Gandrīz divas reizes!

Interesanti, ka gandrīz visi, kam tik nepajautā, šo patiesību saprot. Taču nevienam neienāk prātā, ka arī no viņa ir atkarīgs, dzīvos viņa pēcteči uz šīs planētas vai viņā ļoti drīz pārvērtisies nedzīvā akmens bumbā.

Zinātnieki jau ir nogurusi mūs brīdināt un tagad vienkārši konstatē faktus: ja vēl 2008.gadā Pasaules okeanā tika uzskaitītas apmēram 400 tā saucamās mirušās zonas, tad uz 2019.gadu to kopskaits palielinājās līdz 700!

Kāpēc lidot tālu?

Kas ir mirusī zona? Viss ir skaidrs pēc nosaukuma. Tā ir vieta, kurā, kā saka, zivis nedzīvo, putns nelido, augi, atvainojiet par tuftologiju, neaug. Šajās zonās skābekļa saturs ir tik zems, ka neviens zemes floras un faunas pārstāvis tās teritorijā nevar eksistēt.

Atzīmēsim, ka, stāstot par mirušajām zonām savā priekšlasījumā, ANO pārstāvji ar to domāja ne jau atkritumu gigantiskās salas. Par šīm cilvēku neprāta salām pat runāt bail. Nē, runa nav pat parastai acij neredzamiem ūdens iecirkņiem, kuri atrodas no 200 līdz 800 metru dziļumā un ir izsvaidīti, kā izrādījās, pa visu Pasaules okeānu. Skābeklis šajos iecirkņos izzūd daudzu iemeslu dēļ. Šei liela nozīme ir arī globālai sasilšanai – pie ūdens saslišanas skābekļa daudzums tajā samazinās; kā arī notekūdeņu, kuri satur slapekli un fosforu, iepludināsana okeānā.

Smirdīgās salas

Kas attiecas uz atkritumu salām, tad uz katru Ziemeļatlantijas kvadrātkilometru nakas apmēram 200 tūkstošu atkritumu vienību. Un tas ir tikai virspusē. Bet taču viļņi reizēm nones atkritumus līdz 20 metriem dziļumā, bet saskaņā ar ANO programmas par apkārtējo vidu datiem gandrīz 70% okeānā iekļuvušo atkritumu noslikst.

Klusajā okeānā ir nejaukais “septītais kontinents”,  kurš sastāv no atkritumiem, un kuru atklāja Čarlzs Mūrs 1997.gadā. viņš kā reiz atgriezās no kārtējām buru jahtu sacensībām. “es neatpazinu okeānu, - ar šausmām stāstīja Čarlzs. – Visur, kurp vien acis pavērās, pletās atkritumi, bija neiespējami izspraukties, lai neaizķertu kaut ko nebūt. Katru reizi, kad es izgāju uz klāja, garām peldēja kādi nebūt atkritumi. Kā cilvēki varēja piesārņot tik milzīgu akvatoriju? Jo taču peldēt pa to nācās veselu nedēļu”.

Tas attiecas uz Krieviju

Un nevajag domāt, ka okeāna atkritumu problēma eksistē “kaut kur tur,  aiz robežas”. Šī nelaime attiecas arī tieši uz Krieviju. Tā, Aleksandrs Kokorins, klimata un enerģētikas programmu koordinators, saka, ka Kolas pussalas ziemeļu piekraste – tā ir viena liela atkritumu izgāztuve.

Bet Arkādijs Tiškovs, Ģeogrāfijas institūta RAN direktora vietnieks zinātnes jautājumos, skumji papildina: “Visa arktiskā piekraste ir liela atkritumu izgāztuve. Daudzie ziemeļu ciemati radīja ap sevi daudzkilometrīgas atkritumu izgāztuves. Tā iemesls – neiespējamība izvest atkritumus. Ja ziemeļu ievešanas laika tiek ievesta degviela mucās vai pudeles ar degvīnu, tad pēc izlietojuma tukšās mucas un pudeles paliek uz vietas. Tās neizved, tāpēc ka pārāk dārgi, un tās vienkārši nomet blakus dzīvojamām ēkām. Neveselīga ekoloģiskā situācija radusies arī Melnas jūras piekrastē. Dažas pilnūdens upes ieved jūras akvatorijā simtus tonnu cietu sadzīves atkritumu katru dienu. Un to piegādātājas ir visas piekrastes valstis”.