Taču drakona vietā ielīda bijušais burgamistrs. Nosaucās par uzvarētāju. Prezidentu. Izdeva daudz jaunu dekrētu. Uzstādīja daudz stipras restes. Pilsētnieki nokliedza: “Slava!” Un Lancelotam nācās atgriezties brīvajā pilsētā no tās pasaules.
Neiedzīvojās brīvība uz zemes, kura izdedzināta ar verdzības simtgadēm. Sacirst zvērčūsku nebija vienkārši, vēl grūtāk – pārliecināt cilvēkus par to, ka viņi – cilvēki. Vai šī pasaka ir veca šodien?
Tu ko, neesi dzirdējis par mūsu drakonu? Viņam ir trīs galvas, divi spārni un četras ķepas ar pieciem nagiem uz katras, viņa zvīņas dimants neņems, bet augumā viņš ir baznīcas. Tiesa, viņš tik ilgi dzīvo cilvēku vidū, ka reizēm pats pārvēršas par cilvēku un ieiet ciemos tā draudzīgi. Katram no mums viņš ir vairāk kā draugs. Viņš ir mūsu bērnības draugs. Mūsu tēva, vectēva un vecvectēva bērnības draugs. Viņš atceras mūsu vecvecvectēvu īsās bikšelēs.
Jau četrsimt gadus viņš dzīvo pie mums. Viņu nedrīkst nogalināt. Mirt viņš jo vairāk netaisās. Mēs baidāmies no viņa, bet arī mīlam savā ziņā. Mēs jau sen esam pie viņa pieraduši. Viņa pārvērtības, neskatoties uz parupjību, neizpaliek bez patīkamības. Viņš ir auksts, bet mīl pajokot, dzenā anekdotes un ļoti precīzi dod piesmēķēt.
Viņš ieviesa kārtību. Viņš izglāba mūs no holēras un atbrīvoja no čigāniem. Viņš ir stingrs, bet taisnīgs. Viņš ir laipns, bet gudrāks par mums visiem kopā ņemtiem. Brīnišķīgs stratēģis un liels taktiķis. Izcili apķērīgs, savā ziņā ģeniāls. Un kamēr viņš ir šeit – neviens cits drakons neiedrošināsies mūs aiztikt.
Viņš – kara dēls. Karš – tas ir viņš. Visiem obligāti jāzina mūsu drakonu. Tā teica drakons. Viņš iznīcināja astoņsimt deviņus bruņiniekus, deviņsimt piecus nezināma nosaukuma cilvēkus, vienu piedzērušos veci, divus trakos, divas sievietes un vienu puiku, kā arī sešas armijas un piecus sadumpojušos pūļus. Viņš ir neuzvarams. Viens, divi, sēras nav nelaime! Slava drakonam!
Kad vajadzīgs parastais brīnums
Jevgēnija Švarca luga-pasaka “Drakons” tika uzrakstīta 1942,-1944.gados Staļinabadā, tagad Dušanbē, kurp Švarcs evakuējās no blokādē esošās Ļeņingradas. Tā skāra pašu laikmeta kodolu, uzreiz visos pazīstamajos totalitārisma drakonos. Uz Vēstures skatuves kā reiz norisinājās pirmais cēliens.
Pirmo “Drakona” uzvedumu 1944.gadā, kā ierasts, akceptēja – Nikolajs Akimovs, pastāvīgais Švarca pasaku režisors, izgāja cauri visiem māksliniecisko padomju un repertuāra komiteju elles lokiem. Taču arī aizliedza, kā vienmēr, uzreiz – pēc pirmizrādes Maskavā. Tas bija ierasts Švarca sodīšanas scenārijs. Ne ta par viņa popularitāti ārzemēs, ne ta par to, ka viņš “indejs” (tā, pēc leģendas, kļūdaini dokumentos ailē “nacionalitāte” ierakstīja vārdu “jūds”). Vai nekādi nevarēja izlemt, par ko ir luga: par Hitleru vai tomēr Staļinu?.. Tas bija nepiedodami nesvarīgi.
Ledainajos laikos Švarcs, eņģeļu pasargāts no represijām un ziņojumiem, bezgalīgi cietsirdīgs pats pret sevi, dzejoja pasakas tāpat, kā viņa Lancelots nesās pa pasauli; viegli, kā pūciņa. Jebkura vara, kura kropļo dvēseli, jebkurš senais ļaunums progresīvās formās tika uzvarēts ne tikai veikli un ar burvju zobenu. Briesmoņus izdzina ar joku un maigumu, bet galvenais, ar žēlumu – pret bāreņiem, atraitnēm, jauniem mīlētājiem. Švarca vārdi, it kā silti kaķi-rezonētāji, lēkāja, skrāpēja un taisīja “Mjau!”
Stāsts sākas, plašā, mājīgā virtuvē, kur pavarda priekšā krēslā snauž kaķis Mašeņka, saskumis par savas saimnieces Elzas likteni, drakona iecerētās. Bet beidzas atbrīvotajā rātsamā, kur visas dvēseles iegūst cerību uz rūpēm, uz “rūpīgu apkopi». Kaķim ir žēl Elzu, Elzai – sevi un Lancelotu, Lancelotam – visus velti cietušos. Un kaut kur tālu Melnajos kalnos visi noziedznieku noziegumi un visas cilvēku bēdas tiek miera ierakstītas sūdzību grāmatā.
Kara karstumā, starp citām dziesmām un dzeju, zem svelmējošās Tadžikistānas debesīm Švarcs uzrakstīja pasaku ar laimīgām beigām tāpēc, ka “ir kauns nogalināt varoņus, lai aizkustinātu aukstos un iekustinātu vienaldzīgos”. Bet žēlot cilvēkus – nav kauns.
Pārkārtošanās stagnācija
Kopš tā laika pasaka stāstās – jebkuros laikos, kur mainās nomenklatūra un sadzīves priekšmeti, taču sižets paliek nemainīgs. Kad izgaisuši drakoni un uz pavasari atkusuši glābēji-burgomistri, likās īpaši svarīgs fināla vēlējums: “Darbs priekšā stāv sīks. Sliktāks par izdzīvošanu. Katrā no viņiem nāksies nogalināt drakonu”. Lai arī sociālisms, ka tik ar cilvēka seju.
1962.gadā, kad Padomju vēsture izgāja uz otru cēlienu, Akimovam no jauna atļāva izlaist uz skatuves “Drakonu”. Tad arī, vēl esot studentam, šo izrādi pirmo reizi režisēja arī Marks Zaharovs.
Un drīzumā uzvedumu no jauna aizliedza. Pavasaris. Drakons ta sen bija miris! — kopš tā laika visi dzīvoja ļo-o-ti. Nepiestāv svešiniekiem … visādiem traucēt uzvarētāju. Pat putniņiem vajadzēja čiepstēt jautri.
Grigorijs Gorins, nemainīgs Zaharova līdzgaitnieks un galvenais Švarca mantinieks, uzrakstīja filmas “Nogalināt drakonu” scenāriju jau perestroikas laikā. Viņš gandrīz pilnībā saglabāja lugas tekstu iepinot to krāšņā fantastiskā. Mefisto-Drakons pārvērtās par ugunīgu briesmoni, saldkaislu Volandu, blondīnu-šoumenu, komisārieni-lezbieti, un vēl arī lidojošu astoņkāji.
No trīcošā “n-n-n-n” radās sauklis “nogalināt drakonu!”. Pulsējošais ritms pārtecēja protesta melodijā, agresīvie marši pārdzima depresijas elēģijā, uzvaroša bija mīlestības mūzika. Trakoja ugunsgrēki, dārdēja karš, vitrāžas lidoja uz visām pusēm. Skanēja “iemīlējušos balsis aiz nāves malas fantastisku mākoņu karuselī”. Un visus ik pa brīdim aptvēra “vispārīga horeogrāfiska rakstura sajūsma”.
Pēc Gorina un Zaharova kopīgā darba uzņemšanas laukumā dueta firmas horeogrāfija saglabājās, taču no pirmā scenārija veiksmes nepalika gandrīz ne pēdas. Tāpat kā no Švarca maiguma. Uz neauglīgas zemes, tukšumā aiznaglotos tempļos, katakombu sasmakušajā tumsā iemitinājās šausmas. Verdzības vaibsti neķītri smīkņāja. Pazemojums aiztecēja asins tērcē pa kāju. Un lai kas arī nenotiktu, turpinājās svētki. Vulgāra atpūta četrsimt gadus vecā kultūras namā.
Cienījami pretinieki
Drakonu nospēlēja infernālais Oļegs Jankovskis. Viņā arī gandrīz nebija palicis nekā no jefreitoriskās tirāna pašapmierinātības no lugas, ne arī trauksmainā ķirzakas narcisma no scenārija. Švarca drakons izdeva: “lieliski, puiši!”, “Apjuka kuces dēls!”, Muļķis. Ko klusē? Bail?». Viņš gaudoja no niknuma pie katras nepaklausības, zīmējās ar katru savu jauno ķepas sitienu ne uz iksa virzienu, bet kaujas priekšvakarā spiedās krēslā kā sīks, miroņbāls, apjucis cilvēks. Un vienalga cerēja uzvarēt, “brīnumiņš-jauneklītis! Dvēselīte-mīļumiņš! Lidotājs-klapatotājs!”
Drakons Gorina scenārijā jautrojas, kad Lancelots sahuligānējās rātsnamā un sastita turienes grandiozo skulptūru. Viņš švarciski jokojās, lielījās ar savu punduri-bruņinieku un puņķojās neizpratnē, kad Elza sabuntojās un meta viņa virzienā Lancelotam domāto kinžalu. Kaujas rezultāts drakonu briesmīgi uztrauca.
Cik daudz viņos bija cilvēcīgā, tajos drakonos. Pirms nāves viņi abi mocījās slāpēs un niknumā vērsās pie saviem nejaukajiem bērniem, bet Gorina drakons vispār raudāja padzeroties ūdeni no sava uzvarētāja rokām.
Jankovska drakonam arī nav nekas pretī pazīmēties. Viņš maina efektīvas maskas, izsauc apsardzi un laižas tango ar arhivāru Šarlemenu. Taču tad lūk drakons ņem pāris notis uz ērģelēm. Pieiet tuvu un jautā klusi: “Kā veselība?” Pārlaiž skatu mājai: “Diskusija mums te”. Caurskata Lancelotu: “Garāmgājējs? Nu tad ej”. Un uzsmīn Elzai, kura nav pakļāvusies: “Brīva, kundze”.
Šo drakonu neapgrūtinās iespēja uzskatāmi parādīt, kā tieši viņš kropļo dvēseles. Iedoties viesos tā draudzīgi pie vienas mīlīgas pilsētas zinātnieka ģimenes. Un kā nākas pajautāt, vajadzīga vai viņiem brīvība. Tā vajag. Lai Lancelots saprastu.
Kamēr tu skaties uz ieejas durvīm – viņš jau ir šeit, aiz tavas muguras, sēž pie galda. Viņš šodien tāpat. Pie viņa aiz restēm ieslodzītas svētlietas. Viņam patiešām ir četrsimt gadu. Viņu nenobiedēt, nesasmīdināt. Viņš nekad nelūdz dzert. Un viņš skaidri zina, ka atgriezīsies.
Kas par Lancelotu izsauks uz kauju tādu drakonu?
Švarcam Lancelots bija inteliģents, viegls kā pūciņa, un ietiepīgs kā ēzelis. Viņš bez grūtībām iejaucās svešās darīšanās, iemīlējās uz mūžiem, palīdzēja tiem, kuriem nepieciešams palīdzēt, iznīcināja tos, kurus nepieciešams iznīcināt, un centīgi izzināja sūdzību grāmatu. Gorinam viņš nedaudz kļuva par Tarzānu un jauku puisi: visus izmētāja un apjāja, izdarīja tā, lai visiem grūtāk būtu dzīvot, sabojāja svētkus.
Aleksandra Abdulova Lancelots – radījums bez ādas, atklāts, dzīvs nervs, nesakropļota dvēsele. Viņš neuzdejo pie nekaunīgas mūzikas un neizdzied “n-n-nogalināt drakonu”. Viņš nokļūst pilsētā izmircis, apdullis un apdauzīts. Viņš saka: “Es garāmgājējs”. Un aiziet garām. Bet pēc tam atgriežas: “Es neesmu garāmgājējs. Esmu bruņinieks, un es atnācu tevi nogalināt”. Viņam nākas ilgi izsaukt varoni no duļķainā spoguļa.
Viņš tāpat apsēžas tuvu un runā klusi. Skatās vērīgi un izsmejoši. Sasistajās brillītēs dejo trauksmaina uguns. Viņš nepanes pazemojuma skatus, bālē, slimo, asiņo. Viņš atsakās no sava vārda, lai viņu nosauktu no jauna. Viņš piedzimst no jauna, varbūt, četrsimt gadus pēc kārtas. Un nekad nezina, vai pietiks viņam spēka atgriezties.
Viņš saka: “Apskaužu vergus. Viņi visu zina uz priekšu. Viņiem ir stabili uzskati”. Un vēl viņš saka: “Viņi nav vainīgi. Kā lai viņi zina, kas tā tāda brīvība”. Beidzot, saka: “Jūs taču esat brīvi cilvēki”.
Un nevienam nesaka: “Žēlojiet – un esiet laimīgi”.
Viņi ar drakonu karo nopietni. Un nevienu nežēlo.
Bet pilsētā viss ir mierīgi
Lancelots scenārijā, tāpat kā lugā, paziņoja, ka “katrā nāksies nogalināt drakonu”, secinot no notikumiem un vārdiem. Zaharovs parādīja “drakonu katrā” uzskatāmi. Šeit Lancelotu sagaida ne apsargs un jo vairāk ne kaķis Mašeņka. Purva tauta parādās it kā tieši no zemes, un klusējošie senie mutanti pavada ar skatieniem sagūstīto svešinieku, kuru ved zvejnieki pa netīru upīti. Tieši viņus izglābt ieņēma prātā Lancelots.
Švarcam Lancelots pirmo reizi redzēja Elzu, kura gāja mājup kopā ar tēvu, - mīļus, jaukus cilvēkus, kuri smaida savam liktenim. Gorinam Elza un Lancelots satiekas ar skatieniem, kamēr viņa dejoja svinībās par godu viņai, bet otrs izmētāja uz visām pusēm apsardzi. Lancelots Zaharova versijā, nejauši ieskatoties svešā logā, redz kailu meiteni, kura vienatnē ar sevi azartiski mēģina savu bojāeju: “Klausos, drakona kungs!” Viņā Lanselotam bija lemts iemīlēties, viņu viņš nolēma mīlēt.
Lancelots Švarcam pārraudzīja labākos pilsētniekus, kuri dzina varoni prom. Un pieļāva, ka tie spiežas pie sienām un staigā klusi, lai tikai nepamodinātu īstos cilvēkus. Bruņinieks ticēja, ka kaut kur viņu ir daudz, īsto. Viņu, humānu un kulturālu, iesauca pakļauties tautas gribai. Viņš izteica skaidri: tā nav tauta.
Lancelotam filmā saka: “Ta jūs katram pajautājiet! Kur cilvēki?” Un Lancelots redz veselu drakona asti “katram”. Viņš it kā saminstinās: “Tā nav tauta” . Taču par “īstiem cilvēkiem” vairs nesaka ne vārda.
Drakons ieviesa kārtību. Tā ir skaidra patiesība. Nogalināto dēlu mātēm pienākas zvaigznes un aplausi. Apsargi, ugunsdzēsēji, sekretārs ar sutenera apgriezieniem, muzikanti, kalpones, apkopējas – visi zina savas mizanscēnas. Visi apmācīti spiegošanas paņēmieniem. Visi gatavi nekavējoties kalpot. Visi dzird varas mūziku. Un katrs trāpa taktī И. Sekretārs sit ekonomiku, ekonomika – kalponi, bet kalponei nav kam sist, un priekš pašiem vājākajiem ir paši nomaļākie stūri.
Kara laikā tauta saka:
— Bojāt garastāvokli drakonam – ļaunāk, nekā pa zālāju staigāt.
— Jau divas minūtes – un nekādu rezultātu.
— Šo šausmu dēļ bojā ies daudzu gadu darba augļi.
— Kāpēc Lancelots nepadodas? Vienkārši ar nolūku mūs moka.
— Drakons nebēg prom, viņš manevrē.
— Aste iežmiegta pēc iepriekš apdomāta plāna.
— Sen laiks aizliegt skatīties debesīs! Lai izvairītos no acu slimībām.
— Ir kaitīgi redzēt, kā drakonu sit.
Tauta uzmanīgi klausās komunikē:
“Drakona kungs neiznīcina ienaidnieku tikai dēļ mīlestības uz karu. Viņš vēl nav pieēdies varoņdarbus un nav saskatījies personīgās veiksmes brīnumus”.
«Atraujoties no savām bāzēm pretinieks nevar iegūt naftalīnu un ķer kodes plaukšķinot, kas atņem manevrēšanas spēju».
«Lancelots pazaudēja visu un daļēji saņemts gūstā. Pārējās viņa daļas nekārtībā pretojas».
«Aizstāvēt vienu galvu ir vieglāk nekā trīs».
Un tā pati tauta paklusītēm uzpērk speciālus stiklus: ir jautri redzēt pūķi kūpinātu.
Taču tikai tad, kad nogāzīsies trešā galva – pienāks laiks kliegt:
«Nost ar drakonu!»
Zaharovam tauta nav runātīgāka un kautrīgāka kā lugā. Katrs pats izlemj, ko viņš redz. Taču lai arī ko šī tauta ieraudzītu, rīt stāsts tiks izstāstīts no jauna. Jaunā vara joprojām zina; galvenais – izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Laicīgi parakstīt pavēles. Izdomāt, ko atbildēt, kad pajautās: kurš grūtajos gados piekalpoja, bet kurš slimoja dvēselē, nežēlojot savu veselību, saproti?
Un brīvajā pilsētā no jauna atgriezīsies spoks. Nebeidzamie uzvaras svētki.
Brīvie cilvēki
Pasakā sen pārstāja drakonam pretoties. Bet taču atradās tie, kuri klusi, klusi gaidīja un sagaidīja. Kurš izkala zobenu, izauda paklāju-lidmašīnu, uzšuva neredzamības cepuri. Atradās arī tie, kuri dvēselē šņāca, kā Mašeņka: “Nolādētā ķirzaka!”, kas sadraudzējās ar Lancelotu, kā darbarīķi-suņi, vai bija gatavi, ka Šarlemans, reiz pateikt: “Es protestēju”. Jo kaut vai mīlestība pret bērnu – to drīkst, viesmīlība – tas nav bailīgi. Mīļotā pateiks: “Lancelots nogalinās tavu drakonu!” - un bruņinieks jau būs uzvarējis.
Tas ir tikai drakons, kurš visu laiku atkārto: “… bezroku dvēseles, bezkāju dvēseles, kurlmēmas dvēseles, ķēdes dvēseles, izdedzinātas dvēseles, mirušās dvēseles”…
Bet Lancelots, mirstot, cerēja: “Kāpēc, čukstēja viņi, kāpēc barojām un lolojām mēs šo briesmoni?.. Lūk, kā kauja debesīs izvērtās mūsu dēļ. Lūk cik sāpīgi elpot nabaga Lancelotam”. Viņš ticēja, ka arī viņi tomēr nožēlos.
Pilsēta pasakā palika pavisam-pavisam tāda pat klusa un paklausīga, pilsētnieki izrādījās briesmīgāki par drakonu. Un tomēr atradās tie, kuri rakstīja uz sienām burtu “L”, vienalga, ka bez ļaunuma un sev par mierinājumu. Bet Elzai, prezidenta iecerētajai, pietika spēka vērsties pie līdzpilsoņiem: “Vai tad neviens par mani neiestāsies?” Lancelots uzmanīgi lasīja sūdzību grāmatu Melnajos kalnos, un tāpēc viņš visu zināja. Viņš atgriezās lai paliktu un visu izlabotu.
Filmā arī palika tie, kuri klusi gaidīja, kuri izkala zobenu, bet pēc tam atgrieza Lancelotu (kaut arī Šarlemans vairs neprotestē, bet lūdz vārdu, un Elza kāzās nekliedz). Taču Lancelots vairs netic, ka visur slēpjas īsti cilvēki. Viņš vairs nepiesauc: “Var žēlot viens otru”. Viņš gārdz asinīm tekot: “Var domāt! Sarežģīti, bet var”. Vajag tikai sākt.
Viņu nodevušajā pilsētā Lancelots ielaužas kā ļaunīga ēna. Viņš atnāca atnest zobenu. Viņš pienāk klusi un tuvu, it kā taisoties katram pajautāt: “Kāpēc tu izrādījies pirmais skolnieks?” Un pēc tam: “Kā veselība?” Labākie cilvēki un pēdējie kalpi gatavojas atbildēt.
Ar zobenu gatavībā viņš pieiet pie zinātnieka ģimenes, kuru kaut kad sen, sen apmeklēja kopā ar drakonu. Viņi raud no laimes. Tāpat kā raudāja redzot drakonu. Bet pēc tam – slavinot prezidenru. Viņi ir absolūti patiesi, Lancelota kungs. “Ko mums darīt?” – lūdz samocītais Fridrihsens nometoties ceļos. Un sekojot viņam, atbildot uz Lancelota dusmām, ceļos nometas jau visa, visa pilsēta.
Bruņinieks pavēl: “Piecelties! Jūs taču esat brīvi cilvēki!” Taču vergi neceļas. Protestē. Un par jauniem rīkojumiem (“Visiem nogalināt drakonu!”, “Elza, būsi mana sieva!”) Lancelots kā pēdējais, nolemts mīlestības apliecinājumiem iegūst no jaunkundzes ūdens glāzi tieši sejā.
Visu, kas apsolīts Lancelotam: “Viņi noteikti jūs iemīlēs, jaunais saimniek”. Burgomistrs Jevgēnijs Ļeonovs atkal sajuka prātā un tagad pirmo reizi saka patiesību: “Auksti ar jums”. Arhivārs Vjačeslavs Tihonovs smaida: “Ziema būs gara”. Pasaka tuvojas beigām. Sacirst zvērķirzaku nebija viegli. Vēl grūtāk – piespiest cilvēkus būt cilvēkiem pašam nepārvēršoties par drakonu.
Zaharovu piesauca atgriezt ierasto noskaņu uz izšūšanu, jo tā tik veiksmīgi iederētos vienā tonī ar jauno lozungu “sāc pārkārtošanos ar sevi". Taču režisors izmainīja pasakas finālu.
Lancelots saltajās tālēs no jauna sastop drakonu. Tas tagad ir pats īstākais inteliģents, tāds, par kādu visa valsts iemīlēja Jankovski. Skolotājs. Kopā ar bērneļiem palaiž gaisā trīsgalvu pūķi. Sveicina nogurdināto bruņinieku: “Tieši tagad arī sāksies pats interesantākais”. Un šie divi bērnu pūlī kopā dodas pa sniegu kaut kur prom. Iespējams, jaunai cīņas.
* * *
Jevgenija Švarca “Drakons” ir mūžīgs un par visiem laikiem. Marka Zaharova filma “Nogalināt drakonu”, liktos, ir nivecojusi jau pirmizrādes laikā. Tā runāja tie, kas to noskatījās tad, 1988.gadā: viņi taču ļoti sen esot nogalinājuši savus drakonus, apglabājuši dažus burgomistrus, pārdzīvojuši visus trīs lugas cēlienus un beidzot ieelpojuši plaušās brīvības gaisu, nezināmo nākotnes garu. Likās, pat akmeņi – arī tie kļūtu gudrāki, bet mēs tomēr esam cilvēki, un vairs nekādu zvērķirzaku nebūs.
Uz ko, patiesi, šie drūmie atklātie fināli? Filma apkopoja vēstures secinājumus, sak, sākās cita pasaka…
Pagājuši trīsdesmit gadi. Vairs nav ne Švarca, ne Zaharova, ne Abdulova, ne Jankovska, ne Tihonova, ne Ļeonova. Toties pieauguši bērneļi. Un no mirušiem augšāmcēlušās zīmes un karogi. Un kauja atkal norisinās jau veselas sešas minūtes, bet beigas tai neredz. Nu, labdien atkal, milzīgā valsts. Uz tikšanos, Lancelot. Līdz rītam, burgomistra kungs.