Man ir grūti runāt par fantastiku īsi. Es skatos uz tās iekšieni, redzu tās daudzveidību un sarežģītību. Uz visiem jautājumiem par fantastiku gribas atbildēt: skatoties kāda, skatoties kāda autora, skatoties kādam nolūkam...
Fantastikā ir stingri jānodala tēma un ideja. Tēma - tas ir tas, ko autors grib pateikt, par ko viņš grib pārliecināt lasītāju. Fantastiskā ideja ir instruments, ko viņš lieto. Piemēram, "Laika mašīnā" Velss gribēja parādīt šausmīgās sekas no tā, ka starp darbu un kapitālu rodas plaisa. Tā ir viņa tēma, viņa uzdevums. Lai to atrisinātu, viņš "izgudroja" piemērotu instrumentu: laika mašīnu. Taču atšķirībā no parasta izgudrotāja viņu maz interesēja izdomātā aparāta uzbūve: galvenais, lai strādātu. Tieši tāpat mēs izturamies pret veikalā nopirkto televizoru vai magnetofonu.
Protams, tāda "patērētāja" pieeja fantastiskai idejai nav obligāta. Daudzos mūsdienu stāstos ideja parādās arī vienlaikus kā darba tēma. Te autors jau uzstājas kā zinātnieks vai inženieris: ne tikai dod gatavus risinājumus, bet arī atklāj ceļus, kā tos sasniegt. Un dažreiz patiešām apsteidz zinātni.
Vairums gadījumos darba tēmu priekšā pasaka dzīve. Bet fantastiskajām idejām ir vairāki galvenie avoti:
1. Pasakas, leģendas, cilvēku mūžīgie sapņi. Vēl daudzas pasakas nav kļuvušas par realitāti, tajās var atrast idejas, cik tik uziet. Piemēram, dzīvais ūdens, jaunības atgriezošs, mirušos atdzīvinošs. Vai arī papardes zieds, kas padara zemi caurspīdīgu, rādot pazemes dārgumus. Tādas idejas nav grūti pārcelt mūsdienu valodā.
2. Nereti jaunas idejas rodas, lasot zinātnisko un populārzinātnisko literatūru, pat mācību grāmatas. Pirms daudziem gadiem es izlasīju vienā no tiem par elektrību vadošiem atmosfēras slāņiem. Padomāju: vai nevar pa tiem vadīt strāvu? Uzrakstīju par to romānu. Bet pirms kāda laika par to pašu tēmu parādījās raksts žurnālā "Nauka i žizņ", jau "pilnīgā nopietnībā". Tātad, vēl kāds aizdomājies.
3. Dažreiz pavisam pieklājīgu ideju var atrast... sava iepriekšējā darba epilogā. No iekarotas virsotnes labāk var ieraudzīt citas, "kurās vēl neesi bijis". Savā laikā, kad es uzrakstīju garstāstu par papardes ziedu, stāsts beidzās ar uzvaru; izdevās caurstarot kalnu iežu slāņus, lai paredzētu vulkānu izvirdumus. Vai nav maz - tikai paredzēt? Labi būtu, ja izdotos vulkānu nomierināt, atrast līdzekli, lai cīnītos ar izvirdumu. Uzrakstīju arī par to: lava sāka līt laukā, samazinot pazemes spriegumu. Taču, kāpēc veltīgi liet laukā, varbūt, ka no lavas var radīt salas un jaunu sauszemi?.. Te es apstājos, bet varēju arī turpināt.
4. nebūšana vienisprātis ar citiem autoriem - arī ir fantastisku ideju avots. Šajā gadā parādījās divas ZF-filmas - "Makropulosa noslēpums" pēc Karela Čapeka un "Iespēja" pēc Kira Buličeva. Abas filmas - par atjaunošanos. Taču Čapeks uzskatīja, ka atjaunināšanās nav vajadzīga, ka cilvēki attieksies, nobīsies, bet Buličevam visi raujas kļūt jaunāki, taču visi to nav pelnījuši.
5. Man personīgi palīdz "periodiskās tabulas", kurās slikti, nevis elementi kā Mendeļejevam, bet kaut kas vēl. Sastādi tādu tabulu, bet tajā ir tukši lauciņi. Katrs no tiem - neizmantota tēma vai ideja, vai idejas realizācijas paņēmiens. Mans pirmais garstāsts radās tāpēc, ka enerģijas transformācijas tabulā (toreiz tas mani interesēja) neatradās mašīna, kas pārvērš ķīmisko enerģiju bioloģiskā. No tabulas pēc analoģijas ar radio un televīziju, man radās arī ratomika - lietu sūtīšana pa radio. Pārraides stacijā pusdienas no trīs ēdieniem, uztvērējos, dzīvokļos - pusdienu kopijas... Vēl ir arī neaizpildīti lauciņi - piemēram, pusdienu ieraksts platēs. Virtuves vietā - atskaņotājs...
Tā arī rodas fantastiskas idejas. Bet uz jautājumu: "Kāpēc autoram tās ir vajadzīgas/" - gribas atkal atbildēt ar pretjautājumu: "Kādam?" Es atkārtoju, skatos uz fantastiku no iekšienes un redzu daudzveidību, pat uzdevumu un pieeju pretrunas. Kādreiz es mēģināju sastādīt Fantāzijas Zemes karti, tajā labas desmit provinces. Un noteikti jāatceras vismaz galvenās atšķirības: ir fantastika-tēma (Žils Verns) un fantastika-paņēmiens (Velss, Svifts). Pirmajā gadījumā fantastika - ir fizisks darbarīks, pasaules pārveides instruments, otrajā - optiskais instruments (teleskops, mikroskops, brilles), kas palīdz labāk apskatīt pasauli.
Ko rakstniekam dod "fantastikas brilles"? Neikdienišķumu, jo notikumi ir fantastiski, nedzirdēti. Tas pievērš lasītāju uzmanību. Situāciju var izskaidrot labāk. Piemērs, kas pārliecina - Gētes "Fausts". Kāpēc rakstniekam bija vajadzīgs velns, ko viņš ienes sižetā? Atbilde ir vienkārša. Vecais zinātnieks meklē, kur ir laime. Acīmredzot tikai pārdabisks radījums var viņam pēc pasūtījuma iedot visu. Katrs cilvēks, lai cik liela bagātība un vara tam nebūtu, ir ierobežots savās iespējās, lasītājiem varētu palikt likumsakarīgas šaubas: ja nu laime ir nesasniedzamajā? Tāpēc Mefistofeļa iesaistīšana, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, situāciju nevis sarežģī, bet otrādi - vienkāršo. Un tas palīdz izdarīt vispārinājumu: pat velns nevar piedāvāt neko, izņemot... Vai ņemsim Alekseja Tolstoja "Aelitu": mīlestība pārvar visu, kosmiskie attālumi tai nav barjera, mīlestības vārdi lido no Marsa uz Zemi...
Ko autoram dod fantastika kā rīks? Palielina varoņa spēku. Parāda, ka cilvēks var pārvarēt visu. Pateicoties savam intelektam – vai, neskatoties uz fantastiskā pretinieka varenību.
Beidzot, ko no fantastiskām idejām iegūst lasītājs? Arī jāskatās - kāds. Vienus "Tehnika - molodeži" abonementus vairāk interesē tehnika, citus - jaunatne. Otrajiem ir svarīgākas 'fantastiskās brilles"; neparastums, uzskatāmība un hiperbolisms palīdz šiem lasītājiem labāk saprast pasauli un cilvēkus. Pirmajiem ir svarīga zinātniski-tehniskā ideja - un ne tikai pati par sevi, bet arī kā līdzeklis, kas rosina iztēli. Atceros, kā reiz viens vecs arhitekts atzinās: Kad man darbi nesokas, es lasu jūsu fantastiku (ne tikai manu, protams; fantastiku vispār - G. G. piezīme). Protams, es nemeklēju kaut ko savam projektam, taču tā rosina domas. Jauni, drosmīgi, neierasti, neparasti... Tad arī pats sāc domāt oriģinālāk".
Ja tas ir tā, tad fantastu darbs nav bijis veltīgs.
Raksts internetā.