Tostarp izpētīt citplanētu fenomenu ir interesanti vienkārši no cilvēciskā viedokļa. Kut gan citur vēl var atrast tādu hipotēžu daudzveidību, šokējošus faktus un vistrakulīgākās idejas, kura no tām spēj veikt spīdošu izrāvienu nezināmajā, vai novest lietu līdz pilnīgam absurdam. Tādēļ, izskatot dažādas versijas, secinājumus vai to pilnīgu aplamību, balstīdamies uz to, ka problēma kā tāda patiešām eksistē. Tā nebūt nav radusies no samaitātas iztēles, un ar to nodarbojas cilvēki, lai gan ne visai parasti, tomēr ne traki. Vārdu sakot, šajā gadījumā mums ir darīšana ar kādu noslēpumu, un tam kaut kādā veidā gribētos pieskarties.

Acīmredzot sākumā jānoskaidro, kur un kā meklēt izpētes objektus. Pastāv divi varianti: 1) citplanētieši pie mums atlido no citām zvaigžņu sistēmām; 2) viņi starp mums dzīvo jau sen, novēro mūs un palīdz visās jaunrades jomās, kas vērstas uz cilvēka pilnveidošanu. Ja pēdējais variants ir pareizs, tad visām gudrībām, sākot no piramīdu celtniecības līdz Internetam, mums jāpateicas mūsu dižajiem skolotājiem, un tādēļ atļaujam tiem arī turpmāk turpināt cilvēkus izglītot.

Kas attiecas uz citu civilizāciju meklējumiem, t.i. vietām, no kurām varēja parādīties citplanētieši, tad zinātnieki jau sen meklē tamlīdzīgas pasaules. Bet tie nebija viņi, kuri norādīja uz mūsu “intelektuālo brāļu” kosmosa adresi. To izdarīja divas vienkāršas sievietes, kurām ar kosmosu nav nekāda sakara. Runa ir par citplanētiešu nolaupīto Betiju un Nārniju Hilliem, kas savulaik ārzemju presē ieguva sensacionālu un pat skandāla vērtu rezonansi.

Šis notikums izklāstīts ar daudzām pikantām detaļām, starp kurām dažreiz izzūd vissvarīgākā detaļa, konkrēti, zvaigžņu karte no Visuma attālākā nostūra un pats galvenais – citām, ne Zemes iedzīvotāju acīm. Taču par visu pēc kārtas.

1961.gada 19.septembrī melnā naktī Betijas un Bārnija Hillu laulātais pāris savā automobilī no Kanādas devās uz dzimto pilsētu Portsmutu (Ņūhempšīras štats, ASV). Pēkšņi misters Hills sajuta nepārvaramas bailes: tālumā lidojošais objekts, uz kura varēja atšķirt daudzkrāsainas ugunis, apgriezās un sāka lēnām tuvoties, drīz vien tas klusi, bez skaņas pārlidoja pāri mašīnai un uzkārās aptuveni piecdesmit metrus pa labi no autostrādes. Tagad bija redzams, ka tas ir milzīgs diskveida kuģis “ar rotējošu augšu un mirguļojošām ugunīm”. Aiz divrindu iluminatoriem bija saskatāmi kaut kādi radījumi.

It kā pakļaujoties domu pavēlei, Bārnijs apturēja mašīnu. Viņš ļoti skaidri saskatīja citplanētiešus, kuri “pielipa pie logiem, un blenza uz automobili”. Viens no tiem, acīmredzot galvenais, bija melnā “ādas” jakā un zināmā veidā atgādināja ne īsti jūras kapteini, ne īsti Otrā pasaules kara vācu virsnieku. Viņa acis it kā nohipnotizēja sastingušo Bārniju.

Pēkšņi visi radījumi, izņemot “kapteini”, atgāja nost no logiem, atvērās lūka…

Laulātais pāris atguvās pēc pāris stundām no pa trasi traucošās mašīnas elektroierīču pīkstoņas. Ceļazīmes norādīja, ka viņi atrodas jau Konkordes pilsētas tuvumā, 56 kilometru attālumā no tās vietas, kur viņus piespieda apstāties citplanētiešu kuģis.

Tikko nokļūstot līdz mājām, pāris likās gulēt. No rīta pamodās no murgiem: abi sapņoja, ka viņus ar visu spēku kāds kaut kur velk. Pēc viena no Betijas un Bārnija kaimiņu padoma, viņi griezās tuvākajā gaisa kara bāzē Pizā ar lūgumu palīdzēt tikt skaidrībā ar šo neticamo gadījumu.

Majors Pols Hendersons no stratēģisko bumbvedēju 100. eskadriļas, izvaicājot “cietušos”, pat notikušo nosūtīja oficiālu atskaiti grupai “Gaišzilā grāmata”, norādot tajā uz ļoti svarīgu detaļu. Izrādās, ka tajā pašā naktī militārais radars bija fiksējis NLO.

Bet pa to laiku laulātajam pārim atkal rādījās murgaini sapņi. Viņi abi sapņoja, ka nezināmi cilvēki dīvaina aparāta iekšienē viņus pakļauj medicīniskai apskatei. Veselība pasliktinājās, un tas Betiju un Bārniju piespieda griezties pie ārstiem. Vēloties tikt skaidrībā, kas tomēr notiek, pāris deva piekrišanu hipnoterapijas seansiem. Un vienā mirklī kļuva slaveni.

Hipnozes iespaidā laulātie pastāstīja, ka pabijuši kāda nezināma lidaparāta iekšienē. Piecas, cilvēkiem līdzīgas būtnes, kuras viņus nogādāja uz citplanētiešu kuģa borta, bija zema auguma, ne vairāk kā pusotru metru garas ar “ļoti platiem krūšu kurvjiem” un tērpušies kaut kādā uniformā. Sejas – gaišzili-pelēkas mongoloīdu tipa un ar lielām šķielējošām acīm.

Turpmāko hipnozes seansu laikā tāpat noskaidrojās, ka laulātos sākumā aizveda uz dažādām istabām, bet pēc tam pēc kārtas veica rūpīgu medicīnisko apskati. Pēc tam notika droši vien pats dīvainākais. Uz Betijas jautājumu, no kurienes “viesi” ieradušies, kosmosa ceļinieku “kapteinis” parādīja karti ar neparastu zvaigžņu izvietojumu un ekspedīcijas maršrutu līnijām. Turklāt viņš sacīja, ka kuģis nolidojis 35 gaismas gadus, tiesa, nepaskaidrojot mūsu planētas apmeklējuma mērķus.

Pētniekiem radās ideja ar regresīvās hipnozes palīdzību no Betijas atmiņas dzīlēm izvilkt karti, kuru viņa redzēja uz kuģa. Veiksme pārspēja gaidīto. Pēc dažiem seansiem sieviete varēja reproducēt 26 zvaigžņu izvietojumu. Cerībā uzzināt speciālistu viedokli, karti publicēja avīzēs.

Daudzi azartiski metās šķirstīt astronomijas atlantus, meklējot tajos debesis ar līdzīgu zvaigžņu izvietojumu. Bet starp tūkstošiem spīdekļu atrast sarežģīto konfigurāciju izrādījās nav tik vienkārši. Galvenā problēma bija tā, ka citplanētiešiem visticamāk bija “savs” atskaites punkts, un debesīm, no viņu planētas bija jāizskatās citādāk, nekā no Zemes.

Galu galā rēbusu atrisināja 36 gadus vecā Mārdžorija Fiša – astronomijas skolotāja no Ohaio štata, kura problēmas atrisināšanai veltīja veselus piecus gadus. Ņemot vērā “kapteiņa” teikto par 35 gaismas gadu attālumu, Mārdžorija ieguva datus par vairāk nekā 200 zvaigznēm, kuras atrodas 55 gaismas gadu rādiusā no Zemes. Atkarībā no zvaigžņu spektra, viņa pērlītes nokrāsoja dažādās krāsās un piekāra tās pie griestiem uz dažāda garuma diegiem – kosmosa mēroga attālumos. Mēnesi no mēneša Mārdžorija aplūkoja savu apjomīgo “karti”, meklējot precīzu konfigurāciju. Un tomēr viņa panāca savu.

Tamlīdzīgs zvaigžņu izvietojums bija vērojams dienvidu debesīs no maz pamanāmā Tīkliņa zvaigznāja, kas no saules attālinājās par 37 gaismas gadiem. Bet divi lielie apļi no citplanētiešu kartes izrādījās šī zvaigznāja – Dzeta-1 un Dzeta-2 “saulēm”, kuras viena no otras atradās 0,05 gaismas gadu attālumā (18 miljardu kilometru, vai aptuveni 120 attālumos no Zemes līdz Saulei).

Mulsināja tikai viens apstāklis: uz shēmas bija attēlotas trīs zvaigznes bez nosaukuma, par kurām nebija atrodami dati nevienā katalogā. Bet pēc trīs gadiem šis pārpratums veiksmīgi atrisinājās: 1969.gadā iznāca Glīzes “Tuvāko zvaigžņu katalogs”, papildināts ar pēdējiem astronomijas datiem. Viss nostājās savās vietās: izrādījās, ka uz Betijas Hillas shēmas tika attēlotas pavisam nesen atklātās zvaigznes. Patiešām, kurš gan varēja 1961.gadā zināt par šīm zvaigznēm, ja mūsu planētas zinātniekiem tas kļuva zināms tikai 1969.gadā?

1974.gada decembrī amerikāņu zinātnes žurnāls “Astronomija” publicēja vienlaikus divas kartes: Betijas shēmu, Mārdžorijas Fišas veikto atšifrējumu, un zvaigžņu debesu konfigurāciju, ja uz to no Tīkliņa zvaigznāja skatās Saules virzienā. To ar kompjūtera palīdzību ieguva Volters Mičels, astronomijas profesors no Kolombus pilsētas universitātes. Visas trīs shēmas izrādījās praktiski identiskas!

To visu pilnībā varēja uztvert kā fantastiku, ja vien nebūtu pārbaudītie fakti un aprēķini. Oficiālais militārais ziņojums par radara novēroto NLO tajā naktī; noslēpumainie plankumi uz automašīnas; sabojātais apģērbs un apavi; laulātā pāra straujā veselības pasliktināšanās (Bārnijs, kurš 1961.gada septembrī bija absolūti vesels cilvēks, 1969.gada februārī nomira 46 gadu vecumā no smadzeņu asinsizplūduma); praktiski identiskās pāra liecības hipnozes ietekmē; visbeidzot, karte ar zvaigznēm, par kurām Zemes astronautiem nekas nebija zināms.

Zīmīgi, ka Tīkliņa zvaigznāja nosaukumu ne reizi, neatkarīgi citam no cita, minēja cilvēki, kuri kontaktējās ar NLO un citplanētiešiem. Viņu citplanētiešu apraksti arī daudzējādā ziņā sakrīt ar Hillu pāra stāstīto.

Ne mazāk interesanta ir arī cita sakritība. No Betijas Hillas shēmas izriet, ka no zvaigznēm Dzeta-1 un Dzeta-2 tika nosprausti maršruti ne tikai uz Sauli, bet arī uz astronautiem labi zināmajiem spīdekļiem t Kita un e Eridana. Tātad dīvainas sakritības dēļ tieši šīs zvaigznes no simtiem citu, kurām bija apdzīvotas planētu sistēmas, izvēlējās amerikāņu astronauti 60.gados, kuri bija pirmie radio noklausīšanās programmā OZMA.

Toreiz šo programmu vadīja jauns, bet jau autoritatīva astronoms doktors Frānsiss Dreiks. 1960.gada 8.aprīlī, t.i. gadu pirms notikuma ar laulāto Hilu pāri, tika veikta šo zvaigžņu noklausīšanās uz 21 cm viļņa. No Vaļa signāli nebija atklāti, un antenu pārslēdza uz Eridānu.

Un gandrīz jau uzreiz automātiskie ierakstītāji fiksēja mākslīgas izcelsmes signālus. Drīz vien tie pārtrūka un tos no jauna varēja uztvert pēc divām nedēļām. Vienlaikus šos signālus uztvēra Jūras-kara laboratorija. Pēc speciālistu vārdiem, kuri veica izmeklēšanu, signāli nāca nevis no Eridāna, bet gan no daudz tuvāka avota. Kura? Pentagons kaut ko minēja par pārdabisku objektu, bet šiem paskaidrojumiem reti kurš noticēja…

Vietā būtu piebilst, ka gadu no gada pirms šī notikuma 1959.gadā, NASA speciālisti fiksēja nezināma pavadoņa signālus. Grūti pateikt, vai tas saistīts ar faktu, kas aizsākās ar OZMA projektu 1969.gadā, bet daudzi pētnieki uzskata, ka šī amerikāņu projekta mērķa noslēpums bija nevis zvaigžņu signālu meklēšana, kuras atradās vairāku desmitu gaismas gadu attālumā, bet gan radio sarunu koda atšifrēšana starp citplanētu NLO.

Hillu laulātā pāra gadījums kļuva par klasiku un pat iekļuva ASV MGS Akadēmijas rokasgrāmatā “Ievads kosmosa zinātnē”. Tikai nedaudzi uzskata, ka tas bija ne mazāk mīklainā un tajā pašā laikā neordināram gadījumam dabisks turpinājums. Drīz vien pēc neaizmirstamās 1961.gada nakts Betija atklāja, ka viņas prombūtnes laikā kāds pabijis viņas mājā. Nekas nebija pazudis, bet istabas vidū gulēja ar šalli pārsietas virsdrēbes no priekškambara. Bet vēlāk sākās mīklaini apmeklējumi jau saimnieces klātbūtnē. It kā gāzes skaitītāja pārbaudēs periodiski sāka ierasties dīvaini cilvēki – ik reizi citi, bet zaļā spectērpā.

Trīskārtējs, ar nedēļas intervālu, “cilvēku zaļā” apmeklējums, 1975.gadā Betiju piespieda griezties gāzes kompānijā. Tur ļoti izbrīnījās un sacīja, ka nevienu pie viņas nav sūtījuši. Turklāt kompānijas darbinieki daudzus gadus jau vairs nevalkā zaļu, bet gan gaišzilu apģērbu…

Kāda kontrolē nonāca arī Hillu ģimenes paziņas, daļēji viņu draudzene Lora. Pēc viņu gadījuma publikācijas MGS akadēmiskajā rokasgrāmatā, viņa nolēma draugiem izdarīt ko patīkamu un bandrolē nosūtīja lapas no 33.nodaļas, kurās bija aprakstīti viņu nakts piedzīvojumi. Bandrole nepaspēja nonākt līdz adresātam, kad Lorai jau parādījās svešinieks, kurš stādījās priekšā kā MGS virsnieks, un gandrīz uz sliekšņa stāvot apsūdzēja viņu dokumentu zādzībā un, draudot ar cietuma ieslodzījumu pieprasīja tos atdot. Izdzirdot par “virsnieka” vizīti, Loras saniknotais vīrs griezās MGS štābā, taču tur viņam apzvērēja, ka nevienu pie viņiem nav sūtījuši…

Pēdējos dzīves gados Betija nelabprāt sniedza intervijas, slēpjot aizvainojumu uz presi, kura, pēc viņas domām, atgadījumu ar viņas un laulātā drauga nolaupīšanu izmantoja komerciāliem mērķiem. Bet pēc viņas vārdiem, pārāk daudz cilvēku ar neprātīgām idejām, fantāzijām un vētrainu iztēli sāka ziņot par sevis NLO nolaupīšanu. Ja var ticēt katram paziņojumam, tad katru nakti ASV nolaupa līdz 5 tūkstošiem cilvēku. “Debesīs nepietiek vietas tik daudz lidmašīnām”, - viņa paziņoja vienā no retajām intervijām. Betija piebilda, ka sabiedrībā MIL izveidotais priekšstats par NLO ir nepatiess. “Avīžu NLO – lielas spilgtas gaismas pulsējošas lodes, bet tā tas nav. Tās ir ļoti kompaktas, izstaro blāvu gaismu, bet visbiežāk lifo absolūti bez ugunīm”.

1995,gada misis Hilla mēģināja atmaskot NLO fenomenu par saviem līdzekļiem izdodot grāmatu “NLO no veselā saprāta pozīcijas”. Un tomēr līdz pat nāves dienai skeptiķi viņu uzskatīja par ārprātīgu veceni. Visslavenākā “citplanētiešu nolaupītā” sieviete nomira 85 gadu vecumā, aizsākot “nolaupīšanas” fenomenu, bet viņas gadījums kļuva par pamatu vispārdotākajai grāmatai un vispopulārākajai filmai par šo tēmu.

Bet ko runā nopietni zinātnieki, kuri jau daudzus gadus meklē apdzīvotas planētas?

Amerikas citplanētu civilizācijas meklējumu institūta galvenais astronoms Sets Šostaks uzstāj uz to, ka tuvāko 20 gadu laikā cilvēce saņems signālu no saviem intelekta brāļiem. Viņa programmas SETI (citpasauļu civilizāciju meklēšana) ietvaros 5 miljoni brīvprātīgo ar speciālu palīgierīču palīdzību, kuras uzstādīs uz mājas datoriem, atšifrēs datus par miljardiem radiofrekvenču, kas fiksētas no Visuma, un par pulsējošo gaismu, kas nāk no zvaigznēm. Visa šī informācija nāk no jaudīga radioteleskopa, un to caur Internetu apstrādā speciāli cilvēki.

Tomēr līdz šodienai nekādus skaidrus signālus pētnieki nav saņēmuši. Un tomēr Šostaku ir grūti nosaukt par ideālistu. Viņa programma balstās uz sarežģītiem, bet precīziem to izplatījumu aprēķiniem, kur Visumā varētu atrasties apdzīvotas planētas.

Tāpat pētnieks cer uz to, ka tuvākā nākotnē tehnoloģiju attīstība uz Zemes kosmosa izpētē ļaus būtiski pavirzīties uz priekšu.

Kā tiek ziņots vienā no zinātnes žurnāliem, Šostaks izmantoja sava projekta SETI kolēģa Frānsisa Dreika slaveno formulu. Vienādojums, kuru viņš atrisināja 1961.gadā, sastāv no septiņiem mainīgajiem: cik zvaigžņu parādās gadā; cik daudzām no tām piemīt savas planētu sistēmas; uz cik planētām iespējama dzīvība; uz cik no tām mīt saprātīgas būtnes; cik daudz citpasauļu civilizācijas ir ieinteresētas komunicēt ar Zemes iedzīōvotājiem.

Kopš 1961.gada zinātne ir spērusi milzīgu soli kosmosa izpētē, tādēļ citpasauļu civilizāciju atklāšana tagad pilnībā daudz ir ticamāka, nekā pirms 46 gadiem. Zinātnieki pastāvīgi atgriežas pie hipotēzēm par zvaigznēm un savu planētu sistēmu. Astronoms Barijs Džonss nesenā intervijā vācu žurnālam “Spiegel” paziņoja, ka katra otrā no jau atklātajām 100 planētu sistēmām savā sastāvā var ietilpināt Zemei analogu debesu ķermeni.

Pats Sets Šostaks, balsoties uz Dreika formulu un pēdējiem zinātniskajiem pētījumiem, apgalvo, ka tikai Piena Ceļa Galaktikā iespējama no 10 tūkstošiem līdz vienam miljonam civilizāciju, kuras spēj raidīt radiosignālus. Lai tās atklātu, jāizpēta 100 miljardi mūsu Galaktikas zvaigžņu.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību, šis sarežģītais uzdevums drīz vien var tikt atrisināts, uzskata zinātnieks. Viņš palīgā ņem jau eksistējošo un projektējamo radioteleskopu jaudu aprēķinus un salīdzina tos uz pieaugošo mikročipu izskaitļošanas spējām, kuri apstrādā teleskopu rādītājus, meklējot Visumā saprātīgu radījumu pazīmes. Šostaks pieļauj, ka procesu skaitļošanas ātrums ik pēc katriem 18 mēnešiem dubultosies. Pēc tam skaitļojamā jauda pieaugs divas reizes lēnāk, tā kā arvien samazinošos mikroshēmu attīstība sadursies ar fizikas likumu robežām.

Tātad Šostaks izdara secinājumu, ka vienas paaudzes dzīves ietvaros, iespējams 20 gadu robežās, tiks saņemtu pirmie signāli nu mūsu “intelekta brāļiem”. Tomēr nodibināt kontaktu ar tiem būs visai problemātiski: citplanētieši var atrasties no mums no 200 līdz 1000 gaismas gadu attālumā. Būs nepieciešami gadsimti, lai saņemtu atbildi uz mūsu planētas pieprasījumu.

Šostaka teorijas bieži kritizē zinātniskajā sabiedrībā, turklāt viņa paša līdzgaitnieki. Pēc Pola Šuha, SETI līgas direktora domām no Ņūdžersijas, tehnoloģiju attīstību paredzēt nav iespējams. Hipotēzes par ārpasaules civilizāciju, intelekta eksistēšanu, kā arī pieņēmumi par to, ka tā vēlas ar mums kontaktēties, - ir visai nestabilas un aptuvenas. Vēl jo vairāk nav iespējams uzminēt desmitgadi vai pat simtgadi, kurā notiks pirmais Zemes iedzīvotāju kontakts ar citplanētiešiem.

Ko gan tikai Zemes iedzīvotāji nedarīja, lai citplanētiešus aicinātu uz kontaktu: sūtīja tiem gan telefonogrammas, gan kosmosa kuģis, un apkārt Zemei izkāra pat norādes. Un viss velti. Likumsakarīgs ir jautājums: varbūt mēs kaut ko nedarām pareizi? Varbūt tiem vajadzīga cita pieeja? Un, ja viņiem vairs nepatīk klausīties, bet gan skatīties?

Vārdu sakot, ja var ticēt darbam, kas publicēts “American Journal of Physics”, iemesls ir mūsos pašos, konkrētāk, troksnī, kuru rada cilvēce. Kā raksta amerikāņu pētnieki no Mičiganas universitātes, tas mūsu saprāta brāļiem bezgalīgajos kosmosa plašumos ļoti traucē izprast no Zemes sūtītos vēstījumus. Droši vien īpaši traucē radio – un televīzijas stacijas, kas paredzētas iekšējam lietotājam.

Situāciju pasliktina vēl tas, ka Saule, tāpat kā jebkura cita zvaigzne, rada traucējumus ēterā. Vārdu sakot, tikai mēs zinām, ka tie ir traucējumi. Tie, kuri novēro mūs no citām galaktikām (ja tādas ir), var tos noturēt par īstu signālu un mēģināt atšifrēt tos “noslēpumainos” paziņojumus, kuri rodas mūsu planētas sistēmas sirdī.

Lai spētu “saklauvēt” Galaktikas kaimiņus, zinātnieki piedāvā nomainīt signālu pārraides diapazonu, izvēloties tādu, kura vismazāk ir traucējumu. Tas pats Sets Šostaks uzskata, ka kontaktēties ar citplanētiešiem vajadzētu infrasarkanā starojuma diapazonā.

Vārdu sakot, pētniekus vada vēlme ne tik daudz kā atrast tīras frekvences, cik censties palielināt datu pārraides ātrumu. Kā redzam, atliek tikai pats mazumiņš – atrast kaut ko tādu, kas ieviesīs skaidrību mūžīgajā mīklā, ja ne mūsu, tad nākamajās paaudzēs.