Ne tik daudz var “izspiest” no mazas, kailas lodītes, uz kuras nav atmosfēras, vienā planētas pusē metāls kūst no karstuma, bet otrā pusē plaisā no aukstuma. Saulei tuvākā planēta nedod visai daudz materiāla fantāzijai. Taču īstam rakstniekam-fantastam realitāte nav šķērslis: Merkūram fantastikā ir atvēlēta diezgan nozīmīga vieta.

Pats-pats.

Pēc dažiem parametriem Merkūrs ir unikāla planēta. Uz tā virsmas ir vislielākā zināmā temperatūru starpība Saules sistēmā: savos ekstremālajos lielumos temperatūra “staigā” no mīnus 180 grādiem līdz plus 430. Bez tam Merkūrs ir pati mazākā Saules sistēmas planēta, vismaz tā ir kļuvis pēdējo gadu laikā pēc tam, kad Plutons zaudēja planētas statusu. Merkūru pat apdzen daži planētu-gigantu pavadoņi, piemēram, Ganimeds un Titāns.

Merkūrs ietilpst tā saukto “iekšējo” planētu grupā – tās ir planētas, kas atrodas “iekšpusē” asteroīdu joslai un ir Saulei tuvākā planēta mūsu planētu sistēmā (tāpēc to dažreiz sauc par Pirmo planētu). Bez tam, tas vēl ir sistēmas čempions ātrumā. Tas pa orbītu kustās ar ātrumu apmēram <st1:metric2 metric_value="48" metric_text="kilometri">48 kilometri</st1:metric2> sekundē, tas ir, gandrīz divas reizes ātrāk nekā Zeme. Turklāt, dažos orbītas posmos ātrums mainās, te atpaliekot no planētas griešanās ātruma ap asi, te apdzenot to. Tā kā periodiski uz Merkūra var novērot unikālu parādību: Saule pie debesīm apstājas un sāk  kustēties atpakaļ. Bet dažās planētas vietās Saule riet un aust divas reizes.

Vēl no visām Zemes tipa planētām, pie kurām pieskaita Zemi, Marsu, Venēru, Merkūru – tas ir pats neizpētītākais. Septiņdesmito gadu vidū datus par to vāca zonde “Mariner-10”. Zonde trīs reizes nolidoja garām planētai, kartografējot ap 40% tās virsmas, veicot atmosfēras un temperatūras mērījumus. Ar to darbi “lauka apstākļos” tika pārtraukti uz ilgiem trīsdesmit gadiem, aprobežojoties tikai ar novērojumiem no attāluma.

Taču novērot Merkūru nav tik vienkārši. Augstos un vidējos platuma grādos tas ir redzams tikai elongāciju periodā – tas ir, momentos, kad tas atrodas vistālāk no Saules. Bet, piemēram, Habla orbitālā teleskopa aparatūra vienkārši “sadegs”, ja to pavērsīs pret objektu, kas atrodas tik tuvu Saulei. Tādēļ lielākā pētījumu daļa šodien notiek ar fotoelektronu tehnikas – lādiņa saites matricu – palīdzību, bet attēlus apstrādā datori.

Senatnē šīs grūtības radīja savus kazusus: novērotāji domāja, ka tur atrodas divas planētas: rīta un vakara. Helēņi tās sauca par Apolonu un Hermesu, bet ēģiptieši – par Setu un Horu.

XIX gadsimta beigās savu artavu deva arī maldu meistars Džovanni Skiaparelli, kas ne tikai atklāja “Marsa kanālus”, netieši “pierādot”, ka uz Marsa ir dzīvība, bet arī apliecinot to, ka Merkūrs, tāpat kā Mēness ap asi apgriežas viena apriņķojuma laikā, kas nozīmē, ka viena viņa puse ir nepārtraukti vērsta pret Sauli un tur ir karsts kā peklē, bet otra puse grimst mūžīgā tumsā un aukstumā. Rezultātā cilvēkos radās domas, ka abām zonām pa vidu var atrasties “krēslas zona” ar visai ciešamiem apstākļiem dzīvošanai. Šādi maldi noturējās gandrīz simts gadus. Patiešām šis zinātnieks tā laika nepilnīgo astronomijas instrumentu dēļ kļuva par visnoderīgāko astronomisko maldu avotu visas pasaules fantastiem.

2004. gadā Merkūra pētīšanai tika palaista stacija MESSENGER . Pirms diviem gadiem stacija nonāca Merkūra tuvumā un datu papildināšana atsākās. Tika nofotografēta vēl viena daļa no planētas virsmas, izpētīta magnetosfēra. Nākošgad stacijai ir jāiziet orbītā ap Merkūru: beidzot arī pēdējai no visām iekšējām planētām būs savs mākslīgais pavadonis. Tomēr jāsaka, ka ne uz ilgu laiku: aparāts pavadīs orbītā mazāk nekā Zemes gadu.

Savas orbītas sarežģītības un Saules tuvuma dēļ Merkūrs ir viena no visgrūtāk sasniedzamām Saules sistēmas planētām.  MESSENGER vajadzēja gandrīz septiņus gadus, lai nokļūtu tur: vispirms vajadzēja izpildīt veselu rindu gravitācijas manevru, pat kādu laiku riņķot ap Venēru, izmantojot tās gravitācijas lauku, lai koriģētu kursu.

Salīdzinot, stacijas “Jaunie horizonti”, kas startējusi 2006. gadā, lidojums uz Plutonu ilgs tikai par diviem gadiem vairāk. Un tas ņemot vērā to, ka Plutons atrodas vairāk nekā četrdesmit reizes tālāk!

Tomēr, vairāk Merkūru likt mierā neviens netaisās. Nākošajā desmitgadē savas zondes uz turieni sūtīs Eiropa un Japāna.

Vēl līdz šim nav izdomāta apmierinoša teorija, kas izskaidrotu, kāpēc Merkūram (vienīgajam, izņemot Zemi) ir magnētiskais lauks. Pieņemts uzskatīt, ka iemesls ir dzelzs kodols, kas sastāda apmēram 70% no visas planētas apjoma. Faktiski Merkūrs ir blīva metāla lode, ko sedz plāna planētas garozas josla.

Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa fantastisko darbu Merkūru attēlo kā ne jau to patīkamāko vietu.

Noslēpumainās Merkūra karalistes.

Svētītajos trīsdesmitajos, kad ļaudis bija gatavi uzskatīt par apdzīvotu katru Saules sistēmas planētu, Merkūram tika iedalīts tas pats liktenis kā Marsam un Venērai. To apdzīvoja daudzas eksotiskas rases, kas bija piemērojušās karstajam klimatam: visāda veida tumsnēji punduri un melnādaini milži. Interesanti, ka piedzīvojumu fantastikas monstrs Edgars Berouzs līdz Merkūram nenolaidās, iztērējis visu kaismi uz Marsu un Venēru. Toties viņa uzticīga pielūdzēja un sekotāja Lī Breketa pēc daudziem gadiem atdeva godu arī Pirmajai planētai. Viņas romāna “Šennečs – pēdējais” darbība norisinās Krēslas joslā – hipotētiskā, mērenas temperatūras zonā, kas atrodas uz robežas star planētas dienas un nakts pusi. Breketai Krēslas josla ir klinšaina zeme, kur kalnu smailes ir tik augstas, ka paceļas bezgaisa telpā. Tikt kalniem pāri “pa augšu” nav iespējams, taču tajos ir izveidotas vai izveidojušās alu amfilādes, kas reizēm izved uz ielejām, kas citādi būtu izolētas no pārējās pasaules. Šajā Merkūra daļa ir iespējams dzīvot, neraugoties uz karstumu, tur pat atgadās lielus un ir dažādas dzīvas radības.

Vietējās, cilvēkiem līdzīgās ciltis vēl nav pacēlušās virs akmens laikmeta līmeņa. Tās dzīvo starp klintīm izolētajās ielejās, karsto avotu tuvumā un pārtiek galvenokārt no medībām: šajās vietās mīt vairākas reptiļu sugas un ir arī lidojoši briesmoņi, kas līdzīgi pterodaktiliem.

Breketas Merkūrs, ja neskaita mežoņus, ir devis pajumti arī Zemes kolonijām ar pilsētām un šahtām, un pēdējai senās rases pilsētai, kuru apdzīvo cilvēkveidīgas, sešus metrus garas būtnes ar tumši sarkanu ādu, kas apveltītas ar telepātijas spējām.

Cilvēkiem galvenā bagātība uz Merkūra ir Saules akmeņi, reti, radioaktīvi kristāli ar pussabrukšanas periodu, lielāku nekā rādijam. Kristālus izmanto spēcīgā, superjūtīgā aparatūrā un par Saules akmeņu ieguvi valdība maksā visai labu naudu. Lielu Saules akmens atradņu nav, tāpēc rūpnieciska šo izejvielu ieguve nav iespējama. Tāpēc akmens ieguvi veic atsevišķi meklētāji. Toties, akmens cena ir tāda, ka viens-divi kristāli var padarīt cilvēku bagātu uz visu atlikušo dzīvi.

Citos Breketas darbos Merkūrs tiek minēts kā “Talismana ļaužu” un “Skeita sāgas”, un dažu citu garstāstu varoņa Ērika Stārka dzimšanas vieta. Zēna vecāki iet bojā šahtas iegruvumā, bet zēnu uzaudzina vietējie aborigēni “starp Merkūra Krēslas joslas pērkoniem un rūgtajām miglām.”

Francūzis Moriss Lima romānā “SOS ne no kurienes” novieto uz Merkūra “barbarisku civilizāciju, ko sastāda tumšādaini ļaudis ar rubīna acīm”. Pirms tam, kad vēl uz Merkūru nebija atlidojuši Zemes cilvēki, tur valdīja teokrātija. Pār merkūriešiem valdīja priesterienes, kas glabāja un nodeva no mātes uz meitu tumšus, mistiskus rituālus. Cilvēkus no Zemes senās rases pārstāvji uzskatīja par iebrucējiem un paverdzinātājiem, tāpēc savu iespēju robežās kavēja tiem ierasties uz viņu planētas. Visi diplomātiskie kontakti noritēja orbītā ap planētu.

Un tomēr tā... ir nedzīva.

Breketas darbi tika sarakstīti pagājušā gadsimta vidū un kļuva par pēdējo atbalsi ticībai par to, ka Saules sistēma ir plaši apdzīvota. Galvenā fantastu masa jau ap to laiku bija samierinājusies ar astronomijas datiem par to, ka ne uz vienas Saules sistēmas planētām (izņemot Zemi) dzīvības nav, un bija pārcēlusi savas eksotiskās karalistes uz Sīriusa un Fomalhauta planētām.

Grāmatās arvien biežāk sāka parādīties “īstais” Merkūrs. Temperatūra uz tā ir pārāk liela cilvēkiem, bet “daba” nav bagātāka par tādu pašu uz Mēness. Merkūrs pārvēršas par šahtu un raktuvju planētu, kur skafandros tērpti cilvēki paši vai arī ar sarežģītas tehnikas palīdzību iegūst priekš Zemes metālus.

Gadsimta vidū, pirms “Mariner” lidojuma, par planētu zināja ļoti maz: baigs karstums dienas pusē, stindzinošs aukstums nakts pusē, krāteri un galēji retināta atmosfēra. Lielākā daļa no amerikāņu “zelta laikmeta” fantastikas tika sarakstīta tajā laikā. Tajā laikā arī radās tuksnešainās planētas imidžs, kas pilnīgi piebāzta ar retajiem metāliem. Nedaudz vēlāk metālu “eksportam” no Merkūra pievienojas arī tieša enerģijas ieguve.

Daudzi autori, aprakstot Merkūru, piemin vulkānus, biežos izvirdumus un ielejas, ko klāj lava un vulkāniskie pelni. Taču īstenībā uz Merkūra vulkānu nav, bet milzīgie lavas līdzenumi varētu rasties, ja kāds meteorīts caursistu planētas garozu.

Vēl viens izplatīts “šablons” ir Merkūra mirāžas, dabiskas vai vietējo iedzīvotāju radītas. Dmitrija Biļenkina romānā “Desants uz Merkūra” mirāžas pat liek atteikties no planētas apgūšanas, jo tās nemitīgi sajauc cilvēkiem galvu.

Viens no pašiem nozīmīgākajiem tā laika darbiem par Merkūru ir Artūra Klārka “Tikšanās ar Ramu”. Rakstnieks nosauc Merkūru par “Saules sistēmas atslēgu”: patiešām, kad Zemes cilvēki nonāk uz šīs planētas, tad viņus pārsteidz tās bagātās rūdas. Ieguve varētu turpināties tūkstošiem gadu. Un enerģiju, kas ieguvei nepieciešama, var netaupīt, to piegādā tuvā Saule.

Cilvēki, kas dzimuši uz Merkūra atšķiras no Zemes cilvēkiem, gan fiziski, gan psiholoģiski. Bargie dzīves apstākļi ir radījuši jaunu, spartiešu kultūru. Dzīve no apkārtējās vides izolētās pilsētas ir padarījusi vāju imūnsistēmu. Bet neiespējamība atgriezties uz Zemi (salīdzinot ar Merkūru, uz Zemes ir trīsreiz lielāka gravitācija) ved pie savdabīgas psiholoģiskas atgrūšanas: merkūrieši sāk nicināt Zemes dabu.

Nav brīnums, ka Merkūrs Klārkam ļoti drīz kļūst par autonomiju. Planētas iedzīvotāju kopējais skaits nav lielāks par simts tūkstošiem, taču tas ir pietiekams, lai zeltu kalnrūpniecība un tiktu realizēti pārsteidzoši projekti, kas iespējami tikai tur, kur enerģijas krājumi ir neizsmeļami, jo tos piegādā tuvā Saule. Merkūra gigantiskās katapultas nogādā iegūto rūdu uz jebkuru Saules sistēmas malu. Bez rūdas, Merkūrs eksportē arī tīru enerģiju – mākslīgo transurāna izotopu veidā  vai vienkārši kā starojumu. Merkūrieši ir gatavi uzbūvēt lāzerus, kas spētu izkausēt Jupitera ledu, taču šo ideju ne visai atbalstīja citas pasaules: tādu tehniku pārāk viegli ir izmantot kara vajadzībām.

Tikpat nedzīvs Merkūrs ir attēlots arī Gordona Diksona “Nekromantā”. Cilvēki dzīvo tikai stacijās, kas izcirstas klintīs, toties planētas dzīlēs telpas sniedzas desmitiem līmeņu dziļumā. Šajā variantā Merkūrs atrodas minimāli nepieciešamā attālumā no Zemes, lai varētu veikt teleportāciju (Marss un Venēra atrodas pārāk tuvu), kas padara to par unikālu eksperimentu poligonu.

Vairākas reizes Merkūrs parādās amerikāņu ZF patriarha Aizeka Azimova darbos. Stāstā “Riņķa dancis” no slavenā cikla “Es – robots” Merkūrs ir ļoti skaista pasaule. Sakusušais līdzenums klāts mirdzošiem dzelzs karbonila kristāliem. Virs virsmas mutuļo plāns tvaiku slānītis – selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, kālijs, bismuts, gāzveida oksīdi. Nokļūstot ēnā, tvaiki kondensējas, klintis klāj, te sēra sarma, te dzīvsudraba rasa. Visā Saules pusē izkliedēti tīra selēna ezeri, kas ir uz Zemes reta degoša viela, kuru izmanto visdažādākos veidos, sākot ar lāzeru tehnoloģijām un beidzot ar zālēm. Zemes cilvēkiem ir jāizlemj, vai ir rentabli sākt masveida derīgo izrakteņu ieguvi dienas pusē. Merkūrs šeit ir vēl mazāk viesmīlīgs nekā iepriekšējā stāstā: problēmas rodas, ne tikai cilvēkiem, bet arī robotiem, kuru pozitronu smadzenes neiztur metāla tvaiku iedarbību.

Nu un, protams, nevar aizmirst Sergeja Pavlova “Mēness varavīksni”, vienu no padomju laiku slavenākajiem cikliem. Tajā Merkūram ir veltīts ne mazums lapaspušu. Lielākais Ārpuszemes metalurģiskais kombināts, ar savu arhitektūru lieliskā pilsēta Arkāde, precīzāk – Arkādija, nokārtota sadzīve... Un naidīga pasaule ārpusē. Ko vien vērti nosaukumi: Kauna kanjons, Liturģijas ieleja, Šaubu labirints, skaistā un bīstamā Ugunīgo Čūsku plakankalne, kas nogalināja pirmatklājējus ar augstvoltu lādiņiem no dabiska enerģijas kondensatora...

Dīvainie kolonisti.

Azimovs ir ļoti mērķtiecīgs. Viņa stāstos tikai roboti spēj apgūt Merkūra bagātības, cilvēkiem apstākļi tur ir pārāk smagi. Daudzi rakstnieki necieš no pārliecīga humānisma un nospriež, ja tur ir raktuves, ja tur ir necilvēcīgi apstākļi, tad tur jābūt katorgai un trimdas vietai noziedzniekiem. Visbiežāk tas ir tikai atgādinājums, līdzīgi kā “Nu lūk, tagad mani aizsūtīs uz Merkūru!” vai “Uz Merkūra tev būs laiks padomāt par savu rīcību!”. Izsūtīšanu uz Merkūru baidās Aizeka Azimova stāsta “Risks”, Andreja Ulanova romāna “Sudraba lodes ar urāna serdeni” un Lestera del Reja romāna “Jūsu planētas policija” varoņi.

Laikam tikai iepriekš minētajā Morisa Limas romānā šis jautājums ir apgaismots ar lielu rūpību. Cietums tur gan atrodas orbītā. Tā ir lode, kas klāta antenām kā ezis, pietiekami ietilpīga, lai uzņemtu noziedzniekus, ne tikai no Merkūra, bet arī no visas sistēmas. Sākumā tādu cietumu gribēja izvietot orbītā ap Plutonu, taču tur cietumsargi mira tikpat ātri kā ieslodzītie. Rezultātā, pavadonis-cietums parādījās virs Merkūra, nakts zonā, tālāk no Saules. Lielākā daļa no ieslodzītajiem tur bija nāvinieki. “Atvērt” tādu cietumu būtu iespējams tikai, uzbrūkot no orbītas... Tieši tā vienreiz arī notika.

Interesanti notiek Kliforda Saimaka “Impērijā”. Kaut arī Merkūrs tur spēlē tikai katorgas lomu, no enerģijas, ko tas piegādā, ir atkarīgi starpplanētu ceļojumi. Raktuvju īpašniece ir Starpplanētu korporācija, kurai, šī iemesla dēļ, pieder arī monopoltiesības uz kosmosu. Taču pēc tam, kad tika atklāts jauns ceļojumu veids, korporācija izputēja un Merkūrs atkal kļuva neapdzīvots: milzīgie dzīvojamie kupoli stāvēja pamesti, sabruka elektrostacijas, dzīles, kas bija apgūtas tikai niecīgā mērā, izrādījās nevienam nevajadzīgas.

Taču raktuves un katorga nav vienīgās lomas, ko tēlo planēta. Diezgan bieži Merkūrs ir observatorija, kur notiek Saules novērojumi, eksperimentāls poligons, planēta-zinātnes pilsēta.

Frānsisa Kārsaka “Zemes bēgšanā” merkūru pat necenšas apgūt. Uz tā atrodas zinātniskā stacija, nakts pusē – kosmodroms, bet dienas pusē – Saules energocentrāle, kuras ģeneratori strādā ar pārkarsētiem dzīvsudraba tvaikiem.

Pati stacijā, kurā dzīvo tikai trīsi simti cilvēku, atrodas uz terminatora tajā pašā fantastu iemīļotajā Krēslas zonā. Pazemes būves stiepjas dziļi planētas nakts un dienas pusē, bet novērojumus veic no speciāli iekārtotiem torņiem un ar automātisku observatoriju palīdzību.

Bet Džona Vārlija stāstā “Retropilsētas vasara” cilvēkiem kaut kā izdodas izdzīvot arī uz virsmas. Priekš tam gan viņiem nākas ieaudzēt spēka skafandra ģeneratoru tieši ķermenī – vienas izoperētas plaušas vietā. Spēka lauks, kas apklāj cilvēka ķermeni pāris milimetru attālumā no ādas, atvaira jebkuru starojumu, bet skābeklis tiek ievadīts tieši asinīs, kamēr ogļskābā gāze – izvadīta pa speciālu vārstu, vienlaikus atvēsinot lauku.

Saskarsmei tāds skafandrs netraucē: ja divi cilvēki pieskaras viens otram, tad lauki apvienojas, tā kā paspiest viens otram roku nav nemaz tik grūti. Vienīgā grūtība – nedrīkst atvērt muti, ne paelposi, ne parunāsi.

Toties cilvēkiem ir pieejami visi bargās pasaules jaukumi. Var peldēties dzīvsudraba ezeros vai klaiņot pa grotiem, kas pilni ar daudzās krāsās mirdzošiem izgarojumiem, kas līdzīgi gāzes lampas iekšienei.

Lodīšu civilizācija.

Mums ierastā dzīve ir radusies ūdenī. Attiecībā uz Merkūru fantasta uzdevums ir izskaidrot, kā un kur varēja rasties ūdens uz nokaitētās lodes. Šo jautājumu risina dažādi. Piemēram, Stīvens Baksters stāstā “Zelta Skropstiņas” ar ūdeni piepilda plaisas un kavernas, kas veidojušās seismiskās aktivitātes rezultātā zem Merkūra dienvidpola. Ja var ticēt Baksteram, tad ūdens uz Merkūra ir daudz, tāpēc ka tā nakts pusē regulāri krīt sniegs. Zemes cilvēki pat dzer kokteiļus ar Merkūra ledu. Bet pazemes ūdenskrātuvēs dzīvo saprātīgas būtnes, kas līdzinās Zemes vēžveidīgajiem, kurus cilvēki ir nosaukuši par “merkurīšiem”. Stāsts ir par to, kā šāda dzīvība varēja rasties. Bet varbūt merkurīši nav “aborigēni”, bet ir pēcteči būtnēm no citu zvaigžņu sistēmām – paši astronauti vai viņu mīļzvēriņi?

Bakstera stāsts ir piliens rakstnieku fantāziju jūrā attiecībā uz to, kāda varētu izskatīties saprātīga dzīve uz Merkūra. Vienotu uzskatu par to, kāda varētu būt merkūriešu civilizācija, saprotama lieta, dienā ar uguni nesameklēsi, taču interesantākais ir tas, ka visdažādākos darbos Merkūra iezemiešiem tomēr ir kopēji vaibsti.

Viens no Kliforda Saimaka agrīnajiem stāstiem “Masku balle” (“Reiz uz Merkūra”) ierasti attēlo mums Merkūru kā dzīvošanai nepiemērotu izejvielu bāzi Zemei, taču izejvielas nav planētas dzīļu bagātības, bet tieša Saules enerģija. No šīs enerģijas barojas arī planētu apdzīvojošās Krāsainās Lodes, jocīgi radījumi, kas spēj nolasīt cilvēku domas un pieņemt dažādu domu tēlu apveidus, tā kā brīžiem cilvēku priekšā norisinās veselas izrādes. Cilvēki baidījās no Lodēm, nezinot uz ko tās ir spējīgas, un viņiem izrādījās taisnība. Lodes izrādās saprātīgas, turklāt civilizācijas stadija tām sen jau garām, tāpēc arī nebija uz planētas senu pilsētu drupu un citu ierastu saprātīgas dzīves pazīmju.

Tikpat dīvaini radījumi apdzīvo Merkūru Edmonda Hamiltona stāstā “Saules bērni”. Saules puses ellišķīgajā karstumā stāsta varonis sastop Saules bērnus – dzīvus uguns virpuļus, jautrus un ziņkārīgus, un arī spējīgus iekļūt cilvēku apziņā. Šie radījumi ceļo no zvaigznes uz zvaigzni, apdzīvojot nokaitētas planētas. Īstenībā Visums pieder tieši viņiem, nevis aukstu un zem atmosfēras apraktu planētu iemītniekiem, kā piemēram, Zeme.

Joki turpinās Hala Klementa klasiskajā romānā “Ledus elle”. Uz Merkūra apmetas uz dzīvu citplanētieši, kuriem īsts komforts ir piecsimt grādu. Protams, arī Merkūrs viņiem ir pārāk vēss, bet nekas labāks mūsu sistēmā nav atrodams. Taču viņiem vēl būs ekskursija uz Zemi! Tieši Zeme ir tā ledainā elle, salīdzinot ar kuru Merkūrs ir gatavais kurorts.

Sergejam Pavlovam “Saules kronī” uz Merkūra civilizācijas nav, tas, kā jau pierasts, ir Saules izdedzināts un pilns ar indīgiem metālu izgarojumiem. Un tikai Dzeltenā plato labirintos un aizās, starp stāvām klintīm un miglā gaistošiem bezdibeņiem slēpjas vesela pazemes pasaule. Karstie ezeri, kuros mudž sīkas radības, pusmetrīgi tārpi, kas uzbrūk ienaidniekam ar “karsto” starojumu, pa pusei dzīvnieki, pa pusei augi, kas līdzīgi milzīgiem celmiem, kas gan nav saprātīgi, taču tiem piemīt spēcīga bioenerģētika.

Merkūrs, kā jebkura cita Saules sistēmas planēta, mudž no noslēpumiem un mīklām. Tieši šeit var atrast dimanta kalnu (Frederiks Pols “Mednieki”), “X kultūras” seno pilsētu drupas (Artūrs Klārks “Jupiters-5”), Pusnakts Klejotāju kuģa paliekas (Kirs Buličevs “Alises ceļojums”) un pat Lucifera rezidenci (Andrejs Ļegostajevs “Alvisīda mantojums”). Uz Merkūra orbītu pārvieto Mēnesi (Kolins Vilsons “Smadzeņu parazīti”), šeit apmetas uz dzīvi traks robots, kas draud uzspridzināt Sauli (Leonīda Kaganova parodija “Kursanti glābj Sauli”).

Nefotogēniskā planēta.

Kino Merkūrs parādās ļoti reti, var teikt – neparādās vispār. Atmiņā ir palikusi tikai filma “Saules gaisma” (Sunshine, 2007.). Patiesību sakot, arī šeit Merkūrs nav ekspedīcijas mērķis, problēmu kārtējo reizi rada Saule (uz turieni ātri ir jānogādā kārtējā Holivudas bumba). Taču kadri, kuros Merkūrs šķērso Saules disku, iespējams, ir paši skaistākie filmā. Turklāt, tieši Merkūra orbītā kuģis ar daudz ko pasakošu vārdu “Ikars-2” uztver signālu, ko sūtījuši iepriekšējās ekspedīcijas pārstāvji.

Ja Marsa un Venēras tēli fantastikā pakāpeniski mainījās, evolucionējot kopā ar astronomu priekšstatiem, tad Merkūram neveicās. Deviņdesmit procenti darbu rāda to vienādi un nonāk pie kopsaucēja arī tajā, kas tur notiek. Šahta, observatorija, cietums, energostacija – lūk, tās arī visas lomas, ko fantasti var piedāvāt šai planētai. Liekas, nav daudz un nekādas romantikas.

Taču katrā kosmiskajā kuģī bez kajītēm, komandtiltiņa un oranžerijas jābūt vēl arī dzinējam. Cilvēcei šāda dzinēja lomu pilda Merkūrs.

Sekmīgu lidojumu!