– Kas īsti ir jūsu romāna "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" iespaidīgākais tēls – Ziemeļu Rupucis, kas nolemts mūžīgajam miegam? Igauņu tautas maģiskais Eskaliburs, svētais grāls, zelta aunāda…

A. Kivirehks: – Jā, Ziemeļu Rupuci varētu pielīdzināt klintī iestingušajam Eskaliburam vai guļošajam karalim Artūram. Diemžēl viņš nemodīsies un neglābs seno tautu, sentēvu zemi, neatvedīs seno labo dzīvi. Jo – ja nav ļaužu, nav tautas, nav gribas, nav jēgas arī pēdējam palikušajam modināt milzīgu, nekontrolējamu spēku. No šā skatpunkta mans romāns ir pesimistisks. Tomēr pats esmu optimists. Esam izkūlušies cauri tumšiem laikiem – kariem, okupācijai. Šobrīd nav nekādu ārēju apstākļu, kas tīši nīcinātu tautu, tāpēc igauņiem jādzīvo un viņi dzīvos. Tikai no mums atkarīga valsts un tautas nākotne. Ja dzims bērni, būs sabiedrība. Man pašam jau ir trīs meitas.

– Meža ļaužu bēda sākas ar netīksmi domāt patstāvīgi, jo vieglāk pieņemt citu sludinātu viedokli, dzīvesveidu, kas it kā būšot labāks par pierasto. Šī tēma skan tik aktuāli…

– Cilvēkam ir tiesības ticēt jebkam – meža gariem, elfiem, ozoliem, pērkonam un saulei. Man nevajag oficiālu, uzspiestu reliģiju, oficiālu institūciju, kuras stāstīs, kā dzīvot, domāt. Uzskatu, ka reliģijas veidotas kā varas turpinājums, kā cilvēka kontroles un pakļaušanas mehānisms. Mans romāns ir antikristietisks, antiklerikāls – tas ir pret visiem dieviem, ko uzspiež cilvēkiem. Šī ir viena no tā daudzajām tēmām, bet ne galvenā.

– Jūsu romānā meža tauta izmirst, lielākā daļa atstāj senās mājvietas un sāk līst līdumus, audzēt labību, celt mājas ciematos. Mūsdienās šāda līmeņa izmaiņas tautas uzskatos varētu būt salīdzināmas ar Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

– Tauta savu senkultūru labprātīgi nolemj nebūtībai, tīšuprāt izdzēš dzimtās saknes, aizmirst vecos vārdus un vārdu jēgu. Grib piederēt citai, it kā augstākai kultūrai, pievērsties jaunai ticībai, nesaprotot tās jēgu un būtību. Viņi pārcentīgi tic bruņnešu un mūku iestāstītajam, ka svešie dievi ir labāki par svētbirzē pielūgtajiem. Igaunijā arī tagadējos laikos daudzi akli metas pakaļ katram svešu zemju it kā spožākam piedāvājumam. Janvārī kopā ar teātra trupu viesojos pie Austrālijas igauņiem. Viņi ir pabeiguši savas valsts skolas un aizsteigušies svešumā – uz Eiropu, Ameriku, Austrāliju. Jā, šīs zemes ir krāsainas, atšķirīgas, bet vai patiesi tik cildināmas, ka jāatmet savas tautas gudrība un jākļūst vārgiem? Tautai tas ir bīstami. Ja nav igauņu tautas, kāda jēga Igaunijas valstij?

– Romānā darbojas īsti meža vilki; tie mīt ģimenes fermās, vilkus slauc, to piens ir garšīgs, tikai meitenei Hīei jau no mazotnes tas negaršo. Vilki darbojas arī romānā "Rijkuris jeb Novembris". Kāpēc šis tēls jums tik svarīgs?

– Igauņu mitoloģijā vilks darbojas it bieži. Bet atšķirībā no Eiropā ieviestā ļaunā cilvēkavilka tēla igauņu vilkatis ir labdabīgs. Arī Rijkurī viņa mērķis nav nogalināt, bet neatpazītam aizskriet pie kaimiņa, nokost aitu un pārnest ģimenei vakariņām. Igauņu vilks ir blēdīgs, bet senigaunis – gudrs, viņš zina sensenu no paaudzēm pārmantotu gudrību, kā padarīt vilkus paklausīgus, pieglaudīgus, kā no viņiem izslaukt pienu, jāt kā uz zirgiem.

– Mežā čūsku valoda ir svarīga, jo zvēri to saprot un klausa cilvēkiem, kas to zina...

– Ja čūskuvārdus nezinās, vilka daba izpaudīsies it vareni. Un romānā tas notiek – lai vilki nesadzirdētu čūskuvārdus, viņu ausīs svētbirzs dievību kalps ielej vasku. Šī situācija salīdzināma ar mazo tautu valodām. Igauņu valoda saglabājās padomju okupācijas gados, ausīs varēja liet vienalga ko, tās tomēr neaizlipa tik stipri. Manuprāt, okupācija nebija tik iespaidīga, lai krievi nomāktu mūsu valodu. Manai paaudzei PSRS vārds bija ironisku anekdošu tēma; smieklīgi, nespēcīgi laiki. Vecie cilvēki gan baidījās, bet manai paaudzei bija skaidrs, ka komunistu partija ilgi nevaldīs, brīvība būs. Diemžēl mūsdienu it kā modernie laiki, jaunās iespējas, apmātība ar lielo pasauli liek labprātīgi to aizmirst. Tas biedē.

– Lieli, pūkaini, paklausīgi, nenogurstoši meža sieviešu mīlnieki ir lāči. Mūsu folklorā ir lāčumātes dzemdētais Lāčplēsis, kas cīnās par brīvu, vienotu Latviju.

– Igauņiem nav šāda arhetipa, tāpēc sieviešu mīla ar lāčiem mums asociējas ar krievu lāci. Ja līdzās dzīvo divas atsevišķas, atšķirīgas formācijas, no kontaktiem neizvairīties. Salīdzinājumā ar latviešu lāčumātes dzemdēto varoni mani lāči ir vienkāršāki. Viņiem, piemēram, patīk pusnaktī lūrēt, kā egļu virsotnēs pilnmēness gaismā peras kailas sievietes. Nereāli, mistēriski, bet romānā šī aina dabiski iekļaujas; augstu kokos, drošībā.

– Latvija, Somija un Krievija ir Igaunijas kaimiņi – tas ir nopietni. Kaimiņus ignorēt nedrīkst.

– Manā romānā par meža ļaužu kaimiņiem ar viltu un glaimiem uzdodas bruņneši, mūki, bīskapi, kas uzspiež savu pasaules redzējumu. Jaunpienācēju kaimiņu dzīve šķiet nezināma un tālab mazliet romantiska. Un, lūk, atkal līdzība ar mūsdienām. Bija laiks, kad mēs, igauņi, vēlējāmies nokļūt Somijā, tobrīd sapņu zemē. Šodien somu Tallinā papilnam un viņu rakstura īpatnības – kā uz delnas. Jo vairāk iepazīsti, jo mazāk romantikas. Ar Latviju un Lietuvu mūs vieno vēsture, kopīgi konteksti un tēli. Soms, piemēram, nezinās, kas tas tāds – krokodils Gena, bet lietuvji un latvji smieklus sapratīs. Ja runājam par attiecībām ar Krieviju – mazai tautai jābūt gudrai, grūtos laikos jākrāj izturība, lai īstajā brīdī izslietos un parādītu savu spēku un pārspēku. Mūsu paaudze Igaunijā jūtas kā pēdējā, kas zina, kas bija okupācijas režīms, zina krievu anekdotes un kontekstus. Jaunākā paaudze vairs to nesaprot. Kad viņiem stāsta, viņi brīnās un klausās kā pasaku. Pagājušie okupācijas gadi viņiem ir cita pasaule. Man ir pasen rakstīta luga "Zilais vagons", tajā viens varonis saka: "PSRS ir kā Atlantīda, kas nogrimusi vēstures dzelmē."

– Vēstures dzelmē grimst daudzi spoži romāna tēli: mistiskā milzu zivs, vīrs, kas māk noķert vējus, un, protams, Lēmets – pēdējais, kurš zina čūskuvārdus, pēdējais puika meža valstī, pēdējais, kurš svinēs kāzas ar meža valstības meiteni, pēdējais... vienmēr pēdējais...

– Es ceru, ka neesmu pēdējais igaunis un pēdējais igauņu rakstnieks. Tauta tomēr paliek, bet romāns ir par izmirstošu tautu. Taču literārs darbs nav noraksts no dzīves. Tajā esmu optimists – ticu, ka Igaunija attīstīsies un dzīvos mūžīgi.

– Vai igauņi neapvainojas, ka attēloti kā pēdējie?

– Nē, igauņi mīl un lasa manas grāmatas. Kad iznāca čūskuvārdi, daudzi nopirka šo grāmatu, lai to mierīgi izlasītu atvaļinājumā. Kā anekdoti man atstāstīja piedzīvoto Ēģiptes viesnīcās – kurš igaunis nāk, tam rokās grāmata zilos vākos. Protams, visi nevar vienādi mīlēt kādu rakstnieku un viņa paustos uzskatus. Taču abi mani romāni ir ļoti populāri. Igaunijā romānu parastā tirāža ir 1500 eksemplāri, bet Rijkuris un čūskuvārdi katrs pārsniedza trīsdesmit tūkstošus.

– Esat absolvējis Tartu universitātes Žurnālistikas fakultāti un daudzus gadus strādājis laikrakstā "Eesti Päevaleht", vai joprojām esat asmēlis, humorists?

– Arī tagad gandrīz katrā sestdienas avīzē man ir īss vērojums vai pārdomu sleja, ko parakstu ar Ivana Orava vārdu. Tas – lai neaizmirstu savu asprātīgo varoni no pirmā romāna "Ivana Orava atmiņas jeb Pagātne kā gaišzili kalni", kas iznāca, kad biju gadsimta ceturksni vecs. Oravam laimējās iespraukties vai visos nozīmīgākajos 20. gadsimta vēstures notikumos. Arī es cenšos katru jaunradīto klišeju un stereotipu pārvērst smieklu šaltī, lai lasītājs saviem spēkiem tiek gudrs – smieties par uzrakstīto vai ļaut autoram pasmieties par sevi pašu. Igauņi prot par sevi pasmieties. Pirms dažiem gadiem Austrālijā rādīja kādu manu pavecāku lugu, kurā darbojas Ivans Oravs un Lennarts Meri. Austrālijas igauņi ļoti priecājās par asprātīgajiem dialogiem. Cilvēkiem ir vajadzīgi smiekli, komēdijas, kas dzīvi padara vieglu un gaišu.

– Vai Meri noskatījās?

– Viņš bija gudrs cilvēks, saprata labu humoru un zināja, ka ir šāda luga.

– Kā jūs redzat savu vietu igauņu rakstniecībā?

– Reiz kā visi jaunie rakstnieki uzskatīju, ka kultūra sākas ar manu paaudzi, tomēr nu priecājos, ka šo periodu esmu veiksmīgi pārdzīvojis. Atzīstos gan, ka visas ļoti labās grāmatas neesmu paguvis un arī nepagūšu izlasīt, bet tas ir normāli. Rakstnieka sūtība ir būt sava laika paudējam, rakstīt līdzcilvēkiem. Un, ja kāds romāns pārdzīvo konkrēto laiku, tā ir liela veiksme. Jo vairākumā gadījumu, kad nomirst sabiedrībā plaši pazīstams rakstnieks, ar viņu kopā aizmirstībā aiziet arī uzrakstītās grāmatas.

– Un tomēr turpināt rakstīt?

– Darbs ir darbs. Rakstīšana man parasti veicas ātri, ilgāks laiks paiet, vācot materiālus, izdomājot tēlus un izstrādājot romāna mugurkaulu. Vieglāk un ātrāk padodas lugu rakstīšana, arī grāmatas bērniem. Katram jādara darbs, kas padodas un dara priecīgu prātu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kultura/?doc=94505