http://www.zinatnesgramatas.lv/index.php?bkid=57
SVĒTĀ PAZEME Latvijas alu folklora. 2009.
Zinātne, 2009
Sērijā “Novadu folklora” apgāds “Zinātne” izdevis LU doktoranta Sanda Laimes grāmatu “Svētā pazeme”. Interese radusies, kopā ar novadpētnieku Gunti Eniņu izložņājot Latvijas alas, dažā labā no kurām iznāca uzdurties pilnīgi neticamiem atradumiem, kā, piemēram, alu sienās ieskrāpētiem seniem simboliem un zīmēm. Zināšanas papildinātas, studējot Latvijas Universitātē un iepazīstoties ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta bagātīgajiem folkloras krājumiem un pašam folkloras ekspedīcijās apklaušinot vecus ļaudis par viņu novadu teikām un ticējumiem. Un nu – pamatīga, es teiktu – fundamentāla grāmata, ne vairs novadpētnieka, bet zinātnieka darbs par Latvijas alu sakrālo, saimniecisko un tūrisma lomu. Dosim vārdu pašam Sandim Laimem, kā viņš uz “ZV” neuzdotajiem jautājumiem atbildētu savas grāmatas ievadā.
Kāpēc “Svētā pazeme”?
Pēdējos gados ir radusies pastiprināta interese par latviešu tautas teikām – ir iznākušas daudzas izlases, kas kārtotas gan pēc ģeografiskā, gan pēc tematiskā principa. Mana sākotnējā iecere bija atsevišķā krājumā publicēt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves glabātās teikas par Latvijas alām. Vēlāk, balstoties uz atlasīto materiālu, LU Filoloģijas fakultātē izstrādāju maģistra darbu par mitoloģiskajiem priekšstatiem, kas saistīti ar Latvijas alām (vadītāja prof. Janina Kursīte). Šeit radās “Svētās pazemes” kā plašāk komentēta teiku krājuma pirmie impulsi, jo šajā pētījumu stadijā aplūkoju alas kā senās svētvietas.
Pirmskristietības, pagāniskās svētvietas?
Par svētvietām Latvijā tiek sauktas visdažādākās vietas. Ar šo terminu var apzīmēt gan kristiešu svētvietas, piemēram, baznīcas, katoļiem – ceļmalu krucifiksus u.tml., gan pagāniskās un sinkrētiskās svētvietas. Pēdējās par svētām bieži dēvētas arī tautas mutē, jo Latvijā zināmas daudzas Svētupes, Svētās birzis, Svētezeri. Šīs vietas var būt saistītas ar noteiktu rituālo praksi, piemēram, ziedošanu, dziedniecību u.tml., gan uzskatītas par mitoloģisko būtņu dzīves un darbības vietām. Cilvēku uzvedību šajās vietās var ierobežot dažādas reglamentējošas normas, ar tām saistīti aizliegumi, tabu u.tml., bet šādu normu var arī nebūt. No šī nelielā uzskaitījuma redzams, ka ar vārdu “svētvieta” var apzīmēt visdažādākās nozīmes vietas, tāpēc tas šeit drīzāk lietots kā terminus technicus, lai vienā vārdā nosauktu ģeogrāfiskos objektus, kas aktīvā vai pasīvā veidā saistīti ar cilvēku garīgo praksi un par kuriem mutvārdu tradīcijā izmantota mitoloģiskā viela.
Lasu apakšnodaļu nosaukumus: “Slēpņi”, “Pagrabi, klētis, kūtis, garāžas”. Neko svēti neizklausās. Tāpat “Velna ģīmji”.
Šajā gadījumā apzīmējums “svēts” liekams pēdīņās, jo svētums bieži ir tas, ko tūristi un ceļotāji no alām sagaida. Šis svētums tiek ekspluatēts dažādos veidos, piemēram, mitoloģiskās teikas par alām izmantotas kā izklaidējoši, ar pazemes tukšumiem saistīti stāsti, kas, piemēram, ir mudinājuši iekasīt Velna alu sienās Velnu ģīmjus. Svētums tiek meklēts no alām izplūstošajos avotos, kuros noteikti vajag izskalot acis un par to iemest avotā kādu monētu. Ja avots nav bijis tradicionāli “svēts”, par tādu tas tiek pataisīts. Tātad arī ar tūristu “svēto pazemi”saistīts vesels rituālu komplekss.
Vai šīs grāmatas publicēšana nenodarīs ļaunu pašām alām, jo, diemžēl, daļa tūristu, it īpaši svētdienas atpūtnieki, nav pati apzinīgākā publika? Jūs jau arī pats rakstiet par pamestām čipšu pakām un alus pudelēm, kā arī par nepārvaramo tieksmi iemūžināt savu klātbūtni ar skrāpējumu alas sienās.
Daudzas no šeit aprakstītajām alām jau šobrīd ir kļuvušas par bieži apmeklētiem tūrisma objektiem. Citas alas ir sabrukušas, tāpēc tūristi tiem vairs nespēj kaitēt. Savukārt īpaši saudzēja mām alām precīzu atrašanās vietu grāmatā neesmu norādījis. Tā kā tūristu apmeklētās alas ir aprīkotas ar nepieciešamo infrastruktūru (celiņi, kāpnes, autostāvvietas, informācijas stendi u.tml.), tās ir atzīmētas kartēs un tiek plaši popularizētas dažāda veida literatūrā, apturēt alu tūrismu Latvijā ir neiespējami. Šī iemesla dēļ ir jārunā par dažādām Latvijas alu vērtībām, kas jāatkārto atkal un atkal, lai alu apmeklētāji būtu informēti par to ģeoloģisko, bioloģisko un kultūrvēsturisko nozīmību un respektētu šo trauslo pazemes pasauli.
“Ja vien alas spētu runāt, tās izstāstītu daudz. Bet viņas klusē, tāpēc alu stāsts jārada mums pašiem. Šajā grāmatā stāstīšu, kādas es redzu Latvijas alas.” Ar šādiem vārdiem Sandis Laime beidz savas grāmatas ievadu un uzaicina mūs interesantā ceļojumā pa Latvijas alām.
http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=769&Itemid=47
Džūkstes teikas un nostāsti. 2010.
Cena (<st1:currency2 currency_id="48" currency_key="LVL" currency_value="1" currency_text="LVL">LVL</st1:currency2>) 5.78
Svītru kods 9789984808734
Autors Pakalns Guntis (sastādītājs)
Valoda latviešu
Izdevniecība Zinātne
Iesējuma veids mīkstie vāki
Sērija Novadu folklora
Valsts Latvija
Garums 200
Platums 145
Augstums 34
Izdošanas gads 2010
Lappušu skaits 576
Svars 720
Apraksts
Džūkstes teikas un nostāsti
"Latviešu pasaku tēvs" Ansis Lerhis-Puškaitis 19.gs. pēdējos divos gadu desmitos Džūkstē pierakstījis ne vien skaistas pasakas, bet arī noslēpumainas teikas un spoku stāstus. Vēlāk teikas šeit vākuši Džūkstes un Lancenieku skolas bērni un 1943. gadā Latviešu folkloras krātuves darbiniece Alma Medne. Vēl vairāk stāstu šeit pierakstīts 21.gs. sākumā - par nopietniem un smieklīgiem kara un padomju laika piedzīvojumiem. Grāmatu noslēdz Džūkstes bērnu spoku stāsti. Mākslinieks Andris Nikolajevs.
http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/index.html;jsessionid=DF6CF243564997A1E92AC2C1FC623DAF?shop_id=320646
Folklora nekad nebeidzas
Zinātnes Vēstnesis - 2010.g. 24.maijs
“Stāsts, ko man pastāstīja vecāmamma. Apmēram pirms 10 gadiem netālu no manām mājām Avotiņiem ir nosēdies citplanētiešu kuģis. Viņš tur bišķīt pastāvējis un aizvirzījies uz Lestenes pusi.” To ir uzrakstījusi Raimonda Strautmane no Džūkstes vidusskolas 7. klases 2003. gadā. Savukārt Aira Jostiņa no 6. klases atklājusi, ka “Džūkstē notiek daudz interesantu un baisu lietu. Arī lieta par mistiskajiem apļiem ir ļoti baisa. Kādu dienu, kad es no rīta piecēlos, uz uzartā lauka bija uzvilkts milzīgs aplis, kurā iekšā bija iezīmēti apļi. Arī uz manas draudzenes lauka bija uzzīmēts tieši tāds pats aplis. Mēs domājām, ka varbūt tur ir nolaidies “lidojošais šķīvītis”. Varbūt tā arī ir.”
Lieliskajā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Latviešu folkloras krātuves un izdevniecības “Zinātne” grāmatu sērijā “Novadu folklora” iznākusi jauna grāmata – “Džūkstes teikas un nostāsti”. Tās anotācijā rakstīts: “”Latviešu pasaku tēvs “ Ansis Lerhis-Puškaitis 19. gadsimta pēdējos divos gadu desmitos Džūkstē pierakstījis nevien skaistas pasakas, bet arī noslēpumainas teikas un spoku stāstus. Vēlāk teikas šeit vākuši Džūkstes un Lancenieku skolas skolēni un 1943. gadā Latviešu folkloras krātuves darbiniece Alma Medne. Vēl vairāk stāstu šeit pierakstīts 21. gadsimta sākumā – par nopietniem un smieklīgiem kara un padomju laika piedzīvojumiem, par vadātājiem, dīvainām skaņām no Lancenieku ezera, gaismām debesīs un savādiem sapņiem...
Grāmatu noslēdz Džūkstes bērnu spoku stāsti. Laītājam ir iespēja salīdzināt trīs Džūkstes stāstu tradīcijas “šķērsgriezumus”, vērot “stāstu dzīvi” un folkloras pētnieku interešu izmaiņas 125 gadu laikā.”
Grāmatu sastādījis, priekšvārdu un komentārus rakstījis Guntis Pakalns un savu pieeju šim materiālam raksturojis šādi: “Ka esmu Anša Lerha–Puškaiša māsas mazmazdēls, uzzināju jau skolas laikā. Vēlēšanās saprast, ko paveicis mans dižais radinieks, kas dzimis tieši 100 gadus pirms manis, pēc studijām LU Filoloģijas fakultātē noveda mani Latviešu folkloras krātuvē, kur strādāju kopš 1983. gada. Mana doktora disertācija (1992) bija par latviešu bēru tautasdziesmām, bet visvairāk mani kā folkloras pētnieku ir interesējuši stāstījumi visā to daudzveidībā – gan senos laikos pierakstītie, gan stāstnieku pasākumos dzirdamie, gan ikdienas sarunās, reklāmās un internetā sastopamie. Esmu tos ne vien lasījis, pētījis, klausījies, vērojis un ierakstījis no teicējiem, bet arī mēģinājis stāstīt pats – tikai tā tos var labāk saprast. Atšķirībā no A. Lerha–Puškaiša es uzskatu, ka folklora “neizmirst”, bet mainās un turpina dzīvot mūsdienu pasaulē.”
19. maijā, kad notika LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta gadskārtējā konference “Meklējumi un atradumi”, kurā par saviem jaunatklājumiem ziņoja Gundega Grīnuma, Guna Zeltiņa, Dace Bula, Maija Burima, Juris Urtāns (konferences pirmā sēde), Marians Rižijs, Ieva E. Kalniņa, Agnese Surkova, Agrita Ozoliņa, Māra Grudule (konferences otrā daļa), Viktors Hausmanis, Elīna Vasiļjeva, Ilze Liepiņa, Baiba Krogzeme–Mosgorda un Aldis Pūtelis (konferences trešā daļa). Pēc tam tika atvērtas grāmatas: Raimonds Briedis “Teksta cenzūras īsais kurss “(LU LFMI apgāds, 2010) un Guntis Pakalns “Džūkstes teikas un nostāsti” (“Zinātne”, 2010). Un, kā jūs domājat, kas uz to ieradās? Trīs reizes minēt ļauts. “Reiz Lancenieku skolā kāda apkopēja no rīta izgājusi strādāt un dzirdēja, ka kāds pa trepēm šļūkā kājas. Apkopēja nobijusies teikusi: Labrīt, skolotāj!” Tad pēc mēneša atkal dzirdējusi, ka kāds šļūkā kājas. Viņa atkal teica: “Labrīt, skolotāj!” Viņa teica, ka tas bijis Anss Lerhis–Puškaitis.” (Uzrakstījis Raivis Freimanis, Džūkstes vidusskolas 7. kl. 2003.) Bet nekā! Svinību viesis bija Haralds Pāns no Džūkstes, kas pats “spokojies” Pluģu kapos.
http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=952&Itemid=243
Vēl viena šīs sērijas grāmata ir "Ādama stāsts: Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi Ā. Purmaļa autobiogrāfijā 19. un 20. gs. mijā". 2009.
Tā gan nav veltīta fantastikai, bet...
Apgāds "Zinātne" sērijā "Novadu folklora" izdevis Ādama Purmaļa (1846-1917) autobiogrāfiju "Ādama stāsts: Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi Ā. Purmaļa autobiogrāfijā 19. un 20. gs. mijā".
Publicētais manuskripts šobrīd ir plašākais un izsmeļošākais zināmais materiāls par precību un meitās iešanas tradīcijām Ziemeļvidzemē 19. gs. otrajā pusē.
Savā dzīvesstāstā Purmalis savdabīgi raksturo arī tā laika lauku cilvēku ieradumus un ģimenes tradīcijas. Rokrakstu līdz mūsdienām saglabājuši Purmaļa pēcteči.
Grāmatas sastādītāja, ievada un komentāru autore ir Sanita Reinsone.
http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/book/article.php?id=23165988