Noslēpumainais slepkava

1922.gadā visu Vāciju satricināja cietsirdīga sešu cilvēku slepkavība Hinterkaifekas viensētā. Fermā, kura atradās meža tuvumā, dzīvoja Andrass un Cecīlija Grūberi, kā arī viņu meita Viktorija ar diviem mazgadīgiem bērniem – Jozefu un Cecīliju. Pusgadu pirms notikuma no fermas aizbēga kalpone, kura vēlāk stāstīja, ka tur mītot spoki. Neilgi pirms traģēdijas pie Grūberiem atbrauca jauna kalpone – Marija Baumgartnere.

Pirmie trauksmi sacēla skolas, kurā mācījās Cecīlija, skolotāji. Pēc tam, kad meitene dažas dienas neparādījās mācību stundās, uz viensētu devās Grjūberu kaimiņi, bet pēc tam arī policija. Četrus ģimenes locekļus atrada nogalinātus ar cirvi šķūnī. Tikai Jozefs un Marija, kā noskaidrojās, bija nogalināti vēlāk savās gultās. Kas attiecas uz mazo Cecīliju, tad izrādījās, ka viņa pirms nāves savām rokām izraustīja matus sev uz galvas…

Eksperti noskaidroja, ka slepkavība notika naktī uz 31.martu. Taču tā arī neizdevās precīzi noskaidrot, kādos apstākļos cilvēki gāja bojā. Bez tam, tika noskaidrots, ka jau pēc viņu nāves mājā kāds dzīvojis, katrā gadījumā dažas dienas. Virtuvē tika atrastas nesenas maltītes pēdas, kā arī kāds bija devis barību govīm. Kaimiņi bija redzējuši no skursteņa ejošus dūmus tajā laikā, kad visi fermas iemītnieki jau bija miruši… Kaut arī sakarā ar slepkavību pratināšanai tika pakļauti ap 100 cilvēku, neviens no viņiem nevarēja liet gaismu uz noziegumu. Tāpat netika atklāts arī nozieguma motīvs.

Pēc kaimiņu teiktā, dažas dienas pirms traģēdijas Andreass Grūbers esot stāstījis, ka redzējis sniegā savādas pēdas, kuras vedušas no mežmalas uz mājas slieksni. Bet vēlāk no bēniņiem sāka skanēt noslēpumainas skaņas, it kā tur kāds atrastos. Taču ja tas bija cilvēks, tad kāpēc viņš tā arī palicis nepamanīts? Varbūt te bija iejaukts kāds viņpasaules spēks?

Līķis ūdenstornī

Bet lūk relatīvi nesens gadījums. 2013.gada 31.janvārī no hoteļa Cecil Losandželosā pazuda 21-gadīga kanādiešu tūriste Elīza Lema. Pēc divām nedēļām viņas mirušo ķermeni atrada hoteļa ūdenstornī. Kails, tas peldēja ūdenī. Līķi nejauši atrada palīgstrādnieks, kurš bija aizsūtīts pārbaudīt viesu sūdzību par vāju ūdens spiedienu krānos. Ar šausmām iemītnieki uzzināja, ka bija spiesti mazgāties ar ūdeni, kurā sadalījās nelaiķes atliekas…

Galīgi nebija skaidrs, kā meitene varēja tur nokļūt. Ūdenstornis atrodas viesnīcas ēkas pašā augšā un parasti aizslēgts. Pie tam vēl durvis uz ūdenstorņa telpām ir zem signalizācijas, bet tā ne reizi nenostrādāja.

Policisti izpētīja videoierakstu, kuru izdarīja novērošanas kamera viesnīcas liftā, iespējami dažas minūtes pirms Elīzas Lemas nāves. Uz šiem kadriem redzams, ka meitene uzvedas dīvaini – ielien lifta kameras stūrī, notupjas, pūlas nospiest pogas (taču durvis neaizveras), uzmanīgi lūkojas ārā it kā no kāda slēptos, te ieiet te iziet no lifta. Bez tam, vienu laiku viņa it kā sarunājas ar kaut ko neredzamu un veic noslēpumainas kustības ar rokām. Starp citu, sekcijas laikā Elizas organismā netika atklātas alkohola vai psihotropo vielu pēdas.

Nāve no Pandoras lādes

2013.gada maijā noslēpumaina nāve sasniedza 37-gadīgo amerikāni Džeisonu Airiju. Viņš tika atrasts bez samaņas savā guļamistabā. Blakus mētājās kaste, uz kuras ar sarkaniem burtiem bija uzrakstīts: “Pandoras lāde”.

Pēc Džeisona tēva, Denisa Arija, vārdiem, tajā dienā dēls atgriezās mājās no pilsētas ar iepirkumiem lieliskā garastāvoklī un aizgāja uz savu istabu, lai pārģērbtos. Vecāki atrada viņu sēdošu uz ceļiem ar seju uz leju. Viņa seja bija nozilējusi, pulsu bija grūti sataustīt. Deniss izsauca ātro palīdzību, bet pats sāka veikt dēlam mākslīgo elpināšanu. Vēlāk Džeisonu aizveda uz slimnīcu, taču viņš tā arī nenāca pie samaņas un pēc divām dienām nomira.

Kastē ar sarkano uzrakstu izrādījās paciņa ar sintētisku materiālu, taču tā bija neskarta. Nekādu narkotisko vai indīgo vielu pēdas mirušā organismā netika atklātas. Airju pāris ziņoja, ka viņu dēls nepieskārās narkotikām pēc tam, kā pirms 13 gadiem viņam bija problēmas ekstazi lietošanas dēļ.

Sekcija uzrādīja, ka Džeisonam pēkšņi apstājusies sirds. Tas noveda pie smadzeņu nāves un citu dzīvībai svarīgu orgānu pārstāšanas darboties. Taču neviens nevarēja atbildēt uz jautājumu par to, kāpēc sirds apstājusies. Starp citu, grieķu mitoloģijā Pandoras lāde simbolizē visas pasaules ļaunuma iemiesojumu.

Nelabais no melnās “Volgas”

Padomju Savienības laikos klīda leģendas par melnu “Volgu”, pie kuras stūres vieni redzējuši garīdznieku, citi – mūķeni, trešie – pašu nelabo. Kas vēl sēdējis salonā, redzēt nav izdevies – logus aizklāja aizkari. Reizēm aculieciniekiem likās, ka aizmugures skata spogulis mašīnai pārvērtās par pašiem īstākajiem ragiem.

Pēc baumām, melnā “Volga” laupīja bērnus. Viņus vilka iekšā mašīnā un veda prom nezināmā virzienā. Bet ja auto mēģināja pietuvoties pieaudzis cilvēks, ar viņu notika nelaime. Vieni it kā mira turpat uz vietas, citi – precīzi pēc diennakts. Ļauno automobili it kā redzējuši Krievijas. Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas un pat Mongolijas teritorijās.

Atmiņas dzēsēji

Pēdējā laikā par biežu kļuvusi parādība: dažādās vietās atrod cilvēkus, kuri pazaudējuši atmiņu. Viņi bieži neatceras ne savu vārdu, ne biogrāfiju. Pie tam organismā netiek atrastas nekādas ķīmisko vielu pēdas.

Tā, 2005.gada aprīlī pludmalē Širnesā (Anglija, Kentas grāfiste) tika atrasts jauns cilvēks izmirkušā apģērbā un bez dokumentiem. Viņam mugurā bija stingrs melns uzvalks, balts krekls un kaklasaite. Uz jautājumiem viņš neatbildēja un likās mēms. Vīrieti nosūtīja uz Dartfordas psihiatrisko klīniku, kur viņu pārģērba sausās drēbēs un iedeva papīru un zīmuli. Taču tā vietā, lai uzrakstītu kādus vārdus, nezināmais pēkšņi uzzīmēja flīģeli. Kad jauno cilvēku apsēdināja pie instrumenta, viņš spēlēja bez pārtraukuma četras stundas pēc kārtas.

Pēc dažiem mēnešiem nepazīstamais beidzot sāka runāt. Viņš paziņoja, ka viņu sauc par Andreasu Graslu, viņam ir 20 gadu, viņš ir pianists un dzīvo Bavārijas vietiņā Proslorfā. Grasls miglaini atcerējās, kā iesēdās vilcienā pie sevis Bavārijā, taču kādā veidā nokļuva Anglijā, 1200 kilometrus no dzimtajā mājām, pie tam arī bez dzelzceļa biļetes un pases, atbildēt nespēja.

2004.gada 6,februārī Sevastopolē militārā patruļa aizturēja puisi, kurš ar nošķirtu skatienu stāvēja uz dzelzceļa sliedēm. Par cik viņš par sevi neko neatcerējās, viņu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu. Izrādījās, jaunajam cilvēkam nebija palikušas atmiņas par paša personību, tai pat laikā viņam bija plašs vārdu krājums, viņš labi rakstīja, orientējās vēsturē un jurisprudencē. Pēc tam, kad “atradeņa” foto tika publicēta avīzē, uz slimnīcu atbrauca viņa māte. Puisi sauca par Sergeju Hlopkovu, un viņš bija no Jaltas. Sergeja māte Nataļja pastāstīja, ka dēls pazudis 3.februārī neatgriežoties mājās no darba. Agrāk viņš nekad nav bijis Sevastopolē. Un arī pašiem Hlopkoviem tur nebija ne radinieku, ne paziņu.

Bet gadu pēc šī notikuma, naktī no 2005.gada 8. februāra uz 9.februāri, Inkermanas rajonā tika atklāts kārtējais “pazaudētais”. Vīrieti atrada uz sliedēm, viņam bija stipri sagriezts apakšstilbs, kā arī ar trulu priekšmetu sagraizītas vēnas uz rokām. Viss, ko spēja atcerēties Nikolajs (tādu vārdu viņam iedeva slimnīcā), bija tas, kā viņam iedeva kaut ko iedzert, bet pēc tam kaut kādi nezināmi cilvēki izstaipīja viņa rokas. Nākošā atmiņa – kā viņš līdis pa šauru garu tuneli. Kad Nikolajs izlīdis no turienes, tad sapratis, ka iet pats nespēs. Viņu ieraudzīja dzelzceļa apgaitniece un izsauca ātro palīdzību.

Atmiņas zuduma iemeslu versiju, kuras to izskaidrotu, versiju vidū, - hipnoze, smadzeņu apstrāde ar kaut kādu tehnisku ierīci vai iedarbošanās ar speciāliem ķīmiskiem preparātiem. Kas un ar kādu mērķi var to darīt? Militāristi, specdienesti, zinātnieki, kuri veic nelikumīgus eksperimentus ar cilvēkiem, vai kaut kādas kriminālās struktūras?

Krimas ģimenes un bērnības centra “Rusiči” pārstāvis Aleksejs Dobičins uzskata, ka atmiņu dzēst var sātanisti savu rituālu laikā. Starp citu, Sergeju Hlopkovu atrada pilnmēness naktī, bet Nikolaju – jauna mēness naktī. Bet šajā laikā sātanistu sektas kā reiz rīkos melnās mesas. Ne velti Nikolajs bija saglabājis atmiņas par alu…

Taču tās ir tikai versijas. Neviens no minētajiem noslēpumainajiem gadījumiem tā arī netika izskaidrots, kas ļauj tos attiecināt pie mīklu kategorijas.