Anotācijas par tā variet lasīt paši, te tikai atgādinu tās, pārskaitot: (1) Žorža Meljesa mēmā feijerija „Barona Minhauzena halucinācijas” (1911); (2) viena no visu laiku labākajām filmām, krāsainais šedevrs „Minhauzens” (1943), kas tika uzņemts pēc Trešā Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa pasūtījuma, atzīmējot kinostudijas UFA 25 gadu jubileju – pēc rakstnieka-antifašista Ērika Kestnera scenārija (titros viņa vārds neparādās), filmā nav nacistu propaganda!; (3) čehoslovāku animācijas-spēļu filma „Barons Minhauzens” (1961) režisors Karels Zemans apspēlē cilvēka lidojumu kosmosā, atdzīvinot Gustava Dorē ilustrācijas; (4) vēlo padomju laiku Marka Zaharova „Tas pats Minhauzens” (1979) pēc Grigorija Gorina scenārija – ar Oļegu Jankovski galvenajā lomā; (5) «Barona Minhauzens piedzīvojumi» (1988) Terija Giliama filma, kur barons ir nekad nemelojošs mitoloģisks varonis, kurš spēj pretoties pat pašai nāvei. Reālais barons Minhauzens (par viņa titulu gan ir šaubas) desmits gadus ir pavadījis (1740-1750) Krievijas valsts dienestā, un praktiski ir vienīgais visu laiku kultūras varonis, kurš dzīvojis Rīgā un Latvijā (Ar Rīgu saistās vēl divas kulta personas no seriāliem, kas uzņemti pie mums, Štirlics un Šerloks Holms, taču tās nav reālas personas). Par īsto Minhauzenu gan jāsaka, ja viņa dzīve ir bijusi ļoti tālu no literārā varoņa dzīves, jāsaka, pat garlaicīga, jā un viņam nav bijušas ne ūsas, ne bārda, leibgvardē, kur viņš dienēja, to neatļāva.
No žurnālista Igora Vatoļina ekskursiju materiāliem.
Terija Giliama un Sāras Pollijas dažādās atceres.