Tomēr, lai tīksminātos par tādiem anahronismiem, nemaz nav jālido aiz trejdeviņām zemēm, pietiekami doties uz... Igauniju. Ja izdosies aprunat ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri nelabprāt sarunājas ar “svešiniekiem”, jūs aizvedīs uz vienu no “lāča migām”, kur atrodas pussagruvusi baznīca, kur uz vienas no freskām attēlots lidojošais šķīvītis. Šīs freskas vecums – desmit – vienpadsmit gadsimti. Igauņiem nelabprāt patīk šo vietu padarīt par tūrisma objektu, sevišķi zaļo cilvēciņu meklētājiem. Taču, lūk, par dīvainu leģendu par šo ciematu, kur burtiski zem kājām ierakts tas pats uz freskas attēlotais sķīvītis, viņi pastāsta labprat.
Acīmredzot tādēļ, ka to šķīvīti meklēja oficiāli – sākot no 60-tajiem gadiem, uz izrakumiem brauca dažādi zinatnieki – sākot no igauņiem līdz japāņiem. Šo vietu uzskata par cilvēkiem kaitīgu, un tam ir baismīgas liecības. Taču visu pēc kārtas.
Uz Sāremā salas dzīvoja kāds zēns, kurš redzēja šausmīgus sapņus. Tie bija tik skaidri, ka zēns no rīta visu pastāstīja, ko redzējis sapnī: citplanētiešus, neparastas zvaigžņu kuģu vadības pultis, to ārējo izskatu un tos apkalpojošos bioloģiskos robotus.
Vecaki to visu uzskatīja par bērna fantāziju, iekams pilnibā neieraudzīja zīmējumu: lauku māju, bet zem tās – kaut kādas konstrukcijas kontūras, kas ļoti atgādināja lidojošo šķīvīti. “Tas ir pie mums, Igaunijā, - paskaidroja zēns. – Apakšā zem mājas, starpplanētu kosmosa kuģis”. Zēnu sauca Ervins Kristiāns Klāsens, un toreiz viņam bija vienpadsmit gadu. Visus viņa zīmējumus videolentē 1992.gadā fiksēja kāds igauņu televīzijas žurnālists, kurš uzņēma filmu par NLO Igaunijā.
Visdīvainākais bija tas, ka šo vietu atrada. Un atrada nevis pateicoties zēna zīmējumiem, bet pilnīgi neatkarīgi no zēna sapņiem. Bet labāk nebūtu atraduši... Tā būtu mierīgāk...
Viss sākās pagājušā gadsimta 60.gados. Ciematā N, kas atrodas netālu no Tallinas, dzīvoja atslēdznieks Virgo Mits. Virgo mājā daudzus gadus notika noslēpumainas un nesaprotamas lietas: paši par sevi pārvietojās māla trauki, bet pagrabā varēja novērot neizskaidrojamu gaismas lampiņas ieslēgšanos, bija dzirdami soļi un neskaidri kliedzieni. Šīs neizskaidrojamās lietas ģimene novēla uz mājas gariņa draiskulībām. Reiz Virgo nolēma uz savas zemes gabala izrakt aku. Diezgan lielā dziļumā viņš uzdūrās kaut kam metāliskam, nolēma, ka to “kaut ko” ir jāizros, bet ātri vien saprata, ka tas bija kaut kas liels, līdzīgs metāla plaksnei.
Tikt galā ar plāksni varēja vien ar āmura palīdzību. Izsitoties cauri ļoti cietajai, aptuveni 3,5 cm biezajai plāksnei, Virgo ieraudzīja, ka tālāk seko nākamais slānis, bet jau vairs ne tik ciets, no iepriekšējā atšķiroties pēc savas faktūras un struktūras – “kā nagliņas vai lāstekas”. Vīrietis izveidoja akai atbilstošus caurumus, salasot veselu spaini ar šķembām. Kad sāka gāzties ilgi gaidītais ūdens, Virgo šķembas sabēra akā, sev par piemiņu atstājot pāris lielākas, aptuveni desmit centimetrus diametrā. Bet ūdens no dīvainās akas izrādījās ārkartīgi negaršīgs, izraisīja sliktu dūšu, un vēlāk aku nācās aizbērt ciet. Bet kad un kādos apstākļos, jūs uzzināsiet beigās.
Kas attiecas uz šķembām, tad viena ar laiku pazuda, bet otru atslēdznieks sargāja saudzīgāk: par atradumu pastāstīja draugam – ķīmiķim. Tas ieinteresējās, šķembu aiznesa uz Tallinas politehnisko institūtu. 1969.gadā šķemba nonāca Igaunijas PSR Ģeodēzijas zinātņu direktora vietnieka Herberta A.Vijdinga rokās. Tur tā varēja nogulēt vēl vairākus gadus, iekams tai pavisam nejauši pieskārās viens no inženieriem. Pieskārās – un zaudēja samaņu: škemba it kā deva spēcīgu elektriskā lādiņa triecienu, Vijdings bija šokā: viņš pats to vairākas reizes bija turējis rokās – un nekas. Bija acīmredzami interesanta mīkla, kas zinātniekus piespieda uzsākt izpēti. Viņš šo šķembu piedāvāja pasturēt rokās saviem paziņām, kolēģiem un radiniekiem, pat ekstrasensiem. Reakcija visiem bija dažāda: kāds sajuta aukstumu, kāds vibrāciju, cits – elektrisko lādiņu. Kādu apdedzināja līdz pat čulgām. Šķemba ietekmēja arī veselību – uzlaboja vai pasliktināja sirdsdarbību. Pavisam Vijdings konstatēja astoņus iedarbības tipus. Sākot no 1979. līdz 1982.gg. šķemba ar oficiālu koda nosaukumu “Objekts M” tika izpētīta ZPI un dažādās Maskavas, Kijevas un Ļeņingradas laboratorijās. Par rezultātiem Vijdingam, protams, neviens neziņoja, lai kā zinātnieks vēlējās ko uzzināt. Un, lūk, 1983.gadā viņs ieradās pie Enna Kaleviča Parves. E.Parve Igaunijā bija noslēpumaina persona, viņu dēvēja par “visslepenāko cilvēku Igaunijā”. Ar ko viņš nodarbojās un kādu amatu ieņēma – neviens īsti pateikt nevar. Zināms tikai tas, ka 1938.gadā Parve it kā izgudroja gaismas ieroci, izgatavoja izmēģinājuma paraugu un piedāvāja to Igaunijas Aizsardzības ministrijai. Par šo ieroci 1943.gadā patstiprināti interesējās Abverā un Gestapo. Lielā Tēvijas kara laikā E.Parve strādāja dziļi aizmugurē, iemantoja lielu autoritāti Maskavā, bet pēckara gados bija saistīts ar jaunu kosmonautikas tehmoloģiju izstrādi.
“Visnoslēpumainākais cilvēks” apsolījās palīdzēt. Šķemba, kuru neuzdrošinājās neatdot tādai lielai atoritātei, sagrieza vairākās plānās plāksnītēs, turklāt nolaužot divus dimanta zāģus, un nodeva neatkarīgajai ekspertīzei uz MIFI laboratoriju, uz Vissavienības minerālizejvieli (VMIV) institūtu, API reto metālu rūpnīvu (Giredmet), un citām ZPI vadošajām iestādēm. Pētījumi tika veikti ar visjaunākās tehnikas palīdzību, un zinatnieku rezultāti burtiski satrieca: pat tādos mazos paraugos, kā plānās plāksnītes, tika atklāti gandrīz trīsdesmit Mendeļejeva tabulas elementi! Turklāt daudzi no tiem nekad dabā agrāk netika atrasti un nevarēja saturēt piemaisījumus – saskaņā ar planētas fizikas likumiem. “Objektu M” pārbaudīja arī uz radioaktivitāti. Tas izrādījās neradioaktīvs, taču izstaroja spēcīgu magnētisko lauku. Saskaņā ar MIFI līdzstrādnieku akadēmiķa I.F.Obrazcova un profesora A.I.Jelkina slēdzienu, paraugs bija “kompozīts, armēts kalcija – dzelzs – silīcija šķiedru materiāls, kura matrica ir metāla stikls”. Pēc AMI akadēmiķa S.F.Kiškina domām “Tamlīdzīga tipa sakausējuma pielietošana kā konstruktīvs materiāls aviācijas tehnikā nav zināms. Tamlīdzīga tipa sakausējumam jāpiemīt augstai karstumizturībai, stiprībai vārošā skābju maisījumā jebkurā koncentrācijā”. “Objekta M” virsmas attēlam, kuru izveidoja Giredmet ar metalogrāfiju un rastru elektronu mikroskopijas metodēm, piemita struktūta ar”krusta – un pilienveida iekļāvumiem”, ar “puķveidīgiem melniem un taisnstūra laukumiem”, ar “smalku krustveida bedrīšu ķēdītēm” utml. Praktiski visi speciālisti bija vienispratis, ka materiāls, no kura izgatavots “Objekts M”, visdrīzāk bija iegūts ar pulverveida metalurģijas metodi, pie neparasti augsta spiediena kādu uz Zemes modernajā zinatnes un tehnikas attīstības līmenī iegūt ir pilnīgi neiespējami. Toties, ka tā nav meteorīta vai kāda cita kosmiska objekta atlūza, nrapšaubāmi liecināja tā mākslīgā izcelsme. Akadēmiķis N.N.Sočevanovs, “krievu biolokācijas pamatlicējs”, uzskatīja, ka pētniekiem ir darīšana ar NLO atlūzu.
Viss šis gadījuma izraisīja tādu interesi, ka 1984.gadā pēc PSRS ZA viceprezidenta akadēmiķa A.A.Janšina rīkojuma bija pieņemts lēmums precizēt galvenā objekta atrašanās vietu (no kuras noskaldīja “Objektu M”) un saņemt citus paraugus. Zinātnieki ieradās N ciematā, no akas izsūknēja ūdebi un izzondēja tā sieniņas ar magnetometru. 6,5 m dziļumā “bija atzīmēts signāls, kas liecināja par spēcīga magnētiskā materiāla klātbūtni”. Izņemt papildus paraugus, tāpat kā to, no kā tos noskaldīt, nesanāca. Oficiālais izskaidrojums: spēcīga ūdens pieplūde un sala trūkums.
Ieradās nākamā gada vasarā un tādā pašā dziļumā pēkšņi atklāja... “pirīta horizontālo slāni”. Šis atradums kalpoja par oficiālu iemeslu pārtraukt darbus, sakot, ka “magnētisko anomāliju veido šis slānis un veikt turpmākos darbus nav mērķtiecīgi”.
Bet pavisam negaidīti N ciematā parādījās kāds cilvēks, nosauksim to par X. (Patiesībā viņa uzvārds ir zināms, bet šis cilvēks ir dzīvs, stāsts vēl nav beidzies, un ar ko tas beigsies – nav zināms). Šis pats X ar dīvainu vieglumu noslēdz līgumu ar IPSR ZA Ģeoloģijas institūtu par “eksperimentālās pārbaudes iespējām informācijas iedarbības pārnešanai uz D-polu”. Kas ir D-pols, kas par iedarbības pārcelšanu, nevienam nebija ne jausmas. Tāpat kā par trīsdesmit četru ierīču nozīmēšanu, kuras šifrētas Ar burtiem un cipariem, kurus atveda noslēpumainais cilvēks. Izdevās tikai uzzināt, ka starp tiem bija šī mīklainā D-pola astoņi ģeneratori un kaut kāda reģistrējoša aparatūra. Kas ir pats X, no kurienes uzradās, toreiz neviens nezināja. Neatkarīgie pētnieki un igauņu ufologi pagalvi, ka X ir militārā ZPI bijušais speciālais līdzstrādnieks līdz 80.gg. – viens no galvenajiem Aizsardzības ministrijā sakarā ar NLO tematiku. Par šādu versiju liecina arī fakts, ka no četrpadsmit cilvēkiem, kuri atradās X pakļautībā, galvenokārt sastādīja militāristi, bet uz N ciematu vairākkārt brauca ģenerālleitinants, iepriekš minētā ZPI priekšnieks. Kā atceras mājas saimniece Vivika Mitta, pētnieki pieprasīja atsevišķu istabu, kur viņi atstāja aparatūru un organizēja diennakts dežūru pa diviem cilvēkiem. Mājas saimniekiem istabā ienākt bija aizliegts.
Ar ko tad nodarbojās noslēpumainā grupa”neatkarīgajiem pētniekiem izdevās atklāt protokolu no 07.04.86.g. ar eksperimenta uzdevumiem. Grupa izpētīja nedzīvo objektu tālvadības izmaiņu iespējas šajā slavenajā D-polā, kā arī tālvadības izmaiņu iespējamību cilvēka bioelektriskajā raksturojumā. Ja to izskaidro saprotamā valodā, tad sanāk, kā D-pola ģeneratori ietekmēs pazemes objektu un, kā uz to reaģēs cilvēks. Turklāt runa bija nevis par vienu, bet par diviem neatpazīstamiem pazemes objektiem (NPO), jeb anomāliem metāla objektiem (AMO). AMO1 formu noteica kā elipsoīdu 17x12x3,5 m izmērā. Iegrimes dziļums – no 3,5 līdz 12 m. Šī objekta nesaprotamais D-pols – spēcīgs negatīvais, pēc objekta garuma – nevienmērīgs. AMO2 9x4x3,5 m ar iegrimes dziļumu 4,5 m – objekts gulēja horizontāli.D-pols tāds pats, kā pirmajā gadījumā, bet nedaudz savādāks.
Darbi sākās nevis pašā zemes gabalā, bet aiz tā robežām. No mājas austrumu puses ar ekskavatoru izraka 10x12 m lielu un 6 n dziļu grāvi. Tāpat atraka arī pamesto aku; no mājas otras puses, zem garāžas, tika veikta horizontālā izstrāde. Kādi rezultāti iegūti veicot izrakumus, neviens nezināja, jo oficiāli nekādi metāla objekti netika atrasti. No izrakumiem izņēma tikai vairākus desmitus kilogramu pirīta konkrēciju. Šo pirītu X izmantoja bioģeneratoru izgatavošanai.
Darbi laulātā Mittu para zemes gabalā turpinājās četrus mēnešus un, varbūt būtu turpinājušies arī ilgāk, ja vien kāds no līdzstrādniekiem nesaņemtu spēcīgu triecienu pa vēderu no... dīvaina “zaļa taisnstūra”, kurš pēkšņi izlīda no akas sienām. Nelaimīgais zaudēja samaņu, viņu uzvilka augšā un tur uz viņa ķermeņa atrada “četrus izdedzinātus rombiņus”. X steidzīgi izbeidza darbus, un grupa aizbrauca. Tas, ka noslēpumainais X – nav privātpersona, liecina plašais darbu apjoms, kā arī tas, ka pēc kāda laika viņs piedāvāja zem “objekta”, precīzāk, “objektiem”, uzcelt speciālu pētniecības centru. Celtniecības mērogs bija paredzams gandrīz vai četru pazemes stāvu apjomā. Šajā centrā viņš piedāvāja turpmākiem pētījumiem pārvest NLO, kuru 1987.gadā atrada pie Viborgas. Šis NLO glabājās angārā vienā no Ziemeļkarēlijas militārajām daļām Mončegorskas rajonā. Kamēr tika izskatīti šie priekšlikumi, tas pats iepriekš minētais Aizsardzības ministrijas NLO izpētes ZPI, noslēdza līgumu par trīs urbumu veikšanu apkārt “objektam” un speciālas aparatūras izvietošanu tajos.
1988.gada vasarā Vijdingu, kurš joprojām bija Igaunijas Ģeoloģijas institūta direktora vietnieks, iesaistīja darbā, un viņš atkal ierodas objektā, lai precizētu topošo urbumu vietas, taču urbšanas darbi tā arī neiesākās. Bet 1988.gada oktobrī G.Vijdings pēkšņi nomirst. Oficiālajā izziņā par nāves iemeslu minēta pēkšņa sirdslēkme. Jā, cilvēks ir mirstīgs,un, kā sacītu nemirstīgais Volands, pēkšņi mirstīgs, tur nav nekā dīvaina. Dīvains ir kaut kas cits: uzreiz pēc Vijdinga nāves no viņa darba kabineta noslēpumainā veidā pazūd... nē, nevis dokuments, bet vesels seifs ar visiem dokumentiem, kas saistīti ar “objektu M”. Saglabājušies tikai nedaudzi dokumenti – tie, kuri atradās citā vietā. Bet precīzi pēc gada nomirst arī E.Parve. Arī viņa nāvi pavadīja zādzība, tikai nevis pēc nāves, bet pirms: neilgi pirms atvadīšanās no dzīves, Parve bažījās, ka Pērnavā, kur viņš lasīja lekcijas, no viņa mapes noslēpumainā veidā pazuda metāla gabaliņš no”Objekta M” – plastmasas konteinera pamatnīte, kur tas gulēja, nezināma iemesla dēļ sabruka. Tomēr mape palika neskarta.
Nākamo trīs gadu laikā nomira septiņi no četrpadsmit, kuri piedalījās D-pola izpētes noslēpumā, bez vēsts pazuda arī visi ar šo lietu saistītie dokumenti, un metāla paraugi.
Objektu N ciematā izpētīja arī citas grupas un pētnieki. Piemēram, 1969.gadā tika veikti mērījumi – megnetameriskie pētījumi, un tie parādīja “metāla plāksnes klātbūtni ar iegrimes leņķi 20-30 grādi uz austrumiem”. Ģeofiziķi ar magnetometra palīdzību šajā vietā atzīmēja magnētiskā lauka minimumu – pavisam aptuveni 3000 nanoteslus. Vissavienības kodolģeoloģijas zinātniski pētnieciskā institūta (VKĢZI) speciālisti ar vertikālās eklektiskās zondēšanas palīdzību noskaidroja, ka 4-6 m dziļumā atrodas vadķermenis. Var pieminēt vēl vienu netiešu pierādījumu, ka zem pazemes objekta kaut kas nav kārtībā – poltergeista tipa anomālās parādības Mittu mājā. Ufologi uzskata, ka to iemesls pilnībā var būt NLO. Šis “šķīvis” pilnībā varēja radīt traucējumus telpas-laika struktūrā šajā vietā un it kā sašaurināt “attālumu” starp musu materiālo pasauli un daudz smalkākām pasaulēm. Un nav zināms, kas tajā spraugā no smalkās astrālās pasaules varēja iebrukt. N.N.Sočevanova mēŗījumi ar biolokācijas pētījumu palīdzību parādīja zem zemes “elipsveida objekta aptuveni 15 m esamību. Aptuveni viena trešdaļa objekta atrodas zem dzīvojamās mājas. Spriežot pēc parauga īpatsvara, tikai objekta apvalka svars sastāda aptuveni 200 tonnas”.
Interesanti, ko par to saka oficiālā zinātne? O, tā neklusē! “Sakarā ar sprostpamatnes horizonta traucējumiem izstrādes laikā notiek zemes gabala pārpurvošanās un mājas fundamenta apūdeņošana, kas noved pie mājokļa komforta stāvokļa izmaiņām, tehnogēno viļņu veidošanos un poltergeista parādību attīstības. Šādi darbi zemes gabalā nav mērķtiecīgi, par cik to rezultātā var vēl vairāk tikt traucēta vienīgās dabiskās tehnogēnās sistēmas funkcionēšana, tādējādi sagraujot mikrobioloģisko līdzsvaru”. Vai jūs, dārgie lasītāji, no visa tā kaut ko sapratāt? “Oficiālais” izskaidroja “anomāliju”.
Sāka izpētīt noslēpumaino pazemes šķīvīti un igauņu žurnālisti – lai uzņemtu filmu par to. Lai eksperiments būtu caurskatāms, uzaicināja pat bioenerģētiķi, piedāvājot tam vietu noteikt patstāvīgi, ko viņš veiksmīgi arī izdarīja. Bet izrakumi jau sen bija aizbērti – reti kuri saimnieki savā zemes gabalā samierināsies ar tādām bedrēm un pauguriem. Biolokatora rāmji bioenerģētiķa rokās norādīja uz spēcīgu anomāliju divu koncentrisku apļu veidā: iekšējais (spēcīgākais) bija aptuveni 4 m diametrā, bet ārējais ar aptuveni 8-9 m rādiusu, daļēji veda zem mājas un aiz žoga pie kaimiņiem. Viss bija noteikts ar precizitāti līdz pusmetram.
Bet tad notika kaut kas dīvains: no visām pusēm uz objektu atrašanās centru, kas apzīmēts ar rāmjiem, sāka pulcēties... desmitiem kaķu. Vivika Mitta iesmējās: “Tie taču pie mums no visas apkaimes nāk un šajā vietā vāļājās stundām ilgi, sākumā tie bijāt jūs, kas viņus izbiedēja”. Operators sāka spēlēties ar šo kaķu baru, desmitiem kaķu gandrīz vai līda iekšā objektīvā. Un tad žurnālisti saprata: tā taču ir ģeopatogēnā zona! Jo pretējā gadījumā ko šeit dara kaķi, kuri pulcējas tādās vietās, kā ar baldriāniem aplietām! Jo zināms: ielaid kaķi jaunā dzīvoklī, un, kur tas apguļas, novietot gultu šādā vietā nekādā gadījumā nedrīkst. Vakarpusē operators ar bioenerģētiķi nogūlās ar 38 grādu augstu temperatūru, bet režisors, kurš epcentrā neiegāja, bet atradās tuvumā, trīs dienu laikā sāka zaudēt matus burtiski lēkšķiem. Strauji pasliktinājās (un vairs neatjaunojās) redze vienam no filmēšanas grupas locekļiem. Citam pēc divām dienām iekaisa piere un haimona dobumi, izkustējās divi zobi, un divus mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Praktiski visi griezās pie ārsta, un ārsta verdikts sakrita: “Šķiet, jūs visi esat bijuši pakļauti kaut kādam spēcīgam starojumam”. Neizskaidrojama un pastāvīga nespēka stāvoklis visai filmēšanas grupai nepārgāja precīzi gadu. Kad žurnālisti par šīm sekām pastāstīja akadēmiķim N.N.Sočevanovam, viņš visus nostrostēja par piesardzības neievērošanu un atcerējās, ka 1980.gadā Virgo Mitram ieteica savā guļamistabā pārvietot gultu. Toreiz Virgo atteicās: “Nē, esmu šeit pieradis”. Starp citu, uz to laiku viņš jau bija pavisam slims – praktiski pilnībā bija paralizētas kājas. Vai viņa slimība saistīta ar objektu uz viņa zemes gabala vai nē, nav zināms. Daudzi viņa kaimiņi hroniski slimo, daži ir nosacīti veseli, bet to var izskaidrot: dažu cilvēku organisms adaptējas uz starojumu un praktiski funkcionē normāli. Tāpat zināmi gadījumi par vienpatņu dzīvi Černobiļas atomelektrostacijas rajonā.
Kas attiecas uz Virgo, tad septiņus gadus pēc ieteikuma nomainīt guļvietu, viņš gulēja nekustīgi un nomira 1987.gadā, būdams vēl ne tik vecs. Velti viņš nepaklausīja vietējām leģendām, kurās daudzus gadsimtus šo vietu, kur viņš sev uzcēla māju, sauca par postošu. Leģenda vēsta, ka šai vietai tuvoties nedrīkst puskilometru attālumā, un vēl jo vairāk – celt tur mājas. Bet ja “šķīvīti”, kas attēlots uz freskas, izrādītu visai pasaulei, sāktos katastrofa.
Šajās leģendās neieklausījās ne tikai Virgo, tajās neieklausījās arī vietējā vara, kā arī cilvēki, kuri strādāja civilajā aizsardzībā. Daudzi arī piedāvāja, un piedāvā nojaukt māju, visu uzrakt un izcelt šķīvīti. Uz pilnībā pamatotu jautājumu: kādēļ, atbilde savā muļķībā, naivumā ir ļoti vienkārša, bet varbūt tieši viltībā: “Bet tur taču divsimt tonnu nezināmas izcelsmes unikāla metāla, mēs maz no tā ko sapratīsim, ja izraksim. Plus vēl nenovērtējamais saturs: aparatūra, dzinēji. Visu to paveikuši citplanētieši, tad iedomājieties, kā attīstīsies mūsu zinātne!”. Viņi absolūti neiedomājas par to, ka zinātne var ne tikai attīstīties uz priekšu, bet otrādi, tā “attīstīties”, ka pēc tam būs par vēlu!
Mēs jau varam līdzināties mežoņiem, kuri, uzejot atomreaktoru, ar akmens cirvja palīdzību nolemj pārcirst apvalku, lai paskatītos, kas tas ir par spīdīgu daiktu, kas tur guļ? Un, ja nu pēkšņi saimniecībā noder? Jo cilvēks pagaidām pat ne tuvu tam nespēj iedomāties, kā šis “spīdīgais daikts”, kurš mierīgi guļ zem zemes, var noreaģēt uz mūsu ielaušanos. Bet, ja nu tas nemaz nav avarējis NLO, bet gan citplanētiešu zonde, kas uz Zemi atsūtīta speciāli, apbērta un paslēpta? Varbūt tai mūsu dzīvē ir kāda ļoti svarīga loma? Jo neviens jau nezina, kā tas šeit nokļuvis. Kad pastāv tikai minējumi, ka objekts un freska ir “vienaudži”.
Kas attiecas uz to, kādā veidā objekts izrādījies zem zemes, pastāv vairākas versijas. Mēs tās neminēsim, aprobežosimies tikai ar vienu. Ufologi, kuri novēro nepazīstamus lidojošus un ātri pārvietojošos zemūdens objektus, atzīmē, ka blīvā vide – vai tas ir ūdens vai zeme – tiem nav traucēklis. Pētnieki uzskata, ka pilnīgi citādu, no zemes atšķirīgu struktūru, objekti spēj uz kaut kādu laiku ap sevi neitralizēt iekšējā atoma savstarpējās iedarbības spēkus un pateicoties tam, spēj iziet cauri blīvai videi absolūti bez jebkādiem šķēršļiem. Daži uzskata, ka konkrēti “objekts M” spēj pārvietoties un uz laiku dematerializēties, citiem vārdiem sakot, tam piemīt spējas parādīties un izzust. Viens no krievu ufologiem apgalvo, ka šai citplanētiešu zondei piemīt ģeneratora loma, kas koriģē Zemes lauku. Un tādu ģeneratoru uz Zemes ir vairāki. Baltijā, Krievijā un NVS valstīs darbojas divi: “Tallinas” un “Habarovskas”. Šie un tiem līdzīgie, bet vēl neatklatie, objekti, slēpjas dziļi zem zemes vai ūdens, un, piemēram, kodolkara gadījumā, to misija ir ap sevi neitralizēt visas kodolsprādziena sekas.
N ciematā objektu izpētīja arī igauņu ekstrasenss un dziednieks Vitolds Enns, mazas saliņas Vormsi iedzīvotājs. Tieši viņš ieteica aizbērt nelaimīgo aku. Viņš pat nosauca konkrētus darumus, kad tas izdarāms: sākt ar 1988.gada 6.novembri un pabeigt ar 15.novembri. viņam paklausīja un aku aizbēra tieši divās dienās. Taču bez dīvainībām neiztika. Momentā, kad 6.novembrī pirmais smilšu spainis iebira akā, atskanēja apdullinošs troksnis. Viens noaculieciniekiem salīdzināja to ar apjomīgu sprādzienu. Varas iestāžu mēģinājumi noskaidrot tā iemeslu ne pie kā nenoveda: apkārtnē nebija redzami nekādi postījumi vai anomālas parādības.
Militāristi arī nesaprašanā rokas vien noplātīja – netika veiktas ne mācības, ne vecas munīcijas iznīcināšanas pasākumi. 15.novembrī viss noritēja mierīgi. Toties 16.novembrī Igaunijas Augstākajā Padomē notika balsošana. Dīvainība slēpjas tajā, ka par Igaunijas saimniecisko neatkarību toreiz nobalsoja ne tikai igauņi, bet arī vairums krievu deputātu. Bet vēlāk viņi nespēja izskaidrot, kādēļ tā nobalsoja – jo gatavojās balsot pret to. Burtiski visi atkārtoja: “Tā bija apmātība”.
1991.gada maija sākumā anomālo zonu mēģināja izpētīt grupa japāņu zinātnieku. Teritoriju sadalīja kvadrātos, izveidoja pārbaudes rakumus, bet tie visi acumirklī piepildījās ar kaut kādu tumšu ūdeni ar asu smaku. Bet tas viss nebūtu nekas, ja nenoskaidrotos, ka japāņu saņemtajā atļaujā kaut kas nebija “tīrs”, t.i. izrakumu darbu veikšanas atļauju Igaunijas valdība tiem nedeva. Izcēlās milzu skandāls, Igaunijas valdība aizliedza turpmākos darbus, un japāņi bija spiesti aizceļot atpakaļ uz savu uzlecošās Saules zemi. Kino filmēšanas grupa pārskatīja videoierakstus, kurus toreiz maijā uzņēma igauņu novērotāji, un bija satriekta par japāņu dīvaino uzvedību: viņus it kā neuztrauca tas fakts, ka viņiem lika doties atpakaļ. Vēl vairāk, viņu sejās bija redzams apmierinājums par šadu rezultātu. Visinteresantākais šajā “japāņu” stāstā bija tas, ka šo grupu, kā vēlāk igauņi noskaidroja, vadīja japāņu štata izlūks.
Interesanti, ar ko tas viss beigsies?