Pa to laiku kinostudijā ritēja sagatavošanas darbi. Piezvanīja uz Maskavu, lai norunātu, kad vest scenāriju apstiprināšanai. Rīgā jau bija noorganizēta filmēšanas grupa, tās direktors jau domāja par to, kas un kā jāsameklē, lai varētu uzfilmēt fantastiskos efektus. Taču no Maskavas saņēmām atbildi:

- Scenāriju neapstiprināsim. Nevediet.

Mēs apmulsām. Republikas Kino komitejas galvenais redaktors zvanīja un pieprasīja, lai scenāriju tomēr izskatītu. Maskava atbildēja draudīgā tonī:

- Jūs tā vēlaties? Labi, brauciet, mēs jums sarīkosim apspriešanu....

Sarīkoja arī. Savāca scenāriju ceha dinozaurus – Nagronovu, Bleikmanu, vēl kādus trīs vai četrus. Un sagrāva mūs pamatīgi. Neviens no viņiem neko nesajēdza no fantastikas, taču visi labi zināja, ko nozīmē vārds „direktīva”. Mums atlika tikai atkāpties.

Pašreiz esmu viņiem par šo sagrāvi pateicīgs. Kā vēlāk sapratu, scenārijs bija slikts. Taču ne jau tāpēc to noraidīja, bet cita iemesla dēļ: mēs kosmosa apgūšanā cietām milzu zaudējumu, jo amerikāņi pirmie nolaidās uz Mēness. Un augšās izlēma, ka kosmosa propaganda jāpārtrauc. Taču, tā kā nebija pieņemts saukt lietas īstajos vārdos, mums sarīkoja paraugpērienu. Mēs Rīgas kinostudijā, savukārt, nebijām pacentušies atšifrēt savlaicīgi izteikto brīdinājumu.

Jo labprātāk es ieslīgu paša izdomātajā kosmiskā kuģa Valis pasaulē. Kuģa vārdam bija divējāda nozīme: tas bija zvaigznāja nosaukums un vienlaikus asociējās ar Bībeles vali, kurš norija Jonu.

Es gribēju ar literatūras palīdzību izpētīt šādu jautājumu: kādam jābūt cilvēces skaitliski minimālajam sastāvam, lai tā izdzīvotu apstākļos, kad zaudētas ne tikai jebkuras saiknes ar visiem pārējiem cilvēkiem pasaulē, bet, galvenais, arī visas cerības kādreiz šīs saiknes atjaunot. Problēma pietiekami abstrakta, nebija saistīta ar to dzīvi, kādu mēs visi dzīvojām. Tomēr 1974. gadā iznākusī grāmata fantastikas cienītājiem patika; visticamāk tāpēxm ka tolaik fantastikas romānus izdeva maz, un arī rakstītāju bija maz.

Mani tad vēl neuztrauca problēma „būt ievērotam”. Visu, ko uzrakstīju, nesu uz kādu Rīgas izdevniecību, pat necenšoties ar saviem darbiem ieinteresēt, piemēram, Maskavas izdevniecību Molodaja gvardija (kurā tolaik darbojās lieliskā redakcija S. Žemaiša vadībā ar Bellu Kļujevu un Svetlanu Mihailovu); man šķita, ka nav liela starpība, kur izdos grāmatu – Rīgā vai Maskavā. Tāpēc arī savu vienīgo krājumu, kuru tolaik izdeva Maskavā tieši tajā izdevniecībā, es iesniedzu redakcijā tikai pēc tam, kad viens no redaktoriem sacīja: „Volodja, tev arī pienācis laiks pie mums izdot kādu grāmatu.” Es, protams, neatteicos, savācu stāstus, kurus uzskatīju par labākajiem. Krājums tika nosaukts tāpat kā viens no stāstiem: Strautiņš uz Japeta un tika izdots 1971. gadā. Tikai pēc tam es sapratu, ka starp Rīgu un Maskavu ir liela atšķirība: kaut vai daži Maskavas izdevumu eksemplāri nokļuva vismaz apgabalu centru bibliotēkās un grāmatnīcās, bet Rīgai šie kanāli nebija pieejami, pie mums, Latvijā, izdevēji centās izdot grāmatas, pieskaņojoties kūrortu sezonai, atbraucēji tās nopirka un aizveda, tomēr ne jau visa Padomju Savienība katru sezonu atpūtās Rīgas jūrmalā.

Romānā Viņpus durvīm manis kā autora klātbūtne vēl īsti nebija jūtama, drīzāk es biju novērotājs no malas, kurš cenšas precīzi atveidot notiekošo. Nopietni runājot, grāmata bija tikai spēku izmēģinājums romānu žanrā.

Man nācās dzirdēt, kā par romānu sprieda Maskavas universitātes studenti: „Nu, tagad Mihailovs atradis zelta bedri, tā arī turpinās grāmatu pēc grāmatas.”

Bet es toreiz par to nedomāju. Man šķita, ka rakstīt turpinājumu ir vienkāršāk, jo personāži jau ir, atliek tikai radīt jaunas situācijas. Taču es negribēju iet vieglāko ceļu. Lēmums bija stingrs – otrās daļas nebūs. (Tomēr tā parādījās pēc divdesmit pieciem gadiem, un 1998. gadā to izdeva izdevniecība Eksmo.)

Pa to laiku visi naudas līdzekļi bija izsmelti, un es sāku meklēt jaunu darbu. Ar literatūru vien izdzīvot nevarēja. Tajos laikos autors zināja: ja viņš, tikko izdevis grāmatu, pat jau nākamajā rītā uzrakstīs jaunu, tik un tā to izdos pēc trijiem gadiem, ticamāk – pēc pieciem. No vienas puses, tas bija labi, varēja rakstīt nesteidzoties, kad darbs bija pabeigts, manuskriptu varēja nolikt malā, pēc kāda laika to pārlasīt ar svaigu skatienu un pārrakstīt vienu vai pat divas reizes. No otras puses – naudas no grāmatas līdz grāmatai nepietika, savu budžetu es mācēju plānot vēl sliktāk par grāmatu.

Kā zināms, kurš meklē, tas atrod. Palīdzēja arī tas, ka biju kādreiz avīzes galvenais redaktors. Tajā pašā Rīgas kinostudijā, kur piedzīvoju fiasko ar savu scenāriju, man piedāvāja darbu scenāriju redkolēģijā. Šis veidojums nodarbojās ar kinoscenāriju lasīšanu un apspriešanu, pirms scenārijs nokļuva mākslinieciskajā padomē. Filmēšanas laikā kolēģijas locekļi strādāja par redaktoriem, proti, kā pie mums runāja, rakstīja klāt scenārijā visu, ko autors bija aizmirsis vai nebija spējis uzrakstīt. Maksāja labi, vairāk nekā presē, darbs bija interesants un reizēm jautrs. Es tur nostrādāju trīs gadus. [..]

Es vēl strādāju kinostudijā, kad norisinājās notikumi, kurus uztvēru ļoti smagi, - padomju tanki iebrauca Prāgā, „sociālisms ar cilvēcisku seju” tika apspiests. Rīgā neviens uz ielām neizgāja, ļaudis bija pieraduši būt piesardzīgi, taču noskaņojums bija atbilstošs. Un es piesēdos rakstīt jaunu romānu.

Kad to sāku, man prātā neienāca, ka šī grāmata iznāks tik ļoti atšķirīga no visa, ko līdz šim biju uzrakstījis. Es nezināju, ka jau biju sācis iet pavisam pa citu taciņu, kas veda aizvien tālāk no romantiskā pasaules uzskata un intereses par zinātni un aizvien vairāk pietuvināja mani politikai. Toreiz nesapratu, ka tā ir likumsakarība, tagad esmu pārliecināts, ka šādu pagriezienu sekmēja daudzi apstākļi – mana ģimene, darbs partijas aparātā, žurnālistikā, grāmatu izdošanā; visās šajās nozarēs, vienalga – oficiāli vai nē – priekšplānā bija politika, kas iespiedās apziņā un zemapziņā. Kā parasti, man bija skaidrs, ko gribu pateikt ar šo grāmatu, tomēr neapzinājos, cik lielā mērā šis uzdevums atšķīrās no tā, ko vēlējos panākt visos līdz šim uzrakstītajos stāstos un arī pirmajā romānā: šoreiz mani neinteresēja attieksme pret dabu, izziņas alkas un varonība, sastopoties ar nezināmo, bet gan tīri politiska problēma – ja sabiedrība ir liela un varena, tas nenozīmē, ka tai ir tiesības uzspiest savus uzskatus par dzīvi citai sabiedrībai, kaut krietni mazākai un ne tik labi apbruņotai. Šī doma saplūda ar jau pastāvošo ieceri – uzrakstīt par kosmisku ekipāžu, kas sastāv no dažādu laikmetu pārstāvjiem.

Tā radās Savam brālim sargs. Romānu publicēja 1977. gadā, kaut arī grāmatas pasītē bija norādīts 1966. gads – tā atgadās diezgan bieži. Ja nebūtu iebrukuma Čehoslovākijā, kas izmainīja manu pasaules uzskatu, es droši vien būtu uzrakstījis pavisam ko citu un arī vēlāk būtu rakstījis citādas grāmatas...

Man pēcāk ne reizi vien nācās dzirdēt izbrīnu: „Un kā to bija iespējams izdot? Pie mums (Maskavā, Ļeņingradā) to neparko nevarētu dabūt gatavu.”

Patiešām: ar Galveno literatūras pārvaldi. Kad romāns tai gāja cauri, nekādu domstarpību nebija, un arī pēc tam politiskā vadība romānam neizvirzīja nekādas pretenzijas. Kāpēc? Domāju, bija vairāki iemesli. Gan politiskā vadība, gan Galvenā literatūras pārvalde galveno uzmanību veltīja tieši latviešu literatūrai, bet attiecībā uz krievu literatūru – tā Maskavas pārziņā, lai tad Maskava arī lemj. Taču maskavai pietika savu rūpju. Otrkārt, partijas aprindas mani tomēr uzskatīja par savējo, kaut arī ne bez grēka, tāpēc nekādu nekrietnību no manis negaidīja. Turklāt fantastiku tolaik uzskatīja par izklaidējošu literatūru, daudz mazāk bīstamu, nekā, piemēram, satīra, tālab arī fantastikas tekstus kā caur mikroskopu nepētīja. Un visbeidzot, tolaik Latvijā citu fantastu nebija, un neviens konkurences dēļ „neatvēra priekšniecībai acis”. Vēl nebija sācies arī uzbrukums brāļu Strugatsku un Ivana Jefremova grāmatām.

Un tomēr romānu izdeva tikai trīsdesmit tūkstošu lielā tirāžā. Taču grāmatu pamanīja lasītāji ne tikai Latvijā.

Es noticēju, ka varu rakstīt romānus, un kopš tā laika rakstīju stāstus tikai retos gadījumos, ja bija pasūtījums.

Sāku domāt par nākamo romānu. Pretstatā Viņpus durvīm šoreiz man negribējās šķirties no galvenajiem varoņiem. Savam brālim sargs bija mana pirmā grāmata, kur es it kā pats piedalījos darbībā. Proti, katram personāžam pacentos piešķirt kaut ko tādu, kas bija raksturīgs man pašam vai citiem reāliem cilvēkiem, kurus pazinu; kaut ko ieliku grāmatā tieši no savas biogrāfijas. Taču pagāja laiks, pirms ķēros pie nākamās grāmatas. Gan tāpēc, ka zināju – nav, kur steigties, mana rinda izdevniecību plānos tik drīz vēl nepienāks; gan arī tāpēc, ka man atkal nācās kādu laiku pilnībā nodoties farbam.

[..]

Rindā aiz romāna gaidīja arī vēl neuzrakstītie garstāsti. Lai visu paspētu, man nācās izmantot pašam savu darba metodi. Es sāku rakstīt ātri – divos mēnešos uzrakstīju divdesmit autorloksnes. Es toreiz varēju ilgi izturēt tādu tempu – rakstīt pusi autorloksnes dienā. Uzrakstīju pirmo variantu, uz pusgadu noliku manuskriptu malā. Pēc sešiem mēnešiem, kad jau biju aizmirsis uzrakstīto tekstu, atgriezos pie tā un pārrakstīju no jauna. Otro variantu es iesniedzu izdevniecībai. Bet starplaikā rakstīju kaut ko citu.

Tā es uzrakstīju otro romānu, kurā darbojas tie paši varoņi, kas Sargā... Romānam bija garš nosaukums – Tad atnāciet un izspriedīsim (arī no Bībeles aizgūts, toreiz tas vēl tika uzskatīts kā dumpis). Vēlējos vai ne, taču romānam bija skaidri jūtama satīriska piegarša. Es toreiz citādi vienkārši nespēju.

Drukāšanai sagatavotais teksts, kā parasti, nonāca Galvenajā literatūras pārvaldē. Vēlu vakarā man piezvanīja redaktore Veta Semjonova, caur kuras rokām aizgājusi lielākā daļa no Latvijā izdotajām manām grāmatām. Viņa satraukti sacīja:

- Volodja, šķiet, ka tavs romāns aizķēries. Jau pagājusi nedēļa, bet atbildes nav. Aizej pie viņiem pats, labi? Viņi taču tevi pazīst...

Pie mums visi cits citu pazina, tostarp arī tos, kas jel kaut kad republikā bija ieņēmuši kādus amatus. No rīta aizgāju uz Galveno literatūras pārvaldi. Priekšnieka vietnieks priecīgs sacīja:

- Labi, ka atnāci pats. Tavu romānu izlasīja inspektors, es arī paskatījos, taču mēs, godīgi sakot, šajās lietā ne velna nesaprotam. Pasaki godīgi, kā komunists komunistam: vai tu tur propagandē revolūcijas eksporta ideju?

Tas bija laiks, kad Rietumi mums pārmeta, ka mēs eksportējam revolūciju uz visām pārējām valstīm; tā arī patiesībā notika, cita lieta, ka par to skaļi nedrīkstēja runāt (šī iemesla dēļ, starp citu, „aizklapēja ciet” Ivana Jefremova grāmatu Vērša stunda).

Es atviegloti uzelpoju un atbildēju:

- Nekā tamlīdzīga, drīzāk otrādi...

Par laimi, pēdējiem vārdiem viņš nepievērsa uzmanību. Un nopriecājās:

- Nu, ja tā, tad rīt dabūsi grāmatu – ar atļauju.

Tā arī notika. Nākamajā dienā aplauzums ar atļaujas zīmogu nonāca redakcijā, un grāmata aizgāja drukāšanā. Romāns iznāca simttūkstoš eksemplāru lielā tirāžā un arī tika uzreiz pamanīts. Tad jau bija 1983. gads.

Starp citu, pēc grāmatas iznākšanas kāds kinorežisors, ar kuru es kinostudijā visvairāk strādāju kopā, bija piedāvājis kinostudijas direktoram uzņemt pēc romāna daudzsēriju filmu (vārdu „seriāls” toreiz vēl nelietoja). Direktors atbildēja:

- Nu un ko tad mēs ar to pavēstīsim padomju tautai?

Īsi un skaidri.

Presē atsauksmes bija dažādas. Plašā rakstā izdevumā Ļiteraturnaja gazeta, ko uzrakstīja divi mani kolēģi, vērtējums bija pietiekami kritisks, bet kā viens no pierādījumiem tika minēts romāna autora izteikums, ka viņš pats ar grāmatu nav apmierināts. To izlasījis, nedaudz izbrīnījos. Līdzīga saruna tiešām bija notikusi – uz jautājumu, ko es pats domāju par savu romānu, biju atbildējis ar parasto: „Varēju uzrakstīt arī labāk”. Esmu gatavs to pašu teikt par jebkuru savu grāmatu. Pat bargākais kritiķis nespēj ieraudzīt visus darba trūkumus tā, kā to redz pats autors, jo tikai autoram zināms, kādu viņš iedomājis esam darbu līdz tā izteikšanai vārdos. Tā ir atšķirība starp ideju un realitāti.

Otrs raksta līdzautors man vēlāk skaidroja, ka raksts bijis vērsts pret fantastiku, ko izdeva izdevniecība Molodaja gvardija, taču redakcijā iebilduši: kāpēc visu laiku jūs lamājat vienus un tos pašus, ņemiet priekšā taču arī kādu no savējiem. Izvēlējās mani, jo es nedzīvoju Maskavā un manas grāmatas pārsvarā netika izdotas galvaspilsētas izdevniecībās. Kirs Buličevs man paskaidroja, kā viņš izprot šo neparasto gadījumu: „Tu esi provinciālis, bet cik jau grāmatas tev iznākušas? ... Redzi nu. Bet viņš ir galvaspilsētas autors, un viņam tikai viena grāmata. Skaidrs, ka viņš jūtas aizskarts”.

Piekritu, ka tāda versija ir iespējama.

Arkādijs Strugatskis filozofiski sacīja:

- Cildina vai lamā, nav svarīgi, lai tik neklusē.

Nodomāju – labāk tomēr, ja tevi cildina, tomēr nestrīdējos. Mūsu kritika nevienu tā nelamāja kā Strugatskus. Iespējams, tāpēc, ka par viņiem labāk neviens nerakstīja.

Par romānu viņš piemetināja:

- Romāns labs. Bet tev, Volodja, vajadzētu tādu redaktoru, kas tev rokas izgrieztu...

Tas bija nepārprotams mājiens uz liekvārdību. Tāds grēks man piemīt un arī toreiz jau piemita. Taču nespēju sevi atteikt šo baudu. Par diviem slaveniem pagātnes oratoriem sacīja, ka Dēmostenam ne vārda nevar atņemt, bet Ciceronam ne vārda pielikt. Man vairāk patīk Cicerons, kaut arī dēmostenu priekšā godbijībā noņemu cepuri.