Par jaunās hipotēzes galveno pārbaudes zonu pētnieks izvēlējās Eiropu, pievēršot uzmanību tam, ka visnozīmīgākās agresijas un masu psihozes izpausmes šajā kontinentā notikušas tieši ģeoloģiski aktīvajos rajonos. Un Eiropā tādi ir divi: Vidusjūra un Rietumeiropas riftoģenēzes apgabals, proti – zemes garozas iecirknis, kas izalots ar dziļām ieplakām un gareniskiem lūzumiem. Fedorovs pauž, ka Vidusjūras ģeoloģiskā aktivitāte nav gluži vienāda, tā mainās no rajona uz rajonu, pieaugot lūzuma zonās un tur, kur pazemināts zemes garozas un litosfēras biezums. Rajonos, kur ir augsta tektoniskā aktivitāte, mūsdienās izvietotas Grieķija, Serbija, Maķedonija, Albānija, Melnkalne, Horvātija, Bosnija, Turcija, Itālija, Spānija, Portugāle.
Ja ielūkojas vēl gluži nesenā pagātnē, tad redzams, ka tieši notikumi Balkānos, kas tātad izvietoti ģeoloģiski aktīvajā rajonā, iesākās 1. Pasaules karš. Bet, ja palūkojas jau mazliet dziļāk vēsturē, var konstatēt, ka tieši šajā teritorijā savulaik tapuši pietiekami jaudīgi valstiskie veidojumi, piemēram, Roma un Bizantija, kuru ietekmi uz cilvēces attīstības gaitu nav iespējams novērtēt, ieskaitot, protams, gluži konkrētu nežēlību.
Citā Eiropas daļā, kurā atrodas Rietumeiropas riftoģenēzes apgabals, izvietojušās Vācija, Francija, Beļģija, Luksemburga, Dānija un Norvēģijas rietumu daļa. Un, kā zināms no vēstures, tieši no Norvēģijas un Zviedrijas dienvidiem, Vācijas ziemeļiem un Dānijas teritorijas izplatījās vikingu uzlidojumi. Turklāt šīs Eiropas daļas vēsturē zināmi arī vairāki masu psihozes gadījumi. Vispirms jau tie ir kristiešu sarīkotie asiņainie krusta kari. Pirmais sākās 1095.gadā Francijas dienvidos Klermonā, kur ir tā dēvētais Limānas grābiens – zemes garozas iecirknis, kas iegremdējies tektoniskajā lūzumā. Tad sekoja tā dēvētais Nabadzības krusta karš, kas iesākās Ķelnē 1096.gadā un Bērnu krusta karš 1212.gadā. Abi šie pēdējie notikumi piedzima tā dēvētajā Lejasreinas grābiena apgabalā. Ja situāciju aplūko kopumā, tad tieši no Rietumeiropas ģeoloģiski aktīvajiem apgabaliem vispār sākās masveida asinsizliešanas „Dieva Kapa atgūšanas”, „Katoļu ticības uzvaras gājiena” vārdā un tostarp arī tātad bonapartisms un „Drang nach osten” tipa virzība.
Lūk, un aizvien vairāk iedziļinoties faktos, pētnieks pievērsa uzmanību tam, ka politologiem labi zināmā „Eirāzias konfliktu zona”, kas plešas no Britānijas līdz Indonēzijai, izvietojusies intensīva zemes garozas starpbloku plaisājuma un paaugstināta seismiskuma rajonā jeb tā dēvētās karstās mantijas ietekmes apgabalos. Mantijas uzkarsētos iecirkņus pētnieki nosaka atbilstoši tam, kādā ātrumā cauri tiem iziet seismiskie viļņi. Jo ātrāk tie virzās, jo karstāka ir mantija, un jo aktīvāk risinās ģeoloģiskie procesi. Savukārt karstās mantijas apgabalos izvietoti praktiski mūsu planētas tā dēvētie „karstākie punkti”: Afganistāna, Pakistāna, Kaukāzs, Balkāni, Palestīna, Etiopija, Sudāna, Jemena, Somālija, Tibeta, Birma, Vjetnama, Indonēzija, Gvatemala, Nikaragva, Salvadora. Un, ja jau pastāv karstā mantija, tas nozīmē, ka tai ir kā pretsvaram jābūt arī aukstajai mantijai, kas izceļas ar mierīgu ģeoloģiju, ko pavada arī visnotaļ miermīlīga to tautu vēsture, kuras dzīvo šīs aukstās mantijas ietekmes zonā.
II. Kāds raksturiņš!
Fedorovs pētījumā uzsver, ka tām Eiropas tautām, kurām nācies dzīvot mierīgas tektonikas rajonos, patiešām esot raksturīgs miermīlīgs tikums. Un par tādām esot jāuzskata Britābijas (!), Austrumeiropas līdzenums, Austrālijas, daļas dienvidu un ziemeļu (acīmredzot domāti pamatiedzīvotāji indiāņi, nevis agresīvie Eiropas kolonisti) Amerikas un Vidusāzijas līdzenumu daļas iedzīvotāji.
Iespējami lielākai uzskatāmībai Fedorovs salīdzinājis divas tautas, kas apdzīvo rajonus ar dažādiem ģeoloģiskajiem apstākļiem – tos pašus anglosakšus un vāciešus. Angļiem esot raksturīga izturība, spēja visu uzņemt ar vēsu smaidu, stipri nervi. Turklāt vēsture liecina, ka nesatricināmie, apdomīgie, mazemocionālie Anglijas ļaudis visā tās vēsturē praktiski nav rīkojuši vērā ņemamas sacelšanās vai tamlīdzīgus nemierus paši savās mājās. Lūk, un anglosakšu raksturs esot identisks tās teritorijas ģeoloģijai, kurā izvietojusies viņu kultūra. Anglija izvietojusies aukstās mantijas apgabalā, kur zemes garoza ir salīdzinoši ļoti bieza – 32 – 38 kilometri.
Savukārt vācieši no anglosakšiem atšķiras ar paaugstinātu uzbudināmību, viņiem piemīt nosliece uz mistiskām un „diženām” idejām, viņi ārkārtīgi mīl to, ko dēvē par kārtību. Un visas šīs īpašības spilgti izpaudās arī nežēlīgajos un asiņainajos krusta karos, Reformācijā, Zemnieku karā un tostarp, protams, divos pēdējos pasaules karos. Un Vācija, atšķirībā no Britānijas, izvietojusies ģeoloģiski aktīvā reģionā, kam raksturīgs pazemināts garozas biezums – 24 – 30 kilometri.
Vācijas teritorijā ir tā dēvētie holocēna vulkāni un Eiropas ziemeļu un centrālajai daļai paaugstināts sesmiskums. Masu psihozes grandiozie uzliesmojumi notikuši jauno zemes garozas izstiepumu apgabalos. Viens no spilgtākajiem tādiem uzliesmojumiem gluži noteikti ir masveida apmātība ar nacisma idejām, kas vainagojās ar 2. Pasaules karu. Tiesa, šeit autors gluži saprotamā nacionālās piederības kārtā uzsver, ka cita starpā šis karš noslēdzies ar nacisma sagrāvi, galvenokārt pateicoties tieši krievu raksturam, ko arī, kā apgalvo autors, nosakot tieši ģeoloģiskais faktors. Raugi, krievi mītot takā kontinenta daļā, kur nav mūsdienu rifu un kur mantijas temperatūrai piemīt mainīga nozīme. Tā rezultātā krievi esot, no vienas puses, ar tieksmi uz risinājuma „vispirms izciešanu sevī”, bet no otras – absolūti bez pietātes, kāda piemīt vāciešiem, attiecībā uz jebkāda veida instrukcijām un subordinācijai. Tieši tas, pauž Fedorovs, arī ļaujot krieviem uzvarēt visos karos...
Bet laikam jau mūsdienu galvenā aktualitāte ir musulmaņu pasaule, kas, atbilstoši, amerikāņu specdienestu dzīlēs izstrādātai koncepcijai, kas tādējādi attaisno viņu pašu noziegumus, it kā esot „pasaules terorisma” galvenais pūznis. Un daudziem patiešām šī pasaule asociējas ar izteiktu agresivitāti. Islāma valstīs, kas izvietojušās ģeoloģiski aktīvos rajonos, kopumā dzīvo aptuveni 54 % visas musulmaņu pasaules cilvēku. Tie ir 68 % no visas planētas musulmaņu valstu kopējās teritorijas. Un, tieši šā iemesla dēļ, izveidojies tāds stereotips, ka islāms ir izteikti agresīva reliģija. Taču Fedorovs tam nevēlas piekrist, aiconot aplūkot, piemēram, Krievijas sastāvā ietilpstošās Tatarstānu un Baškīriju. Tās, raugi, ir vienas no visnosvērtākajām, visstabilākajām teritorijām. Un varbūt tas tā esot tāpēc, ka abas šīs republikas, atšķirībā, piemēram, no Čečenijas, Dagestānas un Ingušijas, izvietojušās aukstās mantijas rajonos?
Tiesa, visā savā pētījumā Fedorovs ne ar vārdu nepiemin citu ģeoloģiski politisko faktoru, proti, naftu, kas, kā zināms, mūsdienās ir viens no galvenajiem teju vai visu iespējamo konfliktu jebkurā planētas punktā iemesliem... ja amerikāņi, krievi, franči vai angļi nolēmuši uzskatīt, ka viņiem arī tur ir kaut kādas „tiesības”...
III. X-faktors
Un vispār viss liecina, ka savā pētījumā Fedorovs, kopumā paužot visnotaļ interesantas un patiešām apdomājamas lietas, tomēr tikai gluži viegli un virspusēji skar, iespējams, pašu galveno – pārlieku lielas agresivitātes rašanās īstenos iemeslus. Viņš vēlas apritē ieviest jēdzienu „nezināmais ģeoloģiskais faktors”. Un šis savdabīgais „X-faktors” var būt saistīts ar magnētiskā lauka svārstībām lūzumu un saskaršanās zonās, sevišķi magnētisko vētru laikā. Nav izslēgts, ka uz cilvēkiem iedarbojas elektromagnētiskie impulsi un tā dēvētās telūriskās strāvas, kas rodas zemestrīcēs un vulkānu izvirdumos.
Piemēram, acīmredzot nevienam nav liels noslēpums tas fakts, ka dzīvnieki spēj sajust tuvojošās nelaimes vēstnešus pat 240 kilometru attālumā. Fedorovs vēsta, ka bijis tāds eksperiments: laboratorijā ar jaudīgu prešu palīdzību saskaldīja granīta, marmora un bazalta paraugus. Un tajā laikā iekārtas fiksēja elektromagnētiskos impulsus un akustisko starojumu, kā arī to, kā uz tiem reaģē eksperimentā iesaistītie dzīvnieki. Pēdējo uzbudinājums sācies jau krietni vēl pirms tiešo impulsu parādīšanās. Turklāt dzīvnieku asins plazmā samazinājās adrenalīna līmenis, kas liecināja par to, ka ir notrulinājušās briesmu sajušanas iemaņas, toties paaugstinājās noradrenalīns, kas atbildīgs par nervu sistēmas tonusu un reaģēšanas jaudu. To, ka zem zemes ir termiskās enerģijas avoti, zemes garozas struktūras izmaiņas un vēl virkne dažādu parādību, dzīvs organisms uztver kā apdraudējumu, acumirklī iedarbinot bioloģiskās izdzīvošanas mehānismus, kas sevī ietver arī agresiju...
Diemžēl, jā, bet – tāda nu ir tā mūsu patiesā iedaba.