Esmu dzirdējis par talantīgiem laikabiedriem sakām – "jaunie ģēniji". Tas, ka "jaunie ģēniji" ir daudzskaitlī, jau norāda, ka runa nav par Einšteina kloniem, bet par jauno, citādi rakstošu paaudzi literatūrā, un jēdziens drīzāk ir nedaudz ironisks un nozīmē vispirms mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Taču, runājot par Andrusu Kivirehku, droši šos vārdus var lietot vienskaitlī, proti, mums ir darīšana ar patlaban jaunāko igauņu literatūras ģēniju. Neko mazāk lielisku no viņa neesmu lasījis. "Lata romāna" sērijā izdotais romāns "Rijkuris un novembris" un "Karogā" lasītā novele par cilvēka mīlestību uz dzīvnieku bija pavisam izcili. Gan jau zināsiet arī bērnu grāmatu "Lote no izgudrotāju ciema" un citas. Kad pirms vairākiem gadiem Lietuvā piedalījos apaļā galda "Baltijas aplis" sarunās un klausījos referātus par Baltijas jūras reģiona valstu literatūras bestselleriem, igauņi cēla vai debesīs tieši Kivirehku. Arguments, kas iedarbojās vismaz uz mani, bija fakts, ka prozaiķim (es vēl saprastu, ka dzejniekam, bet prozaiķim!) Igaunijā ir fanu klubs, pat vairāki.

Mūsu priekšā ir romāns – līdzība par pārmaiņām. Senie igauņi dzīvoja mežā un zināja čūskuvārdus. Tos zināja arī visi zvēri, un pietika prasmīgi uzšņākt, lai briedis no tevis nebēgtu. Tad uzradās mūki, kas parādīja, ka var arī dzīvot ciemā un audzēt labību, ēst maizi. Atjāja bruņinieki un garīdznieks, kas sāka kristīt ļaudis. Ar šo varam secināt, ka romāna darbība notiek viduslaikos. Taču romānā darbojas arī divi cilvēkveidīgie pērtiķi, milzu uts, kas izaugusi viņu kažokos un var nogāzt no kājām meiteni, kā arī Zelta Rupucis, par kuru gan klīst tikai leģendas. Agrāk ļaužu, čūskuvārdu pratēju, mežā bijis tik daudz, ka viņi varējuši pamodināt lielo ķirzakveidīgo Zelta Rupuci, kurš tad nu laidies pa gaisu un varējis sakaut visus svešzemju bruņiniekus, kas gribējuši ieviest jauno kārtību. Taču tad Zelta Rupucis atkal aizmidzis. Aizliegtais auglis – dzīvošana ciemā – turpinājis kārdināt. Arvien vairāk ļaužu pārvācas uz ciemu, un mežā paliek tikai daži veči un pāris ģimeņu. Arī galvenais varonis Lēmets, kas romānā ir zēns un vēlāk jauneklis. Tikai pēdējās lappusēs viņš atrod dzīvo, bet cieši aizmigušo Zelta Rupuci viņa alā un atlikušo mūžu pavada kā viņa sargs. Lēmets ir pēdējais čūskuvārdu pratējs.

Romāna tulkotāja Zane Balode pēcvārdā uzdod svarīgu jautājumu: "Lasītājam tas var likties skumji, tāpēc mēs varam prātot, vai svaigu vēju aiz astes var noķert, arī nepametot drošo pamatu zem kājām. Vai ir iespējams nest sevī veco vēju un jauno raudzi? Vai drīkst neizvēlēties būt par pērno lapu vai par svaigo dzinumu, būt par aizgājēju vai palicēju?" Tāds palicējs ir vecais Mēme, kurš agrāk saskāries ar savu ideālu zaudējumu, vīlies tautiešos un, nevarēdams viens pats iznīcināt visus ienaidniekus, kļuvis dzērājs. Viņš nogalina ceļojošus mūkus un bruņiniekus un atņem viņiem ādas maišeļus ar vīnu. Pārējie romānā vēl nepierod pie alkohola, lai gan vīns ir daļēji pie vainas traģiskajām Lēmeta kāzām ar vairākiem, tostarp, līgavas, līķiem, taču pie vainas visvairāk acīmredzot bija svētbirzes nociršana un koku dedzināšana ugunskurā. Ja Mēme ir palicējs, tad aizgājējiem (ne nomirējiem) vislabāk atbilst Lēmeta draugs Pērtels. Viņa vecāku ģimene pārceļas uz ciemu, viņš pieņem kristītu vārdu Pētrus un beigās kļūst par klejojoša bruņinieka pavadoni, kas ciema ļaudīm skaitās vislielākais sasniegums – redzēt pasauli un kalpot kungam un kristiešu Dievam.

Romāna "Rijkuris un novembris" darbība norisinājās galvenokārt igauņu ciemā, hronoloģiski vēlākā laikā, un romāna centrālā ass griezās ap igauņu izsmiešanu un ap personīgajiem pūķiem, kurus katrs zemnieks uzmeistaroja no dažādiem materiāliem, un tad viņi atdzīvojās, bet šeit tēlu palete ir vēl daudz bagātāka. Lāču dzimumdzīve ar sievietēm un sieviešu pēršanās koku galotnēs ar ozollapu slotām vien ir ko vērts. Tāpat Lēmeta un viņa ģimenes pārziemošana lielajā čūsku alā. Ciema ļaužu dzīve, no vienas puses, ir daudz mierīgāka, kamēr neaiziet līdz līķiem, kuru romānā ir lērums, bet lasītāju tas nešķebina gluži kā pasakās. Lieliski aprakstīta Lēmeta un draugu pirmā maizes ēšana – neviļus rodas asociācija ar alkohola lietošanu pusaudžiem mūsdienās. Kad viņi ir sadūšojušies ēst maizi un atnākuši mājās no ciema, tad lasām: "Nē!" māte teica. "Arī tu nedrīksti! Jūsu tēvs ēda maizi, un es negribu, lai jūs ejat tēva pēdās. Maize viņam laimi neatnesa, un tāpēc es negribu, ka mani bērni to nogaršo." (95. lpp.)

Vēl man radās asociācija ar lībiešu beigšanos, arī ar mūsdienu pamestajiem Latvijas laukiem un latviešu aizbraukšanu uz Īriju, Angliju un citurieni. Pārmaiņu princips ir tas pats, tikai citā stadijā.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/kultura/?doc=97041