Vējš pēdējā laikā jau bija kļuvis tik negants, ka cilvēks to knapi spēja pārvarēt. Tāds gan tas šķita jau pēdējos septiņus gadus, kopš globālās kataklizmas. Tomēr tos, kas bija palikuši dzīvi, tas uztrauca ļoti, jo nakts laiks jebkādām darbībām bija neiespējams. Cilvēki salīda uzmeistarotos midzeņos un atcerējās vecās dziesmas un literatūru, neviens neuzdrošinājās pat domāt par savu lomu pēc katastrofas, par savu stāvokli. Tikai tā varēja izdzīvot. Dienas laiks, savukārt, tika izmantots mirušo pilsētu izlaupīšanai, ja to tā tagad varēja saukt. Vispār jēdziens “laupīšana” bija pēdējo piecu gadu lielākā sāpe un drauds turpmākajai civilizācijas eksistencei. Mūžvecie, urbanizētajā vidē aizmirstie principi atkal bija spēkā – izdzīvo stiprākais, ātrākais un apķērīgākais. Ar nesaprotamiem, dabīgi ieprogrammētiem uzvedības modeļiem, dzīvi palikušie apguva jaunos principus un tiem veiksmīgi pielāgojās. Neviens, kas vispār atcerējās veco pasauli, neskuma pēc biznesa pusdienām pusdivos, satiksmes sastrēgumiem no rīta, kokteiļu salmiņiem vakaros, zīda naktsveļas un citiem postmodernisma laikmeta atribūtiem. Tagad bija tumsa un bija gaisma. Bija labvēlīgi faktori un nelabvēlīgi, citi sociālie filtri kavēja izdzīvošanu. Cilvēkos iesakņojās primitīvas vēlmes, primitīvas intereses un primitīva dzīves uztvere. Neviens neizjuta kaunu, apzinoties kā bija agrāk un kā ir tagad. Tikai retas humanoīdu grupas un indivīdi spēja sevī saglabāt cilvēcīgo. Civilizēti palika tie, kuri dažādu sakritību rezultātā mitinājās no neauglīgas zemes norobežotās, galvenokārt – mazās nometnēs vai pat pilsētās. Lielā vērtē bija viss organiskais, bagātniekam bija cilvēks, kam piederēja laba augsne un kaut kas tajā izaudzis. Vislielākā vērtība bija atrastajiem šaujamieročiem, nemaz nerunājot par patronām, tad dažādiem efektīviem aukstajiem ieročiem. Ieroči bija nepieciešami visiem, galvenokārt – aizsardzībai. Lai kādu sakoptu, auglīgu ciemu nosargātu pret mūžīgajiem iebrukumiem, ar primitīvie akmens darinājumiem, lingām un lokiem vien nepietika.

Aukstā kara provocētie nāves plūdi un tiem sekojošās epidēmijas bija samērā nesens notikums, joprojām atstājot spēcīgu iespaidu uz ģeogrāfiskajiem un sociālajiem dzīves aspektiem – visas ieplakas bija pārpludinātas, neskartas palika pilsētas augstienēs, galvenolārt – ar apstrādājamu zemi skopajos kalnu apvidos. Tomēr lielākā daļa augstāko pilsētu arī bija ūdens šalku paplucinātas un izskalotas, aizraujot dubļos gan vērtīgās cilvēku dzīvības, gan tagad bezvērtīgās naudaszīmes un īpašuma dokumentus.  Daudzas dabas saudzētas lietas ieguva svēti artefaktisku nozīmi, jo atgādināja par agrāko civilizāciju, kuras locekļi viņi paši nesen bija. Lietas un vide padarīja homo erectus par homo sapiens, no pirmskolīzijas skatapunkta raugoties, cilvēki degradējās. Bija arī izņēmumi...

Ernests Zonderlings bija uz spēku izsīkuma robežas, viņu vajāja. Viņš bija “apdāvināts” ar neskaitāmiem nobrāzumiem, zilumiem, cauršautu kreisās kājas apakšējo muskukli un četrās vietās šķembaini lauztu un daļēji uzšķērstu roku, nemaz nerunājot par pretīgo Vopersona slimību, kas bija raksturīga gandrīz visiem mūsdienu klejotājiem. Ievainojums kājā nebija skāris nervus vai artērijas, tas bija uz sadzīšanas robežas, tomēr sāpēja. Ar roku bija bēdīgāk, bet pēdējos septiņos gados Ernests bija piedzīvojis arī kritiskākus ievainojumus. No Vopersona slimības varēja izārstēties tikai ilgi atkopjoties svaigā gaisā. Slimību izraisīja visuresošais, vēja dzenātais mitrums, kas apvienojumā ar ūdenī konservētajiem radioaktīvajiem nokrišņiem spēja uz ceļiem notriekt pat stiprākos, bet tam vajadzēja laiku, Ernestu skāra tikai pirmie simptomi – astmas apgrūtināta elpošana, kas par sevi parasti atgādināja ap pusnakti, zili plankumi uz kakla un neparedzami apziņas zudumi. Neskatoties uz neskaitāmajām likstām, šis cilvēks bija viens no retajiem neatkarīgajiem subjektiem, kas apzinājās savu cilvēcību. Tomēr bez labklājīgajām pilsētām viņš izdzīvot nevarētu, jo tās sevī ietvēra autonomu zemkopību, lopkopību, dažādu profesiju zināšanu nesējus un izklaides līdz Ernesta morāles normām zināmai robežai.

Viņš gāja uz nocietināto Flūsšpices pilsētu. Tā gan bija izteikti neviesmīlīga vieta priekš tāda īpatņa kā viņš, bet tuvāk nekā cita nebija, to Ernests zināja, tāpat viņš apzinājās savu nevarīgo atkarību no ārsta – sakarā ar rokas un kājas problēmu, un pilsētā audzētajiem rabarberiem, no kuriem kondensēja antivopīdus, lai aizkavētu nīstās slimības simptomus. Antivopīdus ļoti labprāt pirka graustu rajonos, pilsētās Vopersona slimības skarto bija ļoti maz.

Nakts bija baiļu un cilvēka pasivitātes laiks, naktī gaisa temperatūra pazeminājās, vēja brāzmas palielinājās, pacēlās spokainā migla, kurai cauri dažkārt varēja redzēt spīdam gaismas punktus – tie bija nomaldījušies putni no piekrastes, gandrīz pilnīgi pielāgojušies jūras radioaktivitātei. Ernests zināja, ka groteskās putnu mutācijas tā vienkārši neuzbruks, bet pārvietoties naktī bija neprātīgs risks, neskatoties uz Ernesta pieredzi, ko viņš guva nesenajā Jaunā okeāna piekrastes apmeklējuma laikā, tur pieredzētais kliedēja visas bailes par iespēju būt apdraudētam uz sauszemes.

Viņš bija jau par divām naktīm atrāvies no saviem vajātājiem. Apdzīvotās pilsētas dibināja tikai bijušajos lauku rajonos – miestiņos un klajumos. Milzīgo debesskrāpju karkasi vilināja dzīvnieciskā un tumšā dzīvesstila piekritējus. Ernestam kā klejotājām bieži nācās patverties nemīlīgajos, apkvēpinātajos un izpuvušajos graustos, kas bija pilni ar agresīviem, alkatīgiem padibenēm, nāvīgi slimajiem vopiem,(tā sauca Vopersona slimības pēdējās stadijas nomocītos) pilsētu ieņēmējiem, kas pulcējās lielākajās ēkās un šajā pagrīdes hierarhijā stāvēja uz augstākās pakāpes. Daudzas izskalotās metropoles ar laiku atrada nopelnīt gribošus un varošus indivīdus, kas no ceļotājiem pa lēto iepirka atrastos ieročus, priekšmetus un augus vai sēklas, un lēnām audzēja zināmu posturbāno sabiedrību. Ar laiku uzradās apķērīgākie tipi, kuri mitruma, puves un pelējuma saudzētās un pilsētas centram vistuvākās ēkas nosauca par savām un par nakšņošanu prasīja naudu. Ja nakts pēkšņi pārsteidza un nebija civilizētas nakšņošanas iespējas, Ernests apmetās kādas pēc iespējas nomaļākas ēkas paspārnē.

Tur jau tā bija – sen gaidītā Flūsšpices autonomā teritorija. Sarkanās, pusaustošās saules apspīdētas parādījās vareno koka sētu aprises spokainā migla sāka zust, lēnām atsedzot visu pilsētas apjomu, kļuva ievērojami siltāks, arī vējš rimās. Mūsdienu standartiem pilsēta bija liela un nodrošināta, pilnīgi patstāvīga – tas nodrošināja arī priviliģēto pilsoņu nepamatotus pašapziņas un snobisma uzplūdus, viņi par katru cenu tiecās pēc progresa un humāno artefaktu glorificēšanas – gan bijušās, gan jaunās pasaules izstrādātājus un zinātniekus ļoti cienīja, viņiem pat bija savi īpaši ekskluzīvie klubiņi un sanāksmes. Flūsšpicieši bija cieši pārliecināti, ka viņus glābs tehnikas un zinātnes attīstība. Pēdējā laikā tur vairs nelaida klejotājus, vienīgi deklarējot kaut ko īpašu un pilsoņu progresu veicinošu, varēja sarunāt patvērumu un ēdienu.

- Pretīgie utaiņi! – Ernests krampjaini nošņācās un paspēra nesen trūdēt sākušu ķermeni saplosītā džinsa audumā, tomēr šo spontāno rīcību tūlīt nožēloja, atceroties, ka šis netīrais ķermenis reiz piederēja kādam cilvēkam, kuram bija tiesības nenomirt varmācīgā nāvē.

Tomēr mūsdienās bija neskaitāmas kopienas, kas riskēja, par vienīgo mērķi uzstādot turīgo pilsētu ieņemšanu un izlaupīšanu. Tāda bija viņu izvēle. Flūsšpice nesen pārdzīvojusi kārtējo uzbrukumu – ko gan šoreiz tas būs prasījis?

Ernesta skatam atklājās arī pārējie neapbedītie cilvēku ķermeņi.

- Ko gan tie kundziņi iedomājas, no kājām noliek, bet apbedīt negrasās. Ir nu gan laiki pienākuši, būtu vismaz par veselību padomājuši - Ernests sašutis sev stāstīja, bet saprata, ka viņa sašutums ir pāragrs, viņš intuitīvi nojauta vēl kaut ko.

- Kaut kas nav īsti labi, kur palikuši visi smalki nostādītie sargi un sargposteņi? Vai tiešām varenā Flūsšpice beidzot būs padevusies nepārtrauktajam paklīdeņu spiedienam? – Ernests ar bailēm balsī sev jautāja. Viņa aizdomas apstiprinājās – dažiem klajumā mieru radušajiem līķiem bija pilsētas sargu pazīšanās zīmes – melnais zobrats ar grāmatu pa vidu kā pakāpes apliecinājums. Vairs nebija šaubu – pilsēta ir bijusi pkļauta briesmām, bet atpakaļceļa vientuļajam klejotājam nebija, viņš riskēja un veiksmīgi šķērsojis aizsarggrāvjus, nonāca pie pirmajiem vārtiem – aptēstie baļķi bija ar neiedomājamu spēku izlauzti, arī otrā aizsarglīnija bija krietni cietusi. Tešie, pēdējie un visdrošākie vārti stāvēja vaļā. Arī tilts pār grāvi bija nolaists. Daudz nedomādams, Ernests šķersoja robežlīniju un kāri tvēra pirmo skatu. Redzētais viņu pārsteidza – pilsēta bija gaismas apspīdēta, tās ielas pārpildītas ar cilvēkiem, viņi pat nedomāja par kaut ko uztraukties.

- Kaut kas nav kārtībā, ko tie neprāši dara, viņiem taču nesen uzbruka! – Ernests pie sevis noteica.

Saķēris pirmo garāmgājēju, Ernests ieskatījās viņa acīs – šīs acis, šīs pilsētnieku acis vienmēr bija tādas... dīvainas, bet šis pilsonis bija vēl līdz šim neredzēts dīvainis, viņa skatiens nepauda neko, zīlītes bija nedabīgi šauras, un tās knapi saskatīja aizdomīgo Ernestu

- Kas te notiek??? – Ernests nikni jautāja. – Vai jūs neredzat, pilsētas sargi ir miruši, viss priekšējais aizsarggrāvis pilns ar līķiem, vārti vienos caurumos. Vai pie jums kāds ir ielauzies? -

-Ko jūs iedomājaties?! Kādēļ jūs mani aizskarat ar savām... netīrajām rokām? Un par ko jūs vispār runājat, kas par līķiem? Atvainojiet, bet es steidzos uz...uz...!- garāmgājējs monotoni nobēra, saminstinājās un ar neko neredzošu, spīdošu skatienu steidzās tālāk.

Ernests devās tālāk, pilsētas Izgudrotāju rajonā viņš sastapa eiforiski klīstošu, neko neredzošu pusaudžu grupu. Viņi vienkārši gāja – bezmērķīgi, neinteresējoties par apkārt notiekošo.

- Tad jau labāk būtu palicis tur ārā, Pomilu klana galvu medniekiem par barību. – Ernests nodomāja, bet turpināja virzīties dziļāk pilsētā. Ārsts viņam bija jāatrod, jo roka un Vopersons par sevi atgādināja. Ernests precīzi zināja, kur ir galvenā slimnīca – tās vajadzībām bija pielāgots bijušais cietums, jo pirmsplūdu slimnīcas ēka vairs nebija lietojama, bet cietumā nevienu vairs nelika. Slimnīca darbojās nepārtraukti un katrs, kam vajadzēja palīdzību, tās pakalpojumus izmantoja bez maksas, šo iestādi atbalstīja visi pilsētnieki. Pirms slimnīcas apmeklējuma viņš nolēma pārdot to, ko medīja Pomili, to, ko viņš bija ieguvis Jaunā okeāna piekrastē.

Eiforiskos pilsētniekus Ernests centās neņemt galvā, viņu neuztrauca to uzvedības motivācija, viņš gribēja atrisināt savas veselības problēmas, iegūt sēklas vai naudu un mukt tālāk, augstāk, uz Jaunā kontinenta galvaspilsētu Gipfelu. Gandrīz katrā pilsētā bija savs melnais tirgus, Ernests devās uz Flūsšpices “uteni”, kas atradās aiz Izgudrotāju rajona, pie Dienvidu sētas, netālu bija arī slimnīca.

Melnais tirgus sastāvēja no pārdevēju pašu radītajiem galdiņiem un letēm, pilsēta šo tirgus lauku neatbalstīja, jo viņi noliedza nodokļu maksāšanas vajadzību. Bet lai pārtrauktu šīs vietas eksistenci bija par vēlu, utenis bija ļoti ienesīgs sabiedrības tumšajām aprindām, tas auga kā melns vēzis, spītējot pilsētas elitei. Šādas vietas bija īpaši pievilcīgas piedzīvojumu meklētājiem, kas iztiku pelnīja, vācot iepriekšējās civilizācijas paliekas. Ernests tāds bija, jāsaka, ka labs un cienījams sava amata pratējs. Melnajā tirgū viņu pazina, bet vienmēr temperamentīgā Salvadores reakcija bija negaidīti vēsa un distancēta.

- Ernest, sveiks manā tirdzniecības zonā, - viņš sausi teica – Ko piedāvāsi šoreiz, vai ir kas īpašs, - viņš jautāja, skatoties ar blāvām un vienaldzīgām zivs acīm.

- Vai tad tā sagaida senus biznesa partnerus? – Ernests gribēja teikt, bet pēdējā brīdī pārdomāja, sapratis, ka arī Salvadore ir līdzīgs šīs pilsētas zombiju simtiem, bet kas aiz tā visa slēpās – tas nebeidza tirdīt Ernesta prātu.

- Vai esi atnesis man ko īpašu? - Salvadore neizteiksmīgi pajautāja un savilka seju grimasē, ko pats uzskatīja par pietiekami līdzīgu smaidam un sāka nervozi raustīt uzacis. Tas Ernestu pavisam samulsināja, viņš gribēja ātrāk veikt darījumu, uzlikt šuves un pazust no šīs nolādētās pilsētas uz visiem laikiem.

Ernests noņēma veco mugursomu, izkratot tās saturu turpat uz zemes.

- Šoreiz bija labs loms, - viņš domīgi noteica un iepazīstināja Salvadori ar vecu grāmatu ādas vākos, datora peli bez viena taustiņa un radioaktīvu, nenovecojošu ābolu.

Brīnumainā kārtā, uztūkušais, bārdas rugājiem apaugušais Salvadores ģīmis neizrādīja nekādu sajūsmu par jaunpienestajiem labumiem. Par peli vien zinātnieki plēstos kā negudri, bet Salvadore šķita atrodamies citā dimensijā, un vēl tie dīvainie uzacu refleksi. Tomēr bija manāms neliels mirdzums resnā tirgotāja acīs

- Īpašs? Nolādēts, labi, domāju to pataupīt Gipfelas tirgum, bet tev, kā senam draugam, sniegšu pakalpojumu, tikai atdzīvojies vienreiz un pastāsti par šīm nolāpītajām dīvainībām pilsētas robežās.-

- Prece! - Salvadore bezizteiksmīgi noskaldīja.

Ernests novilka zābaku un izkratīja papīra vīstokli, kurā bija ievīstīts neizsakāmi dārgs, bet mūsdienās bezjēdzīgs gredzens ar milzu dimantu un iegravējumiem.

-Šo mazulīti atradu kādā mutāciju apstrādātā mājā, kārtīgi nopūlējos, lai tiktu klāt, tu pat nevari iedomāties, cik es to ilgi ķeksēju, riskēdams ar savu dzīvību, beigās jau tas bija principa, nevis naudas jautājums. Un pusmetrīga toksiskā zirnekļa jautājums. Tomēr tagad man nauda ir svarīga, domāju sapirkties antivopīdus un pazust kādā alā, medījot alu dzīvniekus un atjaunojot saskarsmi ar dabu. Nolādēts, tu nemaz mani neklausies! Kas te notiek? Labi, ja atrodi kādu, kas atrod pielietojumu tam gredzenam, piemēram, zinātniekiem, pārdod nekavējoties, tas pats attiecas uz pārējām mantām, pēc naudas atnākšu rīt. – Ernests vēlreiz nopētīja veco paziņu un pagriezās, lai ietu prom uz slimnīcas pusi.

-Tici man, kāds to novērtēs, - Salvadore ierunājās un piemetināja – Es zināju, ka tas labi nebeigsies, Ernest, bet es neesmu vainīgs, nē, nē, kur ta es? –

Tālākie notikumi norisinājās dažu sekunžu laikā – no visapkārt izvietotiem slēpņiem izlēca vismaz desmit Pomilu klana rīkļurāvēji un ar spēku nospieda Ernestu pie zemes.

- Paldies par jauko dāvaniņu, - nomurrāja vecākais un riebīgākais – ar dziļu rētu pār uzaci

-          Kā redzi, mēs kontrolējam pilsētu un zinām visu, ko zin’ viņi, - rētainis nosmirdēja savu elpu gar Ernesta seju. – Zonderlinga kungs, mēs dzirdējām, ka tu plāno doties uz slimnīcu, tad zini, ka tagad tā ir ar īpašām ērtībām. Puiši, aizvediet šo plukatu uz viņa apartamentiem, - rētainis nosēca.

Ernests pretojās, bet kāds viņu apdullināja ar Pomilu klana pēcplūdos radīto baismīgo ieroci – guknupeli.

Viņš atmodās drēgnā telpā, dažādu cilvēku ieskauts. Atmiņa atsvaidzinājās apbrīnojami ātri, Ernests saprata, ka Pomili ir ne tikai viņu apsteiguši, bet paspējuši ieņemt pilsētu, izolējot potenciālos pretiniekus nocietinātajās slimnīcas telpās. Papētījis apkārtesošos ļaudis un iepzinies ar tuvākajiem kameras biedriem, Ernests secināja, ka pārsvarā izolēti bija sabiedrības inteliģences un kultūras spilgtākie prāti. Tas bija jau pirmsplūdu pasaulē plaši izmantots paņēmiens – tauta vienkārši palika bez vadoņiem, bez pretestības, revolūcijas kritiskā masa proletariāta apziņai bija neaizsniedzama.

Šāds ieslodzījums nebija normāls, bija jārīkojas, un kāds to darīja, viņš centās apmuļķot jauniņo, pilsētā dzīvojošo sargu, stāstot viņam par apslēptajām ģimenes bagātībām, ko viņš saņems, ja tikai atvērs durvis. Diemžēl sargs neuzķērās uz nevainojamā oratora viltīgi izliktajiem slazdiem, bet sargu nomainīja kāds mazāk noguris kolēģis.

Ernests zināja, ka Pomili nekad neuzdrīkstēsies uzreiz iznīcināt visus asākos pilsētas prātus, viņa kamerā vien bija pilsētas mērs, slavens fiziķis, izbijis rakstnieks un ģenerālis.

Ar nelielām ēšanas pauzēm un dīvainajiem eksperimentiem, ko laiku pa laikam veica sveši, spocīgi ļaudis aizsargmaskās un bez tām, viņi tur dirnēja jau kādu nedēļu. Kāds mēģināja izkļūt pats, daži apvienojās ar kopīgiem spēkiem, bet slimnīcu labi apsargāja. Ja arī kāds izmuka, viņu uzskatīja par bīstamu un mēģināja ierobežot viņa kustības brīvību.

Kas bija tie šaušalīgie eksperimenti, ko ar ieslodzītajiem veica vai plānoja veikt, neviens nesaprata, jo tos veica ar izslēgšanas metodi, tos, kas izgāja “pēdējo kursu”atpakaļ ieslodzījuma telpās nelaida, nopratinātos gan.  Pēc divu nedēļu nepārtrauktas pratināšanas daži vājākie jau bija uz neprāta robežas. Visus biedēja tie dīvainie cilvēki ar maskām, viņi zināja, ka kādu dienu viņiem būs jāiet uz “pēdējo kursu”. Ernests juta, ka drīz arī viņu piemeklēs tā diena, viņš neizmuks no Pomilu eksperimentiem.

Ar čīkstošu skaņu atvērās restes, kāds teica Ernesta uzvārdu, tas bija pēdējais, ko viņš gribētu dzirdēt, viņš bija dzimis brīvībai, viņš bija radīts, lai pētītu atskalotās pilsētas, lai ļautos neprātīgam riskam, lai vienatnē cīnītos ar savu Vopersonu, tas viss viņam bija brutāli atņemts.

-          E. Zonderlings, - atkal nočerkstēja muskuļainais apsargs – Zonderlings, nolādēts, kurš ir Zonderlings, nāc šurp, vai es iešu iekšā! –

-          Nāku jau nāku, - Ernests sāpīgi un nolemti nočukstēja.

Viņš baidījās, iepriekšējo nakti viņš runāja ar veco kapteini Harumu Rētumu, cienījamu, pieredzējušu  indiešu vīru. Harums bija informēts par Pomilu neģēlībām, pirms ielodzīšanas viņš pats bija samērā tuvs cilvēks Pomilu klanam, tad viņš kļuva neizdevīgs, jo draudēja sacelties un cīnīties par acīmredzamo taisnību. Tas, ko viņš Ernestam stāstīja, neiepriecinātu nevienu pie pilna prāta esošu vīru.

Ernests negribēja pēdējos saprāta mirkļus sagaidīt ar kaunu, viņš gāja pats savām kājām. Atvērās leilas durvis ar iluminatoriem, tad bija gaisma, spilgta gaisma, stipras rokas, nelielas sāpes, Ernests peldēja, viņš bija kļuvis bezspēcīgs, viņš saļima. Tumsa.

Flūsšpices pilsonis Ernests Zonderlings šķērso galveno krustojumu, viņš dodas uz darbu, viņš strādā par dārznieku, viņam vienmēr ir patikuši augi. Kādu laiku viņam bija atmiņas zudums, bet tagad viss ir kārtībā! Viņam ir draudzene, mazs dzīvoklītis, viņš ir apmierināts ar dzīvi. Dažreiz viņš redz dīvainus sapņus, bet tas ir labi, viņš par tiem parasti pastāsta savam labākajam draugam. Viņa draugs ir spēcīgs vīrietis, ar rētu, to viņš ieguva kādā sadursmē ar ļaundariem. Sauls viņu sauc. Ernests neatceras, kā viņi iepazinās, viņš daudz ko neatceras, bet viss ir kārtībā, Sauls ir sens un uzticams draugs. Ernests ir ļoti laimīgs, ka var dzīvot savā pilsētā, viņam neko citu pat nevajag, tikai savu pilsonību un Saula draudzību. Visi šīs pilsētas iedzīvotāji ir laimīgi, pilsētas mērs par to ir parūpējies. Ernests staigā pa pilsētas ielām, viņam patīk pastaigas pirms vakariņām, tas nāk par labu apetītei, asinsritei un sirdsdarbībai, Sauls tā vienmēr ir teicis. Jā, viņam nudien ir brīnišķigi draugi un pieticīga, bet patīkama dzīve. Ārā spīd saule, viņam un draugiem ļoti patīk saulains laiks.

Ernests iet garām mazai kafejnīcai, viņu interesē, kas tur skan, viņš tik ilgi nav klausījies mūziku, Sauls saka, ka labāk būtu mūziku neklausīties. Nekas, gan jau Sauls pārdzīvos, viņš to pat neuzzinās. Vārdi.... Tik zināmi, tik... kaut kur dzirdēti...kur.. Pēkšņi Ernestu sāka raustīt drebuļi, viņš nokrīt un sajūt siltuma vilni pār visu ķermeni, tad saltas trīsas.

Viņš atvēra acis. Sprādziens... pēkšņi viss kā uz mājienu atausa atmiņā – gan izskalotie grausti, gan patiesā situācija, kādā viņš atradās. Viņam mugurā bija dīvainas drēbes, tādas kā citiem pilsētas iedzīvotājiem. Iedzīvotāji – tie bija visīstākie zombiji. Cik biedējoši bija šos cilvēkus uzlūkot, viņu aukstās, vienaldzīgās zivs acis. Ernests bēga, viņš skrēja ilgi, viņš šķērsoja puvuma dīķus veļas mazgāšanai, viņš skrēja garām ugunskuriem un izdegušiem graustiem, viņš tika līdz ārējajam pilsētas mūrim – brīnumainā kārtā to neviens pat neapsargāja. Viņš izlīda caur aizsarggrāvjiem, apātisko pilsētu bija bombardējuši kārtējie paklīdeņu bari, bet acīmredzami, Pomilu slepkavas savu darbu prata izcili.

Ernests skrēja, līdz viņa neglītās drēbes izšķīda pa vīlēm, viņu neuztrauca skarbā vēja dusmu agonija un gaudu simfonijas, viņu neuztrauca dīvainās, nezināmās dzīvnieku balsis, viņš bezspēkā nokrita, ieklupa zemes valgajā klēpī, grābjot mitro melnzemi, apmīļojot tosiskos dadžus. Ernests raudāja, viņš beidzot bija brīvs. Cik gadus gan viņam bija skalotas smadzenes, varbūt nedēļas, varbūt mēnešus? Tomēr viņš visu atcerējās, visu, kas notika tur, Pomilu apakšvienības laboratorijā, pēdējie notikuma atkal peldējās saraustīti pa zemapziņu, bet savu stāvokli Ernests atcerējās. Cik daudziem brīnišķīgiem prātiem tur, nolādēto pilsētā bija izskalotas smadzenes, viņš neko nevarēja padarīt, Pomili bija praktiski neuzveicami. Ernests bija atguvis brīvību, tikai šoreiz viņš neriskēja apmeklēt lielās pilsētas, iespējams, tās arī bija neģēlīgo Pomilu pakļautas un atsmadzeņotas. Ernests bija vientuļnieks, īsts izdzīvotājs, viņš medīja alu dzīvniekus un acīs nevienam nelīda, viņš plānoja, kā sakaut Pomilus, lai atgrieztu cilvēkiem realitāti – to, kur viņi dzīvoja, to, kuru visiem bija tiesības apzināties. Ernests cīnījās ar dažādiem nakts dzīvniekiem,  indīgajiem alu tārpiem un izvairījās no jebkādas civilizācijas. Pēc pāris gadiem Ernestu Zonderlingu pieveica nepielūdzamā Vopersona slimība, precīzāk – antivopīdi. Zāļu kasti viņš uzgāja kādā alā, kuru kāds sev bija sagatavojis kā slēpni, tur bija arī viss nepieciešamais izdzīvošanai. Ernests tik ļoti gribēja izdzīvot, ka pārcentās ar antivopīdu devu, viņa sirds apstājās, bet viņš mira laimīgs un brīvs. Ernests ir tikai daļa no pretestības, no krietno vīru saujiņas, kas palikusi šajos drūmajos, grūtajos laikos.

-Lai jums brīnišķīga turpmākā nakts, manā vietā studiju okupē Olafs Kēnigsvalds ar savu programmu “Brīnišķīgākās gadsimta raidlugas”. Labi, lai klolēģis pats sevi reklamē, bet es atvados ar pēdējo dziesmu mūsu programmas ietvaros. Jūsu ausis priecēs “Alberts un ritmasitēji” ar savu pēdējo hītu “Heij, saldā!”. Bet es atvados, alabunakti!-

- Sveiki, vēlīnie, jaukie radioklausītāji, ar jums šonakt studijā Olafs, ar mani noteikti ir visi retro raidlugu piekritēji. Cienīijamie cilvēki, šonakt mēs klausīsimies vācu dramaturgaa Gergharda Šroba savulaik populāro raidlugu “Pēdējie krietnie vīri”, to ierunās divi pēdējā kursa Kultūras akadēmijas jaunie aktieri Arnolds Fišvērs un Klauss Šaušpīlers. Lai jūsu ausis pielīst ar radiolugu prieku, tikai neuztveriet to pārāk nopietni, ir zināmi gadījumi, kad ļaudis nejauši radioaparātos dzirdēto uztver kā realitāti un tiek maldināti. Tātad, tie, kas nejauši uzslēguši mūsu staciju lai zin, ka turpmāk skanēs Gerharda Šroba brīnišķīgā raidluga.-