Reiz Amerikā

Vispār, šis stāsts aizsākās pirms vairāk kā simt gadiem novedot pie brīnumainiem notikumiem pagājušā gadsimta 80-to gadu sākumā, uz ilgu laiku (ja ne uz visiem laikiem) apglabājot viena amerikāņu prezidenta neizmērojamās ambīcijas, kurš sevi bija pasludinājis par pasaules glābēju no “ļaunuma impērijas”.

Ideja par staru ieroci radās Pirmā pasaules kara cīņu laukos kopā ar tankiem, gāzēm, dirižabļiem un lidmašīnām. Radīt kaut ko līdzīgu Velsa siltuma staram vai inženiera Garina hiperboloīdam ir mēģinājuši daudzi, taču tālāk par visiem izvirzījās amerikāņu serbu izcelsmes izgudrotājs Nikola Tesla (1856. – 1943.gadi). Pēc izgudrotāja ieceres, tam bija jābūt īsteni brīnumainam aparātam, kurš ietekmētu cilvēka smadzenes, dzīvnieku uzvedību un izvedošam no ierindas radioelektronisko aparatūru. Tā pamatā bija dzinējs, kurš iedarbojās uz pretinieku ar neredzamiem mikroviļņu starojuma stariem, nofokusētiem ar īpašiem paraboliskiem spoguļiem.

Šodien MIL var atrast pašas eksotiskākās hipotēzes par “Teslas staru ieroci”. Entuziasti šai lomai piedāvā gan elementārdaļiņu paātrinātājus, gan mazerus (radiolāzerus), gan superjaudīgus megnetronus (ko līdzīgu akadēmiķa P.L.Kapicas nigotroniem un planetroniem). Tas viss izskatās diezgan strīdīgi, tomēr klīst baumas, ka vēl 1970-to beigās amerikāņu Perspektīvu pētniecisko projektu pārvalde (DARPA) uzsāka kāda slepena projekta “Šūpoles-Tornādo” realizāciju.

Amerikāņu konspirologi un ufologi uzstājīgi apgalvo, ka dotajā tēma ir iekļauta kāda “Teslas staru ģeneratora” atjaunošana. Ja projekts “Šūpoles” arī ir eksistējis, tad tas noteikti beidzās ne ar ko, tāpat kā visi citi tamlīdzīgie mēģinājumi atjaunot leģendāros Teslas “nāves starus”. Vispār, reizēm var izdzirdēt viedokli, ka dotā uzdevuma veikšanas gaitā tika atrasts blakus perspektīvs novirziens, kurš realizējās eksperimentos virsradiodaļiņu ieroča HAARP (High Frequengy Active Auroral Rexearch Program) radīšanā.

Vispār, pirms dažiem desmitiem gadu debesīs virs bezgalīgajiem Sibīrijas plašumiem notika ļoti dīvaina “orbitālā kara” epizode, kuru dēļ daudskaitlīgajām atzīmēm “pilnīgi slepeni” līdz pat šim laikam var tikai “mākslinieciski demonstrēt”. Un tā…

Sibīrijas augstuma anomālijas

Tumšs nošķelts konuss trīsmetrīgā garumā lēni peldēja simtiem kilometru virs Zemes jūrām un kontinentiem. Ja tas būtu dzīva būtne, tad sen būtu zaudējis skaitu nebeidzamajiem apļiem ap Zilo planētu, kopš tā laika, kā pārstāja sisties tā elektronā sirds un apstājās elektronu plūsma starp daudzskaitlīgajiem noslēpumainajiem aparātiem. Gandrīs pirms četrām desmitgadēm ar kaut kādu tūkstošo numuru sērijā “Kosmoss” tika izdalīts apstrādei ar dīvainu formulējumu “meteoroloģiskie un ģeodēziskie pētījumi”. Paies daudzi gadi, iekams uz Pentagona “kosmiskās izlūkošanas” specvienības vadītāja galda nogulsies šifrēta spiega ziņojuma teksta lappuse ar kosmosa objektu uzskaitījumu, kuri piedalās grandiozā slepenā “tālās lāzerlokācijas” projektā ar dīvainu koda nosaukumu “Granīts”. Tad pati jaudīgākā impulsīvās uzlādēšanas lāzeriekārta pasaulē, kura iemiesojusi inženiera Garina neprātīgos sapņus, sāka “orbitālo objektu vizēšanu”, faktiski apšaudot tos ar augstenerģētisko kvantu daudzhromatiskiem lielgabaliem.

Operatīvās situācijas izmaiņas virs Rietumsibīrijas pirmie sajuta daudzskaitlīgie pavadoņi-spiegi, bariem riņķojoši zemās orbītās, spirālveidā aptvērušie zemeslodi. No sākuma neatgriezeniski iziet no ierindas sāka lielās plēvjveidīgās integrālās shēmas, un kosmiskie spiegi kļuva akli, kurli un mēmi, pēc tam pienāca kārta augsti jūtīgiem radiācijas situācijas detektoriem, un beidzot nodega “zvaigžņu piesaistes” fotopavairotājsensori, kurus vadīja servopievades ārējās orientācijas saules baterijas. Pašas saules pusvadītāju gaismas pārveides elektrībā šūniņas vēl ilgi bezjēdzīgi mēģināja barot ar enerģiju mirušās elektronās iekārtas.

Sitiens no debesīm

Kā jau tika paredzēts, drīzumā ar diezgan dīvaino ārštata traucējumu revīziju ieradās arī pilotējamā kapsula, burtiski piebāzts ar daudzveidīgiem detektoriem un mērsistēmām.

Kompleksa “Granīts” priekšnieks, uzzinot par to, ka Lidojumu vadības centra (CUP) operatori Kanaveralas ragā ir sākuši šatla pārvirzīšanu uz citu orbītu, apmierināti atgāzās krēslā un ar smīnu, viegli paspiedis plecus, deva rīkojumu:

• “Programmas 3” ielādēšana, strādājam starojuma lauka kontroles shēmu ar aparātiem “Meteors” un “Kosmoss”.

Nepagāja ne pusstunda, kā “kosmiskā Bermudu trīsstūra” tuvumā, kuru amerikāņu eksperti vēlāk daudz pareizāk nosauks par “izstieptu elipsoīdu anomāliju mikroviļņu starojuma iedarbībā”, parādījās daudzkārt izmantojamais kosmosa kuģis. Kapsula parādījās daudz augstākā orbītā, uzmanīgi taustot desmitiem sensorām sistēmām zemāk esošo telpu.

• Detektēju lāzera vizīra uzliesmojumu, - ziņoja bortinženieris, ar grūtībām pārvarot pēkšņi uznākušo miegainību.
• Sibīrijas astronomi, laikam, padomāja, ka mēs esam jauns Tunguskas meteorīts, - drosmīgi cīnoties ar pēkšņi uznākušām žāvām pasmaidīja ekipāžas komandieris.
• Ai, manas plombes, - negaidīti iečīkstējās otrais pilots, melnādains, ar izvirzītām lūpām un plakanu gorillas degunu. Viņa čīkstēšanu un ņurdēšanu neviens vairs nedzirdēja, visa ekipāža ienira dziļā, uz ģīboņa robežas esošā miegā un, par laimi, neatslēgtais autopilots pārliecināti veda ārā kapsulu ārpus dīvainās “Sibīrijas elipses” robežām, kā to pēc tam nosauca NASA operatori.

Tālu apakšā, simtiem kilometru zem šatla klusi saslēdzās īrisa diafragmas un armētās durvis virs dīvainas konstrukcijas no savijušamies viļņlaužiem un fazētām antenām, patiesā neseno notikumu vaininieka – patiesa inženieru domas lidojuma brīnuma, projekta “Granīts” otrā komponenta, spuperjaudīga magnetrona-mazera “Granīts-M”…

Lidojumu izvērtēšana

Nākošajā dienā kaut kur superslepena analītiskā centra dzīlēs divi cilvēki neuzkrītošos štata kostīmos caurskatīja skrupuloza teksta lapiņas ar daudzumu shēmām, grafikiem un diagrammām. Beidzot, viens no viņiem, pēc skata vecāks, ar apmierinātu izskatu atgāzās savā krēslā.

• Nu, tad tā, - viņa pārliecinātā valdonīgā balss uzreiz izdeva viņā vecāko pēc pakāpes, - bilde skaidra, un kopumā panākums acīmredzams, - viņš ironiski iesmējās un asi nokomandēja: - Ierakstiet, sistēmu “Granīts-Viens” izvest no ekspluatācijas un iekonservēt, iegriezt agrāk precizētajos punktos otrā un trešā objekta celtniecībai. Viss, - viņš izlēmīgi aizcirta sarkanu mapi ar zelta ģerboni, - es uz augšu, ziņot par rezultātiem.

Otrais klusējošais sarunu biedrs atsperīgi palecās un izstiepās miera stājā:

• Atļausiet iet, biedri ģenerāl?

Nevērīgi pamājis vadošais kabineta saimnieks nenoturējās no retoriska jautājuma:

• Tad ko, saki, Holivudas NASA Centrā drudžaini maina kapsulu lidojuma tīklu?

Un, neklausoties noteikuma atbildi: - Tieši tā! Maina, biedri ģenerāl! – vēlreiz nevērīgi pamāja ar roku un ieslīka nākošajā papīru kaudzītē no mapes ar draudošu grifu “stingri slepeni”, uz kuras kaligrāfiskā rokrakstā uzrakstīts “Fillipa projekts” (viens no Teslas pseidonīmiem).