Baskājainā mūka pēdas.
„Opus Dei” dibinātājs Hosē Marija Eskriva de Balagers ir dzimis 1902. gadā. Bez Hosē Marijas ģimenē bija vēl pieci bērni. Vecāki viņiem visiem deva kristīgu audzināšanu. Vēl pavisam bērns Hosē Marija Eskriva tik tikko izbēg no nāves meningīta dēļ, kad māte viņu aizved uz Torresjudadas Jaunavas skitu. Pēc dažiem gadiem Hosē Marija ierauga sniegā kailu kāju pēdas un nolemj, ka viņa priekšā ir mūka pēdas. Viņš uztver to kā zīmi, kas apliecina, ka Kungs gaida, ka viņš kalpos Viņam. Kāda būs viņa misija, to Hosē Marija vēl nezināja, taču viņš stingri nolēma kļūt par garīdznieku. Panācis to, viņš sāk strādāt kādā lauku draudzē, pēc tam Saragosā.
Vēlāk ar bīskapa atļauju viņš pārceļas uz Madridi, lai aizstāvētu doktora disertāciju tieslietās. 1928. gada 2. oktobrī, vientulībā lūdzot Dievu, de Balagers, kā viņam likās ir apjautis Dieva gribu un nolemj dibināt ordeni „Opus Dei”. Pēc viņa domām ordenim bija jāļauj visdažādākajiem cilvēkiem nonākt pie Dieva, izpildot savus kristieša ikdienas pienākumus un parasto darbu. Nosaukums „Opus Dei” rodas vēlāk, taču jau no pirmajām dienām tēvs Hosē Marija Eskriva savās piezīmēs un sarunās ar ļaudīm runā par Dieva Darbu (tieši tā var iztulkot ordeņa nosaukumu).
Pēc pusotra gada de Balagers liturģijas laikā saņem atklāsmi no augšas, ka „Opus Dei” vēsts domāta, ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. 1933. gadā Spānijā tiek atvērts pirmais „Opus Dei” centrs – Akadēmija DYA, kur studentiem lasa lekcijas tiesību zinātnēs un arhitektūrā. Ordeņa dibinātājs un viņa sekotāji izplata „Opus Dei” vēstis jauniešu vidū. Katehizācija un rūpēšanās par nabagiem un slimajiem Madrides graustu rajonos bija svarīga viņu darba daļa. Hosē Marija Eskriva regulāri ziņo par savu darbu Madrides bīskapam, kas ar labvēlību un atbalstu attiecās pret to jau no sākuma.
1936. gadā sācies pilsoņu karš de Balageram ir pārbaudījumu laiks. Ar nelielu sekotāju grupu viņš bēg uz Andoru, no turienes viņi dodas uz Burgosu. Tur „Opus Dei” atsāk savu darbību, kas pēc frankistu uzvaras aptver arvien vairāk Spānijas pilsētu. Ar „Opus Dei” palīdzību Franko režīms spēj iegūt atbalstu no tehnokrātiem un ekonomistiem, kuri bija saistīti ar ordeni. Pateicīgais kaudiljo ordeņa dibinātājam piešķir aristokrāta titulu un jaunu viņa vārda rakstīšanu: tagad „Opus Dei” līderi sauc Hosē Marija Eskriva de Balagers i Albass, marķīzs de Peralta. Tēvs Hosē Marija Eskriva beidzot arī aizstāv savu dokora disertāciju tielietās.
Hosē Marijas de Balagera Krusta ceļš.
1946. gadā de Balagers pārceļas uz Romu. No turienes viņš brauc uz dažādām Eiropas valstīm, cenšoties arī tur uzsākt ordeņa darbību. „Opus Dei” iegūst oficiālu atzīšanu no Pāvesta. Šis Pija XII solis ļauj ordenī uzņemt cilvēkus, kas dzīvo laulībā un vienlaikus atver uz turieni ceļus arī eparhiju garīdzniekiem. Ar Hosē Marijas Eskrivas pūlēm tiek atvērta Romas Svētā Krusta koledža un Navarras universitāte Pamplonā (Spānijā). Arī pats ordeņa dibinātājs turpina izglītoties un aizstāv disertāciju teoloģijā Laterānas universitātē. Viņš kļūst par divu Vatikāna kongregāciju konsultantu, Teoloģijas akadēmijas goda biedru un Viņa Gaišības goda prelātu.
1953. gadā notiek katolicisma vēsturē unikāls gadījums. Tiek dibināta Romas Svētās Marijas koledža, starptautisks centrs „Opus Dei” locekļu – sieviešu apmācībai. No tā laika apmēram 800 sievietes no pieciem kontinentiem ir izgājušas tur pilnu apmācības kursu, ieguvušas doktrināli-teoloģisku izglītību universitātes līmenī. Hosē Marija Eskriva patiešām bija revolucionāru pārvērtību iesācējs. Dzīves beigu daļā viņš veic vairākus „katehizācijas ceļojumus”: pa Dienvidameriku, Meksiku, Gvatemalu, Spāniju un Portugāli. De Balagers nomira Romā 1975. gadā. Uz to brīdi viņa visas dzīves darbā – ordenī „Opus Dei” bija apmēram 60 000 cilvēku, pārsvarā iedalītu trijās kategorijās: numerārijos, agregātos un supernumerārijos. To vidū bija daudzi visai ietekmīgi cilvēki un ordenī bija dzelzs disciplīna.
Iesvētīšana caur darbu.
Uzskata, ka „Opus Dei” ir konservatīva organizācija, kas radīta, lai saglabātu nemainīgu īsteno katolicismu. Ordenis patiešām ļoti slimīgi reaģē uz to, ka apkārtējā pasaule no kristīgās morāles viedokļa kļūst arvien amorālāka. Toties cīņas metode par morālās tīrības saglabāšanu, kuru izveidoja Hosē Marija Eskriva, ir patiešām revolucionāra. Viņš uzskatīja, ka ceļam uz svētumu ir jāiet, nevis caur klosteri, bet gan caur reālo dzīvi ar visām tās netīrībām. Mēģiniet, runāja de Balagers, kļūt par godīgu advokātu, biznesmeni vai žurnālistu. Saglabāt tīrību šādā veidā ir daudz grūtāk, nekā sēžot cellē, mākslīgi norobežojoties no pasaules. Eskriva lieliski saprata, ka tieši tas – kukuļu neņemšana, nekrāpšanās ar nodokļiem un tamlīdzīgi – ir daudz grūtāk izdarāms, nekā „miesas mērdēšana”. Ne velti viens no galvenajiem „Opus Dei” simboliem ir krusts apļa iekšpusē – kas nozīmē pasaules svētīšanu no iekšpuses.
Kaut gan bez konservatīvisma, tajā skaitā arī bez miesas savaldīšanas, ordenī arī neiztiek. Līdzīgi kā Viduslaiku mūkiem, „Opus Dei” biedriem tiek rekomendēts divas stundas dienā nēsāt uz gurniem važas – metāliskas ķēdītes ar nelieliem dzelkšnīem. Uzskata, ka šīs važas palīdz nostiprināt raksturu un dod iespēju ciest par Dievu. Sestdienās rekomendē sevi kādu laiku šaustīt ar pletni. Šim nolūkam lieto pletni, ko sauc par „disciplīnu”. Pats de Balagers jaunībā pletni lietoja tik intensīvi, ka viņa istabas sienas bija nošķiestas ar asinīm.
Ordenis zem aizdomām.
Diezgan bieži ap ordeņa darbību radās visādas aizdomas. Tā 1941. gadā, Franko diktatūras laikā, viņa nodibinātais tribunāls, kas bija domāts masonu kustības apspiešanai, sāka oficiālu izmeklēšanu par apvainojumiem, ka „Opus Dei” esot „masonu atzars, kas ir saistīts ar jūdeju sektām”. Apmēram gadu vēlāk savu izmeklēšanu sāka Barselonas gubernators Antonio Korera Veglisons. Viņš izsauca pie sevis „Opus Dei” funkcionāru Alfonso Balselsu un pieprasīja, lai viņš paskaidro, kas notiek aiz ordeņa slēgtajām durvīm. Balselsa atceras, ka gubernators esot bijis pārliecināts, ka „Opus Dei” esot „iluminātu sekta vai kas tamlīdzīgs”. 1986. gadā Itālijas parlaments izmeklēja „Opus Dei” darbību plašu nacionālo debašu ietvaros par to, ka valsti ietekmē pagrīdē esošas slepenās organizācijas, tādas kā, piemēram, skandāli pazīstamā masonu loža P-2, kuru daudzas reizes pieķēra sakaros ar CIP un teroristiskajām „sarkanajām brigādēm”. 1996. gada janvārī Francijas parlamenta komisija sastādīja Francijas 172 „sektu” un bīstamu reliģisku kustību sarakstu, kurā bija iekļuvusi arī „Opus Dei”.
Tomēr, par spīti visam „Opus Dei” rindas aug no gada uz gadu. Pašlaik kopējais biedru skaits jau pārsniedz 85 000 cilvēku, kas dzīvo 87 pasaules valstīs. Vislielākais biedru skaits ir Eiropā – 48 700. Vēl 29 000 biedru ir Amerikā. Uzskata, ka Peru katoļu baznīca ir pilnīgi pakļauta ordenim. Tās pārstāvniecības atrodas arī NVS valstīs: Lietuvā, Igaunijā, Latvijā un Kazahstānā. 2002. gada 6. oktobrī dievišķās liturģijas laikā, ko Romā veica Romas Pāvests, tēvs Hosē Marija Eskriva tika pieskaitīts svēto kārtai. Svinīgajā ceremonijā noraudzījās apmēram 300 000 cilvēku.
Saites:
http://www.opusdei.lv/art.php?p=30534
http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=1329