Nelaime no prāta.

Sākumā Saules staru ietekmē par akmeni pārvērtas ne tikai troļļi, bet arī rūķi. Aina no “Hobita”, kad Gendalfs apmuļķo troļļu trijotni, gandrīz pilnībā ir ņemta no “Alvisa runas”. Tajā ir stāstīts, kā viltīgais Tors glaimoja savam bīstamajam pretiniekam: “Alvis, pastāsti man par visu, kas ir uz pasaules, tu jau droši vien visu zini...”, uzdodot arvien jaunus un jaunus jautājumus, lai noturētu viņu mājā līdz saullēktam. Ar pirmajiem saules stariem visu zinošais cvergs pārvērtās akmenī.

Skaistajai Dāmai “Gredzenu pavēlniekā” kalpo divi. Ja Arvena patiešām, kā pēc kanona māj no torņa savam bruņiniekam ar lakatiņu, izšuj karogu, bet beigās samaina nemirstību pret mīlu, tad otrajam pārim Gimlijam un Galadrielai viss ir daudz traģiskāk. Šeit runa ir patiešām par visīstāko kurtuāzo mīlu, bez cerībām uz pretmīlu un, protams, nekādas miesīgas baudas.

Jaukie hobiti.

Uzskata, ka Tolkins ir izgudrojis hobitus un pirms viņa pat tāda vārda nav bijis. Tomēr, Viduslaiku autors Maikls Denhems savos “Denhema sarakstos” dod tādu pārdabisko radījumu uzskaitījumu: “...dubultnieki, bougi, portuni, granti, hobiti, hobgoblini, danni...” Bez tam, ar savu ārējo izskatu dzīvespriecīgie laucinieki-sīkaliņi atgādina norvēģu jokupēterus nisse vai ķeltu braunijus. Šie radījumi arī mīl košus apģērbus: sarkanas mices, zilas vestes, uzsvārči – dzelteni, pusgaras biksītes līdz ceļiem un parasti zaļā krāsā, zeķes – svītrainas, bet apavi – koka tupeles.

Taču likt vienlīdzības zīmi starp hobitiem un kādu no minētajām tautiņām neizdosies. Pats lielākais – tikai daži folkloras elementi, kas pievienoti vecās, labās Anglijas lauku tipāžiem, ko tik ļoti mīlēja Tolkins. Hobiti tieši tādā veidā ir Profesora izgudrojums. Viņi jau paši ir kļuvuši par avotu aizguvumiem. Pietiek atcerēties Sapkovska lejniekus, Dungeons&Dragons halfingus vai kenderus.

Gendalfs.

Vecais Klejotājs, vai tiešām tu? Jā, jā un vēlreiz jā. Skandināvs.

Sākumā vecais vīrs platmalē, ar spieķi un bārdu dodas ceļā no Asgardas. Tikai vēl viņam pietrūkst vienas acs. Tādā izskatā augstākais dievs Odins dodas klejojumos pa Midgardu, lai pārbaudītu labestību cilvēkos un sodītu neģēļus. No šī ticējuma arī radušās skandināvu viesmīlības tradīcijas. Nedod, Dievs, nelaidīsi dievu tēvu pāri slieksnim ziemas naktī, viņš ņems un vēl apvainosies...

Otrais kandidāts uz tēva lomu, protams, ir Merlins – abu lomas vēsturē ir visai līdzīgas. Karaļa Artūra skolotājs ir ar savām prasmēm apgādājis visus trīs “Gredzenu pavēlnieka” magus. Radagastam tika druīdu mākslas, Sarumanam – grāmatu gudrības, bet Gendalfam tika lietišķās burvestības. Merlins ir dāsns, viņam priekš visiem kaut kas ir krājumā.

Vārds “Gandalfs” ir ņemts no “Vecākās Edas”, tā sauca vienu no zemajiem alviem un vārds nozīmē: gandr – zizlis, alfr – alvs. Mazāk atklāta ir valodas spēle ar elfu iesauku “Mitrandirs”. “Motrodnirs”, “klaiņojošs pa ciņiem” - tas ir poētisks salīdzinājums (kennings), ko var atrast “Edās” un tajā ir apslēpts vārds “briedis”.

Kventa no Lapzemes.

Stāstam par Turinu, kas nezinot pārgulēja ar savu māsu, analogus var atrast daudzos eposos. Obligāti nav runa par māsu, tā var būt arī māte vai meita. Taču tieši tāds notikumu pagrieziens redzams “Kalevalā”, stāstā par vareno Kulervo.

Somu eposa iespaidu uz Viduszemi ir grūti nenovērtēt. Tieši somu valodas poētika jau sākumā iedvesmoja Tolkinu, tieši šī valoda ir sindarina un kvenjas pamatā. Iespējams, ka tieši no “Kalevalas” ar tās radīšanas dziesmām izauga Ainuru mūzikas tēls.

Vēsture mīl atkārtoties.

Pinot “Gredzenu pavēlnieka” un “Silmariliona” sižetu pavedienus, Tolkins ir spējis sasaistīt kopā dažādu valstu un laikmetu kultūru slāņus, sākot no senām leģendām līdz jaunāku laiku literatūrai.

Atskaņas no Fausta, par piemēru, var redzēt Sarumana un Denetora likteņos. Viņi abi ieslēdzas torņos ar baismajām lodēm-palantieriem. Viņi abi, apzināti vai nē, pārdod dvēseli Melnajam Valdniekam Sauronam. Abi saņem sagrozītas zināšanas un pazaudē sevi, tiekot sagūstīti. Tas ir, abos gadījumos šis darījums izrādās velnišķīgas, apslēptas lamatas. Melnā burvja tēls izrādās pārāk pievilcīgs, lai Tolkins spētu tam paiet garām.

Baismīgs vilks, kas nokož varonim roku... Bērens vai Karhorots? Ne tikai. Skandināvu dievs Tīrs arī ziedo roku, lai nomierinātu Loki radīto vilku Fenrīru. Tālāk sižets no ediskā pārvēršas par velsisko. Karhorota medības noteikti ir iedvesmojušās no Turh Truita medībām, kas bija milzu meža cūka, kura krēpēs slēpās tik ļoti vajadzīgais karalim Artūram un viņa māsasdēlam vajadzīgais priekšmets.

Ar anglosakšu poēmu “Beovulfs” ir gan sižeta paralēles, gan līdzība pat sīkumos. Tā, pūķi atmostas pēc tam, kad veikls zaglis nozog dārgu kausu. Bet, kad Beovulfs nocērt galvu Grendela mātei, viņa zobens izkūst rokās kā ledus gabals. “Gredzenu pavēlniekā” šī epizode tiek nospēlēta divas reizes: nazgula zobens sadrūp Aragorna rokās un kūp kinžals, ar kuru Merijs nodur melno jātnieku vadoni Pelenoras līdzenumā. Taču galvenā līdzība ir ētiskajā pozīcijā. Abos gadījumos autors ienes kristīgas notis, uztverot notikumus, kas norisinās ar varoņiem, kas visai tāli no kristietības.

Ticības jautājumi.

Protams, katolis Tolkins nevarēja apiet ar uzmanību Bībeli. Lai gan lielākā mērā tas izpaužas “Silmarilionā”. Piemēram, pazaudētā paradīze tiek rādīta uzreiz divos iemiesojumos – cilvēku pazaudētajā Numenoras karalistē un elfu Nenovīstošajās Zemēs, kurās viņi cer atkal reiz atgriezties. Numenoras vēsturē var saskatīt stāstu par grēkā krišanu un Plūdiem, kas kļūst par sodu cilvēku lepnībai un grēkiem. Augstāko spēku metodes, vai tie būtu Vecās Derības dievs vai valari, nav īpaši daudzveidīgas.

Arī augstākie spēki nemīl dumpjus, no šejienes klasiskais stāsts par kritušo eņģeli. Ardas pasaulē to var attiecināt uz vairākiem personāžiem. Pirmkārt, protams, uz Melkoru. Viss kā pēc notīm: sākumā pirmais starp līdzīgajiem, pēc tam rodas skaudība pret visvareno Eru, vēlāk sazvērestības un dumpis – paredzamo, bēdīgo finālu. Uz Melkora fona ar viņa CV, citu “kritušo eņģeļu” (Saurona un Sarumana) darbu saraksts izskatās bāli.

Kārdinājums un cīņa ar to, ir vēl viens Bībeles motīvs, kas tiek pasniegts divos variantos. Gandrīz visi “Gredzenu pavēlnieka” varoņi tādā vai citā veidā tiek pārbaudīti ar varu un zināšanām. Ar gredzenu un palantieriem, ja runā konkrēti. Tie, kas izrādās pārāk vāji, iet bojā. Tie, kas ir spēcīgāki, rod sevī spēku atteikties. Un tikai Frodo, pavisam ne varonīgs tēls, spēj kļūt par Pestītāju. Tas padara viņa tēlu radniecīgu Kristam. Iznīcinot Gredzenu, Frodo atbrīvo Viduszemes tautas no tā lāsta. Kristus vaibstus var saskatīt arī Gendalfa atdzimšanā pēc Morijas (Pekles apmeklēšanas) – jaunā kvalitātē, par Gendalfu Baltu. Arī Aragornā var pamanīt mesijas vaibstus. Viņš kā Jēzus ir senas, karaliskas dzimtas pēctecis un arī spēj dziedināt nāvīgi ievainotos. Protams, ne jau vienkārši: “Celies un ej!”, nevar jau pavisam atņemt darbu Dievam!

Viduszeme ir domāta, ne jau tiem, kas grib bēgt no dzīves, bet tiem, kas bēg no mūsdienu pasaules un cilvēku rokām radītajām kroplībām. Ar savām grāmatām Profesors ir izracis eju no ikdienības un rutīnas cietuma. Atliek tikai dot vaļu fantāzijai, rakņāties mītu un leģendu slāņos, kas atradušas jaunu iemiesojumu viņa darbos var bezgalīgi.