Tā nav smadzeņu skalošana kā tāda, taču šiet tehnoloģijas ir smalkākas. Tās efektīgas padara mērķtiecīga, sistemātiska lietošana, kas parasti sabiedrībai-upurim nav pamanāma, pielietošanas fakts aizslīd tai garām.

Tālāk es ar piemēru paskaidrošu, kā soli pa solim sabiedrība sākumā sāk apspriest kaut ko pavisam neiedomājamu, pēc tam sāk uzskatīt to par pieņemamu, bet beigu beigās samierinās ar jauno likumu, kas nostiprina un aizsargā kādreiz neiedomājamas lietas.

Paņemsim par piemēru kaut ko pavisam neiedomājamu. Piemēram, kanibālismu, tas ir, ideju, ka pilsoņiem ir tiesības apēst vienam otru. Pietiekoši cietsirdīgs piemērs?

Taču visiem ir skaidrs, ka šajos laikos (2014. gadā) nav iespējams izvērst kanibālisma propagandu — sabiedrība sacelsies. Tāda situācija nozīmē, ka kanibālisma legalizācija atrodas iespējamības loga nulles stadijā. Saskaņā ar Overtona teoriju šo stadiju sauc par «Neiedomājamu». Tagad modelēsim, kā šo neiedomājamo lietu varētu realizēt, izejot visas iespējamības loga stadijas.

TEHNOLOĢIJA.

Vēlreiz atkārtošu, ka Overtons ir aprakstījis TEHNOLOĢIJU, kas ļauj legalizēt absolūti jebkādu ideju.

Pievērsiet uzmanību! Viņš nepiedāvā koncepciju, nav kaut kādā veidā formulējis savas domas — viņš ir aprakstījis tehnoloģiju, kas darbojas. Tas ir, tādu, kurā darbību secība, tās izpildot, vienmēr ved pie vēlāmā rezultāta. Kā ierocis, lai iznīcinātu cilvēciskas sabiedrības, šāda tehnoloģija var būt efektīgāka nekā ūdeņraža bumba.

CIK TAS IR DROSMĪGI!

Kanibālisma tēma pagaidām vēl ir pretīga un sabiedrībai pilnīgi nepieņemama. Apspriest šo tēmu nav vēlams ne presē, ne, vēl jo vairāk, pieklājīgā kompānijā.Pagaidām tas ir neiedomājami, absurdi un aizliegti. Tātad, pirmā Overtona loga kustība ir — kanibālisma tēma ir jāpārliek no neiedomājamā uz radikālo lauciņu.

Mums taču ir vārda brīvība.

Kāpēc tad mēs nevaram parunāt par kanibālismu?

Zinātnieki vispār var runāt par visu pēc kārtas — zinātniekiem nav aizliegtu tēmu, viņiem viss ir jāizpēta. Bet, ja tādas tās lietas, mēs organizēsim etnoloģisku simpoziju par tēmu «Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli». Apspriedīsim tajā priekšmeta vēsturi, ievadīsim to zinātniskajā apritē un saņemsim faktu, ka par kanibālismu runā autoritātes.

Redziet, par cilvēkēšanu, izrādās, ir iespējams parunāt un it kā palikt zinātniska respektabluma ietvaros.

Overtona logs jau ir sakustējies. Tas ir, pozīcijas jau tiek pārskatītas. Ar to ir iespējama pāreja no sabiedrības nepieņemami noraidošas attieksmes un nedaudz pozitīvāku attieksmi.

Vienlaikus ar zinātniskām diskusijām, noteikti būtu jāparādās kaut kādai «Radikālo kanibālu biedrībai». Lai tā būtu pārstāvēta tikai internetā — radikālos kanibālus noteikti ievēros un sāks citēt visi masu informācijas līdzekļi (MIL).

Pirmkārt, tas būs vēl viens fakts, kad par šo tēmu runās. Otrkārt, tādas sociālās ģenēzes epatējošie «atsaldētie» ir vajadzīgi, lai radītu radikāla bieda tēlu. Tie būs «sliktie kanibāli» pretstatā citam biedēklim - «fašistiem, kas aicinās sadedzināt uz sārta ne tādus, kā viņi». Taču par biedēkļiem mazliet vēlāk. Sākumā pietiks ar to, ka sāks publicēt stāstus par to, ko par cilvēku gaļas ēšanu domā britu zinātnieki vai kāda cita veida radikālie «atsaldētie».

Overtona loga pirmās kustības rezultāts: nepieņemamā tēma ir ienākusi apritē, tabu ir noņemts, problēmas viennozīmīgums likvidēts — radītas «pelēkā gradācijas».

KĀPĒC GAN NĒ?

Ar nākošo soli Logs virzas tālāk un ved kanibālisma tēmu no radikālā apgabala un iespējamo apgabalu.

Šajā stadijā turpinās «zinātnieku» citēšana. Nevar taču noraidīt zināšanas? Par kanibālismu. Katrs, kas atteiksies šo tēmu apspriest, tika nosaukts par liekuli vai svētuli.

Nosodot liekulību, noteikti ir jāatrod kanibalismam elegantu nosaukumu. Lai visādi fašisti neuzdrošinātos citādi domājošos apkarināt ar visādiem zīmoliem, kas sākas ar burtu «Kā».

Uzmanību! Eifēmisma radīšana ir ļoti svarīgs moments. Lai legalizētu kanibālismu, ir jānomaina tā īstais nosaukums.

Nav vairs kanibālisma.

Tagad to varētu nosaukt, piemēram, par antropofagiju. Taču arī šo terminu pēc kāda laika nākas nomainīt, atzīstot, ka tas ir pārāk apvainojošs.

Jaunu nosaukumu izdomāšana notiek ar mērķi atdalīt problēmas būtību no tās nosaukuma, vārda formu atraujot no tā satura, lai savi ideoloģiskie pretiniek zaudē valodu.

Kanibālisms pārbēršas par antropofagiju, bet pēc tam par antropofiliju, līdzīgi kā noziedznieks maina uzvārdu un pasi.

Paralēli ar spēli ar vārdiem notiek atbalsta precedenta radīšana — vēsturiska, mītiska, aktuāla vai vienkārši izdomāta, taču galvenais — leģitīma. To atradīs vai izdomās kā «pierādījumu» tam, ka antropofilija principā var būt likumīga.

«Vai atceraties leģendu par māti, kas upurēja sevi, padzirdinot ar savām asinīm no slāpēm mirstošos bērnus?»

«Bet leģendas par antīkajiem dieviem, kas vispār ēda visu pēc kārtas — pie romiešiem tas bija pilnīgi normāli!»

«Ar mums tuvākajiem kristiešiem, jo vairāk, ar antropofiliju arī viss ir pilnīgā kārtībā! Viņi taču joprojām ritāli dzer sava dieva asinis un ēd sava dieva miesu. Vai tad jūs iedrošinieties kaut kur apvainot kristīgo baznīcu? Kas pēc tam jūs būtu, velns parāvis?»

Šī etapa vakhanālijas galvenais uzdevums — kaut vai daļēji noņemt kriminālvajāšanu par cilvēku ēšanu. Kaut tikai vienreiz, kaut vai tikai kādā vēsturiskā momentā.

TĀ ARĪ VAJAG.

Pēc tam, kad ir atrasts leģitīms precedents, rodas iespēja virzīt Overtona logu no iespējamā teritorijas uz racionālo apgabalu.

Tas ir trešais etaps. Ar to beidzas vienotas problēmas dalīšana.

«Vēlēšanās ēst cilvēkus ir ģenētiski izveidota, tāda ir cilvēka daba».

«Dažreiz apēst cilvēku ir nepieciešams, jo eksistē nepārvarami apstākļi».

«Ir cilvēki, kas vēlas, lai viņus apēd».

«Antropofilus izprovocēja!»

«Aizliegtais auglis vienmēr ir salds».

«Brīvam cilvēkam ir tiesības pašam izlemt, ko viņam ēst».

«Neslēpiet informāciju un, lai katrs saprot, kas viņš ir — antropofils vai antropofobs».

«Vai no antropofilijas ir kāds ļaunums? Neizbēgami tas nav pierādīts».

Sabiedrības apziņā mākslīgi tiek radīts «kaujas lauks» par problēmu. Galējās pozīcijās tiek izvietoti baidēkļi — speciālā veidā radīti radikālie cilvēkēšanas piekritēji un tās pretinieki.

Reālos pretiniekus — tas ir, normālos cilvēkus, kas cenšas palikt vienaldzīgi pret tabu zaudējošo cilvēkēšanas problēmu — mēģina iesaiņot kopā ar baidēkļiem un ierakstīt radikālajos cilvēkēšanas pretiniekos. Šo baidēkļu loma — aktīvi veidot nenormālu psihopātu tēlu — agresīvi, fašistiski antropofilijas ienaidnieki, kas aicina sadedzināt dzīvus cilvēkēdājus, ebrejus, komunistus un melnos. MIL klātbūtne nodrošina visiem iepriekšminētajiem legalizāciju, izņemot reāliem pretiniekiem.

Tādā veidā paši, tā sauktie, antropofili atrodas pa vidu starp baidēkļiem, «saprāta teritorijā», no kurienes ar visu «veselā saprāta un cilvēcības» patosu nosoda «visu nokrāsu fašistus».

«Zinātnieki» un žurnālisti šajā etapā pierāda, ka cilvēki visā savas vēstures gaitā laiku pa laikam ir ēduši viens otru un tas ir normāli. Tagad antropofilijas tēmu jau mierīgi var pārnest no racionālā apgabala un populāro kategoriju. Overtona logs virzās tālāk.

LABĀ NOZĪMĒ.

Lai popularizētu kanibālisma tēmu, tā ir jāatbalsta ar pop-kontingentu, jāsavieno ar vēsturiskām un mitoloģiskām personībām un pēc iespējas ar mūsdienu mēdiju personām.

Antropofilija masveidā iekļūst ziņās un sarunu šovos. Cilvēkus sāk ēst kinofilmās, kas ir domātas rādīšanai masu publikai, par to sacer dziesmas un videoklipus.

Viens no populārākajiem paņēmieniem ir «Paskatieties apkārt!»

«Vai tad jūs nezinājāt, viens pazīstams komponists arī ir — nu tas? - antropofils».

«Bet viens visiem pazīstams poļu scenārists — visu dzīvi ir bijis antropofils, viņu par to pat ir vajājuši».

«Un cik viņu ir sēdējis psihenēs! Cik miļjonus ir izsūtījuši, atņēmuši pilsonību!... Starp citu, kā jums patīk jaunais Lēdijas Gagas klips «Eat me, baby»?»

Šajā etapā iestrādāto tēmu izvirza TOPĀ un tā sāk automātiski atražoties masu mēdijos, šovbiznesā un politikā.

Cits efektīgs paņēmiens ir tāds, ka problēmas būtību aktīvi sajauc operatoru (žurnālistu, telepārraižu vadītāju, sabiedrisko darbinieku utt.) līmenī, neļaujot diskusijās iesaistīties speciālistiem.

Pēc tam, mirklī, kad visiem jau kļuvis garlaicīgi un problēmas apspriešana ir nonākusi strupceļā, atnāk īpaši piemeklēts profesionālis un saka: «Īstenībā viss ir pavisam otrādi. Runa nav par to, bet par pavisam citu. Un darīt vajag to un to, nevis šito» - un tajā pašā laikā iedod noteiktu virzienu, kas tendenciozi seko «Loga» virzienam.

Lai attaisnotu legalizācijas piekritējus izmanto cilvēciskotus noziedzniekus, radot viņiem pozitīvus raksturojumus, kas nav saistīti ar nozieguma būtību.

«Viņš taču ir radošs cilvēks. Nu, apēda savu sievu, kas tur liels?»

«Viņi patiesi mīl savus upurus. Ēst nozīmē mīlēt!»

«Antrofofiliem ir paaugstināts IQ un visā pārējā viņi stingri seko morālei».

«Antropofili paši ir upuri, viņus dzīve piespiež».

«Viņi tā ir audzināti» un tā tālāk.

Tāda veida līkloči ir populāru sarunu šovu sāls.

«Mēs pastāstīsim jums traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Bet viņa to vien gribēja, lai viņu apēd! Kas mēs esam, lai viņus tiesātu? Varbūt, ka tā ir mīlestība? Vai mēs drīkstam stāties ceļā mīlestībai?!»

MĒS ŠEIT ESAM VARA.

Šeit sākas Overtona loga kustības piektais etaps, tēma ir sakarsēta un to jau iespējams no populārās kategorijas pārcelt aktuālās politikas sfērā.

Sākas likumdošanas bāzes sagatavošana. Varas gaiteņos konsolidējas un iznāk no ēnas lobētāju grupējumi. Tiek puiblicētas socioloģiskas aptaujas, kas it kā pierāda, ka kanibālisma legalizācijas piekritēju procents ir visai augsts. Politiķi sāk izmēģināt publiskās runās pieskarties tēmai par to, ka ar likumu vajadzētu pieļaut «antropofiliju». Sabiedriskajā apziņā sāk iepotēt jaunu dogmu - «cilvēku ēšanas aizliegšanai ir jābūt aizliegtai».

Tas ir liberālisma firmas ēdiens — tolerance nozīmē tabu aizliegšanu, jāaizliedz sabiedrību postošu noviržu labošana un novēršana.

Loga kustības pēdējā etapa laikā no «populārās» kategorijas un «aktuālo politiku» sabiedrība jau ir salauzta. Pati dzīvākā tās daļa vēl kaut kur pretosies tam, la ar likumu nostiprinās vēl nesen neiedomājamu lietu. Taču kopumā sabiedrība jau ir salauzta un jau samierinājusies ar savu zaudējumu.

Pieņemti likumi, izmainītas (sagrautas) cilvēku eksistences normas, tālāk šī tēma nešauboties atnāks līdz skolām un bērnu dārziem, kas nozīmēs, ka nākošā paaudze vispār izaugs bez cerībām uz izdzīvošanu. Pēc šādas metodes jau ir legalizēta pederastija (tagad viņi prasa sevi saukt par gejiem). Tagad mūsu acu priekšā Eiropa legalizē incestu un bērnu eitanāziju. [No kurienes viņš to ir rāvis? Nezinu! - t.p.]

KĀ SALAUZT TEHNOLOĢIJU.

Overtona aprakstītais Iespējamību logs visvieglāk kustās tolerantā sabiedrībā. Tādā sabiedrībā, kurā nav ideāli un kā sekas, nav izteiktas robežas starp labo un ļaunu.

Vai jūs gribat parunāt par to, ka jūsu māte ir padauza? Vai arī uzrakstīt par to rakstu žurnālā? Nodziedāt dziesmu. Galu galā pierādīt, ka būt par padauzu ir normāli un pat nepieciešami? Tieši tāda ir iepriekš aprakstītā tehnoloģija. Tā balstās uz visatļautību.

Nav tabu.

Nav nekā svēta.

Nav sakrālu jēdzienu, kuru apspriešana ir aizliegta, bet to apgānīšana — momentā tiek pārtraukta. Visa tā nav. Bet, kas tad ir?

Ir tā saucamā vārda brīvība, kas pārvērš brīvību necilvēcībā. Mūsu acu priekšā, vienu pēc otras, izņem rāmjus, kas norobežoja cilvēci no pašiznīcināšanās. Tagad ceļs uz turieni ir atklāts.

Vai tu domā, ka viens pats tu nespēsi neko mainīt?

Tev ir pilnīga taisnība, cilvēks viens pats nevar ne velna.

Taču personīgi tev ir jāpaliek cilvēkam. Bet cilvēks var atrast atrisinājumu jebkādai problēmai. Un ko nespēs viens — izdarīs citi, kurus apvienos kopēja ideja. Palūkojies apkārt.

http://zuhel.livejournal.com/465630.html

Ļoti polēmiskas pārdomas par to, kurp virzās pasaule. Domāju, ka bija nepieciešams iztulkot.

Varbūt, ka iesāksies kāda polēmika vismaz te, citādi lielos apjomos nemaz nejūt, vai tas, ko daru tulkojot, kādam vismaz interesē, atsauksmju praktiski nav. - t.p.