Gastona Lerū romāns (tā franču nosaukums - "Le Fantôme de l'Opéra") pa daļām tika publicēts Parīzes avīzē "Le Gaulois" no 1909. gada septembra līdz 1910. gada janvārim. Tā darbība notiek operas teātrī, kur norisinās dīvaini notikumi: "Fausta" mēģinājuma laikā primadonnu tik tikko nenogalina nokritusi dekorācija. Pa teātri sāk klīst baumas, ka tas nav noticis bez Operas ēkā dzīvojoša spoka ziņas, kurš aizliedz aizņemt ložu Nr. 5, tāpēc ka uz mūžīgiem laikiem ir rezervējis to sev. Viņš ir iemīlējies koristē Kristīnē un grib, lai viņa kļūst par jauno primadonnu. Bijusī soliste Karlota ir pārbijusies un atsakās uzstāsties, Kristīne ar panākumiem izpilda viņas partiju - par prieku viņas iemīļotajam, aristokrātam un skaistulim Raulam. Arī spoks, kas parādās Kristīnes priekšā, runā par savu mīlestību, taču viņa seju sedz maska. Viņš aizvilina koristi pastaigāties pa Parīzes pazemi, kas savienota ar operas pagrabiem. Varoņi šķērso pazemes ezeru un nonāk spoka mītnē. Fantoms piedāvā Kristīnei palikt kopā ar viņu uz mūžu. Meitene norauj viņa masku, atklājot kroplīgu seju, ko ieraugot, viņa paģībst. Spoks atgriež koristi teātrī un nosūta vēstuli teātra īpašniekiem ar prasību dot viņai labākās lomas. Īpašnieki netic draudiem. Galvenās partijas atkal izpilda Karlota - taču kādā reizē viņas balss pārvēršas vardes kurkstēšanā, bet uz skatītājiem, nesot nāvi, uzkrīt milzīga lustra. Vairāk neviens nešaubās par iemīlējušos fantoma eksistenci. Taču Rauls un Kristīne tik un tā nolemj saderināties. Notikumam par godu sarīkotā masku ballē spoks nolaupa meiteni, taču viss beidzas laimīgi: Kristīne un Rauls savieno savus likteņus, tāpēc ka fantoms, meitenes mīlestības aizkustināts, vairāk netraucē viņiem un pazūd, paņēmis līdzi koristes gredzenu.

Mistiskais sižets un vēstījuma dinamika padara romānu par pasaules literatūras šedevru, bet Parīzes Grandoperas ēka kļūst par asu izjūtu cienītāju kulta objektu. Tomēr izrādās, ka romāna sižets ir balstīts uz reāliem notikumiem.

Skelets ar saderināšanās gredzenu.

1908. gadā, vēl pirms romāns tiek publicēts, Parīzes operas ēkas pagrabos, kur atradās dekorāciju pacelšanas mehānismi, notika remontdarbi. Uzdevums nebija viegls - teātris, ko cēla arhitekta Šarla Garnjē vadībā 1860.-1875. gados, atradās virs slavenajām pilsētas katakombām un blakus tā pamatiem atradās liels pazemes ezers, kas bija savienots ar Sēnas upi. Arhitekts projektēja Grandoperas pamatus vairākos līmeņos, bet hidrauliskajām mašīnām, kas kustināja dekorācijas, izmantoja pazemes ūdeņu spēku. Līdz pat šim laikam zem ēkas atrodas līdz galam neizpētītas ejas un visus darbus ir jāveic ar vislielāko piesardzību, lai nenotiktu pamatu nogruvums.

Celtnieki, kuri 1908. gadā veica remontu, uzdūrās nesaprotamam sienas mūrim un paziņoja par to teātra galvenajam administratoram. Viņš pavēlēja sienu nojaukt - izrādījās, ka tā aizsedza plašu nišu, kur atradās cilvēka skelets.

Administrators centās novērst avīžu skandālu, kas nestu zaudējumus teātra reputācijai. Tāpēc viņš steidzami izsauca pazīstamu žurnālistu Gastonu Lerū un palūdza viņu uzrakstīt par notikušo tā, lai neatgrūstu, bet tieši otrādi - pievilinātu skatītājus.

Žurnālists pievērsa uzmanību divām detaļām. Pirmkārt, skeleta galvaskauss bija spēcīgi deformēts jau cilvēka dzīves laikā - tas runāja par to, ka viņš izskatījās kroplīgi. Otrkārt, uz skeleta pirksta atradās sieviešu gredzens, kas bija izgatavots XIX gadsimta vidū. Tādus parasti pasniedza, lūdzot saderināties.

Skaistule un briesmonis.

Gastons Lerū izprašņāja cilvēkus, kas strādāja pie ēkas būves un uzzināja no viņiem interesantu stāstu. Izrādās, ka viens no Šarla Garnjē palīgiem bija jauns arhitekts vārdā Ēriks ar izķēmotu seju, tās dēļ viņš nēsāja masku. Viņš negribēja lieku reizi rādīties cilvēkos un ieguva atļauju dzīvot teātra pagrabos.

Klīda baumas, ka māte viņu ieņēma no nezināma tēva un līdz pēdējam laikam centās slēpt grūtniecību, tāpēc lietoja korseti, kas atstāja iespaidu uz bērna izskatu.

Vēlāk radītāja atdeva bērnu čigāniem, bet tie pārdeva viņu kaut kādam austrumu valdniekam, kurš, kad zēns pieauga, nodeva Ēriku par mācekli saviem arhitektiem. Pēc apmācību kursa jauneklis atbrauca uz Parīzi un ņēma dalību Granoperas būvniecībā.

Kad ēka bija gatava, Ēriks palika strādāt teātri par pagrabu un iekārtu uzraugu. Pēc kāda laika viņš kaismīgi iemīlējās jaunā koristē, bet viņa neatbildēja ar to pašu. Arhitekts izmisīgi centās panākt to, lai meitene iemīlas viņā - viņš nolaupīja meiteni un divas nedēļas turēja viņu ēkas pagrabos. Taču koriste, kurai bija skaists un bagāts aizbildnis, nevēlējās precēt nabago un kroplīgo pielūdzēju. Ēriks atlaida viņu, nenodarījis nekādu ļaunumu, bet pēc tam pazuda. Teātra vecie darbinieki uzskatīja, ka viņš ir izdarījis pašnāvību, iemūrējot sevi vienā no pagrabu telpām.

Tieši ap šo laiku, pēc Grandoperas darbinieku vārdiem, ēkas koridoros un ložā Nr. 5 sāka parādīties pa pusei caurspīdīga figūra baltā maskā, kas brīvi gāja cauri sienām. Lai izvairītos no tikšanās ar spoku, koriste aizgāja no teātra un kaut kur aizbrauca - iespējams, ka kopā ar savu aizbildni.

Romāns un mūzikls.

Gastons Lerū uzrakstīja lielu rakstu, kur pastāstīju šo romantisko stāstu. Avīzē tika ievietots gredzena attēls un lūgums atsaukties visiem, kuri kaut ko zina par to. Teātra administrators nekļūdījās žurnālistā – skeleta atrašana ievērojami cēla Parīzes Grandoperas popularitāti.

Taču ar pašu Lerū aizrāva dotais sižets, kur mīlestības līnija savijās ar mistiku. Viņš paplašināja vēstījumu un pārvērta avīžu rakstu lielā romānā, kur Ēriks kļuva par spoku, kas iemīlējies jaunajā koristē un bija gatavs jebkādā veidā panākt to, lai viņa kļūtu slavena. Bagātā aizbildņa vietā Kristīnei parādījās bagātais un skaistais līgavainis Rauls.

Romāns ieguva nosaukumu „Operas spoks”. Sākumā lasītāji to uzņēma visai vienaldzīgi, taču 1925. gadā parādījās darba pirmā ekranizācija (pavisam tādas bija astoņas) un tas uz ilgiem gadiem kļuva par bestselleru.

1986. gadā amerikāņu komponists Endrū Loids Vēbers komponē mūziklu „Operas spoks”, tā sižets veidots no tāda paša nosaukuma romāna sižeta līnijām. Šovs tika uzvests 30 valstu 151 pilsētā, ienākumi pārsniedza sešus miljardus dolāru un palīdzēja mūziklam iekļūt visu laiku ienesīgāko uzvedumu trijniekā.

Anomālā zona.

Daudzi paranormālo parādību pētnieki nešaubās, ka Operas spoks reāli eksistē.

Lieta tāda, ka vieta, kur atrodas Grandopera, pēc visiem rādītājiem ir anomālā zona. Pirmkārt, te no zemes nāk gruntsūdeņi, tāpēc, kā uzskata, enerģētika šeit ir negatīva. Otrkārt, katakombās zem teātra 1871. gadā Parīzes komūnas laikā šāva monarhistus, bet viņa ķermeņus iemūrēja alās. Kā jebkura cita masu bojāejas vieta, šīs pazemes ir zināmas ar neparastām parādībām – noslēpumainiem uguņiem, dīvainām skaņām utt.

Franču teātra kritiķe madama de Veila pētīja teātra ēku kopā ar tās pagrabiem un 1994. gadā publicēja savu darbu rezultātus. Tie gandrīz pilnībā sakrīt ar Gastona Lerū versiju par pazudušo arhitektu, kurš bija iemīlējies koristē.

Konkrēti, dokumentāli pierādījās epizode ar lustras krišanu, kas balstījās uz reālu notikumu – 1896. gadā parterā patiešām iegāzās tās 700 kilogramu lielais atsvars, nogalinot vienu no skatītājām, konsjerži madamu Šometu. Traģiskais notikums risinājās pēc komponista Divernuā operas „Gella” beigām, kad primadonnu Rozu Karonu izsauca uz bis.

Bet tikšanās ar Operas spoku vecās ēkas sienās turpinās līdz šim laikam. Dažreiz figūra maskā parādās koridoros vai foajē – un apstājas blakus jaunai meitenei. Uzskata, ka tādā veidā fantoms rāda, ka viņa nesen nepamanījusi ir aizgājusi garām tīrai un nesavtīgai mīlestībai.

Uzvedumu laikā uz ložu Nr. 5, kur var nokļūt tikai pēc teātra direktora personīga rīkojuma, skatītāji skatās ne mazāk kā uz skatuvi. Daudz no skatītājiem apzvēr, ka esot tur redzējuši Operas spoku.

Vēl ar šo mistisko stāstu ir saistīts paradums, kad meitenes, lai satiktu savu izredzēto, liek sarkanu rozi uz vēdināšanas lūkas režģa, kas ved uz Grandoperas ēkas pagrabiem – tur, kur dzīvo cilvēka rēgs, kurš mēģināja cīnīties par savu mīlestību.

Attēlā franču 1920. gada izdevuma vāks.