No kurienes gan radušies šie nostāsti un ko cilvēku acīm slēpj ūdens, kas pārklāj lielāko daļu mūsu planētas virsmas? Pat pēc visneticamākajiem aprēķiniem, jūras dibenā var atrast ne mazāk par desmitiem tūkstošu kuģu. Un tas ir tikai ūdenslīdējiem sasniedzamā dziļumā. Lielākā dziļumā savu pēdējo ostu varēja rast tie kuģi, kas vēl joprojām skaitās bez vēsts pazuduši, kā arī tie, ziņas par kuriem specdienesti pasludinājuši par noslēpumu. Attīstoties modernajiem sekošanas lidzekļiem, kā arī pateicoties globālajai pētniecībai ar satelitu sakaru iekārtu palīdzību, kļuvis iespējams skenēt ne tikai okeāna virsmu, bet arī dzīles. Tieši tas ļāva iegūt neapgāžamus pierādījumus par tā dēvēto kuģu-rēgu pastāvēšanu. Protams, skeptiķi mēģina iebilst, ka tas vispār nav nekāds fenomens, bet gan pavisam parasti kuģi, kurus komanda pametusi. Tāds pamests kuģis, okeāna vēju un straumju dzīts, var dreifēt ilgi, jo ilgi. Tomēr atrasto objektu īpatnība bija tā, ka pēc zināma perioda tie, neraugoties uz skaidro laiku, izzuda, lai pēc tam parādītos citā vietā.

Visbiežāk tas vērojams tā dēvēto anomālo ģeomagnētisko zonu apkaimē – Bermudu trjstūra vai Marianas dziļvagas rajonā. Satelītuzņēmumos fiksēta fantomu parādīšanās gan dienas, gan nakts laikā. Turklāt sajaukt tos ar kādiem citiem objektiem nav iespējams, jo izmantotās optikas augstā izšķirtspēja ļauj redzēt vissīkākās detaļas.

Speciālisti, kas pēta šādas parādības, iedala kuģus-rēgus divos tipos – materiālajos objektos un nemateriālajos fantomos. Pēdējo parādās kā vīzija, taču pēc izskata neatšķiras no īstiem kuģiem, turklāt, saskaņā ar pieredzējušu jūrnieku stāstīto, noteiktā laikā tie kļūst pilnīgi materiāli, un uz tāda kuģa klāja iepējams pat uzkāpt. Drosminieki, kas to dara, atpakaļ vairs neatgriežas un izgaist kopā ar kuģi, kurš nekad nelaiž prom savus viesus.

Materiālie, taču ne mazāk bīstamie spoki, kas uzrodas nezin no kurienes, atšķiras ar to, ka ir no reālas matērijas. Pats dīvainākais, ka to maršruts allaž ir viens un tas pats, tāpēc daudzu kuģu kapteiņi apstiprina, ka ne reizi vien nācies mainīt kursu šāda negaidīta šķēršļa dēļ. No pirmā acu uzmetiena pamesti, tie tomēr mērķtiecīgi virzās uz priekšu un var taranēt visu, kas patrāpās ceļā. Tāpēc to kuģošanas apkaimē nokļuvušie svešinieki vai nepieredzējuši kuģu vadītāji var piedzīvot sadursmi. Arī šajos kuģos ieiet nav vēlams, jo tie sevī slēpj neskaitāmas lamatas, bet daži aculiecinieki pat apgalvo, ka naktī varat redzēt spīdam iluminatorus. Dažkārt kuģi-rēgi parādās NLO pavadībā, un amerikāņu ufologiem ir pierādījumi, ka tie patiesībā ir kustīgi portāli uz paralēlo pasauli. Ar to arī izskaidrojams to maršruta, kas sakrīt ar tektoniskajiem lūzumiem zemes garozā, pastāvīgums.

Neviena nevadītu kuģu parādīšanās nav nekāda mistika, bet gan eksperimentu ar telpas izliekšanu un saspiešanu rezultāts. Mīti par Filafelfijas eksperimentu vēl šodien rada milzumu jautājumu, kaut gan paši jūrnieki, kas bija uz kuģa, noliedz projekta esamību. Pētnieki uzskata, ka patiesībā mīnu kuģis, kas it kā izzudis un tad no jauna parādījies, bijis tikai manevrs, lai novērstu uzmanību no daudz grandiozāka ASV plāna jauno veidu bruņojuma izmēģināšanā.

Saskaņā ar pavisam nesen atklātībā nonākušām ziņām no CIP arhīva, kļuvis zināms, ka zinātniekiem izdevies atrast Nikola Teslas arhīvu, ko kā līdz šim uzskatīja, it kā viņs pats iznīcinājis. Vēl vairāk – atrastos dokumentus izdevies atšifrēt un uz to pamata atjaunot teleportācijas tehnoloģiju. Savulaik lielais zinātnieks teicis, ka cilvēce vēl nav gatava viņa atklājumiem, un pilnīgi iznīcinājis paša uzbūvēto iekārtu. Darbus pie aparāta steidzamā kārtā sāka pēc amerikāņu rezidentu Berlīnē nosūtītā ziņojuma, ka nacistiskās Vācijas zinātnieki strādā pie kodolieroču radīšanas. 1943.gadā viss bija pabeigts, un izmēģinājumu veikšanai izvēlējās zemūdeni, mīnu kuģim ūdens virspusē vajadzēja pildīt portāla radīšanai nepieciešamā elektromagnētiskā lauka koncentratora funkciju.

Acīmredzot kaut kas izjauca eksperimenta gaitu, jo augšā esošais mīnu kuģis vienlaikus parādījās vairākās vietās, kaut gan tam vajadzēja palikt uz vietas. Reti kurš zina, ka šis kuģis patiesībā bija tukšs. Eksperimenta priekšvakarā to dokos atjaunoja no veca, sagriešanai paredzēta kuģa. Procesa dalībnieki atradās zemūdenē, ko pēc eksperimenta vairs neatrada un, lai novērstu jebkādu informācijas noplūdi, visus reģiona datus par to un tās komandu izdzēsa. Kopš tā laika šajā reģionā sāka fiksēt tā dēvēto kuģu-spoku parādīšanos. Vairākas reizes piekrastes radiolokācijas stacijas apstiprināja pazudušās zemūdenes parādīšanos, pat uztvēra briesmu signālu, ko pārraidīja Morzes ābeces veidā. Radiosignālu spēja uztvert arī vietējie iedzīvotāji, kas vēl joprojām izmanto šo sakaru veidu tā vienkāršības dēļ, kamēr pasaulē to jau sen aizstājuši satelīta sakari.

Interesantākais, ka šajā reģionā regulāri parādās ne tikai vairāk nekā pusgadsimtu vecā zemūdene, bet fiksēti arī citi kuģi, kas gan neraida nekādus radiosignālus. Militāristi nevarēja nepamanīt šādas anomālijas, bet vietējie iedzīvotāju stāsta, ka redzējuši 20.gadsimta sākuma kuģus ar tiek raksturīgajiem skursteņiem un pat ogļu dūmu grīstes, kas no tiem vērpušās gaisā. Pētnieki, kas jau sen nodarbojas ar šo gadijumu, uzskata, ka citu kuģu parādīšanos provocējis tieši šis izmēģinājums. Tajā pat laikā nekādi mistiskajam Klīstošajam holandietim līdzīgi viduslaiku burenieki te vēl joprojām nav manīti, pēdējais, tāpat kā tā komanda, kas sastāv no tipiskiem viduslaiku pirātiem, visticamāk pastāv tikai nostāsta veidā.

Rēgu kuģu parādīšanās nebūt nav piesaistīta tikai vienam reģionam un ne tikai anomālajām ģeomagnētiskajām zonām. Rajonos, kur ļaudis jau kopš seniem laikiem pelnīja iztiku ar zvejniecību, šādu objektu ir ļoti daudz – pārsvarā tie ir nelieli kuģīši. Visuzskatāmākās šajā ziņā ir Norvēģija, Brazīlija un Lielbritānija. Vēl 20.gadsimta sākumā tur navigacijas trūkuma un slikto laika apstākļu dēļ regulāri grima zvejas kuģi. Vietējie zvejnieki, saskaņā ar no paaudzes paaudzei nodotajiem stāstiem, atpazinuši vairākus pazudušos šonerus, bet kāda Norvēģijas ciema iedzīvotājs reiz naktī, atklātā jūrā, redzējis sava vectēva tvaika kuteri.

Šo parādību nav iespējams attiecināt uz tā dēvētajām hronomirāžām, kad reiz notikušais regulāri parādās un sinhroni atkārtojas. Šis fenomens ir plaši pazīstams un pat apstiprināts ar zinātniskiem pētījumiem. Hronomirāžau vizuālie un skaņas efekti nekādā veidā neietekmē apkārtējo telpu. Gadījumā ar kuģiem-spokiem allaž fiksēta anomāla aktivitāte, turklāt pats kuģis ir savdabīga būtne, kas, pilnīgi bez komandas, dzīvo pats pēc saviem, tam vien zināmiem likumiem.

Šodien, pat neraugoties uz pašu modernāko navigācijas līdzekļu izmantošanu, dažādi kuģi turpina bez vēsts pazust. Tātad kuģu-rēgu flote papildinās. Palikuši bez komandas, tie parādīsies vai nu kādā noteiktā vietā, vai arī haotiski dažādos pasaules okeāna reģionos – kamēr beidzot mēs spēsim atminēt šīs anomālijas noslēpumu.