Pelēkās būtnes no kosmosa

Atskats vēsturē pauž, ka pirms 30 gadiem – 1989.gada maijā – Lasvegasas vietējā tālrādes kanālā kādā programmā uzstājās cilvēks vārdā  Bobs Lazars, kurš nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu. Viņš pauda, ka pēc profesijas esot fiziķis, kurš savulaik noalgots sevišķi slepena darba veikšanai militārajā bāzē, kas ierīkota tuksnesī netālu no izžuvušā Grūmleikas ezera. Viņa galvenais uzdevums bijis uzbūvēt antigravitātes dzinēju, izmantojot īpašus rasējumus, kas iegūti, izpētot citplanētiešu kosmosa kuģi jeb tā dēvēto lidojošo šķīvīti.

Lazars pavēstīja, ka iepazinies arī ar tādiem dokumentiem, kuros bijusi izklāstīta vismaz tūkstoti gadu ilgā kontaktu ar citplanētiešiem vēsture, un runa esot bijusi tieši par atnācējiem no Sietiņa zvaigznāja dzetas sistēmas. Bet reiz, konkrēti – 1989.gada martā, viņam pat esot paveicies ieraudzīt īstu citplanētieti – sīku pelēkādainu humanoidu ar milzīgu galvu, kas par kaut ko kaismīgi sarunājies ar Lazaram nepazīstamiem ļaudīm baltos virsvalkos.

Šis Lazara stāsts apbrīnojami labi saskanēja ar izplatīto sazvērestības teoriju, kas ļoti patīk praktiski visas pasaules ufologiem, un tā pauž, ka jau kopš aizvēsturiskiem laikiem mūsu planēta atrodas ļoti stingrā augstu attīstītas tā dēvēto pelēču civilizācijas uzraudzībā. Šie citplanētieši uz Zemi atlido savos diskveidīgajos lidaparātos, periodiski nolaupa cilvēkus un dzīvniekus, lai izmantotu savos eksperimentos.

Pasaules valstu valdības ilgu laiku neko nezināja par citplanētiešu izdarībām, taču pēc 2. Pasaules kara, kad bija parādījušies radari, pamazām sāka nojaust šo būtņu klātieni. Vēstīts, ka tiešu notiekošā apliecinājumu pirmās ieguva ASV varas iestādes, kad 1947.gada jūlijā netālu no Ņūmeksikas pavalsts pilsētiņas Rouzvelas avarēja viens no citplanētiešu lidojošajiem šķīvīšien. Ufologi un daudzi citi neatkarīgie pētnieki pilnā nopietnibā apgalvoja, ka katastrofas vietā atrasti arī pelēču ķermeņi un ka amerikāņu speciālisti jau faktiski uzreiz sākuši citplanētiešu organismu izpēti. Turklāt kādā momentā zemiešiem izdevies nodibināt tiešu kontaktu ar atnācējiem, kā rezultātā tie vēlīgi iepazīstinājuši ASV valdību ar dažādiem saviem noslēpumiem, ieskaitot, piemēram, ieprieks neredzētu lidaparātu tehnoloģijas....

Saistībā ar šo teoriju un tās atbalstam sarakstīti grāmatu kalni un uzfilmētas neskaitāmas kinolentes, un aizvadīto desmitgadu laika ideja par to, ka amerikāņu specdienesti kaut kur glabā citplanētiešu tehnikas paraugus vai pat vēl joprojām neatlaiža no gūsta arī pašus citplanētiešus, kļuvusi faktiski par neatņrmamu masu kultūras daļu. Savukārt Lazars 1989.gadā šai ainai pievienoja vēl kādu būtisku elementu, proti – nosauca konkrētu vietu, kur patlaban turpinoties citplanētiešu slēpšana. Un viņa izvēle izrādījās pat vairāk nekā sekmīga, jo aviācijas bāze pie Grūmleikas ezera jeb tātad leģendārā “Zona-51” jau sen bija risījusi nepārejošas aizdomas.

Spiegošanas izmēģinājumu poligons

Var piebilst, ka ezers nosaukumu savulaik iemantojis atbilstoši angļu kalnrūpniecības uzņēmumam, kas tajā apvidū ieguva svinu un sudrabu. Bet 1942.gadā turpat līdzās ierīkoja papildu lidlauku Indianspringsas aviācijas bāzei, kurā noritēja bumbvedēju pilotu apmācības. Jau drīz amerikāņu izlūkiem  tā šķita vispiemērotākā vieta, kur varētu veikt augstu lidojošas spiegošanas lidmašīnas U-2 izmēģinājumus. Objektā, kas bija nodevēts par “Paradīzes rančo”, uzstādīja angārus, torņus, vadības punktu, dzīvojamās ēkas un elektrostaciju. Gaisa telpu visapkārt Grūmleikas ezeram slēdza jebkādiem lidaparātiem, kuru piloti nebija saņēmuši speciālu militāristu atļauju.

Spiegu lidmašīnas U-2 izmēģinājumi sākās 1955.gada augustā. Tās izveidotāji vēlējās pārliecināties, ka viņu garabērns spēs palikt nemanāms radariem un pat parastajiem novērotājiem, jo tam bija paredzēts veikt spiegošanu augstu virs PSRS teritorijas. Taču jau drīz sāka ienākt ziņojumi no civilās aviācijas pilotiem, kuri bija pamanījuši aizdomīgo U-2 lidināmies virs Nevadas: lidaparāta garie spārni iespaidīgi atstaroja saules starus, tāpēc tas parasti spoži parādījās kā ātri lidojošs objekts aptuveni 200 kilometru augstumā un faktiski jau nākamajā acumirklī pazuda skatienam. Tas visus pamatīgi mulsināja.

Profesionālie lidotāji gluži droši zināja, ka nav tādu lidmašīnu, kas spētu pacelties augstāk par 14 kilometriem, tāpēc jau acumirklī tieši no viņiem sāka izplatīties baumas par lidojošiem šķīvīšiem. Turklāt ne amerikāņu GKS virsnieki, ne specdienestu pārstāvji pat negrasījās nevienam stāstīt patiesību, uz visien jautājumiem atbildot izvairīgi, izsūtot klasiskus birokrātiskas atrakstīšanās paraugus, kas bieži vien izskatījās tik nejēdzīgi, ka tikai vēl vairāk nostiprināja aizdomas par pastāvošu valdības sazvērestību nolūkā slēpt bo sabiedrības informāciju par citplanētiešiem.

Amerikāņu spiegošanas lidmašīnas U-2 kā noslēpums beidza pastāvēt 1960.gada 1.maijā, kad vienu no tām notrieca virs PSRS teritorijas. Tās pilots Frensiss Pauers paspēja katapultēties, nonāca gūstā un bija spiests stāties padomju tiesas priekšā, pēc kā amerikāņu spiegošanas reidi acumirklī izbeidzās. Taču tajā pašā laikā “Paradīzes rančo” pilnā sparā ritēja darbs saistībā ar jau ievērojami modernāku un attīstītāku aparātu A-12, kas varētu būt spējīgs attīstīt pat trīskārt lielāku ātrumu par skaņas ātrumu. Speciāli šim nolūkam attiecīgo bāzi vēl vairāk modernizēja un paplašināja. Tieši tad saistībā ar jaunajiem uzdevumiem “Paradīzes rančo” piešķīra speciālu šifru 51, pēc kā tad tas arī iemantoja savu nosacīto nosaukumu “Zona-51”.

Nozagt un izpētīt

Vēl bez spiegošanas lidmašīnu izmēģināšanas aviācijas bāzes līdzstrādnieki nodarbojās arī ar potenciālā pretinieka aviācijas tehnikas iespēju pētīšanu. 1966.gada augustā irākiešu pilots Munirs Redfa ar nozagto MiG-21 aizlidoja uz Izraēlu, pēc kā jau drīz šo padomju lidaparātu operatīvi nogādāja aviācijas bāzē pie Grūmleikas ezera. Lai iespētu pilnvērtīgi novērtēt padomju aviācijas brīnuma priekšrocības un trukumus, amerikāņu speciālisti pat sarīkoja īpašas mācību kaujas, kurās viena otrai pretim stājās padomju lidmašīna un amerikāņu analogi. Visa cita starpā noskaidrojies arī tas, ka padomju iznīcinātājs savas labākās īpašības spēj nodemonstret mazākos ātrumos, tāpēc šo pētījumu rezultātā tapa speciāla rekomendācija: kaujā ar šiem padomju iznīcinātājiem nevajag samazināt lidojuma ātrumu.

Bet 1969.gada pašā sākumā “Zonā-51” jau atradās divi MiG-17, kuru piloti sīrieši bija nejauši apmaldījušies miglā un vienkārši kļūdas dēļ piezemējušies Izraēlas lidlaukā. Briesmīgie Izraēļa dēli, protams, pat negrasījās tos atdot. Un ar šiem padomju iznīcinātājiem sarīkotās mācību kaujas deva amerikāņiem iespēju novērtēt to galveno trūkumu – ne gluži labu vadāmību aktīvas manevrēšanas laikā...

Tajā laikā amerikāņu militāristi turpināja savu apkaunojošo karu Vjetnamā, kurā viņu pilotiem bieži nācās stāties pretim padomju ražojuma kaujas mašīnās sēdošiem pretiniekiem, tāpēc leģendārajā lidotāju skolā Top Gam speciāli atlasīja vairākas apkalpes, kas guva iespēju piedalīties izmēģinājumu un treniņa lidojumos virs Grūmleikas ezera.

Savukārt jau 70.gadu beigās visi amerikāņu militāro speciālistu pūliņi bija vērsti, lai izveidotu tā dēvētās steals jeb radiolokācijai netveramās tehnoloģijas. 1977.gada decembrī uz “Zonu-51” atgādāja prototipu iznīcinātājam, kas vēlāk iemantoja apzīmējumu F-117. Šā lidaparāta pilnvērtīgu izmēģinājumu veiksanai uzstādīja radarus ar tādiem raksturlielumiem, kas pilnībā atbilda tobrīd esošajām PSRS pretgaisa aizsardzības stacijām.

Viss vēl tikai būs

Boba Lazara apgalvojumus par to, ka Grīmleikas ezera aviācijas bāzē risinās arī krietni vien slepenāki pētījumi, kas saistīti ar atnācējiem no kosmosa dzīlēm, sākotnēji praktiski visi uztvēra vinotaļ skeptiski. Īstenu vispasaules ievērību viņš guva pēc tā, kad japāņu tālrādes kanāls Nippon TV arī ieinteresējās par “Zonas-51” vēsturi. 1990.gada februārī veicot slepenu filmēšanu tās apkaimē. Turklāt viņiem izdevās fiksēt arī kāda savdabīga objekta ar spilgtām oranžas krāsas gaismām pacelšanos no bāzes teritorijas. Tālrādes programmu ar šiem kadriem un atsevišķu interviju ar Lazaru tajā reizē esot noskatījušies vismaz 30 miljoni japāņu, un tas acumirklī izraisīja visīstāko sensāciju.

Tostarp, lai arī jau ļot drīz noskaidrojās, ka Lazars ne gluži vienmēr runā patiesību, interese par viņa stāstu un visparējā popularitāte palielinājās. Sāka parādīties filmas, tālrādes seriāli un datorspēles, kurās “Zona-51” norādīta kā lidojošo šķīvīšu glabāšanas vieta. Vēl vairāk – šīs aviācijas bāzes līdzstrādniekiem sāka piedēvēt arī dažādu citu fantastisku projektu īstenošanu, runājot par laika mašīnām un portāliem izejai ua paralēlajām pasaulēm, kā arī klimatiskajiem, tektoniskajiem un psihotropajiem ieročiem.

Protams, teju vai visi pēdējie minētie apgalvojumi izklausās mēreni fantastiski, varbūt pat pilnībā nereāli un izzīsti no pirksta. Taču praktiski nekādas šaubas neraisa galvenais fakts: “Zonā-51” patiešām regulāri notiek slepeni militārās tehnikas izmēģinājumi. Un, kas zina, varbūt tam patiešām ir arī saistība ar hipotētiskajiem citplanētiešiem un šo būtņu tehnikas brīnumu izprašanas centieniem?