Sava leģenda ir arī Doma baznīcai. Tur ik pēc 7 gadiem, kādā klusā laikā pie durvīm klauvē kāds vīrs melnā, kad sargs viņu ielaiž, viņš saka, ka atnācis tikai pēc vienas lietas, sargam tikai vajag neskatīties. Protams, slepus skatījies, baznīca pilna ar mantām, bet vīrs paņem tikai vienu grāmatu un aiziet, un tā katru reizi. Bet baznīcā jau nekādu mantu nav, īpaši grāmatu.
Jaunielā atkal daudzas filmas filmētas un ir savi stāsti, ka te dzīvojis Šerloks Holms un tad citā filmā "Septiņpadsmit pavasara mirkļi" ar Pleišnera izkrišanu pa logu. Citā mājā spokojas zilie ulāni, kādreizēja gvarde. Krāmu ielā ir atkal Viduslaiku stilā veidots restorāns, kas apvienu visus pagrabus Rīgas šaurākajā ielā, tur vēl palikusi viena no īstām Vecrīgas akām, ko iekšā var ieraudzīt, taču cenas tur ir gandrīz dārgākās Rīgā, tāpat pastaigāties jau nebūs ērti.
Vecos, gadsimtu ozolus, kas izcelti no purviem, izmantoja kuģu būvē, jo tie bija cieti kā akmens un nemirka. Rīgas centrs savulaik bija Rolanda statuja, bet Rātslaukuma sānos atradusies bendes vieta, kur sodīti noziedznieki, nocērtot galvu karasti. Raganas gan esot dedinājuši ārpus Rīgas, lai sārti nenosvilinātu pilsētu. Vispār jau jau Vecrīgā ir bijušas ļoti daudz kapsētas, parasti jau glabāja pie baznīcām, taču tā kā tagad lielus izrakumus vairs netaisa, ļauj tikai izrakt pamatu būvbedres, tad viltīgie celtnieki tūlīt izvesto aizved, iznīcinot koltūrslāni, lai tik arheologi ko neuzrok, jo tad visi celtniecības termini lidos, kamēr visu neizpētīs.
Pētera baznīcā arī ir kāds nostāsts. Viens vīrs nelaikā atnācis ar savu lūgšanu grāmatu uz baznīcu, tā pilna ar lūdzējiem, tikai ļoti kluss. Visi sēž, galvas nodūruši. Vīrs apsēdies savā vietā. Tolaik visi zinājuši savas vietas, skatījies apkārt, bet nevienu nav pazinis, nobrīnījies, jo Rīga jau nebija liela, bet tad ieraudzījis kādus kaimiņus, bet sapratis, viņi taču jau ir miruši. Pārbijies un meties laukā, savu grāmatu aizmirsis. Mājās sapratis, ka vēl nakts, licies gulēt. No rīta pamodies, nodomājis, ka rādījies baigs sapnis. Tikai savu grāmatu nevarējis atrast. Gājis uz dievkalpojumu un grāmatu atradis paša solā.
Lietišķās mākslas muzeja telpas ir vecākā ēka Rīgā, baznīca, kas vienīgā saglabājusies no bruņinieku ordeņa pils. Jāņa baznīcā atkal pēc leģendas atkal dzīvi iemūrēti divi dominikāņu mūki, kas baroti pa maziem lodziņiem ēkas fasādē, kamēr nav nomiruši, varbūt tāpēc tā ir vienīgā baznīca, kas Rīgā nav cietusi.
Vēl interesantāks ir akmens ar dīvainu seju Līvu laukumā, oriģināls gan atrodas Domā un ir par trešadaļu mazāks. Sens tēls, neviens nezina, kas tas ir, varbūt kāds elks? Oriģināls bija atrasts, tad pazudis, taču to ne visai sen atraka Domā divu metru dziļumā, pieliktu kādam mironim, bet ar seju uz leju.
Pulvertornī atkal ir iestrēgušas lielgabalu lodes, vēsture saka, ka trāpījuši 3 šavieni, net ložu ir vairāk. Kārtējā mīkla...
Tas jau nebija viss, kas tika stāstīts, bet galvenais, tā kā ekskursija bija interesanta.
Tā bija šī ekskursija, ko centos aprakstīt:
Sestdien, 13.04. plkst. 11.00, ekskursija “Vecrīga leģendās un nostāstos”. Ekskursijas vadītāja – RVKM muzejpedagoģe, vēstuniece Irēna Strēle.