Pārvolgas tautām pirms revolūcijas bija izplatīta leģenda par veco vientuļnieku. Šis sirmais, ar cēliem sejas pantiem apveltītais vīrs, apkāries ar sarūsējušām važām, dažreiz parādījās sēņu lasītājiem, medniekiem vai makšķerniekiem un sāka ar viņiem dvēseli glābjošas sarunas par gavēni, vientuļnieka dzīvi un lūgšanām, taču nepieminot Dieva vārdu. Godājamā, vecā vīra gudro runu apburts, ceļinieks ir ar mieru pieņemt uzaicinājumu, apmeklēt vientuļnieka mītni, kurā vientuļnieks [krieviski - pustiņņik] piedāvā cilvēkam atpūsties no šīs pasaules rūpēm. saimnieks ved ceļinieku pa slepenām takām caur necaurejamu biežņu un slīkšņām uz nelielu pļaviņu, kur atrodas viņa tīrā, no koka būvētā celle. Taču, tikko cilvēks grasās ieiet ērtajā guļbūvē, ka tā acu priekšā burtiski pazūd, bet jaukā, vecā vīra vietā parādās sirms vecis ar šausmīgu, bālu seju, kas sāk mežonīgi smieties. Un apmānītais skrien pa pļavu uz visām pusēm, nespējot tikt prom no no mazās saliņas, ko no visām pusēm ietver nepārejams purvs, un soda sevi, ka ir ticis purvaiņa [krieviski - bolotņik] - nežēlīgā, nāvējošās slīkšņas pavēlnieka - piemānīts...

Vecos krievu ticējumos purvainis izskatās pēc kaila veča ar lielu vēderu un vardes kājām, izbolītām acīm, milzīgu, neglītu muti un garu, sirmu bārdu. Viņš mīl izbāzt no purva duļķēm savu muguru, kuru cilvēks notur par cinīti. Uzkāp uz tāda cinīša un tūlīt tas pazūd zem kājām. tas ir purvainis, kas ienirst purvā, lai sagrābtu ceļinieku aiz kājām un ievilktu to dziļumā, lai kā tas spārdītos ar kājām un ķertos ar rokām pie nedrošajiem purva augiem.

Lai mānītu cilvēkus purvainis ir izdomājis arī "čarusu" [iluzoru vietu] - zaļas augu valsts oāzi, kas parasti atrodas kādā miruša, sausstāvju meža norā. Krāšņo ziedu pievilināts, cilvēks uzkāpj uz čarusas, zem kuras slēpjas visam dzīvajam bīstamās, šķidrās duļķes.

Agrākos laikos zināja, ja uz purva virsmas parādās burbuļi, tas nozīmē, ka purvainis snauž, kamēr saule nepazūd aiz koku galiem. Pēc ticējumiem, ļaunprātīgais vecis pārtiek no sūnām un satrupējušiem kokiem, bet odi un pārējie knišļi, kas viņam kalpo, iedzen ceļiniekus lielākajās slīkšņās.

Nodevīgā pavedinātāja.

Cits, cilvēkam ne mazāk bīstams purva iemītnieks ir purvaine [krieviski - bolotņica], ko uzskata par attālu radinieci nārām. Urālu tautas šo noslēpumaino būtni sauc par purva raganu, kas ar savu skaistumu spēj apburt jebkuru cilvēku. Krievijas ziemeļu iedzīvotāji viņu sauc par "rusaļņicu" [nāreni?]. Taču, atšķirībā no citām, caurspīdīgām ūdens meitām - nārām - purva raganas jeb rusaļņicas izskats gandrīz nav atšķirams no reālas sievietes izskata: smalks, graciozs augums, gari, vējā plīvojoši, rudi mati, mīlīgās sejas pareizie vaibsti ar izteiksmīgām, zilām acīm. Lūk, tikai ceļiniekam purvaine mīl parādīties kā sēdoša sieviete ar zem sevis piespiestām kājām. Kā gan tās parādīsi, ja normālu kāju vietā viņai ir vardes pleznas.

Kā arī purvainim, raganai ir daudz paņēmienu, lai piemānītu lētticīgu cilvēku. Tā notiek, ja viņa iesāk velkošu dziesmu, kuru sadzirdot, sēņotājs vai mednieks pret savu gribu iet uz apburošajām skaņām, kamēr neierauga uz zaļas, no skata drošas pļaviņas sēdošu brīnišķīgu svešinieci ar bēdīgām acīm.

Ļoti bieži purvaine ceļinieka priekšā parādās kā raudoša meitene, kas sāk lūgties cilvēku, izvest viņu - apmaldījušos - laukā no meža biezokņa. Gadās, ka purva ragana pārvēršas par baltu, ievainotu gulbi vai zemē kluburējošu medni, kuru alkatīgs mednieks notur par vieglu medījumu un sava naivuma dēļ nokļūst nodevīgā slīkšņā. Tad arī purva ragana pārvēršas šausmīgā radījumā ar staipīgu muti kā vardei, kas pilna asu, mazu zobu. Pēc ticējumiem, tas, kas ir ieraudzījis purvaini šādā šausmīgā izskatā un nav paspējis laikus novērst skatu, pārvēršas par siekstu un viņam viss mūžs ir jāpūst purva vidū. Bet purva ragana, padarījusi savu melno darbu, ar mežonīgiem smiekliem ienirst slīkšņā, gaidot citu, tikpat neveiksmīgu ceļinieku.

Slīkšņu gari un pavēlnieki.

Aiz Urāliem purvu noslēpumaino iemītnieku panteons ir liels un daudzveidīgs. Tā samojediem - kā Sibīrijas ziemeļu pamatiedzīvotājus sauca pirmie krievu ieceļotāji - pats šausmīgākais polārā loka purvu iemītnieks bija bunkuška jeb bunuša - vienacaina radība ar zivs zvīņām ādas vietā. Ziemeļu tautām šis noslēpumainais slīkšņu iemītnieks bija ļauns purvu gars, kas izsauca "melnu sērgu", kā agrākos laikos vietējie iedzīvotāji sauca mēri, un barojās ar purvu gūstā iekļuvušo dzīvo radību asinīm. Īpaši bīstams ļaunais gars bija vēlā pavasarī, kad slīkšņās un purvos tikko bija nokusis ledus, tad bunuša modās no ilgā ziemas miega un, piepeldējis smirdīgajai purva ūdens virsmai, gaidīja savu upuri.

Koječuhs - taigas purvu saimnieks no Podkamennajas Tunguskas upes baseina ir slavens ar to, ka var pārvērsties par ūdens čūskām, kuru kodiens spēj cilvēku iemidzināt. No tā aizmigušo mednieku koječuhs aizvelk uz savu midzeni, kas parasti atrodas zem sapuvušu koku siekstām. Rezultātā, cilvēks pārvēršas par garu bez miesas, kas uz mūžu sāk kalpot purvu saimniekam.

Kamčatkas aborigēniem purva gars - merečs - bieži tiek attēlots, kā pa purviem klejojošs šamanis, tērpies pelēkās, tumsā spīdošās skrandās. Par mereča tuvošanos liecina spēcīga, iesmakušu zivju smaka, kā arī pa slīkšņu dejojošās purva uguntiņas, ko uzskata par purva šamaņa pēdām. Pēc vietējiem ticējumiem, mereča spēks pieaug, pateicoties purvā noslīkušo kamčatkiešu šamaņu dvēselēm. Tādas nelaimes bieži notiek, jo purva gars lieto "acu aizvešanas" taktiku, kuras laikā vietējo šamaņu kulta kalps pārstāj orientēties telpā un nokļūst purvā, no kurienes tam vairs nekad nav lemts izkļūt laukā.

Glābjošie ticējumi.

Pēc pazīstamā krievu filozofa Daniila Andrejeva domām, kuras viņš izsaka filozofiski-mistiskajā darbā "Pasaules Roze", slīkšņas, akači un purvi ir pilni ar daudziem dēmoniskiem dabas spēkiem - stihiālijām - kas mīt īpašā infrafiziskā slānī, ko sauc par Ganniksu, kas līdzīgs zemūdens tumsai. Šo garu uzdevums ir iemānīt cilvēkus nāvējošās vietās, gūstot ar to baudu no sava spēka un nesodāmības.

Mazliet savādāk šo radījumu dabu iskaidro tautas ticējumi un teikas. Uzskata, ka par purva raganām kļūst jaunas meitenes, kas izdara pašnāvību, noslīcinoties purvā, kā arī ļaunas raganas, kas savas dzīves laikā melnajos darbos ir izmantojušas tā saukto "purva maģiju", kuras galvenie rituālie komponenti ir purva ūdens, vardes un krupji, dūņas un sūnas. Par purvaiņiem kļūst arī bērnu slepkavas, kas atraduši savu nāvi purva slīkšņās un akačos...

Daudzus gadsimtus ilgā cilvēku dzīve blakus nestabilajiem, neuzticamajiem un mānīgajiem purvu un slīkšņu apvidiem ir novedusi pie tā, ka cilvēki ir izstrādājuši lielu "aizsardzības līdzekļu" arsenālu pret nodevīgajiem purva radījumiem. Piemēram, pat šodien zinoši cilvēki neiet mežā, nepaņēmuši līdzi kaut kādu metālisku priekšmetu. Dodoties purvā, vecticībniekiem bija paradums, iebērt labajā kabatā zemes sauju, kas tika paņemta pie paša mājas sliekšņa. Purva nešķīsteņi nepanes arī krustu, kas stipri sažņaugts labajā rokā, vai lūgšanas. No tā noslēpumainie purva iemītnieki pazūd vai spiedzot pazūd slīkšņās, nepagūstot cilvēkam nodarīt ko ļaunu. Ceļiniekam glābjoša ir arī frāze: "Čur, meņa!" [Čur, mani!], kad viņu sāk mānīt akaču saimnieki. Tā, pēc seniem ticejumiem sauc palīgā sen mirušo senču dvēseles, kas labāk par mums zināja, kā apieties ar noslēpumainajiem dabas spēkiem.

[P.S. Čurs pēc vienu pētnieku domām ir sens slāvu mājas pavarda dievs vai arī - robežzīmju dievs - no vārda "čurban" - arī koka robežstabs. Citi gan šaubās, vai tāds dievs vispār ir bijis un saista to ar vārdu "čurka", kas ir ne tikai "pagale", bet arī pārveidots, krievu valodā (no grieķu vai čuvašu valodas) aizgūts vārds "čort", šo vārdu saista arī ar fallisko simbolu - t.p.]