Tas ir ievērojams mantojums, taču Kolinss bija kas vairāk nekā tikai noteiktu populāru žanru radītājs, lai cik noturīgi tie izrādījās. Rakstnieku ļoti aizrāva sižets – ne vien kā parocīgs rīks lasītāju uzmanības piesaistīšanai, bet arī kā pašizziņas līdzeklis. Kolinsa varoņi, kuri bieži paši izstāsta savu vēstījumu, pastāvīgi prāto: kādā stāstā viņi dzīvo, un kādas ir viņu iespējas to mainīt? Savā labākajā darbā Sieviete baltā Kolinss vēlmi noskaidrot, kāpēc šī sieviete bēga, kādu melnu noslēpumu ļaundaris sargā, pie kādas blēdības vai vardarbības varonis ķersies, pārvērta par kaut ko dīvaini metafizisku, tā ka jautājums “Kas notiks tālāk?” noved pie jautājuma “Kas es esmu?”
Zaļā sieva ar ilkņiem
Vilkijs Kolinss jautājumu “Kas es esmu?” dzīves nogalē, iespējams, uzdeva sev itin bieži, turklāt drīzāk racionālā, nevis metafiziskā aspektā, jo viņa apziņa regulāri aizmiglojās. Reiz viņš izteicās, ka vispār neatceras, kā uzrakstījis lielu daļu Mēness akmens, tāpēc pats lasījis manuskriptu kā pirmoreiz. Cēlonis tam visam bija opijs – “šīs visvarenās un visžēlīgās zāles”, kā viņš rakstīja šajā romānā.
Opija tinktūra, ko pagatavoja spirtā no apmēram desmitprocentīga opija pulvera (miega magones ekstrakta), 19.gadsimtā bija izplatītas pretsāpju un nomierinošas zāles, pieejamas dažādu zīmolu patentētu līdzekļu sastāvā. Tās deva pat maziem bērniem. Kolinss sāka lietot opija tinktūru 19.gadsimta 60.gadu sākumā, lai atvieglotu podagras un reimatisma sāpes. Atmiņās Kolinss rakstīja, ka arī viņa tēvs mēdza lietot pret sāpēm Battley Drops, kuru sastāvā bija opijs, šerijs, spirts, kalcija hidrāts un destilēts ūdens.
Opiju Kolinsam regulāri izrakstīja viņa ārsts Frenks Bērds medicīnisko iemeslu dēļ – pret sāpēm un kā nomierinošu līdzekli, bet nekad vienkārši apmierinājumam. Vilkijs drīz aptvēra narkotiskās vielas kaitīgo ietekmi un centās atteikties no šā ieraduma, tostarp izmantojot Džona Eliocesenta, ko Kolinss dēvēja par “vienu no lielākajiem britu fiziologiem”, hipnozi 1863.gadā un morfiju injekciju formā 1869.gadā. neraugoties uz vairākiem mēģinājumiem atbrīvoties no opija, Kolinss tomēr lietoja arvien lielākas devas – “pa ēdamkarotei”, līdz vēlākā dzīvē kļuva pilnīgi atkarīgs.
“Viena rindiņa (uzrakstīta ļoti nelabprāt), lai lūgtu man piedot, ja es rītvakar neieradīšos,” Kolinss rakstīja atvainošanās vēstulē Benzona kundzei 1969.gada 26.februārī. “Mans ārsts mēģina atbrīvot mani no ieraduma dzert opija tinktūru. Katru vakaru desmitos man dur ar asu šprici, injicējot morfiju zem ādas un nodrošinot nakts atpūtu bez tiem trūkumiem, ko rada opija iekšķīga lietošana. Ja vien es izturēšu, man saka, ka drīzumā varēšu pakāpeniski samazināt morfija daudzumu un nakts injekciju skaitu, tādējādi pilnībā atbrīvojot sevi no opija”.
Tomēr rakstniekam tā arī neizdevās uzveikt atkarību. Savulaik viņš atzinās, ka “opijs reizēm kaitē, bet reizēm arī palīdz”, un dzerot vīnā atšķaidītu tinktūru viņš var “stimulēt smadzenes un nomierināt nervus”. Par Kolinsa neticamo opija panesamību klīda leģendas, tostarp nostāsts, ka viņa kalpotājs slepus izdzēris pusglāzi saimnieka vīna un nomiris. Kādās vakariņās slavenais ķirurgs Viljams Fērgusons atzina, ka ar Kolinsa parasto devu pietiktu, lai nogalinātu ikvienu pie galda sēdošo. Britu žurnālists Edmunds Jeitss to pat pieminēja Vilkina Kolinsa nekrologā 1889.gadā: “Viņam bija ieradums ik dienu lietot vairāk opija tinktūras, nekā pietiktu, lai nogalinātu kuģa apkalpi vai karavīru rotu”.
Neskatoties uz neparasto izturību, Kolinss atzinās draugiem, ka redz halucinācijas. Vakaros viņu sāka biedēt kustīgas ēnas ar gāzes lampu apgaismotajā kabinetā, un rēgi sekoja rakstniekam arī uz augšstāva guļamistabu. Taču pats briesmīgākais opija radītais tēls, ko viņš parasti sastapa kāpņu pagriezienā, bija zaļa sieva ar ilkņiem un nepatīkamu ieradumu nokost gabalu no viņa pleca.
Lai gan Kolinsa darbos neparādās nekas tik šausmīgs kā izbadējusies zaļā sieva, narkotikas izraisītos murgus spilgti apraksta opija lietotājs Ezra Dženingss romānā Mēness akmens, kur opijs ir sižeta neatņemama sastāvdaļa.
Vilkijs Kolinss nomira 1889.gada 23.septembrī 65 gadu vecumā, bet viņa agonija sākās jau 30.jūnijā, kad rakstnieku ķēra “paralītisks insults”. Divas dienas pirms nāves viņš uzrakstīja pāris zīmīšu savam draugam un ārstam Frenkam Bērdam. Pirmajā vēstulē Kolinss vienkārši, bet aizkustinoši nedrošā rokrakstā paziņo: “Es mirstu, vecais draugs”. Viņa spalva apstājās paraksts – iniciāļu WC – vidū. Otrajā zīmītē, kuru uzskata par pēdējām Kolinsa uzrakstītajām rindām, teksts ir uzskribelēts kļūdaini, bez pieturzīmēm un paraksta, daudz drūmākā noskaņā: “Viņi padarīs mani traku aizliedzot to [šļirci] Dieva dēļ nāc Esmu pārāk nevarīgs lai rakstītu”.
Bohēma kopš bērnības
Dzimis pirms 200 gadiem, 1824.gada 8.janvārī, Londonā, Viljams Vilkijs Kolinss auga mākslas un mākslinieku vidē. Viņa tēvs bija veiksmīgs ainavu un portretu gleznotājs. Par zēna krusttēvu tika uzaicināts tēva kolēģis, skotu mākslinieks Deivida Vilkijs, kura uzvārds kļuva par nākamā rakstnieka “zīmolu”. Vilkija mātes jaunākā māsa Mārgarita Kārpentere jau kopš jaunības darbojās kā neatkarīga gleznotāja, bija pieprasīta portretu žanrā un rīkoja izstādes Karaliskajā akadēmijā teju ik gadu. Trīs no viņas bērniem arī kļuva par māksliniekiem, tāpat kā Vilkija jaunākais brālis Čārlzs.
Visticamāk, tieši šī mākslinieciskā vide iesēja jaunā Vilkija personībā to brīvdomības un bohēmiskā dzīvesstila sēklu, ar ko viņš tik ļoti atšķīrās no vidusmēra viktoriāņa. Kad Vilkijam bija 12 gadu, Kolinsu ģimene pārcēlās uz Franciju un vēlāk uz Itāliju. Šajās valstīs pavadītie divi gadi uz visu mūžu palika Kolinsa identitātes sastāvdaļa, sākot jau ar to, ka viņš noniecināja angļu ēdienu, cildināja ķiplokus un dažreiz speciāli devās uz virtuvi pēc sīvā dārzeņa papildu porcijas. Kolinsu ģimenes maltītes Venēcijā gatavoja lorda Džordža Bairona bijušais šefpavārs, tāpēc nav brīnums, ka, piemēram, vista, pagatavota ar anšoviem, olīvām un bietēm “uz treknas baltās mērces”, faktiski ir romāna Nabaga mis Finča personāžs. Savos darbos Kolinss pārņēma arī franču literatūrai raksturīgo seksuālo atvērtību un visu dzīvi atklāti apbrīnoja juteklisku baudu, kas viņu nolika ārpus Viktorijas laika Anglijā pieņemtajiem rāmjiem. Reiz Kolinss dižojās Čārlzam Dikensam, ka Romā, knapi sasniegušam pusaudža vecumu, viņam jau bijis romāns ar trīs reizes par viņu vecāku precētu sievieti.
Par spīti lielajai dzīves apetītei, rakstnieks neatbilda rūdīta baudītāja tēlam – viņš bija neliela auguma, ar smalkām rokām un tik mazu kājas izmēru, ka būtu varējis valkāt sieviešu apavus. Rakstniekam bija arī liela, dīvainas formas galva, ko viņš vēlāk līdzsvaroja ar milzu bārdu. Tomēr savu neparasto izskatu viņš necentās notušēt, tieši otrādi. Izvairīdamies no formāla apģērba, Kolinss parasti izvēlējās bikses un žaketi ar platām svītrām un spilgtiem krāsu akcentiem.
Sievietes baltā autors bija daļa no jaunās paaudzes, kuru saistīja pašpietiekama radošā dzīve. Viņa tēvs pelnīja iztiku kā mākslinieks, kalpojot turīgiem mecenātiem, taču Kolinsam nebija intereses glaimot augstākajai sabiedrībai. Viņš ļāva ikvienam sevi saukt par Vilkiju, pauda netradicionālu attieksmi pret laulībām un visu, ko uzskatīja par garlaicīgu vai nomācošu. Kopainā bija tikai viens apstāklis, kas apdraudēja Kolinsa laimi, - viņa reimatisms un sliktā redze. Rakstnieks bija pārliecināts, ka reimatisko slimību mantojis no vectēva un tēva. Nav zināms, kā un kad Kolinsam sākās ārkārtīga tuvredzība, taču, sākot no 26 gadu vecuma, rakstnieks visos portretos un fotogrāfijās redzams ar brillēm. Tuvredzība nebija vienīgā problēma. Daudzus gadus viņš cieta no reimatiskas podagras, kas bieži vien īpaši smagi skāra acis, izraisot neciešamas sāpes. Dažos gadījumos Vilkijs bija spiests izmantot acu pārsējus vairākas dienas vai pat nedēļas. Lai tiktu ievēroti izdevēju termiņi, nācās tekstu diktēt sekretārei no slimības gultas aptumšotā telpā.
Tā notika arī Mēness akmens tapšanas laikā, kad Kolinss pārcieta vienu no smagākajām lēkmēm. Kāds aculiecinieks aprakstīja, ka viņa acis bija kā “milzīgi asiņu maisi”. Reiz rakstnieks piebilda: “Redzu, jūs nevarat atraut skatienu no manām acīm. Man vajadzētu pateikt, ka tajās ir podagra, un tā dara visu iespējamo, lai mani padarītu aklu.”
Draugs Dikenss
Pēc nelaimīga laika posma Anglijas internātskolā Kolinss sāka tikpat neiedvesmojošu mācekļa darbu pie tējas tirgotāja, kam pēc pieciem gadiem sekoja neapmierinošas jurisprudences studijas. Neveiksmīgi bija arī centieni kļūt par gleznotāju, bet tad Vilkijs Kolinss pievērsās rakstīšanai, kas viņu beidzot darīja laimīgu. Pirmais atzītais darbs bija tēva biogrāfija, kuru Kolinss uzrakstīja 1848.gadā, jau pēc tēva nāves.
Galvenais pagrieziena punkts jaunā autora literārajā karjerā notika 1851.gadā, kad viņš iepazinās ar Čārlzu Dikensu. Atzītais rakstnieks reiz Kolinsa tēvam bija pasūtījis gleznu, un abi vīrieši uzreiz atrada kopīgu valodu. Sākumā Dikenss uzaicināja Kolinsu spēlēt viņa vadītajā amatierteātrī kritiķa, rakstnieka un politiķa Edvarda Bulvera-Litona lugā Nav tik slikti, kā mums šķiet. Olivera Tvista radītājs, kurš bija trīsdesmit deviņus gadus vecs un ārkārtīgi slavens, spēlēja galveno lomu – dendiju lordu Vilmontu. Kolinss, kuram bija divdesmit septiņi, tēloja viņa sulaini.
Pēc tam Vilkijs ātri iekļuva Dikensa draugu lokā. Viņš pierādīja, ka ir vērtīgs līdzstrādnieks iknedēļas izdevumā Housebold Words, ko Dikenss vadīja. Kolinsa pirmais ieguldījums bija klasisks šausmu stāsts Šausmīgi dīvaina gulta, kurā guļvieta saplacina gulētājus kā grāmatu prese. Daži pētnieki izteikuši hipotēzi, ka Kolinsa romānos sastopamie savādā kārtā saistītie dubultnieki atspoguļo kaut ko no viņa attiecībām ar tolaik jau slaveno rakstnieku. Vilkijs kļuva par Dikensa uzticamāko draugu, biežu viesi viņa mājās un ceļabiedru. Dikenss aklāja, ka Kolinsa bohēmiskā aura ir atbrīvojoša. Viņa vēstules Vilkijam bieži satur viltīgus seksuālus mājienus, un abi draugi nereti devās pusnakts tūrēs pa Londonas un Parīzes sarkano lukturu kvartāliem.
1859.gadā Čārlzs Dikenss sāka izdot jaunu nedēļas literāro žurnālu All the Year Round, kā pirmo nodrukājot turpinājumos savu romānu Stāsts par divām pilsētām. Ticība draugam bija tik liela, ka viņš izvēlējās Kolinsu kā nākamo autoru publikācijām.
Kaķu modes vārds
Kolinsa radītā grāmata bija Sieviete baltā, un tai bija milzu ietekme uz sabiedrību. Dikensa žurnāla iknedēļas pārdošanas apjomi palielinājās vairākas reizes. Jau ar pirmajiem numuriem 1859.gadā publika bija sajūsmā. Lai arī tādi kritiķi kā Edvards Bulvers-Litons vīpsnāja, ka Kolinss uzrakstījis “lielisku sēnalu literatūru”, rakstniekam sekoja pielūdzēju leģions. Pat princis Alberts bija tā apburts, ka izsūtīja romāna eksemplārus kā dāvanas, bet kanclers Viljams Gledstouns atcēla teātra apmeklējumu, jo nespēja atrauties no lasīšanas. Rakstnieks Viljams Tekerijs bija kā nohipnotizēts, bet dzejnieks Edvards Ficdžeralds, kurš tieši tolaik aizrāvās ar burāšanu, apsvēra, vai nenosaukt savu jauno burinieku par Marionu. Vesela paaudze kaķēnu gan no augstām, gan zemām aprindām tika nokristīti grāfa Fosko vārdā, un Oskars Vailds dažus gadus vēlāk izvēlējās šādu segvārdu sev pašam. Veikalos parādījās tādas preces kā smaržas un naktskrekli Sieviete baltā, kam bija garantēts noiets.
Daudzas no pirmā veiksmīgā romāna iezīmēm caurstrāvo gandrīz visus Kolinsa darbus. Pāri visam šis romāns parādīja, cik neparasti asredzīgi rakstnieks uztvēra sieviešu neaizsargātību Viktorijas laikmeta sabiedrībā un to, cik viegli viņas varēja burtiski izmest uz ielas. Tikai pirms pāris gadiem jau pieminētais kritiķis Bulvers-Litons, kurš dižojās ar baroneta titulu, bija nepatiesi apsūdzējis savu šķirto sievu, kurai jau bija atņemti bērni, un panācis viņas ievietošanu garīgi slimo patversmē. Kolinss veltīja romānu Sieviete baltā dzejniekam un sieviešu tiesību advokātam Braienam Prokteram, kuram Viljams Tekerijs iepriekš bija veltījis Liekulības tirgu. Prokters bija palīdzējis nodrošināt baroneta bijušās sievas atbrīvošanu, kā arī konsultēja autoru par patversmes detaļām. Nav pārsteigums, ka Bulvers-Litons grāmatu raksturoja kā “sēnalas” – Kolinsa darbos sievietes vienmēr cīnās pretī, bieži vien ar pārsteidzošu spēku.
Vilkija Kolinsa nākamais romāns Mēness akmens vispārliecinošāk no visām viņa grāmatām parādīja, kā darbs var vienlaikus definēt žanru un to pārspēt. 1868.gadā rakstnieks atgriezās izdevumā All the Year Round, lai romānu izdotu turpinājumos, un kopš tā laika šī grāmata tiek publicēta aizvien no jauna.
Tas, kas padara Mēness akmeni tik aizraujošu, nav tikai rūpīga sižeta plānošana vai skatpunktu maiņa, vai pat neaizmirstamā detektīva ieviešana, kurš ar savu racionālo prātu un savdabīgo hobiju – rožu audzēšanu – ir Šerloka Holmsa un citu spilgtu izmeklētāju krusttēvs. Grāmatas galvenais trumpis ir tas, ka varonis, mēģinot atklāt, kurš nozadzis vērtīgu dimantu sievietei, kuru viņš mīl, sev par šausmām atklāj – zaglis ir viņš pats. Noziegums paveikts narkotiku iedarbībā, kuras varonis pat nebija domājis lietot. Nevar nepamanīt norādi, ka mēs paši esam tie nelieši, ko meklējam, sevis paša dubultnieki.
Divsievības virtuozs
Uzskata, ka romāna Sieviete baltā slaveno ainu, kurā viens no galvenajiem varoņiem Valters Hārtraits pēkšņi sastop noslēpumainu būtni baltā tērpā, iedvesmojusi reāla tikšanās. 1858.gadā kādā vēlā vakarā Kolinss devās mājup brāļa Čārlza un gleznotāja Džona Mileja pavadībā. Viņus esot uzrunājusi sieviete, ģērbusies baltā talārā, kas bija izbēgusi no villas Rīdžentparkā, kur it kā tikusi turēta ieslodzījumā hipnozes varā.
Reālais noslēpumainās sievietes prototips bija Kerolaina Greivsa, ar kuru Vilkijs iepazinās, domājams, 1856.gada pavasarī. Viņa bija atraitne ar mazu meitu Harietu Elizabeti, dēvētu par Keriju. Pāris tā arī nekad neapprecējās, bet nodzīvoja kopā 30 gadu. Kerolaina bija skaista sieviete un izskatījās daudz jaunāka par savu faktisko vecumu. Lai gan galdnieka meitai nebija gandrīz nekādas formālas izglītības, viņai izdevās pasniegt sevi kā dāmu. Laikā, kad Kolinss rakstīja savus labākos romānus, Kerolaina nodrošināja viņa emocionālo labklājību un fizisko komfortu.
Greivsa formāli bija pazīstama kā Kolinsa “mājas saimniece” un nepavadīja Vilkiju uz saviesīgiem pasākumiem; maz ticams, ka viņa tika iepazīstināta ar dzīvesbiedra māti. Taču Kerolaina uzņēma un izklaidēja daudzus rakstnieka draugus, kuri viesojās viņu mājās, ceļoja kopā ar Vilkiju pa Eiropu, pavadīja uz teātri un dažreiz rakstīja vēstules dzīvesbiedra vārdā, kad pašam veselības stāvoklis neļāva to darīt. Mājas miers tika sagrauts, kad Kerolaina 1868.gadā pēkšņi salaulājās ar Džozefu Klovu, tā reaģējot uz Kolinsa attiecībām ar Martu Radu un, domājams, rakstnieka vilcināšanos izteikt bildinājumu ilggadējai dzīvesbiedrei. Kerija un Kolinsa ārsts Frenks Bērds bija laulību liecinieki, un rakstnieks pats arī piedalījās ceremonijā. Šī laulība nepārprotami bija kļūda, un pēc pāris gadiem Kerolaina atgriezās pie Vilkija, neskatoties uz to, ka viņam joprojām bija attiecības ar Martu Radu.
Kolinss un Marta iepazinās 1864.gadā Greitjārmutā, piejūras pilsētā Anglijas austrumos, kur viņš meklēja norises vietas jaunajam romānam Ārmdeils. Kolinsam tolaik bija 40 gadu, Martai – 19. ap 1868.gadu Vilkijs Martu jau bija iekārtojis savās “otrajās mājās” Londonā, kas atradās īsas pastaigas attālumā no nama, kur viņš dzīvoja kopā ar Kerolainu. Rakstnieks sāka veidot, kā pats teica, “morganātisko ģimeni”. Ņemot vērā nevienlīdzīgo stāvokli sabiedrībā, arī Martu rakstnieks neapprecēja. Lai piedotu attiecībām zināmu cieņu, Kolinss un viņa otrā dzīvesbiedre pieņēma Dausona kunga un kundzes identitāti, šajā uzvārdā nosaucot arī savus trīs bērnus Marionu, Harietu un Viljamu Čārlzu. Lai gan bērni regulāri apmeklēja tēvu viņa “pirmajās mājās”, nekas neliecina, ka arī Marta būtu tur rādījusies. Abas mājsaimniecības saglabāja savu atšķirīgo identitāti. Marta saņēma dāsnu ikmēneša pabalstu, taču nekad nepiedalījās Kolinsa sabiedriskajās aktivitātēs. Viņa gan apgalvoja, ka būtu varējusi apprecēties ar Vilkiju jebkurā laikā, ja būtu gribējusi. Kad Kolinss 1889.gadā nomira, Marta un bērni neapmeklēja bēres – viņus pārstāvēja tikai vainags uz kapa. Kolinsa testaments skaidri atzina visas trīs atvases un paredzēja, ka bērni tiks labi apgādāti. Kerolaina nomira sešus gadus vēlāk un tika apglabāta blakus Vilkijam, Marta rūpējās par abu kapavietu. Viņa nomira 1919.gadā un atdusas citā kapsētā.
Divsievība, protams, aptumšoja Kolinsa reputāciju. Varbūt tā bija piemērota vīrietim, kurš bija apsēsts ar dvīņiem un dubultniekiem, tomēr apturēja draugu centienus iemūžināt viņa piemiņu Vestminsteras abatijā un Sv.Pāvila katedrālē.
Kolinss vienmēr bija gribējis, lai viņa dzīvesstāsts paliek noslēpums visiem, izņemot tuvākos draugus. Tomēr mūsdienās Kolinsa “slepenā dzīve” ir atklāta, tāpat kā zināmi viņa pēcteči pa dēla līniju. Vilkija dēls Čārlijs, lai gan nodzīvoja tikai 38 gadus, paspēja apprecēties un kļūt par tēvu dēlam Laionelam un meitai Helēnai.
Spoku Vilkijs
Pēc 19.gadsimta 60.gadiem, Vilkija Kolinsa “zelta” desmitgades, sekoja vēl vairāki romāni un lugas, kas tapa cīnoties ar lielu fizisku diskomfortu un faktisko aklumu. Taču tad viņa zvaigzne strauji apdzisa. Daļēji vainīgas bija slimības un atkarība no opija. Zaļā sieva ar ilkņiem vairs nebija lielākais bieds – Kolinss bieži juta sevī apspiestu otru es, ko viņš dēvēja par “spoku Vilkiju” un kas reiz cīnījās ar viņu par tintnīcas iegūšanu.
Daži kritiķi Kolinsa pagrimumu saistīja ar Čārlza Dikensa nāvi 1870.gadā. Protams, Dikenss bija iedvesmojošs, turklāt arī viens no izcilākajiem 19.gadsimta redaktoriem. Slavenais rakstnieks pat aizgāja tik tālu, ka slimajam Kolinsam, kurš cieta sāpes romāna Bez vārda turpinājuma rakstīšanas laikā, piedāvāja pārņemt romānu un uzrakstīt viņa vietā, apsolot, ka rezultāts būs “tik līdzīgs, ka neviens nepamanīs atšķirību”. Tas liecina ne tikai par Dikensa kā redaktora satraukumu un laipnību, bet arī par abu spalvas brāļu attiecību patieso dabu. Čārlzs Dikenss, kuram patika sevi dēvēt par Neatkārtojamo, Kolinsu uzskatīja par atdarināmu rakstnieku.
Taču grūti iedomāties, ka Dikenss spētu saglabāt Kolinsa vienkāršās izteiksmes un draudīgā dziļuma oriģinālo kombināciju. Liktenim labpatika, ka pēc Dikensa nāves tieši Vilkijam tika lūgts pabeigt drauga romānu, taču viņš atteicās.
Kritiķiem patīk salīdzināt abus rakstniekus. Lielākoties viņi uzskata, ka Kolinss nekonkurē ar Dikensa ģēniju. Taču Sievietes baltā autora it kā pazeminātā proza labākajā izpausmē šķiet svaigāka un psiholoģiski asprātīgāka nekā Dikensa nebeidzamās atkāpes, un daudzējādā ziņā arī modernāka.