Zinātnieki pirmoreiz pierādījuši, ka Mēness dzīlēs ir kvēlojošs metālisks kodols, ap kuru ir daļēji izkusušas mantijas slānis, liecina jaunākais pētījums, kas publicēts prestižajā zinātnes žurnālā Science.
Darba gaitā zinātnieki pielietojuši mūsdienīgākas analīzes metodes, kas pēdējo 40 gadu laikā krietni mainījušās, un tieši tas zinātniekiem ļāvis iegūt svarīgu informāciju no seismogrāfijas datiem, kas ilgus gadus tika uzskatīti par nevērtīgiem.
NASA zinātnieki noskaidrojuši, ka seismisko datu raidītāji, kas uzstādīti uz Mēness, fiksē daudz mazākus seismiskos viļņus nekā uz Zemes. Turklāt mēnesstrīces notiekot daudz retāk nekā zemestrīces, bet Mēness virsma, uz kuras ir krāteri no sadursmēm ar maziem kosmiskiem ķermeņiem, maskē seismiskās svārstības, kas izplatās iežos. Tagad izrādījies, ka tieši šie faktori iepriekš traucējuši zinātnieku darbam.
Analizējot dažādus seismisko viļņu tipus, zinātnieki nonākušie pie secinājuma - Mēness centrā atrodas kvēlojoša dzelzs lode, kas ir aptuveni 240 kilometrus diametrā liela. To aptver daļēji izkusis kvēlojošs apvalks, kas ir 330 - 360 kilometrus diametrā liels un līdzīgi kā Zemes kodols sastāv galvenokārt no dzelzs.
Šos slāņus, kas uzskatāmi par Mēness kodolu, apņem mazāk izkusis mantijas apvalks, kas ir apmēram 480 kilometrus diametrā liels.
Mēness ir formējies apmēram pirms 4,5 miljardiem gadu, kad Zeme sadūrās ar Marsa izmēra debess ķermeni, un, pēc planetologu domām, šie dati sniedz precīzākas ziņas par Zemes pavadoņa evolūciju. Zinātnieki tāpat uzskata, ka atklājums palīdzēs veiksmīgāk prognozēt arī Zemes - planētas, kas joprojām atrodas veidošanās procesā - evolūciju.