Sentimentālas ilgas pēc vecajiem labajiem laikiem tik dziļi iegūlušas mūsu domāšanas ieradumos, ka reti kurš apsūdzēs izvirtībā cilvēku, kas iegrimis nostalģiskās fantāzijās. It sevišķi tagad, kad šī cilvēciskā vājība tiek plaši izmantota un tīšuprāt uzkurināta dažādos popkultūras produktos, piemēram, godalgotajā amerikāņu televīzijas seriālā „Mad Men”, kura skatītāji gremdējas neesošajās atmiņās par laikiem, kad nekas nebija aizliegts vai nosodāms (viskijs un cigaretes darba vietā, seksisms un dzimumdiskriminācija), vai arī ne mazāk godalgotajā miniseriālā „Downton Abbey”, kas sagūsta savā varā tos, kas ilgojas pēc tradīcijām, kārtības, godbijības un takta.
Ne mazāk spilgta popkultūras parādība ir arī nostaļģisma caurstrāvotā Poteriāde – Dž.K.Roulingas romānu sērija un tās ekranizācijas, kas lasītājiem un skatītājiem sniedz patvērumu universālajā „zelta laikmetā” – bērnībā, kad labais un ļaunais ir skaidri nošķirams, bet pasaule ir brīnumaini maza un liela vienlaikus. Tiesa, šādu mierinājumu var piedāvāt ne tikai Roulinga, savukārt viņa ir īpaša ar ko citu – neslēpto sajūsmu par Viktorijas laikmeta, visīstākā britu zelta laikmeta, estētiku un dzīves detaļām.
Daudziem tas patīk. Protams, pieaugušie lasa Roulingu ne tikai šā iemesla dēļ – „Harija Potera” romāni izceļas ar aizraujošu un spraigu sižetu, trāpīgu, asprātīgu valodu un, galu galā, vispārcilvēciski nozīmīgām tēmām: draudzību, uzupurēšanos, godkāri un tās pārvarēšanu, ilgām pēc mājām un ģimenes.
Tamdēļ piecus gadus tapušais darbs „Nejaušā vakance” – pirmais Roulingas romāns, kas adresēts pieaugušajiem, - daudziem rakstnieces faniem varētu sagādāt pamatīgu šoku un vilšanos. Gandrīz 500 lappušu biezajā grāmatā nav ne miņas no burvju pasaules un visa pārējā, kā dēļ Roulingu lasa. Ja grāmatas anotācija (mazpilsēta ar bruģētu tirgus laukumu un vecu klosteri, īsta angļu idille, aiz mīlīgās fasādes plosās vietēja mēroga karš) uzjundī fantāzijas par Cūkkārpu pieaugušajiem, tad jau pēc pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka Poteriādes siltumu un humānismu te velti meklēt.
Mēs jau lasījām ārzemju avīzēs, ka atmosfēra „Nejaušajā vakancē” ir prozaiska un nemīlīga, mēs jau nojautām, ka tur būs skarbi pieaugušo pasaules vārdi un skarba pieaugušo realitāte – vardarbība ģimenē, narkotikas un izvarošanas līdzās politiskajām kaislībām, liekulībai un trulai alkatībai. Šokējošākais ir tas, ka romāns ir neiespējami garlaicīgs. Nav grūti saprast, kāpēc – trūkst galvenā varoņa, ar ko lasītājs varētu identificēties, bet desmitiem dažādu personvārdu viņu tikai apstulbina. Līdz pat grāmatas otrajai trešdaļai nav arī nedz kādas intrigas, nedz konflikta, arī personāžu apraksti ir klišejiski un vietām vienkārši muļķīgi. Arī tēma – kāda Anglijas miesta intrigas un labklājīgo atbildība par sociāli neaizsargātiem – nav sevišķi aizraujoša, turklāt pasniegta ar lielu devi moralizēšanas.
Iespējams, kaitinošākie ir autores centieni atsvaidzināt tekstu ar dzēlīgām un pikantām neprātībām – „Samanta apsēdās pie virtuves galda, uzstutēja uz tā elkoņus, un rītasvārks pašķīrās, skatam atklādams kuplo krūšu aprises. Pateicoties balstam, tās izskatījās pilnīgākas un gludākas, nekā vienkārši tāpat karājoties” (12.lpp.); „Endrū no jauna pievērsās nosmulētajam logam – smeldza gan sirds, gan pauti” (25.lpp.) – un brīžiem idiotiski tēlainās izteiksmes līdzekļi: „Caurums zināšanās netraucēja, kamēr skolas autobusā pirmo reizi neiekāpa Gaja, izraisīdama lāzerasu (sic!) interesi par sevi” (135.lpp.); „Bailes Kristelai vibrēja kā auglis” (200.lpp.). Situāciju vēl jo ļaunāku vērš ne sevišķi veiksmīgais tulkotāju komandas darbs, īpaši nelāgi izskatās mēģinājumi atveidot slengu un lamāšanos, piemēram, „Jēzus Kristus! Jēzus, sūdu, Kristus!” (28.lpp.; oriģinālā „Jesus Christ. Jesus fucking Christ!”); „Tu, dirsa tāda!” [...] Nebij’ ,sūdu, dūrusies, ko tu, dirsā, melo!?!” (112.lpp.; oriģinālā „You fuckin’ [...] I ain’ fuckim’ used, tha’s a fuckin’ lie”). Tieši neveiklais lamu un žargona piesātināto dialogu tulkojums laupa pēdējo, ko romāns varētu piedāvāt latviešu lasītājiem, - neizskaistinātu mūsdienu Anglijas realitātes sajūtu, tiesa, daži britu literatūras apskatnieki uzskata, ka Roulingas varoņu valoda ir tipisks pārticīgo, no sabiedrības zemākajiem slāņiem izolēto cilvēku priekšstats par dzīves pabērniem.
Grūti spriest, vai tas tā tiešām ir, taču autores tonī patiesi jūtama ziņkārīga augstprātība un brīžiem neslēpts nicinājums pret parasto ļaužu mazajām kaislībām un klusajiem sapņiem. Nekādas līdzjūtības, nekādas žēlastības. Nudien kļūst neērti brīžos, kad Roulinga lasītāju acīm atklāj kādas slimnīcas brīvprātīgās slepeno sapni par tikšanos ar karalieni vai frustrētas mājsaimnieces seksuālās fantāzijas. Romāna daļas, kurās Roulinga pievēršas padsmitgadnieku dzīves līkločiem, spēj noturēt uzmanību un ļaut uz brīdi aizmirst to, cik muļķīga un vulgāra ir pārējā grāmata.
Lasot grāmatu, ne reizi vien jājautā sev – kāpēc viņa to uzrakstīja? Ne jau naudas dēļ – par tās trūkumu Roulingai sūdzētis nevajadzētu (tiesa, 2011.gadā cienījamā rakstniece britu nodokļu politikas rezultātā no sava miljarda zaudēja vairākus simtus miljonu). Fanu mīlestību (arī par tās trūkumu nevajadzētu sūdzēties) ar šādu romānu iegūt nevar, ja nu vienīgi pazaudēt. Kāpēc cilvēkam, kuram viss ir un kurš veiksmīgi atradis savu nišu, vajadzējis rakstīt un visbeidzot arī izdot tik neizteiksmīgu un visumā garlaicīgu sacerējumu?
Var just, ka Roulinga visiem spēkiem centusies distancēties no Poteriādes autores tēla un mierinošo, imidizinošo nostaļģismu – vienu no 21.gadsimta ienesīgākajiem popkultūras produktiem – nomainījusi pret ne sevišķi veiklu sarkasmu. Ne velti „Nejaušā vakance” jau ir nodēvēta par „Antipoteru”. Tomēr šķiet, ka no nostaļģisma viņa nekur tālu nav aizgājusi, tikai attīstījusi to jaunā formā.
Kādā intervijā laikrakstam „The Guardian” Roulinga atzina, ka viņai glaimotu, ja „Nejaušo vakanci” salīdzinātu ar Dikensa un Trolopa darbiem. Par Dikensu šaubos, taču zināma līdzība ar Dikensa laikabiedru Entoniju Trolopu ir – ieskaitot viegli augstprātīgo, sarkastisko toni, ar kādu viņa noraugās uz saviem varoņiem, moralizēšanu un mazo intrigu tematiku. Mainījusies ir tikai realitāte, kādu šie rakstnieki apraksta, un meistarība, ar kādu viņi to dara. Varētu teikt, ka Roulinga ir palikusi uzticīga Viktorijas laikmeta estētikai, par mūsdienu sabiedrību uzrakstot vecmodīgu 19.gadsimta romānu. Nezinu gan, cik daudz cilvēku ir gatavi kopā ar Roulingu sajūsmināties par Trolopu.