Lai tērētu spēkus, atvairot viņu pārspīlētās rūpes, Konija atrod mierinājumu grāmatās, kuras parādīja īstenību, mācīja samierināties ar to, ka tuvi cilvēki pamet šo pasauli, palīdzēja nostiprināt savu pieeju šiem jautājumiem. Patiesību sakot, Konija daudz lasīja, ne tikai par nāvi, bet arī par NLO. Viņa atklāja sev Roberta Hainlaina fantastiku - viņai iepatikās rakstnieka sāga «Skafandrs ir - ceļojumam gatavs», kuru caurvija labs humors. Pilna ar bērna ambīcijām, viņa nolemj, ka nākotnā uzrakstīs turpinājumu šai Hainlaina grāmatai (romāns «Neskaitot suni» ir labākais pierādījums, ka šis nodoms ir ticis izpildīts).
Koledžā un Ziemeļkolorado universitātē Villisa bija viena no labākajām angļu valodā un pedagoģijā, beidzot studijas, viņa kļūst par sākumskolas skolotāju. Tomēr, pēc precībām ar fizikas skolotāju Kortniju Villisu un meitas Kordēlijas piedzimšanas, viņa tomēr nolemj kļūt par profesionālu rakstnieci. Jaunā māmiņa un uzlecošā zvaigznīte pie fantastikas debesīm 80-to gadu sākumā izdod savas pirmās noveles. Kaut arī tālāk viņas stils nereti mainās no darba uz darbu, Villisa ir pazīstama kā autore, kas raksta tikumu komēdiju žanrā, viņas sacerējumi nereti ir pilni ar satīru un humoru, bieži viņai raksturīgs viegls, dzirkstošs stils, kurā viņa ņemas atkāt pašas nopietnākās un sarežģītākās tēmas, taču jums var pagadīties arī novele - «šausmene» ar nāvējošu nopietnību. Viena no viņas mīļākajām tēmām - ceļojumi laikā.
Konija Villisa uz šo dienu ir saņēmusi 9 Hugo, 6 Nebulas un pāri par desmit Locus prēmiju, viņa turpina dzīvot nelielajā Grili pilsētiņā, Kolorado pavalstī. Taču visu no sākuma. Tiek uzskatīts, ka pirmā viņas ZF publikācija ir stāsts «Svētais Titikaka» («Santa Titicaca», 1971.), taču atzinība kā rakstniecei viņai atnāk ar tradicionāli reālistiskā garā veidoto noveli "Ugunsdzēsības dienests" par vēstures studentu, kas nonāk Londonas Sv. Pāvela katedrāles ugunsdzēsības dienesta rindās Otrā pasaules kara laikā, kad fašisti veic uzlidojumus Londonai (1983., divkārša prēmija - Hugo un Nebula). Lai nebūt par maz, tajā pašā 1983. gadā viņai vēl otra Nebula par "Vēstuli no Kliri" - dvēseli kutinošs stāsts par parastas ģimenes postapokalipses dzīves grūtībām, kad pēc atomkara apkārt blandās atsaldētu marodieru bandas.
Villisas proza ir lieliska ar to, ka savu varoņu raksturus viņa atklāj caur sižetu un gandrīz neveic aprakstus. Pateicoties šai interesantajai tehnikai, viņas stāstus vienmēr var viegli atpazīt, taču tajā pašā laikā tur nav divu vienādu stāstu. Villisa speciāli izmēģina spēkus visdažādākajās rakstīšanas manierēs: «Ugunsdzēsības dienesta» tradicionālais reālisms iet blakus «Līgavas tēva» [«The Father of the Bride»] pasaku motīviem, bet tie - ar veikli sagrieztām situāciju komēdijām "Nozilējušā Mēnesī" [1984, «Blued Moon», kas tik līdzīgs Hainlaina «Year of the Jackpot»]. Tajā pašā 1984. gadā viņa kopā ar solīdu kompāniju piedalās sestā «Berserkera» radīšanā (kopā ar P. Andersonu, E. Braiantu, S. Donaldsonu, L. Naivenu, F. Saberhagenu un Rodžeru Želazniju). Kaut arī novele «The Sidon in the Mirror» (1984.), kas stāstīja par to, cik slikti ir pakļauties sliktai ietekmei un humora pilnais «Nozilējušais Mēnesis», un «Spice Pogrom», un «Chance» (1987.) tā arī paliek tikai prēmijā nominēti, 1988. gadā Konijai ir jauni panākumi - «Linkolna sapņi» («Lincoln's Dreams») - stāsts par nedalītu sievietes mīlestību
atnes viņai Memoriālo Dž. Kempbela prēmiju, bet garstāsts «Pēdējais "vinnebago"» par visu suņu izzušanu uz Zemes pēc pandēmijas 1989. gadā atnes, gan Hugo, gan Nebulu!
Konija Villisa ir humānistiskās fantastikas pirmajās rindās, sekmīgi duelējoties ar kiberpanka pārstāvjiem. 1990-to gadu pirmajā pusē viņai tiek nešaubīga uzvara. Spriediet paši - «Rialto viesnīcā» iegūst Hugo 1990. gadā, stāsts par sieviešu fizioloģijas ēnas pusēm «Pat karalienei» (1992.) - Hugo, Nebula un žurnāla «Locus» prēmija, romāns «Pastardienas grāmata» par smagu ceļojumu 14. gadsimtā pašā mēra epidēmijas laikā (1993.) - atkārtots trīškārš panākums pie lasītājiem (Hugo un Locus), pie spalvas brāļiem (Nebula), prēmija «Locus» par noveli «Close Encounter» (1993.) un krājumu «Impossible Things», pēc gada stāsts «Nāve uz Nīlas» par tūristu lainera katastrofu un ceļojuma turpinājumu Anubisa uzraudzībā (1994.) atkal atnes Konijai Hugo prēmiju, bet romāns «Remake»(1994.) «Locus» prēmiju! Hm... , cienīto lasītāj, nedomā, ka Konija ar to apmierinās. Mums vēl ir daudz izsaukuma zīmju priekš šīs neatkārtojamās rakstnieces, lai arī viņu salīdzina ar P. Vudhausu! 20. gadsimta beigās Konija savāc trīs Hugo prēmiju ražu: par stāstu «Dvēsele pati izvēlas sev sabiedrību» (1997., arī prēmija «Locus»), romāns «Nerunājot par suni» (1999., atkal kopā ar prēmiju «Locus»), un garais stāsts «Mārblarčas vēji» (2000.). Žurnāla «Locus» lasītāji ar prēmijām atzīmēja arī lieliskos Konijas darbus «Bellwether» (1996.), «Newsletter» (1997.).
Pārskaitot Konijas Villisas prēmētos darbus, mēs aizmirsām pieminēt trīs Konijas romānus, kas sarakstīti kopā ar Sintiju Felisu un tos caurauž "austrāliski" motīvi.
Pirmais no tiem, «Water Witch» (1982.) stāsta par kādas meitenes tēva cīņu uz sausuma pārņemtas planētas par varu un ietekmi, tāpēc viņš atdod meitu raganai, kas spēj izsaukt negaisu. «Light Raid» (1989.) apraksta Ziemeļamerikas rietumu un austrumu daļas karu, kas plosa kontinentu ar spēcīgiem lazeru stariem. Un beidzot, «Promised Land» (1997.) intriģējošs stāsts par meiteni no augsto tehnoloģiju pasaules, kas ierodas purvainā provincē, lai iegūtu mirušās mātes mantojumu un uzzina, ka kopā ar to viņai pienākas arī vīrs, jo bērnībā viņi ir salaulāti.
Esot precējusies ar fiziķi, Konija Villisa daudz raksta par zinātniekiem, kas atrodas zinātnes priekšējās robežās. Mēs jau minējām «Ugunsdzēsības dienestu» un «Pastardienas grāmatu». Pie šīs tēmas pieder arī «Neizpētītā teritorija» (1994.) par svešu planētu pētniekiem, romāns «Bellwether» (1996., «Locus») par haosa teorijas un «likumsakarīgu» nejaušību pētījumiem, kā arī romāns «Passage» (2001., «Locus») par klīniskās nāves un citiem aiz tās robežas pētījumiem riņķī un apkārt nāvei.
Konija Villisa neturas pie paradumiem, kas pieņemti konventos un viņai ir "izaicinoši normāls ārējais izskats". Intervijā žurnālam «Mile High Futures» viņa atzinās, ka apmeklē baznīcu un ka dažas no savām labākajām idejām viņa ir smēlusies pieaugušo svētdienas skolas nodarbībās.
Vēl vairāk, viņa pat ir sākusi rakstīt sieviešu žurnāliem, turklāt, ne tikai nekaunas par to, bet pat paziņo, ka tas palīdz viņai iegūt labāku rakstnieka formu. Izskatās, ka tā ir taisnība, jo tas nav kavējis viņai iegūt jau savu 10 Hugo prēmiju par garo stāstu «Inside Job» 2006. gadā.
© Raksts veidots pēc interneta materiāliem, tajā skaitā en.wikipedia.org/wiki/Connie_Willis
Rakstnieces oficiālais saits: www.sftv.org/cw
Tulkojums no Fantastikas Laboratorijas mājas lapas: