Pensilvānijas universitātes radioloģijas docents Endrjū Norbergs uzskata, ka šim fenomenam ir visai vienkāršs izskaidrojums: kad smadzenes mirst un redze sāk aptumšoties, sākumā cilvēks pārstāj redzēt perifērās zonas, un tādējādi spožā gaisma ir redzes sistēmas atslēgšanās centrālais punkts.

Jau kopš astoņdesmitajiem gadiem tiek izvirzītas teorijas, ka "nāves tuvuma pieredze" (near-death experience) ir viens no cilvēka psihes aizsargmehānismu paveidiem (līdzās noliegšanai, somatizācijai, intelektualizēšanai u.c.). Lai smadzeņu traumas vai miršanas gadījumā izvairītos no tūlītējiem bojājumiem, smadzenes izstrādā ķīmiskas vielas, kuras arī izraisa halucinācijas.

Šī teorija guva apstiprinājumu, kad zinātnieki noskaidroja, ka gandrīz visus "nāves tuvuma pieredzes" atribūtus - virzīšanos cauri tunelim, ārpusķermeņa pieredzi, reliģiskas un mistiskas trīsas, redzes halucinācijas un atmiņu vizualizēšanu - iespējams piedzīvot arī ar spēcīgu ketamīna devu.

2000. gadā psihiatrs Karls Jansens sarakstīja grāmatu Ketamīns: sapņi un realitāte, kurā aptaujāja vairākus šīs narkotikas cienītājus. Izrādījās, ka gandrīz visi tās lietotāji piedzīvojuši reliģiskas atklāsmes, runājuši ar dievu, kā arī šķietami savām acīm skatījuši paradīzi. Tāpat žurnāls min, ka Dantes Komēdijā aprakstītā paradīze atbilst vīzijām, ko piedzīvo mirstoši cilvēki un ketamīna narkomāni.

Savukārt pagājušajā gadā Lielbritānijā veiktā pētījumā noskaidrots, ka vairāk nekā 30% cilvēku dieva klātbūtni jūt zobārsta kabinetā. Eksperti imagināro dieva parādīšanās faktu saista ar stresa situācijām - kad uztraucies cilvēks nāk ārstēt zobus, viņam aktivizējas galvas smadzeņu pakauša daiva, kas atbild par iztēli. Tā kā bailes no zobārsta daudziem cilvēkiem ir tikpat spēcīgas kā bailes no nāves, daudziem šādā brīdī vislabprātāk blakus gribas redzēt tieši dievu.

Oriģināku lasiet šeit