Termins, kas aizgājis vēsturē, pārdzīvojot dažādus tās attīstības posmus. Šoreiz vēlos pastāstīt par minēts fantastikas, tā teikt lielākajiem slavas gadiem, taču iesākumā mazs ieskats vēsturē.

Jāsaka, ka padomju fantastika faktiski sākās vēl pirms padomju varas nodibināšanās un te ir jāmin tāds autors, kā Aleksandrs Aleksandrovičs Bogdanovs (1873. gada 22. augusts [ OS 10. augusts] - 1928. gada 7. aprīlis), dzimis Aleksandrs Maļinovskis, bija krievu un vēlāk padomju ārsts , filozofs , zinātniskās fantastikas rakstnieks un boļševiku revolucionārs . [1]

Viņa plašās zinātniskās un medicīniskās intereses svārstījās no universālo sistēmu teorijas līdz cilvēka atjaunošanās iespējai ar asins pārliešanu. Viņš izgudroja oriģinālu filozofiju ar nosaukumu " tektoloģija ", kas tagad tiek uzskatīta par sistēmu teorijas priekšteci. Viņš bija arī ekonomists, kultūras teorētiķis, zinātniskās fantastikas rakstnieks un politiskais aktīvists. Viņš bija asins pārliešanas entuziasts un pats tāpēc aizgāja bojā, jo vēl nebija zināms rezus faktors, kas padara pārliešanu bīstamu. Viņš bija iedomājies, ka ar pārliešanu var atjaunot organismu.

Fantastikā viņa slavenākais darbs ir utopiskais romāns „Sarkanā zvaigzne” par ideāli-komunistisko marsiešu pasauli. Pirmo reizi publicēts 1908. gadā.

Nākamais, ko var pieminēt ir slavenā Buratino radītājs Aleksejs Tolstojs (dzimis 1883. gada 10. janvārī [v.s. 1882. gada 29. decembrī], miris 1945. gada 23. februārī) bija krievu rakstnieks. Rakstījis dažāda žanra darbus, sākumā arī dzeju, lugas, darbus bērniem, tomēr vairāk pievērsies vēsturiskajiem romāniem un zinātniskajai fantastikai. Daudzi darbi ir izdoti arī latviski.

Aleksejs piedzima grāfa Nikolaja Tolstoja ģimenē, kas bija attāls 19. gadsimta krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja radinieks. Tomēr dažkārt Alekseja radniecība ar grāfu tikusi apšaubīta, ņemot vērā, ka viņa māte Aleksandra vēl pirms bērna piedzimšanas pameta vīru Alekseja Bostroma dēļ, izraisot lielu skandālu. Laulība pusgadu pēc bērna piedzimšanas tika šķirta.

Tolstojs atzinīgi novērtēja Februāra revolūciju, bet nepieņēma Oktobra revolūciju. 1918. gada augustā viņš kopā ar sievu un dēlu Ņikitu devās uz Harkovu, pēc tam uz Odesu. 1919. gada aprīlī Tolstojs emigrēja. Viņš bija trimdā 1919.—1923. gadā, vispirms Konstantinopolē un Parīzē, no 1921. gada oktobra līdz 1923. gada jūlijam — Berlīnē.

1927. gadā viņš piedalījās kolektīvajā romāna rakstīšanā «Большие пожары», kas tika publicēts žurnālā «Огонёк». Tajā pašā laikā viņš pabeidza darbu pie zinātniskās fantastikas romāna "Inženiera Garina hiperboloīds". [2]

"Aelita" ir Alekseja Nikolajeviča Tolstoja fantāzijas romāns par zemes iedzīvotāju ceļojumu uz Marsu. Teksts rakstīts galvenokārt trimdā, pirmais izdevums izdots Petrogradā 1923. gadā un vairākkārt pārpublicēts. 1935.–1938. gadā autors dziļi pārstrādāja tekstu Detgizam un Goslitizdatam, padarot to estētiski pārbaudītāku un noņemot daudzas mistiskas epizodes un elementus, žanra ziņā tas pārtapa par stāstu. Tādējādi "Aelita" ir iekļauta vairākos A. Tolstoja darbos, kas eksistē divās ļoti atšķirīgās versijās, ar nemainīgu sižetu.

"Inženiera Garina hiperboloīds". Kopsavilkums

Krievu inženieris Pjotrs Garins, izmantojot sava skolotāja Manceva, kurš pēc tam pazuda ekspedīcijā Sibīrijas taigā, sasniegumus, izveido “hiperboloīdu” - aparātu, kas izstaro milzīgas jaudas siltuma staru, kas var iznīcināt jebkādus šķēršļus (kaut kas līdzīgs kā ļoti spēcīgs lāzers, taču atšķirībā no viņa hiperboloīda nebija stimulēta koherenta starojuma avots). Konstrukcija bija šūnu sistēma ar īpašām ķīmiskām vielām, kas reakcijas laikā rada milzīgu daudzumu termiskā starojuma, kā arī koncentrēti paraboliski un vadoši hiperboliski augstas temperatūras spoguļi. Pakāpeniski dizains tiek uzlabots no vienreizēja pārnēsājama prototipa uz mērķa kontrolētu stacionāru torņu instalāciju.

Vladimirs Afanasjevičs Obručevs (1863. gada 28. septembris [10. oktobris], Rževa, Tveras guberņa — 1956. gada 19. jūnijs, Maskava) — krievu un padomju zinātnieks, zinātnes organizators, zinātniskās fantastikas rakstnieks un zinātnes popularizētājs, plaši pazīstams kā ģeologs, vēsturnieks ģeoloģija un kalnrūpniecība, ģeogrāfs un ceļotājs. PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1929), Sociālistiskā darba varonis (1945), divu pirmās pakāpes Staļina prēmiju ieguvējs (1941, 1950). Termina "neotektonika" un lesa izcelsmes teorijas autors. [3]

“Plutonija”.

Romāns sarakstīts 1915. gadā, taču pirmoreiz publicēts tikai 1924. gadā.

"Plutonija" ir krievu ģeologa un ģeogrāfa Vladimira Obručeva sarakstīts zinātniskās fantastikas romāns. Tas stāsta par zinātnieku ceļojumu Zemes iekšienē esošā dobumā, kur tiek atklāta pazemes pasaule, ko apdzīvo aizvēsturiski radījumi.

"Plutonijas" ievadā Obručevs rakstīja, ka viņam zināmi tikai divi romāni, kuros mēģināts daiļliteratūras formā plašam lasītāju lokam sniegt priekšstatu par senajām dzīvības formām. Pirmais no tiem — Žila Verna romāns "Ceļojums uz Zemes centru". Otrs — Konana Doila romāns par grūti pieejamu plato Dienvidamerikā, taču tas uz viņu atstājis tik niecīgu iespaidu, ka viņš neatceras tā nosaukumu (domāts romāns "Zudusī pasaule"). Šajos romānos pielaistās kļūdas viņu pamudinājušas sarakstīt "Plutoniju". Auturs izmanto jau atspēkotu teoriju par “dobo Zemi”.

 „Saņņikova zeme” ir V. A. Obručeva zinātniskās fantastikas romāns, kas sarakstīts ap 1924. gadu, pirmo reizi izdots 1926. gadā. Tā ir bērnu literatūras klasika, kas tiek pastāvīgi pārpublicēta, tulkota Eiropas un Āzijas valodās.

Grāmatas darbība risinās 20. gadsimta sākumā, pirms Krievijas un Japānas kara. Sižeta pamatā ir trīs trimdas studentu, kazaka un jakuta ceļveža ceļojums uz Saņņikova zemi (pēc Obručeva teiktā, atrodas uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas salām). Krievi Saņņikova zemē polārā ledus vidū atklāj "oāzi" - izdzisuša vulkāna kalderu - un tur mītošo pazudušo onkilonu cilti, kas 424 gadus agrāk ieradusies no kontinenta. Pētnieki apmetas starp ziemeļbriežu ganiem, kuri sirsnīgi uzņem svešiniekus, pat dodot viņiem tiesības izvēlēties sievas. Onkiloni karo ar mežoņiem (neandertāliešiem vai erektiem), kurus sauc par "vampiem", un krievu zinātnieki var novērot fosilās floras un faunas paraugus, pētīt senos cilvēkus.

Pieminēšanas vērts ir arī fantasts Aleksandrs Grīns ar saviem poētiskaijiem fantāzijas darbiem. [4] Jāatceras, ka padomju laikā atzina tikai zinātnisko fantastiku, rakstnieki rakstīja arī fantāziju, taču to sauca par tīro sapņu fantastiku vai arī par pasaku fantastiku. Fantāziju atzina par buržuāzisku jēdzienu.

Aleksandrs Stepanovičs Grīns (īstajā vārdā: Griņevskis; 1880. gada 11. [23.] augusts, Slobodska, Vjatkas guberņa, Krievijas impērija — 1932. gada 8. jūlijs, Starijs Krims, PSRS) — krievu rakstnieks, prozaiķis un dzejnieks, neoromantisma pārstāvis, filozofisku un psiholoģisku darbu autors no simboliskās fantastikas elementiem.

Izdomātas valsts radītājs, kas, pateicoties kritiķim K. L. Zelinskim, saņēma nosaukumu "Grīnlande". Daudzi viņa darbi risinās šajā valstī, tostarp viņa slavenākās romantiskās grāmatas - romāns "Pa viļņiem skrejošā" un ekstravagantās "Sārtās buras".

1930. gadu slavenākais padomju fantasts ir Aleksandrs Beļajevs (dzimis 1884. gada 16. martā, miris 1942. gada 6. janvārī) bija krievu zinātniskās fantastikas autors. Viņa 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados radītie darbi kļuvuši par ietekmīgiem tekstiem krievu zinātniskās fantastikas literatūrā. Iespējams, pazīstmākie no tiem ir "Profesora Dovela galva" (Голова профессора Доуэля, 1925) un "Cilvēks-amfībija" (Человек-амфибия, 1928). [5]

Aleksandrs Beļajevs dzimis garīdznieka ģimenē, 1901. gadā beidza garīgo semināru, pats kļūdams par ateistu. 1906. gadā beidza Demidova juridisko liceju Jaroslavļā un praktizēja kā jurists. 35 gadu vecumā Beļajevs saslima ar tuberkulozo pleirītu un sešus gadus nogulēja gultā ar kāju paralīzi. 1923. gadā Maskavā sāka pilnvērtīgu literāro darbību un 1925. gadā publicēja savu pirmo romānu "Profesora Dovela galva". 1928. gadā pārcēlās uz dzīvi Ļeņingradā. Miris no bada savā dzīvesvietā vācu okupētajā Puškinā.

Viens no padomju zinātniskās fantastikas literatūras pamatlicējiem, pirmais no padomju rakstniekiem, kurš pilnībā nodevās šim žanram.

Starp viņa slavenākajiem romāniem ir ”Profesora Dovela galva”, “Cilvēks-amfībija”, “Ariels”, “Zvaigzne KEC” un daudzi citi (kopā vairāk nekā 70 zinātniskās fantastikas darbi, tostarp 17 romāni). Par nozīmīgu ieguldījumu krievu zinātniskās fantastikas un vizionāru idejās Beļajevs tiek saukts par "krievu Žilu Vernu".

1930. gados padomju vara vēršas pret fantastiku, pasludinot divas galvenās lietas: tā ir bērnu un jaunatnes literatūra, un otrā – drīkst rakstīt tika “tuvās nākotnes fantastiku”. Tas pamatīgi ierobežo rakstniekus, kuriem vairs nav ļauts rakstīt “nopietnu literatūru”.

Jans Larijs.

Jans Leopoldovičs Larijs (1900. gada 2. (15.) februārī Rīga, Liflandes guberņa - 1977. gada 18. martā Ļeņingradā) - padomju bērnu zinātniskās fantastikas rakstnieks. [6]

Jans Larijs dzimis 1900. gada 2. (15.) februārī Rīgā, 9 gadu vecumā palika bārenis, pēc tam klaiņoja, strādāja par pulksteņmeistara mācekli un par grīdu mazgātāju krodziņā. Kādu laiku viņš dzīvoja audžuģimenē kopā ar skolotāju Dobrohotovu, nokārtojot eksāmenus ģimnāzijā. Tad viņš atkal klejoja pa Krieviju. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts cara armijā, pēc Lielās Oktobra revolūcijas pārgājis padomju varas pusē, Pilsoņu kara laikā karojis Sarkanajā armijā.

Jana Larija debija zinātniskajā fantastikā bija neveiksmīgais garstāsts “Logs uz nākotni” (1930). Taču lielus panākumus guva utopiskais romāns (“Publiskais stāsts”, kā sauc apakšvirsrakstu) “Laimīgo zeme” (1931), kurā autors atspoguļoja savus uzskatus par komunisma tuvāko nākotni. Šajā pasaulē nav vietas totalitārismam un meliem, sākas ekspansija kosmosā, bet utopiju apdraud globāla enerģētiskā krīze. Tomēr kritiķi Lerijam pārmeta apsūdzības, ka rakstnieks aicina pamest Zemi un doties uz Mēnesi. Un arī Larija izpratne par sociālismu ir nepareiza, jo viņš netic, ka pēc 50-60 gadiem visa pasaule būs komunistiska. Žurnāla ROST pirmajā numurā 1932. gadā tika ziņots, ka "Laimīgo zeme" ir "caur un cauri naidīga, tai nav nekā kopīga ar boļševiku izpratni par sociālismu, šķiras ienaidnieka aģitācija". Tā rezultātā "Laimīgo zeme" tika izņemta no bibliotēkām, un Janu Lariju uz vairākiem gadiem pārtrauca drukāt. Šī žurnālistiskā stāsta fragmentu atkārtotas izdrukas bija jāgaida vairākas desmitgades (līdz 1976. gadam ...).

Jans Larijs ir pazīstams ar bērnu grāmatu "Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi" (1937), kas sarakstīta pēc Samuila Maršaka pasūtījuma, lai izplatītu zināšanas par entomoloģiju jaunākajā paaudzē un veicinātu interesi par šo zinātni. Šajā fantastiskajā stāstā, kas guva milzīgus panākumus lasītāju vidū un izgāja cauri daudziem izdevumiem, brālis un māsa Kariks un Vaļa, norijot entomologa profesora Ivana Germogenoviča Enotova izgudroto “sīkumu”, kļūst sīki. Nokļuvuši "zāļu džungļos", viņi ceļo kukaiņu pasaulē, kopā ar profesoru, kurš atklāj viņiem šīs pasaules apbrīnojamos noslēpumus. 1987. gadā stāsts tika filmēts. Lerijs uzrakstīja arī bērnu grāmatu "Vienkāršā ūdens mīkla" (1939).

1940. gadā Lerijs sāka rakstīt satīrisko romānu “Debesu viesis”, kurā viņš uzzīmēja Zemes iedzīvotāju pasaules kārtību no citplanētiešu skatupunkta un nosūtīja uzrakstītās nodaļas Staļinam - šī romāna "vienīgajam lasītājam". , kā viņš uzskatīja. Pagrieziena punkts viņa dzīvē bija viņa anonīmā vēstule Staļinam 1940. gada decembrī, paužot ideālismu un nezināšanu par totalitārā režīma mehānismiem.

Tam pievienotas romāna "Debesu viesis" pirmās nodaļas, kas stāsta par tautas nabadzību, runām sapulcēs, neprasmi, iedomātu preses brīvību un tā tālāk. Pēc četriem mēnešiem NKVD viņu atklāja un 1941. gada 11. aprīlī arestēja. 1941. gada aprīlī pēc septiņu nodaļu nosūtīšanas viņš tika arestēts. 1941. gada 5. jūlijā Ļeņingradas pilsētas tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija piesprieda Larijam pēc RSFSR Kriminālkodeksa 58.-10. panta ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem par “pretpadomju” pozīciju, kam seko tiesību atņemšana uz pieciem gadiem.

Reabilitēts 1956. gadā. Visu savu turpmāko dzīvi Lerijs dzīvoja Ļeņingradā, bija precējies, viņam bija dēls.

Grigorijs Borisovičs Adamovs (īstajā vārdā Gibss, pseidonīms G. Adamovs; 1886. gada 6. (18.) maijā Žitomirā jeb Hersonā – 1945. gada 14. jūlijā Maskavā) — padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks, redaktors un žurnālists. [7]

Sarakstījis trīs romānus:

Zemes dzīļu uzvarētāji Победители недр. — М.—Л.: Детиздат, 1937.

Divu okeānu noslēpums Тайна двух океанов. — М.—Л.: Детиздат, 1939.

Valdnieka padzīšana Изгнание владыки. — М.: Детгиз, 1946.

Pēdējais romāns ir staļinisma apoteoze, tajā neiedomājami varenā padomju valsts pārveido ziemeļus, izmantojot zemes racējus no pirmā romāna un zemūdenes no otrā romāna. Rietumu kapitālistu vārgie mēģinājumi kavēt diženos padomju valsts pārveidošanas darbus, kas iznīcina mūžīgo sasalumu, cieš pilnīgu krahu.

„Divu okeānu noslēpums” ir Grigorija Adamova zinātniskās fantastikas romāns. Romānā aprakstīts padomju zemūdenes "Pionieris" brauciens no Ļeņingradas uz Vladivostoku pāri Atlantijas okeānam līdz Klusajam okeānam.

Romāns tika uzrakstīts 30. gadu beigās uz staļiniskā patriotisma viļņa un vispirms daļēji tika publicēts žurnālā ”Znaņije - sila”, bet pēc tam 1938. gadā laikrakstā „Pionerskaya Pravda”. Pirmo grāmatu izdevumu 1939. gadā izdeva komjaunatnes Centrālās komitejas Detizdats. Pēc tam romāns izgāja vairāk nekā 20 izdevumus. Romāna izdevumiem, kas izdoti pēc 1953. gada, ir nelielas teksta atšķirības no iepriekšējiem izdevumiem, jo ​​ar Staļinu saistītās frāzes tika izņemtas no teksta.

Padomju diplomāta dēls Pavļiks, 14 gadus vecs zēns, nokļūst ūdenī kuģa avārijas dēļ Atlantijas okeāna ziemeļdaļā un uzkāpj uz padomju zemūdenes „Pionieris” klāja. Šī unikālā laiva, kas ir absorbējusi visus labākos padomju zinātnes un tehnikas sasniegumus, tiek nosūtīta no Ļeņingradas uz Klusā okeāna floti, lai līdzsvarotu augošo Japānas jūras spēku.

Volodimirs Vladko.

Valsts Ukraina. Dzimis: 1901. gada 8. Janvārī. Miris: 1974. gada 21. Aprīlī. Īstais vārds: Vladimirs Nikolajevičs Jeromčenko. [8]

Viņš debitēja kā zinātniskās fantastikas rakstnieks ar stāstu «Помилка Джонатана Говерса» (“Džonatana Goversa piedošana"), kas drīz vien tika pārstrādāts zinātniskās fantastikas stāstā "Roboti nāk" (Ідуть роботарі), kas tika apbalvots ar gada balvu Visukrainas konkursā. 1929. gadā un kā atsevišķs izdevums tika izdots izdevniecībā «Молодой большевик» 1931. gadā. 1933. gadā žurnāli «Знання та праця» un «Пiонерiя» publicēja fragmentus no rakstnieka pirmā romāna «Аероторпеди повертають назад». Romāns bija veltīts nākotnes kapitālistiskās pasaules karam pret Padomju Savienību. Nākamajā gadā romānu izdeva izdevniecība «Дитвидав» un ... tas pazuda astoņdesmit gadus. Tikai 2015. gadā ar entuziastu pūlēm tika atklāti vairāki saglabājušies grāmatas eksemplāri (divi noteikti ir zināmi). Tas ir viss, kas palicis no ievērojamās 10 000 eksemplāru tirāžas. Iespējams, valsts vadībai nepatika romāna antifašistiskā ievirze, un gandrīz visa tirāža tika iznīcināta. Vēlāk autors publicēja vairākas romāna nodaļas neatkarīgu stāstu veidā.

Kad sākās Lielais Tēvijas karš, Vladko kļuva par T. G. Ševčenko Ukrainas radiostacijas politisko komentētāju Saratovā, pēc tam kā Sovinformbiro speciālais korespondents, 1943.-46. - paša laikraksta "Pravda" korespondents Harkovas apgabalā. 1947.-51.gadā Vladko strādāja par Ukrainas PSR glavrepertkomu, bet 1951.-56. vadīja “Literaturnaja Gazeta” Ukrainas nodaļu.

Tikai 15 gadus vēlāk viņš atgriežas pie sava iecienītākā žanra un 1956. gadā publicē pārstrādātu romānu "Visuma argonauti", piešķir otro dzīvi "Sirmajam kapteinim" (pirmā versija pazuda kara laikā Odesā).

Par "ukraiņu Žilu Vernu" dēvētā Vladimira Vladko darbi tika tulkoti baltkrievu, bulgāru, ungāru, lietuviešu, vācu, serbu, čehu un japāņu valodā.

Pēckara padomju fantastiku iedala vairākos posmos vai attīstības periodos, liekas, ka četros. Te apskatīšu trīs.. Pirmais posms ir no 50. līdz 70. gadiem. Krievijā visu to dēvē par veco, labo fantastiku, jo tās varoņi un pasaule parasti bija laba, protams, sociālisma ietvaros, tomēr uz fantastiem tad skatījās ar aizdomām, jo viņi it kā izgāja no sociālistiskā reālisma rāmjiem un darbojās it kā savās pasaulēs. Protams, tie, kuri izgāja. Tēma ir ļoti plaša, tāpēc es neapskatīšu, cerams, ļoti labi pazīstamo: Ivana Jefremova, brāļu Strugacku, Kira Buličeva, Vladimira Mihailova, Sergeja Sņegova un Sergeja Pavlova daiļradi, tad vajadzētu sarakstīt veselu monogrāfiju vai arī atsevišķas lekcijas. Slavenākā un kādu laiku, bēdīgi slavenākā, padomju fantastikas grāmatu sērija bija „Padomju fantastikas bibliotēka”, no kuras savā laikā smēlos daudzus tās piedāvātos darbus. https://fantlab.ru/series58 Jau tā stāsts būs ļoti garš un droši vien pilnā apjomā būs pieejams tikai mūsu mājaslapā. Nebūs arī stāsts par savā laikā visai populārajiem fantastiem Georgiju Martinovu (latviski bija iznācis viens, jāsaka, visai garlaicīgs romāns „Viesis no bezgalības” https://lv.wikipedia.org/wiki/Viesis_no_bezgal%C4%ABbas ) un Aleksandru Kazancevu. Kaut gan jāsaka, ka pēdējā romāns 'Vētru planēta" un pēc tā veidotā filma bija viens no faktoriem, kas tolaik, manos pusaudža gados radīja stabilu mīlestību uz fantastiku. Vienkārši, es uzaugu visai apolitiskā vidē, tas vēl bija Hruščova atkusnis, un mani vairāk aizrāva neparastie piedzīvojumi, nevis kas cits. Kaut gan, par pēdējo autoru es pārdomāju. Kazanceva garstāsts, sākumā tieši filma bija tieši tas, kas nostiprināja manu fantastikas mīlestību, kas jau bija radusies ar Jefremovu, Šaļimovu un Mihailovu, tad es vēl nezināju, ka Rietumu fantastika, vismaz masveidībā atrodas krietni augstākā līmenī; kādreiz es spriedu, ka labi, ja kādi 10 oēckara padomju fantasti var ar to konkurēt. Tas gan ir mans tīri subjektīvs viedoklis. [9]

«Vētru planēta» (arī «Marsa mazbērni») — Aleksandra Kazanceva zinātniskās fantastikas garstāsts par padomju un amerikāņu kosmosa ekspedīciju uz Venēru. Pirmo reizi publicēts ar turpinājumu "Komsomoļskaja Pravda" 1959. gadā, tas pastāv trīs izdevumos, kas atšķiras viens no otra. 60. gadu sākuma versija iznāca kā romāna "Marsa mazbērni" pirmā daļa (pārējās, cik zinu, tā arī neiznāca?), un no sākotnējās atšķīrās ar garākiem dialogiem un labi attīstītu varoņu rīcības motivāciju. 1978. gada apkopotajiem darbiem A. Kazancevs tekstu pārskatīja: tā kā izrādījās, ka dzīvība uz Veneras nav iespējama, galvenā darbība tika pārcelta uz citu zvaigžņu sistēmu. Dažādi stāsta izdevumi vairākkārt tika pārpublicēti, no laikraksta versijas tika tulkotas slovāku valodā, no 60. gadu versijas - ukraiņu valodā. Pēc stāsta motīviem tika iestudēta zinātniskās fantastikas filma "Vētru planēta". [10]

Papildus galvenajam piedzīvojumu sižetam "Vētru planēta" saturēja Kazanceva darba pamatideju par paleokontaktu. Saskaņā ar sižetu varoņi nejauši atklāj augsti attīstītas civilizācijas pēdas uz planētas un pauž domu, ka tās senču mājvieta - kopīga Venērai un Zemei - bija planēta Marss. Šī ideja dažādās versijās tika atspoguļota vairākos rakstnieka romānos un desmitiem rakstu.

Padomju fantastika nav viendabīga parādība, jau 60. gados tajā parādās vairāki novirzieni, kas faktiski karo viens ar otru. Viens no šādiem virzieniem ir tā sauktā „Jefremova skola”.

Tas veidojās kā "I. Jefremova sekotāju" literārais virziens. Faktiski virziena (jeb stilistiskās plūsmas) vēsture ir nedaudz sarežģītāka: pirmo reizi tika formulēti principi K. Ciolkovska darbos, kas nosaka, ka jebkuras racionālas būtnes dzīves mērķim un darbiem jākalpo visa kosmiskā veseluma virzībai. To vēlāk attīstīja I. Jefremova darbos, un tagad tos saprot "Jefremova skolas" pārstāvji.

Acīmredzot "skolas" ietvaros nav ne žanra, ne stila vienveidības, tomēr autorus vieno galvenie parametri:

- uzmanība zinātnes faktiem un vēstures dokumentiem; - rūpīga primāro avotu izpēte; - optimistiska pārliecība par spēju pārvarēt visus šķēršļus civilizācijas ceļā; - morāles un skaistuma kults.

"Skaistums ir spožs tilts uz nākotni, pa kuru zinātniskās fantastikas māksliniekam nākamajos laikos ir jādodas savos klejojumps. Viņa aicinājums ir pa druskai, graudam pa graudam savākt visu to skaistumu, kas tagad ir izkaisīts pār mūsu planēta, apkopot, vispārināt, koncentrēties, atceroties par rītdienas varonīgo simfoniju. Nākotnes tēls ir kolosāls skaistuma vākšanas darbs. No telpas ap mums. No cilvēka dvēseles. No saules atspulga uz ūdens. No zvaigznēm. No mākoņiem" (I.A. Jefremovs).

Pat Jefremova dzīves laikā viņam bija studenti, starp tiem - Genādijs Praškevičs (kuru, pirmkārt, interesēja tafonomija), E. Guļakovskis, aktīvi rakstnieka mākslinieciskās sistēmas sekotāji. Tikai Sibīrijā ap piecdesmit zinātniskās fantastikas rakstnieku ir apvienoti pastāvīgā seminārā, ko vada S. Pavlovs, E. Guļakovskis, J. Medvedevs, V. Ščerbakovs. Turklāt pie "Efremova skolas" sekotājiem var pieskaitīt O. Korabeļņikovu, V. Ribinu, M. Puhovu, E. Siču, J. Tupicinu, J. Glazkovu, V. Piščenko, J. Harlmovu un citus.

Georgijs Gurevičs.

Georgijs Josifovičs Gurevičs (1917. gada 11. (24.) aprīlis, Maskava - 1998. gada 18. decembris, turpat) - Padomju Krievijas zinātniskās fantastikas rakstnieks, kritiķis un zinātniskās fantastikas pētnieks, zinātnes popularizētājs.

1950. un 1960. gados Gurevičs mēģināja popularizēt ideju par cīņu pret cilvēka novecošanu, tostarp toreiz izveidotajā Kijevas Gerontoloģijas institūtā. Immortālisma idejas viņš propagandēja krājumā "Mēs esam no Saules sistēmas" un citos stāstos. Savos darbos viņš paredzēja daudzas sadursmes un problēmas, ar kurām mūsdienu cīnītāji ar novecošanos saskaras 40 gadus vēlāk.

Gurevičs ir PSRS RS biedrs (1957). Jefremova balvas laureāts (1987). [11]

Rakstnieka agrīnajos stāstos sižeta pamatā ir fantastisks izgudrojums un atklājums.

Pirmā satelīta palaišana radīja daudzus stāstus par kosmosa izpēti tuvākajā nākotnē. Gurevičs raksta romānus un noveles "Pūķa Infra" (1958), "Pirmā radīšanas diena" (1960), "Šorina funkcija" (1962), "Asteroīda gūstekņi" (1962), "Mēs esam no avangarda" (1962) un citi, pēc tam apvienoti liela mēroga utopiskā romānā "Mēs esam no Saules sistēmas" (1965). Nākotnes varoņi ir aizņemti ar strauju planētu inženieriju, Saules sistēmas transformāciju, viņi iebrūk matērijas atomu struktūrā, rada identiskus cilvēku dvīņus, nonāk tuvu nemirstības, demogrāfijas problēmu risināšanai – uz Zemes dzīvo 100 miljardi cilvēku.

Četru stāstu cikls “Uz caurspīdīgās planētas” (1963) tapis 10 gadus un saistīts ar zinātnisko atklājumu aprakstu – ar jaunu ģeoloģiskās izpētes metožu – izlūkošanas mašīnu ieviešanu (“Mūsu zemūdens korespondents”, “Mašīnas piedzīvojumi", 1956, 1963), caurspīdīgi kalnu starojuma ieži ("Uz caurspīdīgās planētas", 1963), ar vulkānu izvirdumu prognozēšanu un enerģijas apgūšanu ("Pazemes sliktais laiks", 1956), ar tēmu Kalifornijas glābšana no postošās zemestrīces (“Draudu gūstā”, 1963).

Sākot ar 60. gadu 2. pusi, Gurevičs pāriet uz “maigāku” (humanitāro) zinātnisko fantastiku, īpašu uzsvaru liekot uz psiholoģiju un socioloģiju, Romāna "Zenītā" (saīsinātā versija - "Ielūgums uz zenītu", 1972; papildināts 1985) varonis pēc ārpuszemes civilizācijas pārstāvja aicinājuma veic tālo kosmosa ceļojumu. Zvaigžņu sfēras apbrīnojamā pasaule, kas skatīta ar rakstnieka acīm, kurš saņēma ielūgumu "uz zenītu", ir ne tikai spožs zinātniskās fantastikas ideju un tehnoloģiju kaleidoskops, bet arī vairākas koncentrētas morāles mācības. Un – alkatīga uzmanība pret cilvēkiem, spēja priecāties par citu panākumiem, kas spilgti izpaudās viņa attiecībās ar jaunajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņš bija viens no jauno zinātniskās fantastikas rakstnieku semināra vadītājiem (Maskava), vairākas reizes vadīja grupu seminārā Maleevkā. II Efremova lasījumu dalībnieks (1989).

Severs Gansovskis.

Severs Feliksovičs Gansovskis (1918. gada 15. decembris, Varšava - 1990. gada 6. septembris, Maskava) - viens no vadošajiem padomju zinātniskās fantastikas rakstniekiem, dramaturgs un mākslinieks. [12]

Rakstnieks nomira 1990. gada 6. septembrī Maskavā. 1991. gada augustā viņa pelni tika izkaisīti Latvijā pie Kolkas raga.

Pārsvarā rakstījis stāstus un garstāstus.

Iļja Varšavskis.

Iļja Varšavskis dzimis 1908. gada 14. decembrī. Ģimenes apsvērumu dēļ dzimšanas reģistrā ierakstīts datums 1909. gada 12. marts. Nomainot pasi, viņš lūdza ievadīt dzimšanas datumu 10. februārī, lai to nosvinētu vienā dienā ar sievu. Īsā literārā enciklopēdijā datums tika noteikts: 1909. gada 11. februāris. [13]

Pēc viņa paša vārdiem, viņš ienīda zinātnisko fantastiku un sāka rakstīt fantastiku pēc strīda ar dēlu. 1962. gadā viņš publicēja pirmo fantastikas stāstu "Robijs", pēc kura sākās viņa zinātniskās fantastikas rakstnieka karjera. Viņš bija pirmais Ļeņingradas jauno zinātniskās fantastikas rakstnieku semināra vadītājs (1972. gadā viņu nomainīja Boriss Strugatskis). Viņš vadīja populārzinātnisko raidījumu "Molecular Cafe" Ļeņingradas televīzijā. 1964. gadā iestājās PSRS Rakstnieku savienībā.

Varšavskis izcēlās ar labu dabu un asprātību. Tieši viņš izdomāja uzvārdu Farfurkis, ko vēlāk izmantoja brāļi Strugacki "Stāstā par troiku".

Arī Varšavskis pārsvarā ir rakstījis ZF stāstus, kas izdoti vairākos krājumos.

Vladimirs Savčenko.

Vladimirs Ivanovičs Savčenko (1933. gada 15. februāris, Poltava, Ukrainas PSR, PSRS — 2005. gada 16. janvāris, Kijeva) — padomju un ukraiņu zinātniskās fantastikas rakstnieks. [14]

Absolvējis Maskavas Enerģētikas institūtu, elektroinženieris. Strādājis Kibernētikas institūtā (Kijeva).

Pirmā publikācija "Pretī zvaigznēm" (1955) atklāja autoru dabas zinātniskās fantastikas piekritēju, kuru interesē izcilas personības heiristiskais potenciāls. 1956. gadā viņš publicē stāstu "Profesora Bernes atmoda", kuru viņš radikāli pārtaisīs utopiskajam romānam "Aiz pārejas" (1984). No publikācijām ukraiņu valodā ir zināms stāsts "Laika spoks" (1964).

Padomju zinātniskajā fantastikā viņš ieņēma vadošo pozīciju pēc romāna “Sevis atklāšana” (1967) publicēšanas, kurā brīdināja par ētikas problēmām, veidojot informatīvos klonus.

Viņš nomira Kijevā 2005. gada 16. janvārī .

Genrihs Altovs.

Dzimis 1926. gada 15. oktobrī Taškentas pilsētā (PSRS, Uzbekistāna). 1931. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Baku (PSRS, Azerbaidžāna). Īstajā vārdā Genrihs Altšullers. Miris 1998. gada 24. septembrī. [15]

Pirmā publikācija, kas veltīta izgudrojuma teorijai, ir raksts “Par izgudrojuma radošuma psiholoģiju” (Altshuller G.S., Shapiro R.B. On the psychology of innovative kreativity / / Questions of Psychology. - 1956, Nr. 6). Rakstā ir iekļauts pirmais publicētais ARIZ (Algoritm for solving innovative problems). Viņš strādāja pie ARIZ uzlabošanas apmēram 40 gadus.

Viņš debitēja kā zinātniskās fantastikas rakstnieks ar noveli "Ikars un Dedals" 1958. gadā.

Pirmie fantastiskie stāsti bija sērija "Zvaigžņu kapteiņu leģendas" (1961). Visi zinātniskās fantastikas darbi tika publicēti ar pseidonīmu G. Altovs.

Viens no vadošajiem krievu zinātniskās fantastikas rakstniekiem pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. "Zinātniskās fantastikas ideju un situāciju reģistra" (sava ​​veida pasaules zinātniskās fantastikas ideju patentu fonda) autors, zinātniskās fantastikas eseju autors, kā arī esejas par J. Verna, Dž. Velsa, A. Beļajeva pareģojumu likteņiem.

60. gadu sākumā notika “literārs process”, ko aizsāka vecā veidojuma zinātniskās fantastikas rakstnieki (vadītājs Aleksandrs Kazancevs), kur Altovs tika apsūdzēts fašismā, jo vienā no viņa stāstiem kosmosa kuģis pārvietojās ātrāk nekā gaisma. Kopš tā laika Altovs atteicās no zinātniskās fantastikas.

No 1989. līdz 1998. gadam TRIZ asociācijas prezidents.

Kopš 90. gadiem sākās TRIZ atzīšanas periods ārvalstīs, lielākajās pasaules valstīs. TRIZ pēdējos gados ir saņēmusi vislielāko attīstību Amerikas Savienotajās Valstīs. To īpaši veicināja G. S. Altšullera grāmatu izdošana ASV, Japānā un citās valstīs, personālajiem datoriem paredzētās intelektuālās programmas "Izgudrošanas mašīna" izveide.

Altšullera literārais mantojums ir milzīgs. Viņa grāmatas ir tulkotas gandrīz visās pasaules valstīs. Tagad ir sākusies masveida TRIZ ieviešana pedagoģijā un citās cilvēka darbības jomās.

Viņa sieva Valentīna Nikolajevna Žuravļeva, ar kuru kopā tika rakstīti vairāki darbi, bija asistente viņa darbā pie spēcīgas domāšanas teorijas izveides (TRIZ-TRTS-RTV / Radošās iztēles attīstība-TRTL / Radošās personības attīstības teorija).

Žuravļeva Valentīna Nikolajevna - padomju zinātniskās fantastikas rakstniece, viena no 60. gadu zinātniskās fantastikas līderēm. Dzimusi Baku (PSRS, Azerbaidžāna), 1956. gadā absolvējusi Azerbaidžānas Medicīnas institūta farmācijas fakultāti. PhD ķīmijā. Rakstnieku savienības biedrs kopš 1963. gada. Dzimusi: 1933. gada 17. jūlijā. Mirusi: 2004. gada 12. aprīlī.

Slavenā zinātniskās fantastikas rakstnieka Genriha Altova (Altšullera) sieva, ar kuru viņa kopā uzrakstīja vairākus darbus un bija asistente viņa darbā pie spēcīgas domāšanas teorijas (TRIZ-TRTS-RTV-TRTL) radīšanas. Kopš 1990. gada pēc asiņainajiem notikumiem Baku viņa kopā ar vīru dzīvoja Petrozavodskā (Karēlijā), bet pēc viņa nāves 1998. gadā nodarbojās ar G. S. Altšullera personīgā arhīva materiālu un dokumentu sistematizēšanu.

Par Altova asūdzēšanu savās atmiņās raksta Arkādijs Strugackis. No Andreja Gavrilova sacītā:

„Es nevaru noliegt sev prieku atcerēties 1963. gada stāstu, kas bija saistīts ar to, ka pēc tam, kad Ņikita Sergejeviča sakāva inteliģenci, Maskavā notika tikšanās par zinātnisko fantastiku, un nozīmīgākā runa tajā bija slavenā uzruna. Padomju rakstnieks Kazancevs, kurš uzvarēja visus, ko varēja, pēc tam viņš uzbruka rakstniekam Altovam. Jūs varat stāstīt šo stāstu ilgi, bet es runāju par šo. Viņam izdevās nosaukt rakstnieku Altovu par "fašistu", un šis stāsts mums ir zināms Arkādija Strugatska pārstāstījumā - no vēstules, ko viņš rakstīja savam brālim Borisam Natanovičam. Boriss Strugatskis to citē grāmatā "Pagātnes komentāri":

"... Un te sākās visbriesmīgākais. Runāja Kazancevs. Viņa runas pirmā puse bija pilnībā veltīta Altovam un Žuravļevai. Otro es neklausījos, jo mocījos, nezinādams, ko darīt. Šeit ir viņa teiktā tēzes. Altova virziens zinātniskajā fantastikā, paldies Dievam, nav guvis attīstību. Un tas nav pārsteidzoši, jo padomju zinātniskās fantastikas rakstnieku masā ir ideoloģiski cilvēki. 1958. gada sanāksmē Altovs apsūdzēja "mūs un Dņeprovu" par to, ka mēs (Dņeprovs un viņš, Kazancevs) palikām pie vienīgās tēmas, kas visus garlaikoja - divu pasauļu sadursmes. Nē, biedri Altov, mums šī tēma nav apnikusi, un jūs esat bezprincipiāls cilvēks ( stenogrāfi sacentās savā starpā. Vispār viss bija stenografēts). Einšteina gaismas ātruma postulāts. Bet trīsdesmitajos gados nacisti spīdzināja un vajāja Einšteinu tieši šī postulāta dēļ. Visas Altova lietas tā vai citādi spēlē fašisma rokās... Tālāk neklausījos. Manī izplūda auksti sviedri. Visi sēdēja kā beigti, skatījās uz galdu, neviens neizdvesa ne skaņu, un tad es sapratu, ka pirmo reizi mūžā saskāros ar Viņa Majestāti Atriebīgo Idiotu, ar to, kas bija 37. un 49. gados. Protests? Ko darīt, ja viņi jūs neatbalsta? Kā es varu zināt, kas atrodas viņu krūtīs? Ko darīt, ja tas jau ir apstiprināts un saskaņots? Briesmīga gļēvulība mani pārņēma, bet ne velti, bet es baidījos arī par tevi. Un tad es sadusmojos tik ļoti, ka gļēvums pazuda. Un kad Kazancevs beidza, es kliedzu: "Atļaujiet!" Džerba, neapmierināti uz mani skatīdamies, teica: "Nu, ko tu saki, nu." Strugatskis: "Visu cieņu Aleksandram Petrovičam, es stingri protestēju. Altovu var mīlēt un nemīlēt, man pašam viņš īsti nepatīk, bet padomājiet, ko runājat. Altovs ir fašists! Tas ir zīmols.to taču stenografē, mēs nesēžam krogā, tas ir velns zina, kas, tas ir vienkārši (un tad viņš izteica šausmīgu vārdu - A. G.) negodīgi!”

Pēc tam, raksturojis šo sapulci ar gandrīz neķītriem vārdiem, viņš no turienes aizgāja. Tas bija 1963. gads, tomēr kopumā bija pietiekami tālu, pirms rakstnieks Kuzņecovs saprata, ka nav iespējams radīt un devās uz Rietumiem, pareizāk sakot, palika tur. Varēja runāt no civilām pozīcijām, un Strugatski to sāka darīt, ko maz zina, no 63. gada.

Viktors Ņevinskis.

Viktors Vasiļjevičs Ņevinskis (1929–1995) bija padomju hidrodinamikas fiziķis un zinātniskās fantastikas rakstnieks. [16]

Vienīgā lielākā zinātniskās fantastikas darba - romāna "Zem tās pašas saules" autors, kas publicēts Lenizdat krājumā "Fantāzijas un piedzīvojumu pasaulē" 1964. gadā.

Romāna uzmanības centrā ir psiholoģiskās un sociālās problēmas. Tajā aprakstītie marsieši praktiski neatšķiras no cilvēkiem, un, lai gan darbība norisinās pirms daudziem miljoniem gadu, šķiet, ka tās varoņi ir mūsu laikabiedri. Cereksas (Marsa) sabiedrība tiek parādīta kā mazākuma diktatūra ar raksturīgām degradējoša kapitālisma pazīmēm. Zinātne un tehnika, lai arī sasniegušas augstu līmeni, atrodas dziļā stagnācijā, bioloģiskais nogurums izraisa vienaldzību un pasivitāti. Šādā situācijā pēc vairāku zinātnieku iniciatīvas tiek organizēta ekspedīcija uz Arbinadu (Zeme). Šīs ekspedīcijas stāsts ieņem romāna centrālo daļu. Uz Zemes šajā laikā - mezozoja laikmets. Saskaroties ar svešas planētas vardarbīgo un daudzveidīgo pasauli, viens no romāna varoņiem nonāk pie secinājuma, ka tieši Arbinada galu galā kļūs par šūpuli jaunai cilvēcei, kas pārņems civilizācijas stafeti no saviem vecākajiem prāta brāļiem. Cilvēce vēlāk atklāj marsiešu bāzes paliekas un uziet minētās ekspedīcijas materiālus.

Neskatoties uz to, ka romānu kopumā kritiķi uzņēma labvēlīgi, V. Ņevinskis drīz pameta literāro darbību. Romāns atsevišķi nav izdots.

Aleksandrs Šaļimovs.

Aleksandrs Šaļimovs (krievu: Александр Иванович Шалимов, dzimis 1917. gada 12. aprīlī Tambovā; miris 1991. gada 4.februārī Sanktpēterburgā) bija padomju krievu ģeologs un zinātniskās fantastikas autors. [17]

Aleksandra Šaļimova grāmatas iznākušas latviešu valodā.

1965. gadā izdots zinātniski fantastisku stāstu krājums "Dārdu aizas noslēpums". Krājums izdots izdevniecības "Liesma" grāmatu sērijā "Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika". Tulkojis Jānis Ozols, mākslinieks Kārlis Vidiņš. Metiens 30 000 eksemplāri. Krājumā iekļauti garstāsti:

"Dārdu aizas noslēpums", "Dinozauru mednieki", "Baltā kontinenta spoki", "Bēglis".

1969. gadā izdevniecības "Zinātne" grāmatu sērijā "Fantastikas pasaulē" izdots zinātniski fantastisks stāsts ""Tuskaroras" noslēpums". Tulkojusi D. Opmane, māksliniece M. Rikmane. Metiens 30 000 eksemplāri. Grāmatā iekļauts arī stāsts "Ledus tuksneša spoki", kas ir iepriekš izdotā stāsta "Baltā kontinenta spoki" pārstrādāts variants ar citu noslēgumu.

Aleksandrs (Oļess) Berdņiks (1926-2003) ir padomju un ukraiņu zinātniskās fantastikas rakstnieks, cilvēktiesību kustības dalībnieks, viens no Ukrainas Helsinku grupas dibinātājiem. [18]

1949. gadā kampaņas pret kosmopolītismu laikā viņš teātra atklātā partijas sapulcē runāja pret to, ka aktieri apmelo savus kolēģus, klasiķu lugas tiek pārzīmētas pēc norādījumiem "no augšas". Apcietināts par "nodevību", 1950. gadā notiesāts saskaņā ar Ukrainas PSR Kriminālkodeksa 54-10 uz 10 gadiem cietumā. Sodu izcieta Pečoras, Vorkutas un Karagandas nometnēs. 1953. gadā viņš mēģināja aizbēgt, taču tika notverts, atkārtoti notiesāts uz vēl desmit gadiem un ieslodzīts slēgtā cietumā. Apžēlots 1955. gadā.

Sācis izdot 1957. gadā. Viņš galvenokārt rakstīja fantastikas žanrā, līdz 1972. gadam tika publicēti aptuveni 20 viņa zinātniskās fantastikas romāni un noveles. Slavenās zinātniskās fantastikas filmas "Ceļā uz sapni" scenārija līdzautors. PSRS RS biedrs kopš 1957. gada.

1972. gada aprīlī, veicot kratīšanu Nikolaja Rudenko dzīvoklī, kur dzīvoja Berdņiks, VDK darbinieki konfiscēja Ivana Džubas darba "Internacionalisms vai rusifikācija?" un divas rakstāmmašīnas. 28.aprīlī Berdniks pieteica badastreiku, pieprasot atsavināto atgriešanu, un tas ilga 16 dienas. Rakstnieks panāca tikšanos ar Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmo sekretāru P.Šelestu, kurš atvainojās, taču sacīja, ka "partijas orgāni nevar iejaukties VDK darbībā". 14. maijā rakstāmmašīnas tika atdotas Berdnikam, taču viņa izrāžu reklāma tika likvidēta, un viņa darbi vairs netika publicēti. Kopš 1974. gada Berdniks lūdza atļauju atstāt PSRS.

1976. gada 13. augustā tika izdots rīkojums par Berdnika grāmatu konfiskāciju PSRS bibliotēkām un grāmatu tirdzniecības tīklam. Tad viņš tika izslēgts no Ukrainas RS. Strādājis biedrībā "Mākslinieks" par vitrāžu dekorētāju.

1976. gada rudenī kopā ar N. Rudenko, O. Meško, L. Lukjaņenko piedalījās “Ukrainas Helsinku grupas” izveidē.

1979.gada 6.martā viņš tika arestēts "par pretpadomju aģitāciju un propagandu", atzina savas "kļūdas" izmeklēšanas laikā. Ar 1984. gada 14. marta dekrētu viņš tika amnests.

Romāni no šeit aplūkojamā posma:

·     Titānu ceļi / Шляхи титанів (1959)

·     Laika bulta / Стріла Часу (1960)

·     Kas tu esi? / Хто ти? (1963)

·     Bezgalības bērni / Діти Безмежжя (1964)

·     Vaivasvati varoņdarbs/ Подвиг Вайвасвати (1967)

·     Amritas kauss / Чаша Амріти (1968)

·     Zvaigžņu korsārs / Зоряний корсар (1971)

Pārsvarā kosmiskā opera, ko tajā laikā uzskatīja par padomju lasītājam kaitīgu literatūru.

“Titānu ceļi”.

Cilvēce pārliecinoši apgūst Galaktiku, un Zeme ir iegājusi Lielajā pasauļu savienībā. Taču kādu dienu Saules sistēmā ielido nekontrolēts zvaigžņu kuģis, kas brīnumainā kārtā tika apturēts. Pirmie pētījumi parādīja, ka tas bija zemes kosmosa kuģis, kas palaists pirms desmit tūkstošiem gadu. Visa komanda nomira, bet pēcnācējiem adresētie ieraksti tika saglabāti, un skatītāju priekšā viens pēc otra stāvēja tālu senču dramatiskās dzīves attēli...

Sergejs Žemaitis. Padomju fantastikas "Zelta laikmeta" radītājs.

Krievu, padomju rakstnieks un redaktors, PSRS RS biedrs (1966) Sergejs Žemaitis-vecākais ir dzimis Nikolajevskā pie Amūras (Habarovskas novadā) un lietuviešu pārceļotāja ģimenē. Viņa tēvs ir lietuviešu katordznieka, kurš tika izsūtīts uz Tālajiem Austrumiem, pēctecis, māte cēlusies no divām visai pazīstamu uzvārdu dzimtām - Gončaroviem un Paņiniem. [19]

Pēc demobilizācijas, Maskavā mācījies literatūras kursos, strādājis izdevniecībā "Molodaja gvardija" par zinātniskās fantastikas redakcijas vadītāju (1958-1973). Publicēties sāka no 1950. gada. Pirmā ZF publikācija - garstāsts bērniem "Aļoša Perecs homunkulu zemē" (1959). Viņa daiļrades galvenā tēma (neskaitot fantastiku, viņš rakstīja arī piedzīvojumu stāstus un romānus par jūru) - jūras plašumi un kosmosa tāles. Daži viņa darbi ir veltīti Tālajiem Austrumiem - "Kliperis Orions", "Ne visai Klusais okeāns"; Lielajam Tēvijas karam - "Trakais tīģeris", "Zaļā raķete".

Viņa fantastisko darbu - garstāstu "Mūžīgais vējš" (1970) un "Lielā lagūna" (1977) - notiek tuvā, komunistiskā nākotnē un veltīti okeāna apguves problēmām un kontaktu nodibināšanaia ar delfīniem. Bet romānā "Košsarkanā planēta" (1973) sižets risinās uz Marsa, kur cilvēce atklāj cilvēkveidīgus robotus - pēdējos Marsa civilizācijas pārstāvjus, kura ir gājusi bojā ekoloģiskā katastrofā. Ekoloģiskajais tēmai ir veltīts arī stāsts "Tīģera zvaigzne" (1971), kur nākotnes cilvēki attīra mūsu planētu no pagājušo gadsimtu radioaktīvajiem atkritumiem.

No 1966. gada Sergejs Žemaitis ir profesionāls rakstnieks, viens no slaveno "Jaunās gvardes" sēriju: ikgadējā izdevuma "Fantastika" (1962-1991), 25 sējumu "Mūsdienu fantastikas bibliotēkas" (1965-1973) un "Padomju fantastikas bibliotēkas" (1967-1991) "tēviem-dibinātājiem". Par šo redakciju Arkādijs Strugackis atcerējās tā: "Nebija nekādu melu... Atnesu es Žemaitim ""Neglītos gulbjus", viņi jau bija ievietoti tēmatiskajā plānā [1968. gadā, bet tad izslēgti], nu un viss tāds... un atnāku es pie viņa, tātad, pēc nedēļas. "Nu kā, - saku, - Sergej, vai izlasīji?" Paņem mapīti, "Jūs esat labi rakstnieki, Arkaša. Ņem un ej, un ej, un ej no šejienes..." Viss bija godīgi".

Taču 1973. gadā izdevniecības redakcijas kurss tika krasi mainīts un toreizējais redakcijas sastāvs (Sergejs Žemaitis, Bella Kļujeva, Svetlana Mihailova) tika padzīts. Hruščova atkusnis bija beidzies pavisam. Inteliģentajam un maigajam cilvēkam S. Žemaitim tajā laikā jau bija 65 gadi un viņu nosūtīja pensijā, bet viņa vietā tika nozīmēts Jurijs Medvedjevs. Rezultātā Sergejs Grigorjevičs dabūja infarktu.

Rakstnieka dzīves dati. Dzimis 1908. gada 10. (23.) septembrī Nikolajevska pie Amūras - miris 1987. gada 8. septembrī, Maskavā.

Dmitrijs Biļenkins.

Dmitrijs Aleksandrovičs Biļenkins (1933. gada 21. septembris, Maskava, PSRS - 1987. gada 28. jūlijs, turpat) - padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks, literatūras kritiķis un žurnālists, PSRS Rakstnieku savienības biedrs (1975), redakcijas kolēģijas loceklis ZF kolekcijas, Ivana Jefremova balvas ieguvējs (1988, pēcnāves). [20]

Dzimis un dzīvojis Maskavā. Topošā rakstnieka tēvs Aleksandrs Semjonovičs Biļenkins, būvinženieris, brīvprātīgi iestājās frontē 1941. gadā, tika ievainots, sagūstīts, pēc sabiedroto karaspēka atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes palika ārzemēs un līdz savai nāvei 1961. gadā nekad neredzēja savu dēls.

Dmitrijs Biļenkins iestājās PSKP 1963. gadā un kopš 1975. gada ir PSRS Rakstnieku savienības biedrs. Es izvēlējos savu galveno zinātnisko interešu jomu skolā. Savu profesionālo biogrāfiju viņš sāka kā ģeoķīmiķis, 1958. gadā absolvējot Maskavas Valsts universitātes Ģeoloģijas fakultāti. Piedalījies vairākās ģeoloģiskās ekspedīcijās, strādājis Vidusāzijā un Sibīrijā. Tajā pašā laikā, kopš 1959. gada, nāca aizraušanās ar zinātnisko žurnālistiku, sākās sadarbība ar laikrakstu „Komsomoļskaja Pravda” (kā zinātniskais korespondents izdeva „Zinātkārīgo klubu”), žurnālu „Vokrug Sveta” (kā zinātniskais redaktors).

1958. gadā notika autora radošā debija - stāsts "No kurienes viņš ir?". Tieši tuvākā un tālākā Zemes vidē bieži risinās viņa stāstu un romānu darbība, un to sižeti balstās galvenokārt uz zinātniskās fantastikas hipotēzēm - gravitācijas ietekmi, superlumināliem ātrumiem, saskarsmes ar svešo prātu problēmu. uc Tādā veidā tika radīti darbi, kas tika iekļauti kolekcijās “Marsa bangas”, “Saprāta pārbaude” un citās - “Redzama tumsa”, “Briesmīgā zvaigzne”, “Nekas, tikai ledus”, “Kā ugunsgrēkā”.

Labākais šī perioda sasniegums bija cikls par Poļinovu (“Poļinova piedzīvojumi”), kurš ceļo pa Zemi un Saules sistēmas planētām, atšķetinot dabas noslēpumus, Visuma noslēpumus, iesaistoties cīņā pret sazvērniekiem un ja nepieciešams, cilvēces slepeniem ienaidniekiem. Poļinovs ir intelektuālis, psihologs un savā darbībā vadās pēc psiholoģijas atklājumiem un sasniegumiem, nevis pārdabiskām spējām vai nākotnes tehniskajiem līdzekļiem (šo varoni var saukt par Kira Buličeva mīļākā varoņa doktora Pavliša priekšteci). Ciklā iekļauti trīs stāsti: „Piezemēšanās uz Merkura” (1967), „Kosmosa Dievs” (1967), „Likuma beigas” (1980). Viņiem pievienojas stāsts "Spēcīgo spēks" (1985), kurā tēlo vairs nevis Poļinovs, bet gan viņa pēcnācējs. Kopumā šo darbu saturu var raksturot šādi: "īsti radošie meklējumi, kuru rezultātā uzvar cilvēka saprāts un laipnība."

Vasilijs Golovačovs.

Vasilijs Vasiļjevičs Golovačevs (dzimis 1948. gada 21. jūnijā Žukovkā, Brjanskas apgabalā) ir krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, scenārists un producents. Radošums apvieno kosmosa zinātniskās fantastikas un patriotiskās romantikas žanrus ar nacionālistisku un neopagānu ievirzi [21]

Pseidonīmi: Ivans Sakovecs, Dmitrijs Smislovs.

Krievijas un Ukrainas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1983. gada. Vairāk nekā četrdesmit romānu (86 grāmatas) un vairāk nekā četru desmitu romānu un stāstu, kas izdoti atkārtoti simtos tūkstošu eksemplāru, autors. Gandrīz visi Golovačeva darbi tika iekļauti izdevniecības Eksmo sērijā „Krievu zinātniskās fantastikas šedevri”, un kopējā grāmatu tirāža sasniedza 18 miljonus eksemplāru. Šobrīd pilns rakstnieka darbu krājums tiek izdots sērijā “Tēvi-dibinātāji. Krievu telpa”.

2009. gadā, pamatojoties uz viņa grāmatu "Smersh-2", tika uzņemta filma "Aizliegtā realitāte".

Kopš 90. gadiem kosmosa fantāzija autora darbos apvienota ar ezotērismu, nacionālpatriotisku ievirzi un krievu neopagānismu. Golovačevs glezno liela mēroga priekšstatu par brīvību mīlošo "pagānu slāvu" cīņu ar ļaunuma spēkiem. Pēc autora domām, slāvu senči bija cilvēki no Arktikas Hiperborejas. Viņš kritizē vēstures zinātni, jo tā nepiekrīt šim viedoklim. Pozitīvie varoņi ir "modernie krievu pagāni", kas cīnās par brīvību un pasauli bez ļaunuma. Autora darbos masoni un kristīgā baznīca kalpo tumšajiem spēkiem, un pašus šos spēkus vada Galaktikas Knesets un Sinedrijs. Daudzu antagonistu vārdi ir ebreju vārdi, kas rakstīti no kreisās uz labo pusi. Antagonistu rituāliem ir nepieciešams izmantot asinis. Amerikāņi un cilvēki no Kaukāza un Vidusāzijas palīdz ļaunajiem spēkiem. Arī draudi krieviem autora darbos nāk no Ķīnas. Romānā "Vedičs" (2007) Golovačevs apraksta konkurenci starp dažādām mūsdienu neopagānu organizācijām, vienlaikus nosodot "ingliverus" (kustību Ynglist). Autors sajauc vēsturi ar zinātnisko fantastiku un fantāziju. Šie darbi ir eklektiski, un tos nevar attiecināt uz noteiktu virzienu.

Vladimirs Ščerbakovs.

Vladimirs Ivanovičs Ščerbakovs (1938. gada 28. janvāris - 2004. gada 8. aprīlis) - krievu padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks, ceļotājs, žurnālists un redaktors, pēc izglītības radiofiziķis . Tehnisko zinātņu kandidāts. Pēc 80. gadiem - pseidovēsturisko darbu autors par slāvu seno vēsturi, kurus viņš uzskatīja par "āriešu" pēctečiem. [22]

No 1976. līdz 1979. gadam žurnālists, žurnāla “Tehnika-molodeži” galvenā redaktora vietnieks un tuvs rakstniekam L. Ļeonovam, kuram bija simpātijas pret krievu nacionālismu. Pēc tam viņš nomainīja Juriju Medvedevu izdevniecības “Molodaya Gvardiya” zinātniskās fantastikas redakcijas vadītāja amatā. Perestroikas gados Ščerbakovs kopā ar Juriju Medvedevu tika kritizēts kā viens no ideoloģiskajiem līderiem padomju zinātniskās fantastikas iznīcināšanā 60. un 70. gados.

Kopš 1981. gada PSRS Rakstnieku savienības biedrs, no 1992. gada Krievijas Rakstnieku savienības biedrs. Astoņdesmito gadu beigās viņš attālinājās no zinātniskās fantastikas, aizraujoties ar pagātnes noslēpumu, tostarp Atlantīdas un etrusku, izpēti. Viņš izdeva vairākas grāmatas par pazudušo civilizāciju noslēpumiem un noslēpumiem, interpretējot daudzas anomālas parādības (spārnoto čūsku civilizācija, citplanētiešu ieroči, nemirstības eliksīrs, Deivida Koperfīlda maģija).

Par dokumentālās filmas par biolauku "Meža neredzamā dzīve" (Kijevas populārzinātnisko filmu studija) scenāriju viņam tika piešķirta balva XI Pasaules filmu festivālā "Ekofilm-84" Ostravā.

Starptautiskās Informatizācijas akadēmijas korespondētājloceklis.

1998. gadā viņš kļuva par Maskavas noslēpumu kluba prezidentu.

“Septiņas stihijas” ir Vladimira Ščerbakova zinātniskās fantastikas romāns.

Darbība norisinās XXII gadsimta nākotnē. Galvenais varonis - žurnālists Gļebs - ir iesaistīts kontakta nodibināšanā ar kaut kur Dvīņu zvaigznājā esošas tālas karstās planētas ārpuszemes civilizāciju. Šīs civilizācijas sūtnis ir citplanētietis Aira, kas var pārvērsties par dažām varonēm

“Vētru kauss” ir Vladimira Ščerbakova zinātniskās fantastikas romāns, kas izdots 1985. gadā. Sižeta pamatā ir atlantu un etrusku konfrontācija, taču sižetu ir grūti pārstāstīt. Kritiķis Vl. Gakovs “Vētru kausu” žanru definēja kā "vēsturisku un lingvistisku fantāziju", ko iedvesmojis paša autora pseidovēsturiskais pētījums par tēmu "Etruski – protoslāvu pēcteči". Jeb vienkārši – etruski esot “eto russkije”.

Vladimirs Pirožņikovs.

Pirožņikovs Vladimirs Ivanovičs ir krievu žurnālists un prozaiķis, kura darba ievērojama daļa ir saistīta ar zinātnisko fantastiku. Dzimis: 1948. gada 21. janvārī Miris: 2017. gada 3. septembrī. [23]

1972. gadā viņš pārgāja uz žurnālista darbu: strādāja par korespondentu laikrakstos “Vecherņaja Perma” (1974-1980) un “Zvezda” (1980-1987). 1984. gada maijā bija VIII Vissavienības jauno rakstnieku konferences dalībnieks un 1987. gadā pēc Permas rakstnieku organizācijas ieteikuma iestājās PSRS Rakstnieku savienības Augstākajos literārajos kursos, kas notiek reizi divos gados, literatūras kritikas seminārā. Vladimirs divus gadus devās uz Maskavu Gorkija Literārajā institūtā, kur tika pasniegti šie kursi.

1990. gadā viņš nodibināja vienu no pirmajām privātajām izdevniecībām Urālos — “Ural-Press”, kurā bija galvenais redaktors līdz 1994. gadam. Kopš 1995. gada viņš ir pilsētas un reģionālo laikrakstu korespondents un ārštata žurnālists. Ievērojama daļa laikrakstu publikāciju tika publicētas ar pseidonīmu "A. Bistrovs" (laikraksta publikācijas). Kopš 2002. gada zinātniskās un ražošanas asociācijas preses dienesta vadītājs, kas specializējas gāzturbīnu dzinēju automātisko vadības sistēmu izstrādē un ražošanā, OAO “Star”  (Perma). PSRS Žurnālistu savienības, Krievijas Žurnālistu savienības biedrs.

Literatūra V. I. Pirožņikovu piesaistīja no bērnības. Viņš rakstīja dzeju, institūtā, pamatojoties uz klasiskajiem krievu darbiem, viņš radīja vairākas lugas studentu teātrim "Kaktuss". 80. gados viņš bija vietējā KLF "Rifej" biedrs, piedalījās semināros Maļejevkā (1982, oktobris-novembris), kur prezentēja savu fantastisko stāstu "Debesu ganībās". Tas tika publicēts 1983. gadā žurnālā “Znaņije – sila” un padarīja viņu slavenu zinātniskās fantastikas aprindās. Stāsts risinās tālā nākotnē asteroīdu joslā netālu no Jupitera planētu kolonizācijas laikā un bija viens no pirmajiem "kiberpanka" piemēriem PSRS. Lai gan tolaik neviens šādu terminu nezināja, Vladimirs Pirožņikovs jau bija aprakstījis mākslīgā intelekta radīšanu. Un ne tik daudz no tīri tehniskās puses, bet no morālās un ētiskās puses, mēģinot ielikt tajā jēdzienus "patiesība", "mīlestība" vai "taisnīgums". Vēlāk rakstnieks Staņislavs Šulga šo darbu aprakstīja šādi: “Gandrīz tajā pašā laikā, kad Gibsons izlaida savu “Neuromancer”, žurnālā “Znaņije – sila” tika publicēta Vladimira Pirožņikova novele “Debesu ganībās”. Teksts ir stilistiski mazāk izsmalcināts un mazāk stingrs mūsu iespējamās nākotnes aprakstos, taču ne sliktāks semantiskās slodzes un sižeta intrigas ziņā. Tajā ir viss 1980. gadu amerikāņu kiberpanka slazds — datori, tīkli, mākslīgais intelekts, pārdomas par jaudu un sistēmu…”

Un tad sekoja literārā klusuma gadi. Iemesls tam ir autora pasaules uzskats, kas padarīja Pirožņikovu nedrukājamu. “Es vienmēr esmu bijis un palieku citādi domājošs. Man ir ļoti tuva formula, ar kuru saskāros vienā no Reja Bredberija romāniem: "Ja jums iedotu rindu papīru, rakstiet tam šķērsām pāri," rakstīja Vladimirs Ivanovičs.

Vienā no esejām rakstnieks diezgan precīzi definēja savu dzīves kredo: “Rietumi un Austrumi. Tās ir divas galvenās vērtības, divi garīgi principi, divas vadlīnijas manā pasaules skatījumā un radošumā, kurām esmu sekojis visu mūžu... Tas izskaidrojams ar to, ka mana garīgā briešana pusaudža gados sākās ar vērtību iepazīšanos ​no Rietumu kultūras. Laikā, kad mani vienaudži priecājās par Pavkas Korčagina likteni, lasīja tādas grāmatas kā “Bundzinieka liktenis”, “Sarkanie velni”, “Timurs un viņa komanda”, es nokļuvu T.Dreizera romāna “Finansists” rokās. Ar lielu uzmanību sekoju līdzi jaunā Frenka Kaupervuda likteņa peripetijai, kuram izdevās ātri kļūt bagātam tikai tāpēc, ka viņam piemita finansista talants un kurš labāk par jebkuru citu saprata biržas noteikumus.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Pirožņikovs savu vēsturisko drāmu "Pieci tūkstoši vārdu" uzrakstīja 1982. gadā pēc Akiras Kurosavas filmas "Rashomon" noskatīšanās, savukārt pēc Rjunosukes Akutagavas romāniem motīviem. Šī neparastā darba darbība norisinās 1. gadsimtā pirms mūsu ēras Senajā Ķīnā, un rakstnieka galvenais varonis ir pirmais Austrumu domātājs, kurš pamatojis vēsturiskā cikla teoriju, historiogrāfs Sima Cjaņs, galma hronists Haņu imperatora Vu Di galmā.

Arī graciozā pilsētvides romance "Neuzmanīga mīlestība" izrādījās kritiķu nepieņemta. Vladimira Pirožņikova sarakstītā 1979. gadā, bet pirmo reizi publicēta 1985. gadā, stāsts uzreiz ierindoja autoru starp ievērojamākajiem Urālu andergraunda pārstāvjiem. Toties VIII Vissavienības jauno rakstnieku konferencē prezentēto darbu, kurā mijas džezs, eksistenciāli pārdzīvojumi un pirmā mīlestība, noliedza Maskavas kritiķis Vladimirs Bondarenko. To kritizēja Rakstnieku savienības Permas organizācija, bet žurnāls “Novy Mir” to noraidīja ar slepkavniecisku recenziju: “Stāsts “Neuzmanīga mīlestība” tapis Rietumu kultūras iespaidā. To var just tēla prāta stāvoklī. Padomju cilvēkam, ja viņam ir tīra sirdsapziņa (un mūsu varonis nav noziedznieks, viņš ir intelektuālis), nav raksturīga neskaitāma dzīves baiļu sajūta... Baiļu sajūta ir cilvēka attieksmes elements amerikanizētajā Rietumu kultūrā ... Es negribētu autoram mest visbriesmīgāko, manuprāt, apsūdzību - nepatikā pret Dzimteni, bet viņš vienkārši "neredz" un "nedzird" daudz. Stāstā nav "krievu gara".

Ceru, ka šajā rakstā neielaidu daudz kļūdu, kā jau saprotiet, bez Google tulkotāja, es to nebūtu paveicis, bet tas jau visi bieži tulko visai dīvaini, maina dzimtes, nosaulumus pārtulko nevis latviski, bet angliski utt. PFB, pēc kuras es arī vadījos, par autoriem vēlākos izdevumos nekas nebija dots. [24]

Rakstnieku sarakstam, nedaudz pēc atmiņas papildinot, izmantoju četru sējumu izdevumu „Mūsu vecā, labā fantastika” (apakšvirsraksta nosaukums), izlaižot vārdus, ko es praktiski nepazīstu. Protams, ka te minētie, ne tuvu nav vienīgie, nozīmīgākie pēckara pqdomju fantasti.

Epilogs.

Protams, ka padomju laiku fantastikā ir zīmējušies daudz vairāk autoru. Protams, bija izdevniecības „Mir” sērija „Zarubežnaja fantastika”, bet arī tās grāmatas veikalos nebija nopērkamas. Tajos laikos fantastikai bija sērdienītes loma.

Izņemot pašus lielākos tā laika padomju fantastikas dižgarus, par kuriem šoreiz nerakstīju, cerot, ka tos fantastikas cienītāji ar stāžu noteikti labi pazīst. Vēlreiz atkārtošu viņu vārdus: Ivans Jefremovs, brāļi Strugacki, Kirs Buličevs, Vladimirs Mihailovs, Sergejs Sņegovs un Sergejs Pavlovs. Kā jau rakstīju, katrs no viņiem būtu pelnījis krietni garāku aprakstu.

Vēl, protams, citu starpā pieminēšamas vērti ir tādi autori, kā Anatolijs Dņeprovs, Vladislavs Krapivins, Romans Podoļnijs, Isajs Lukodjanovs un Jevgeņijs Voiskunskis, Vadims Šefners, Vladimirs Mihanovskis, Olga Larionova, Jurijs Medvedevs, Aleksandrs Mirers, Vladimirs Osinskis, Vladimirs Malovs, Sergejs Drugals, Aleksandrs un Sergejs Abramovi, Vjačeslavs Nazarovs, Mihails Puhovs, Viktors Kolupajevs, Pāvels Amnuels, Askolds Jakubovskis, Leonīds Panasenko, Hodžiakbars Šaihovs, Zinovijs Jurjevs, Boriss Šterns, Boriss Rudenko, Dmitrijs De-Spillers, Vladimirs Ribins, Zahars Maksimovs, Oļegs Korabeļņikovs, Georgijs Šahs, Jevgeņijs Guļakovskis, Andrejs Balabuha, Jevgeņijs Fiļenko, Fēlikss Dimovs, Genādijs Praškevičs, Vladimirs Firsovs uc.

Kas attieca uz padomju fantastiku, vēl ir vesela rinda nozīmīgu autoru, kuri savu daiļradi sāka pašās PSRS beigās, taču viņu darbu galvenais pusms jau aptver mūsu laikus, Viņi ir tā sauktais padomju fantastikas ceturtais posms. Nosaukšu tikai vārdus:

Svjatoslavs Loginovs. Alans Kubatijevs. Eduards Gevorkjans. Vjačeslavs Ribakovs. Viktors Žiļins. Aleksandrs Ščegoļevs. Andrejs Stoļarovs. Ļubova un Jevgeņijs Lukini. Vladimirs Pokrovskis. Sergejs Lukjaņenko. Andrejs Lazarčuks. Sergejs Kuzmenko. Mihails Uspenskis. [25]

Par padomju fantastiku var lasīt krievu valodā, emigrācijā izdoto grāmatu „Visums aiz dogmas robežas” (ja pareizi iztulkoju), autors Leonīds Gellers. Diemžēl – 1985. gads, bez pēdējā posma. http://debri-dv.com/article/24294/istoriya_sovetskoy_fantastiki_glazami_russkih_emigrantov_kniga_1_leonid_geller__vselennaya_za_predel...

Vai arī plašākajā R. S. Kaca izdevumā „Padomju fantastikas vēsture”. 2013. gada izdevums. Diemžēl, uzgāju par vēlu, un nebija laiks izlasīt. Tomēr šī grāmata galvenokārt velta uzmanību pirmskara fantastikai. Tā, kā mana dotā lekcija ir tikai atmiņas par pagātni, jo padomju laikos tieši padomju fantastika bija galvenokārt sastopama, to arī lasīju, pa vidu retiem rietumu fantastikas paraugiem, kas masveidā sāka ieplūst tikai ar pārbūves laiku. [26] https://epizodyspace.ru/bibl/fant/arbitman/istoriya_sv_fant_2013.pdf

Par Kaca grāmatu.

Filoloģijas doktora Rustama Svjatoslavoviča Kaca grāmata, ko 1993. gadā izdeva Saratovas universitātes izdevniecība, kļuva par īstu atklāsmi un uzreiz ieguva bibliogrāfiskā retuma statusu. Par laimi, 2004. gadā Sanktpēterburgas Universitātes izdevniecība izdeva jaunu izdevumu ar daudz lielāku tirāžu, kas beidzot ļāva ar šo darbu iepazīties daudz lielākam lasītāju lokam.

Kāda ir šīs grāmatas vērtība? Ne tikai sen aizmirsto padomju zinātniskās fantastikas rakstnieku skrupulozā uzskaitījumā, bet arī iepazīstoties ar patieso 20. gadsimta vēsturi, precīzāk ar kriptovēsturi.

Rietumos viņi joprojām nevar saprast, kāpēc zinātniskajai fantastikai, kas pie viņiem bija tikai izklaidējoša lasāmviela, Padomju Savienībā bija tik liela nozīme, un I. V. Staļins personīgi pārraudzīja šo literatūras žanru.

Viss sākās tālajos 20. gados, kad visu tautu līderis padomju zinātniekiem un dizaineriem izvirzīja uzdevumu apgūt Mēnesi. Analfabētisma dēļ Staļins uzskatīja, ka no Mēness, kas karājās augstu debesīs, ir viegli nomest bumbas uz Zemi (protams, tās kapitālistisko daļu). Padomju zinātniskās fantastikas rakstniekiem bija ideoloģiski jāsagatavo padomju cilvēki šīs vēsturiskās misijas izpildei.

Jā, visas 20. gadsimta vēstures pamatcēlonis bija ideja par Mēness iekarošanu: tā ir 30. gadu industrializācija, Lielais Tēvijas karš, padomju karaspēka iebrukums Ungārijā un Čehoslovākijā.

Un kā pilnā sparā ritēja darbs literārajā darbnīcā! Aristarha Oboļaņinova (kurš, starp citu, Ilfa un Petrova nemirstīgajā grāmatā kalpoja par Kisas Vorobjaņinova prototipu), S. Kurguzova (“Mēness katapulta”), N. Špakovska (“Uzaršana”, kas stāsta par divdesmitpiectūkstošnieku strādnieku, kurš nosūtīts uz Mēnesi, lai tur organizētu kolhozus), Vjačeslava Kuricina (“Debesu robežas”, par Mēness pierobežas priekšposteņa ikdienu). Un slavenais Konstantīna (Kirila) Buličeva "Mēness jautājums"?

Garāmejot, papildus politiskajam, lieliski tiek atklāti daudzi literāri noslēpumi. Piemēram: divu kiborgu cīņas ainu filmā "Robokops" sarakstījis Pols Verhovens pēc M. Dudinceva zinātniskās fantastikas romāna "Ne tikai ar dienišķo maizi" izlasīšanas. Un kāds ir patiesais stāsts par N. Nosova talantīgās grāmatas „Nezinītis uz Mēness” parādīšanos, kas parodē vēlāko „Apollo 11” apkalpes nolaišanos un iedvesmo padomju bērnus, ka pirmie (Nazinītis un Pončiks, kuri tika ar viltu nokļuvuši uz Mēness raķetes) ne vienmēr ir paši cienītākie.

Diemžēl šķiet, ka sen apraktā ideja par Mēness iekarošanu mūsdienās ir metusi savu draudīgo ēnu. 1941. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās Kijevai, tika uzspridzināts nepabeigts slepenais kosmodroms un tika uzstādīts tik daudz sprāgstvielu, ka bazalta monolīts saplaisāja, un tas savu negatīvo lomu nospēlēja daudz vēlāk, kad šajā vietā tika uzbūvēta atomelektrostacija.

Trīs augstākie apbalvojumi krievu zinātniskajā fantastikā ("Bronzas gliemezis", "Interpresscon" un "Straņņik") nodrošināja priekšzīmīga darba statusu "Vēsturei..."

https://alternathistory.com/istoriya-sovetskoj-fantastiki/  

http://www.modernlib.ru/books/svyatoslavovich_kac/istoriya_sovetskoy_fantastiki/read_5/

http://webreading.ru/nonf_/nonf_criticism/kac-svyatoslavovich-istoriya-sovetskoy-fantastiki.html