Kad es pirmo reizi vēl 70. gadu sākumā izlasīju šo stāstu, tad uzskatīju noslēpumaino un nāvi nesošo olgoju-horhoju par parastu fantastisku izdomājumu. Daudz vēlāk es uzzināju, ka Mongolijas iedzīvotāji nešaubās par šī šausmīgā, no attāluma nogalināt spējīgā radījuma realitāti. Tulkojumā no mongoļu valodas "olgojs-horhojs" nozīmē "zarnu tārps", noslēpumainais radījums patiešām atgādina resnās zarnas gabalu tumši sarkanā krāsā.
Stāsta par tā maģiskām spējām nogalināt savus upurus no attāluma. Viņi uzskata, ka olgojs-horhojs "šauj" ar spēcīgas iedarbības indi, citi runā, ka tas spēj trāpīt cilvēkam un dzīvniekiem ar spēcīgu elektrisku lādiņu. Zināms, ka pat tāds liels un izturīgs dzīvnieks kā kamielis praktiski momentā iet bojā, ja kļuvis par "mērķi" šim noslēpumainajam tārpam. Mongoļi izdala vēl vienu nāvējošā tārpa sugu, kas atšķiras ar dzeltenu nokrāsu, to viņi sauc par šar-horhoju. Runā, ka olgojs-horhojs aktivizējas tikai karstajos vasaras mēnešos, bet pārējā laikā tārpi guļ savās alās.
Pirmās ziņas par nāvējošo tārpu.
Jāatzīmē, ka ziņas par noslēpumaino, nāvējošo radījumu no Gobi tuksneša ir ar senu vēsturi. Olgoju-horhoju piemin pazīstamais krievu ceļotājs N. M. Prževaļskis. Šo tārpu piemin arī Nikolajs Konstantinovičs Rērihs. Ceļojuma laikā pa Tibetu viņš iepazinās ar rangā augstu, godājamu mongoļu lamu. Tas viņam pastāstīja, kā reiz jaunībā, lielas karavānas sastāvā devies uz Lhasu, lai mācītos vietējā universitātē.
Karavānā bija gandrīz simts cilvēku, daļa no viņiem pārvietojās uz kamieļiem, daļa - uz nelielajiem mongoļu zirdziņiem.
Reiz naktī, kad karavāna apstājās uz nakti, lama izdzirdēja noslēpumainu čirkstošu skaņu, pēc tam cilvēku kliedzienus. Viņš ieraudzīja, ka nometni ielenc kaut kādas dīvainas, zilas uguntiņas. Atskanēja kliedziens: "Olgojs-horhojs!" Cilvēki paniski skraidīja no vienas nometnes malas uz citu. Daži no viņiem nokrita, kā beigti un vairs nekustējās, kaut arī lama neredzēja nevienu, kas viņiem pieskartos. Rērihs bija pārliecināts, ka nevar būt nekādu šaubu par šī notikuma patiesīgumu.
Taču plaši pazīstama informācija par nāvējošo tārpu kļuva tikai 1926. gadā, kad iznāca amerikāņu paleoantologa Roja Čepmena Endrūsa grāmata "Pa senā cilvēka pēdām" (On the Trail of Ancient Man by Roy Chapman Andrews). Interesanti, ka par to, ka eksistē noslēpumainais tārps, Endrūss uzzināja vēl pirms sava ceļojuma uz Gobi tuksnesi, par to viņam stāstīja Mongolijas vadītāji, pie kuriem viņš griezās ar lūgumu, atļaut brīvi ceļot pa valsti. Viņam pat palūdza noķert olgoja-horhoja eksemplāru, brīdinot, ka tas ir ļoti bīstams.
Endrūss apsolīja, ka noteikti noķers šo bīstamo radījumu, ja tas gadīsies viņa ceļā, viņš pat izgatavoja īpašas, garas tērauda knaibles. Pats gan zinātnieks īpaši neticēja olgoja-horhoja realitātei, tāpēc ka "neviens no vietējiem stāstniekiem nebija redzējis tārpu paša acīm, kaut arī visi viņi bija stingri pārliecināti, ka tas eksistē, un aprakstīja to līdz vissīkākām detaļām". Noslēpumaino tārpu zinātnieks tā arī nesatika, toties uzrakstīja par to savā grāmatā, tā padarot šo radījumu pazīstamu visā pasaulē.
Meklē, bet atrast nevar.
Kādā tad veidā murgainais tārps trāpa saviem upuriem - ar indi vai elektrisko lādiņu? Pamatā vietējie iedzīvotāji runā par indi, taču nav izslēgts, ka olgojs-horhojs var ģenerēt spēcīgu elektrisku lādiņu, tam par labu runā viens gadījums. Pēc kāda vietējā iedzīvotāja sacītā, reiz Mongolijā strādāja Rietumu ģeologu grupa. Kādā apmešanās vietā viens no viņiem sāka durt smiltīs metāla stieni. Šī nodarbe beidzās ar viņa nāvi.
Pēkšņi viņa ķermenis sāka konvulsīvi raustīties un viņš dažu sekunžu laikā nomira. Pēc mirkļa tajā vietā, kur bija iedurts stienis, smiltis sakustējās un virsmā parādījās šausmīgs tārps. Protams, ka šajā gadījumā ģeologs neaizgāja bojā no indes, bet gan no elektrības lādiņa, ka pa metāla stieni nokļuva līdz cilvēkam. Lādiņš te iederas daudz ticamāk. Nav jau izslēgts, ka tārpam piemīt spēja nogalināt gan ar spēcīgu indi, gan ar elektrisko lādiņu. Visdrīzāk olgojs-horhojs uzbrūk cilvēkiem un dzīvniekiem tikai tāpēc, ka tiem varbūt reālas briesmas. Tās nav medības, lai gūtu pārtiku, tārps vienkārši aizstāvas turklāt, atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, saviem upuriem uzbrūk bez brīdinājuma. [Iespējams, ka tāpēc tas ir tik nenotverams. Ja tas uzbruktu medījot, tad tādi gadījumi būtu daudz biežāki un gan jau arī tārps būtu nomedīts un kļuvis zinātnei pazīstams. Visi minētie gadījumi ir nejaušas tikšanās, kas nav paredzamas, tāpat kā neviens nezina tārpa paradumus - t.p.]
Noslēpumaino olgoju-horhoju ne reizi vien ir centušies atrast un noķert. XX gadsimta 50. gados amerikāņu zinātnieks A. Nisbets nolēma noteikti atrast noslēpumaino dzīvnieku. Pēc vairākiem attiekumiem 1954. gadā viņš tomēr ieguva atļauju no mongoļu varas iestādēm sarīkot ekspedīciju. Divos "lendroveros" amerikāņi devās tuksnesī un pazuda. Pēc ASV valdības lūguma tika organizēta pazudušās ekspedīcijas meklēšana. Kādā no maz izpētītajiem valsts rajoniem pētnieki arī tika atrasti - miruši. Zinātnieku ķermeņi gulēja blakus diviem nebojātiem automobiļiem. Šāvienu vai nažu brūšu uz ķermeņiem neatrada, taču ķermeņu sliktā stāvokļa dēļ nāves iemeslu noskaidrot neizdevās.
Var domāt, ka Nisbetam un viņa kolēģim tomēr izdevās atrast nāvējošo tārpu vai pat veselu to midzeni. Tas arī noveda pie pētnieku nāves. Atcerēsimies, ka mašīnas bija braukšanas kārtībā, aprīkojums neizlaupīts. Ja zinātnieki mirtu no ūdens trūkuma, slimībām vai saindēšanās, viņi, bez šaubām, paspētu uzrakstīt kaut vai dažus vārdus saviem tuvākiem, bet nekādas zīmītes netika atrastas, tātad pētnieki nomira gandrīz vienā mirklī. Kā mēs zinām, tieši tik ātri cilvēkus nogalina olgojs-horhojs.
Divas reizes 1990. gadu sākumā noslēpumaino dzīvnieku meklēt devās čehu ekspedīcijas, ko vadīja žurnālists Ivans Makarle (Ivan Mackerle) un doktors Jaroslavs Prokopecs (Jaroslav Prokopec). [ http://cryptomundo.com/wp-content/uploads/fs_3544-drawing0001.jpg ] Olgoju-horhoju viņi neatrada, taču savāca plašu materiālu, kas liecināja par nāvējošā smilšu tārpa reālu eksistenci. Pēc abu ekspedīciju rezultātiem pētnieki sagatavoja pārraidi "Noslēpumainais smilšu monstrs"., ko parādīja čehu televīzija. [Kriptozoologs Ivans Makerle 2001. gadā sarakstīja grāmatu "Mongolské Záhady", kur apraksta tārpu kā salami līdzīgu - t.p.]
1996. gadā olgoju-hothoju meklēja vēl viena čehu ekspedīcija, ko vadīja Petrs Gorkijs un Mireks Naplava (Petr Horký, Mirek Náplava), bet 2003. gadā monstru meklēja amerikāņu pētnieka un ceļotāja Ādama Dēvisa ekspedīcija. Arī šīm ekspedīcijām noslēpumaino tērpu atrast neizdevās.
Iespējams, nāvējošā monstra mazuli Hongorinelsas barhānos redzēja kādas krievu ekspedīcijas dalībnieki. Viņi atrada mazu dzeltenu tārpu puspirksta garumā, kam ap plato muti bija sešas garas ķepiņas, ar to palīdzību tas ļoti ātri rakās iekšā smiltīs. Pēc tam izrādījās, ka biologi par tādu tārpu ar sešām ķepiņām ap muti neko nezina! 
[Zinātniskas teorijas par to, kas varētu būt olgojs-horhojs - http://www.virtuescience.com/mongolian-death-worm.html
Neliela papildus informācija par tārpu http://crazys.info/interesting/print:page,1,1327456470-nizvergnutye.html
Arī te: http://x-files.org.ua/articles.php?article_id=1903
2009. gadā tārpa meklēšanas operāciju sarīkoja jaunzēlandietis Dēvids Ferjē (http://www.newshub.co.nz/entertainment/david-farrier-says-mongolian-death-worm-doco-is-definite-2009083116 )
t.p.]