēsture” (1979), „Mēs neesam roboti” (1983) un „Laika upē” (1986).

Latviešu-padomju fantastika aizsākas ar dažiem stāstiņiem bērniem, bet pirmais, lielāka apjoma darbs ir Viļa Lāča pārstrādātais romāns „Ceļojums uz Kalnu pilsētu” ar jaunu nosaukumu „Ceļojums uz Norieta pilsētu” (1959), 1971. gadā iznāk Anatola Imermaņa romāns „Mortona piramīda”. – t.p.]

Atgriežamies pie raksta.

Rodas arī citi fantastiskās literatūras paveidi. Izmantojot esošo piedzīvojumu romāna formu, fantasti, vispirms jau A. Beļajevs, piepilda to ar zinātnisku saturu. No otras puses, zinātniski fantastiskais romāns iegūst pie padomju fantastiem jaunu, tikai tam raksturīgu sociālo skanējumu – vispirms jau pie A. Tolstoja un A. Beļajeva.

Padomju fantastikā iezīmējas tai raksturīgās tēmas: tādu vai citādu problēmu, hipotēžu, ideju, kas rodas zinātnē un tehnikā, popularizēšana; atklājuma liktenis un zinātnieka liktenis Padomju valstī un kapitālistiskajā pasaulē; dabas pārveidošanas grandiozo plānu realizēšana; neparasti ceļojumi, tajā skaitā, arī kosmosā. Rodas arī fantastikas žanra daudzveidība: pateicoties galvenokārt A. Beļajevam, izveidojas zinātniski-fantastiskā romāna tips, kurā zinātnes fakti spēlē galveno lomu; piedzīvojumu romāns ar fantastikas elementiem; fantastiska pasaka; zinātniski-fantastisks apraksts. Tiek radītas lugas un scenāriji. Parādās daudz zinātniski-fantastisku stāstu.

Divu sistēmu – sociālistiskās un kapitālistiskās – cīņa atrod savu atspoguļojumu arī fantastikā vēl ilgi pirms 2. pasaules kara. Tā priekšvakarā parādās militāri-utopisks romāns. Taču vēl agrāk rakstnieki fantasti dažādos aspektos cenšas parādīt vecās un jaunās pasaules sadursmi, mēģinājumus iztraucēt pasaulē pirmās sociālistiskās valsts celtniecību. Tāpēc tā laika fantastikā bieži var sastapt detektīvu-spiegu līniju, īpaši trīsdesmitajos gados. Tomēr, ne vienmēr šo darbu literārais līmenis līdzinājās to idejiskajam saturam.

Divdesmitajos gados tika izdoti daudzu darbu tulkojumi, arī to kvalitāte varēja būt labāka. Grāmatu tirgus bija pilns ar dažādu, skaitā daudzu privāto izdevniecību produkciju; tās drukāja izklaidējošu lasāmvielu maz prasīgiem lasītājiem. Tas attiecās arī uz periodiku, kur bieži parādījās ārzemju autoru pseidofantastisko avantūru darbi.

Neskatoties uz to, šajos gados iznāca arī daudz interesantu, tulkotu grāmatu. Padomju lasītājs vispirms varēja iepazīties ar pasaules fantastikas klasiķu daiļradi – Žilu Vernu, Herbertu Velsu, Edgaru Po, Artūru Konanu Doilu, Karelu Čapeku, ar labākajiem to laiku angļu, franču, vācu, zviedru un citu autoru darbiem.

Iepazīstinot ar ārzemju fantastiku, nozīmīgu lomu spēlēja žurnāli „V masterkoj prirodi”, „Vokrug sveta” (Maskavas un Ļeņingradas izdevumi), „Vsemirnij sļedopit”, „Mir prikļučeņij”.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados fantastika bija ļoti populāra. Vēlme uzzināt, ko vairāk, bija ļoti liela. Literatūra, kas vēstīja par zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām – sapņa literatūra atrada plašu lasītāju loku, īpaši bērnu un jaunatnes vidū. Valstī notika grandiozi celtniecības darbi un vēlēšanās ieskatīties nākotnē, redzēt realizētas vēl drosmīgākas ieceres, atbilda lasītāju prasītajam. Divdesmitajos gados fantastiku izdeva daudzas izdevniecības, piemēram: „Zemļa i fabrika”, „Molodaja gvardija”, Gosizdat, „Pučina”, „Priboj” un citas.

Ar 1927. gadu Ļeņingradā atjauno žurnāla „Vokrug sveta” izdošanu. Līdz 1920. gadam tas iznāk izdevniecībā „Krasnaja gazeta”, bet no 1931. – 1941. gadam izdevniecībā „Molodaja gvardija”.

No 1925. līdz 1930. gada Maskavā iznāk jauns žurnāls – „Vsemirnij sļedopit” ar pielikumu, ko arī sauc „Vokrug sveta” (no 1927. līdz 1930. gadam). 1927. gadā tiek izdota „Bibļioteka „Vsmirnogo sļedopita”. Ceļojumi. Piedzīvojumi. Zinātniskā fantastika”.

Atjauno žurnāla „Mir prikļučeņij” izdošanu, kas iznāk P. P. Soikina izdevniecībā no 1922. līdz 1930. gadam. Visos šajos žurnālos, kā arī bērniem domātajos – „Jož”, „Junij proļetarij”, „Znaņije – sila”, „Pioņer” – tiek publicēti padomju un aizrobežu rakstnieku zinātniski fantastiskie romāni, garstāsti, stāsti un apraksti.

Periodikas lapaspusēs pirmo reizi dienas gaismu ierauga tādi darbi, kā, piemēram, „Profesora Dovela galva”, „Cilvēks-amfībija”, „Gaisa pārdevējs”, „Zemūdens zemkopji”, „Zvaigzne KEC”, „Laboratorija Dubultvē” un citi A. Beļajeva stāsti, M. Zujeva-Ordiņeca „Teiksma par Jaunkitežas pilsētu”, S. Grigorjeva „Maskavas faķīri”.

Fantastikai uzmanību pievērsa pat specializētie žurnāli. Tā, žurnāls „V boj za tehniku” ievieto A. Beļajeva romānu „Zem Arktikas debesīm” un izveido pat rubriku „Transports zinātniskajā fantastikā”, kur tiek publicēti fragmenti no zinātniski-fantastiskiem darbiem.

Savu lomu nospēlē arī žurnāls „V masterskoj prirodi” (1922-1929), ko izveido un iedvesmo J. I. Perelmans. Tajā sistemātiski tiek publicēti padomju un aizrobežu fantastu darbi. Žurnālā ir plaši pārstāvēta starpplanētu ceļojumu problēma, kas ir tik tuva J. Perelmanam.

Padomju agrīnajā fantastikā nereti varēja satapt darbus, kas atgādina Rietumu avantūru romānus, kuri ir tāli no zinātnes un īstas literatūras. Plika fantazēšana, izdoma bez pamata, piedzīvojumu pārbagātība – tādas raksturīgas iezīmes ir šiem epigoņu darbiem. Tā piemēram, vienā no agrīnajiem kosmiskajiem romāniem, kas spekulē uz revolucionāro romantiku, var satapt vistrakākos izdomājumus, tādus, kā starpplanētu kuģi, kas kā enerģiju izmanto cilvēka psihisko enerģiju, ziloņiem līdzīgus selenītus, Zemes dubultniekus un tam līdzīgi. Tādu darbu mākslinieciskā vērtība bija ļoti zema, dabiski, ka tie nav atstājuši nekādas pēdas mūsu fantastikas vēsturē.

Parādās arī mākslinieciskā ziņā interesanti darbi, taču arī, kopējot ārzemju paraugus un sludinot mums svešus uzskatus par nākotni.

Tulkotajai fantastikas un piedzīvojumu fantastikas literatūras duļķainajai straumei, kā arī atklātiem epigoņiem un haltūrai bija jāliek pretī citu fantastiku. Balstoties uz reāliem zinātnes sasniegumiem, bija jārada darbi, kas audzinātu jauno paaudzi sociālisma ideju garā un stāstītu par nākotnes progresu.

Kapitālistiskās ideoloģijas atmaskošana arī fantastikā bija viens no galvenajiem uzdevumiem. Tāpēc ar interesi tika uztverti pirmo padomju fantastu darbi, ko rakstīja tādi lieli rakstnieki un zinātnieki kā K. Ciolkovskis, V. Obručevs, A. Tolstojs, S. Grigorjevs, A. Beļajevs.

Turpinājums sekos.