Celtnieki nekādi nespēja sākt būvdarbus. Galu galā arhitekts Šarls Garnjē apjoza pagrabtelpas ar dubultu sienu.

Tieši šajā sienā savu izdomāto moku kambari novietoja romāna “Operas spoks” autors, rakstnieks Gastons Lerū, pēc kura darba motīviem uzņēma vairākas kinofilmas, kā arī tapa slavenais Endrjū Loida Vēbera mūzikla. Lerū grāmatā, izrādās, ka spoks patiesībā ir cilvēks ar miesu un asinīm, ķēmīgais un bailes iedvesošais ļaundaris Ēriks. Tomēr vairākums pētnieku ir pārliecināti, ka runa ir tieši par mistisku būtni, un Operā mītošais spoks nebūt nav izdomājums.

Kas šis nelaimigais bija dzīves laikā, nav zināms, taču, saskaņā ar leģendu, noslepumainais spoks vēl joprojām parādās vienā no teātra ložām. Teātra direktoru kontraktos allaž ir punkts, kas aizliedz pārdot biļetes uz pirmā balkona ložu Nr.5. runā, ka fantoms tur regulāri parādās, parasti drīz pēc izrādes sākuma. Ja šajā brīdī ložā būs vēl kāds, sekas var būt bēdīgas.

.... Kādas izrādes laikā no griestiem pēkšņu nogāzās masīvā, no bronzas un kristāla darinātā lustra. Nezināmu iemeslu dēļ notrūka viens no atsvariem, kas noturēja milzīgo veidojumu pie griestiem. Un 700 kilogramu smagais gaismeklis uzkrita skatītājiem uz galvām...

Daudzus ievainoja, bet bojā gāja tikai viens cilvēks – konsjeržiste (persona, kas viesnīcā nodrošina iemītniekus ar visu nepieciešamo) Šometas kundze. Nav brīnums, ka šo negadījumu visi bez ierunām piedēvēja Operas spoka nedarbrm. Pateicoties tam, Gastons Lerū padarīja lustras nokrišanu par vienu no galvenajām sava romāna epizodēm.

Nav nekā dīvaina arī faktā, ka fantoms tik ļoti piesaistīts teātrim. Parīzes Opera, iespējams, atrodas anomālajā zonā. Vieta, kur no zemes dzīlēm izlaužas gruntsūdeņi, vienmēr ir patogēna. Turklāt ēkai ir interesanta vēsture – 1871.gadā tās pagrabos ar nāvi sodīja komunārus, bet gadu vēlāk izcēlās ugunsgrēks.

Pats Grand Opera teātris (dēvēts arī par Garnjē teātri) ir arī eklektiskās arhitektīras etalons. Ēka pārsteidz ar savu skaistumu un šokē ar interjera greznumu. To pēc Napoleona III pavēles uzcēla 15 gadu laikā, taču atsevišķas tās daļas tā arī palika nepabeigtas. Būve ir milzīga, taču vairākums tās apmeklētāju ne reizi neapmeklē ēkas galveno daļu – pagrabus. Tie izvietoti vairākos līmeņos un tajos ir ļoti daudz koridoru.

Šaobrīd aptuveni puse no pagrabiem ir sagrauti, taču celtnieki neveic atjaunošanas darbus, jo baidās no nogruvumiem. Interesanti, ka zem Operas centra atrodas pavisam īsts pazemes ezers. Tas ir viens no Sēnas “līčiem”, tāpēc izsūknēt ūdeni praktiski nav iespējams. 19.gadsimtā šo ūdens rezervuāru izmantoja tehniskiem mērķiem.

1908.gadā Grand Opera pagrabā uzgaja vīrieša skeletu ar izkropļotu galvaskausu un sieviešu gredzenu uz pirksta. Pēc žurnalista un kaislīga teātra cienītāja Gastona Lerū, kas veica individuālu izmklēšanu, domām, tas bija leģendārais Operas spoks.

Opera nosaukta galvenā arhitekta vārdā, taču Šarls Garnjē nebija vienīgais, kas vadīja būvdarbus. Kad strādnieki atrada ar ķieģeļu atlūzām apbērto skeletu, Lerū šokēja starpība starp baiso galvaskausa kroplumu un grezno sieviešu gredzenu uz pirksta. Viņš publicēja gredzena attēlu visās avīzēs cerībā, ka kāds atpazīs relikviju un atsauksies, bet neviens neatsaucās.

Spriežot pēc skeleta stāvokļa, traģēdija notikusi aptuveni pirms 30 gadiem, tāpēc vēl bija iespējams atrast strādniekus, kas piedalījās ēkas celšanā. Lerū izdevās panākt, ka vairāki no tiem sāka runāt. Viņi atminejās, ka viens no arhitektiem bijis cilvēks ar sakropļotu seju. Lai slēptu savu kroplumu, viņš nēsāja masku, un, ja to reiz noņēma, tad pat daudz ko savā mūžā redzējušie mūrnieki šausmās novērsusies un metuši krustus. Par viņu daudz nekas nebija zināms, taču klīda baumas, ka nelaiīgais piedzimis nomaļā Francijas ciematā. Viņš  bijis ārlaulības bērns un māte grūtniecības laikā centās slēpt, ka ir stāvoklī, savelkot vēderu ar korseti. Tāpēc arī zēns nācis pasaulē kropls. Tad sieviete savu atvasi kā brīnumlietu pārdeva čigāniem, un kopā ar tiem zēns pabija Austrumu zemēs. Kaut kādā veidā viņam izdevās nonākt arhitekta darbnīcā, mācīties un pašam kļut par labu būvmākslinieku.

Pēc profesijas apgūšanas jaunais arhitekts ieradās Francijā un piedalījās Grand Operas celtniecībā.direkcija piešķīra viņam, tāpat kā visiem citiem teātra līdzstrādniekiem, nelielu istabiņu teātrī. Kad celtniecības darbi bija pabeigti, arhitekts palika veikt tehniskos darbus un apmetās netālu. Tolaik operas korī dziedāja kāda meitene ar uzvārdu Darjē. Jauneklis iemīlējās, taču viņa neatbildēja jūtām, jo viņai bija bagāts labvēlis. Reiz arhitekts ievilināja meiteni savā mājā un divas nedēļas noturēja ieslodzītu pagrabā. Ko viņš tur ar viņu darīja – nav zināms, taču pēc tam nelaimīgo atbrīvoja un pats pazuda. Klīda baumas, ka viņš izsmalcinātā veidā izdarījis pašnāvību, iemūrējoties Grand Operas pagrabā.

Tieši pēc tam teātra koridoros sāka parādīties spoks, turklāt viņš spēja iekļūt pilnīgi visur un varēja pat iet cauri sienām. Gastons Lerū, noklausoties so nostāstu un pierakstījis to, nolēma padarīt notikumu vēl baisāku. Noslepumaino kropli viņš nosauca par Ēriku un padarīja viņu par ģeniālu komponistu.

Ssaskaņā ar viņa versiju, “Mūzikas eņģelis” mācīja jaunajai koristei Kristīnei dziedāšanu. Ceļu uz skatuvi viņš tai atvēra ar cietsirdīgu noziegumu palīdzību. Kristīne tika pie augstdzimuša līgavaiņa Raula de Šaņjī. Tā radās slavenais trilleris “Operas spoks”, kas klajā nāca 1910.gadā.

Iesākumā publika mistisko daiļdarbu pat neievēroja, taču 4 gadus vēlāk tapa tā pirmā ekranizācija. Filma saucās “Vijoles rēgs”, taču tās veidotāji nebija papūlējušies no autora nopirkt ekranizēšanas tiesības. Lerū, kurš bija arī jurists, panāca pirātiskās filmas demonstrēšanas aizliegumu. Otrais ekranizējums parādījās 1925.gadā ar nosaukumu “Cilvēks ar tūkstoš sejām”. Šo kinoversiju uzskata par pašu baisāko un vienlaikus arī par pašu veiksmīgāko. Lons Činijs, kas filmā nospēlēja galveno lomu, grimējās pats un pamanījās padarīt savu visai simpātisko seju par patiešām baisu ģīmi. Šajā ziņā viņa “spoks” palika nepārspēts.

1998.gadā slavenais itāliešu režisors Dario Ardžento izveidoja no “Operas spoka” erotisku trilleri. Viņa versijā spoks zināmā mērā atkāpjas no klasiskās tradīcijas. Tas ir mizantrops, kurš nogalina katru, kurš uzdrīkstas ieiet viņa pazemes valstībā, tāpat kā cilvēki nogalina žurkas, kas sadomā parādīties virszemē.

2002.gadā kinorežisors Dzoels Šūmahers piedāvāja uzņemt filmu-mūziklu. Gastonam Lerū nelaimīgais Ēriks nomira no mīlestības un skumjām, taču mūzikla ekranizācija viņam uzdāvināja citu likteni. Speciāli mūziklam izgatavoja masku, kas aizsedza tikai daļu no Ērika sejas.

... Strīdi par to, vai Operas spokam bijis reals prototips, nerimstas vēl šobrīd. Gastons Lerū apgalvoja, ka tāds ir bijis, turklāt ar miesu un asinīm. Citi vēsturnieki uzskata, ka tā ir leģenda. Parīzes Komūnas laikā Grand-Opera pagrabā ierīkoja cieutmu. Tur nošāva desmitiem cilvēku, bet līķus iemūrēja koridoru sienās. Vēlāk strādnieki uzgāja skeletus. Sienās un kaulos atrada ložu atstātās pēdas, bet uz grīgas – brūnus plankumus no izlietajām asinīm. Iespējams, viens no siem upuriem arī kļuva par to spoku, kurš tagad neredzams mīt ēkā un kopā ar godājamiem viesiem klausās brīnišķīgu dziedāšanu.

Iespaidojamākie Grand Operas apmeklētāji bieži vien piektās ložas dziļumā saskata tumšu tēlu baltā maskā. Franču teātra kritiķe de Veilas kundze 1994.gadā publicēja savu pētījumu rezultātus. Viņas daudzos gados veiktie meklējumi apstiprina Gastona Lerū versiju.