Esam tikai divas baltu tautas 

Līdzīgi procesi notika arī citur Eiropā. Ikvienu tautu ir iespaidojusi kopējā civilizācijas attīstība. Katrai tautai unikālais ir tas, ko tā pratusi definēt kā savu kultūru un valodu, bet iedzīvotāji veidojas dažādos vēstures posmos. Būtu ļoti skumji, ja mēs aizietu bojā, jo ir palikušas tikai divas baltu tautas – mēs un lietuvieši. Tā savu stāstījumu intervijā „Patiesajai Dzīvei” sāk Rita Grāvere. 

Antropoloģija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēku. Tā rakstīts mācību grāmatās. Mūsdienās biežāk runājam par sociālo un kultūras antropoloģiju, bet etniskā antropoloģija ir nobīdīta malā. Ritu Grāveri šajā jomā varētu saukt par pēdējo mohikāni. Vai jāsecina, ka etniskā antropoloģija ir izgājusi no modes? 

“Etniskā antropoloģija uzplauka 20. gadsimta pirmajā pusē, un par to jāsaka gluži tas pats, kas par antropoloģiju kopumā: ja politiķi to nesabojātu ar savām maldīgajām vīzijām par to, ka nav ne rasu, ne etnosu, bet ir tikai cilvēki, visi kā viens līdzīgi, etniskā antropoloģija varētu attīstīties. Skaistums ir daudzveidībā, un diez vai vienveidībā ir kaut kas interesants. Fiziskā antropoloģija esot likusi pamatus rasu nevienlīdzībai, it kā pateikusi, ka kāds kultūrai ir nederīgāks, bet šie modernie postulāti, uz kuriem tagad atsaucas, ir vienkārši smieklīgi. 20. gadsimta sākumā katra tauta gribēja būt neatkārtojama, tagad katra valsts grib būt tāda pati kā citas, un šie centieni vienādoties arī nosaka to, kas un kā tiek pētīts,” turpina speciāliste. 

Robežas nosaka vēsture 
Bioarheologs Guntis Gerhards antropologu diskusijā par latviešiem sacīja, ka 99,9% cilvēku genoms ir vienāds, paliek niecīga daļa, kas padara mūs atšķirīgus, bet arī tās nav etniskās atšķirības. Līdz ar to no mūsdienu zinātnes viedokļa rases bioloģiski nepastāv, un etniskums tiešā veidā nav redzams. 

“Jā, modernajā antropoloģijā tiek apgalvots, ka rasu nav, bet paies laiks, viss mainīsies, un tās atkal tiks pētītas. Cilvēks pats par sevi ir ļoti interesants – konstitūcijas tips, izskats, plaukstas zīmējums, asinsgrupa, zobu sistēma... Tas viss stāsta par to, kur cilvēks dzimis, dzīvojis, par viņa piederību pie populācijas. Etniskā antropoloģija pēta tautas izcelšanos, tās attīstību un dod zināmu pārskatu par nākotni. Jo pēc tā, kas notiek tautā, var ieskicēt nākotnes prognozes. Kādas tās ir latviešiem, būs atkarīgs no mums pašiem, no tā, kā latvieši sevi definēs, cik stipra būs mūsu pašapziņa. Man ir ļoti interesanti vērot, kā jaunie libāniešu dakteri definē savu piederību pie latviešu kultūras, un nākotnes antropologiem būs interesanti pētīt, kā viņi ir iekļuvuši mūsu etnosā,” domā antropoloģe. 

Viens ir pašidentifikācija, bet mūsu fiziskie parametri – kauli, ķermeņa uzbūve, asinis – ir pavisam kas cits. Tagad daudz tiek runāts par to, ka mēs kā nācija izzūdam, sajaucamies ar citām, bet cik tad vispār ir tīrasiņu latviešu? Lielākajā daļā rit krievu, vāciešu, poļu, zviedru asinis. Tas nozīmē, ka viss ir mainīgs, arī latvieši? 

“Jūs nepareizi formulējat jautājumu, jo tie laiki, kad pēc asinīm noteica tautību, ir garām. Asinis, ķermenis nenosaka tautību, arī galvaskauss var būt līdzīgs krieviem, kas dzīvojuši netālu no Latvijas, lietuviešiem vai igauņiem. Tautība ir saistīta ar vēsturiskiem procesiem teritorijā, iedzīvotāju mobilitāti un attīstību. Vispirms robežas uzliek vēsture, un tad varam sāk runāt par etnosu,” skaidro Rita Grāvere. 

Vai tas nozīmē, ka tāds latvieša galvaskauss vispār neeksistē? “Pareizi – tāds neeksistē, tomēr mēs varam runāt par noteiktām fiziskajām īpašībām, kas kādreiz piemitušas latviešiem un piemīt vēl tagad. Tautas dziesmas ir fantastiskas, kā Bībele, tajās viss ir redzams. Lūk: “Ziedi, ziedi, rudzu druva, dzelteniem ziediņiem; ziedi, ziedi, brāļa māsa, dzelteniem matiņiem.” Citviet tiek minētas bāliņa skaistās zilās acis un garš, stalts augumiņš. “Māte mani šņorēm sēja, lai es augu tieva, gara; lai es augu tieva gara bajāriņa dēliņam.” Tāds arī ir viens no latviešu pamata tipiem. 

Latviešu veidošanās vispār ir ļoti interesanta. Par etnosu varam runāt no 17. gadsimta vidus, kad vācu mācītājs, latviešu tautas vēstures pētnieks Pauls Einhorns definē, ka te dažādos apgabalos dzīvo viena tauta ar vienu valodu un kultūras īpatnībām. Arī valodnieki piekrīt, ka šajā laikā ir izveidojušies dažādi valodas dialekti. Nākamās robežas Latvijai 13. gadsimtā uzlika Livonija, un tā apturēja krievu ekspansiju Baltijā.”

Pēdējie tautas skaitīšanas rezultāti liek vaicāt, vai mēs, latvieši, vēl esam miljons.

Latviešu pirmsākumi 
Par latviešu domājamo senumu ir daudz dažādu spekulāciju. Kā ir patiesībā – vai salīdzinājumā ar citām mēs esam jauna tauta? “Katras atmodas sākumā izvēršas liela diskusija par latviešiem,” pasmaida antropoloģe. 

“20. gadsimta sākumā un pirmās republikas laikā rakstīja, ka latvieši ir jauna tauta, bet, ja mēs pieņemam tēzi, ka izveidojāmies 17. gadsimtā, mēs neesam jauna tauta. Laikā, kad veidojās visas Eiropas tautas, veidojās arī latvieši. Latviešu valstiņu rašanos apturēja 13. gadsimta krusta kari. Tolaik jau bija izveidojusies latgaļu konfederācija ar Jersikas valdnieku Visvaldi priekšgalā un Kurzemes valstiņas, kurās valdīja Lamekins. Šie fakti norāda uz valstiskumu, pietrūka tikai mazliet, lai procesi attīstītos tāpat kā Lietuvā. Mūsu senčiem bija savas valstiņas ar ķēniņiem. 

Tā ir mūsu pašu problēma, ka mēs nerunājam par saviem karaļiem, kas iekļauj ideju par pastāvējušām valstīm. Katra mazā valstiņa ar iebrucējiem sāka savu etniskā konflikta veidu – zemgaļi nolēma sadarboties, pēc tam pretoties un aizgāja emigrācijā, kurši uzreiz sāka ar pretošanos un momentāni zaudēja, latgaļi sadarbojās un saglabāja savu demogrāfisko spēku. Ulmaņa lomas atveidotājs Dailes teātrī Juris Kalniņš par Ulmaņa rīcību pēc padomju tanku ienākšanas kādā intervijā sacīja, ka mēģinot saprast, pēc kāda principa Ulmanis tolaik vadījies. Es domāju, viņš saprata, ka pretoties nozīmē pazaudēt dzīvo spēku, bet padodoties var saglabāt tautu. To mēs labi zinām no 13. gadsimta vēstures. 

Latvijā 13. gadsimtā bija vairāki etniskie komponenti – senie Baltijas somi, arī Vidzemes lībieši, kas dzīvoja Gaujas un Daugavas krastos. Krusta karā viņi tika iznīcināti, bet atlikušie devās bēgļu gaitās. No tā laika daudzās vietās ir saglabājušies lībiešu mājvārdi un etnonīmi. Nedaudz lībiešu palika jūrmalā joslā līdz Igaunijai un Kurzemē. 18. un 19. gadsimtā viņi pārlatviskojās jauktajās laulībās, valodā, kultūrā. Izcilais vācu vēstures pētnieks, antropologs Rūdolfs Virhovs rakstīja, ka latvieši, nebūdami kultūras tauta, asimilē lībiešus. Šajā laikā latviešus uzskatīja tikai par demogrāfisku spēku, kam nepiemīt kultūras īpatnības,” Rita Grāvere atklāj neglaimojošu faktu. 

Baltu vēstures pētniece Raisa Deņisova ir izteikusi interesantu domu, ka latvieši varētu būt cēlušies no Tibetas kalniešiem. Cik pamatots ir šāds apgalvojums? 

“Tā ir ļoti interesanta doma. Cilvēki ar tādām fiziskām iezīmēm dzīvoja tikai šeit, nekur citur viņu nebija. Izņemot akmens laikmeta Sibīriju, kad to apdzīvoja eiropeīdas ciltis. Senajiem galvaskausiem ir liels augstums, ko nevar parādīt uz mūsdienu cilvēka. Tā ir savdabīga ziemeļeiropeīdās rases īpatnēja pazīme. Baltu teorijās, kam pievērsusies Deņisova, tiek runāts par baltu kopību jau akmens laikmetā. Ir ziņas, ka 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Latvijas teritorijā ienāca indoeiropiešu ciltis,” skaidro antropoloģe. 

Kad interesējos par versiju, ka daļa latviešu varētu būt nākuši no Transilvānijas, speciāliste atbild, ka tā vairāk attiecoties uz somiem. “Ja pieņemam, ka latvieši izveidojušies 17. gadsimtā, tad viņi jau ir bijuši šeit uz vietas. Latvijas teritorijā pirmais cilvēks ienāca 7. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad sāka kust ledus. Tad arī te sākas kaut kāda vēsture. Tas nozīmē, ka šie notikumi risinājās pirms deviņiem gadu tūkstošiem, un katrā laikmetā bijusi sava vēsture, ko nevar apvienot vienā.” 

Raksturu nosaka ķermeņa uzbūve 
Ir zināms, ka, dzerot ūdeni, mēs uzņemam vielas, kas ir raksturīgas tieši konkrētajai ģeogrāfiskajai vietai, un šis „vēstījums” paliek uz zobiem. Ko īsti par cilvēku var pateikt pēc kauliem, zobiem, galvaskausa? 

“Izcelsmi, diētu, slimības,” uzskaita antropoloģe. “Par zobiem ir atsevišķs stāsts. Cilvēka dzimšanas vietu var noteikt pēc zoba pauguriņa, zīmējuma, krokas un kroku savienojuma. Mūsu iedzimtība ir ierakstīta zobu struktūrā. Piemēram, lietuviešu zobos nav austrumu komponentes, bet mums ir šie lāpstiņveida priekšzobi. Zobu lielums ir svarīgs, runājot par akmens laikmetu, bet krāsai nav nozīmes. Tomēr jāņem vērā, ka viens konkrēts indivīds nepārstāv tautu, viņš ir tikai variācija par tēmu – tauta. Katrs no mums ir pilnīgi unikāla variācija. Specifiska zinātnes nozare ir dermotoglifika, kas pēta rokas plaukstas zīmējumu. Savukārt pēc cilvēka ķermeņa uzbūves var spriest par viņa raksturu. Tas, ka kalsnie domā citādāk nekā apaļīgie, nav mīts, bet zinātniski pierādīts fakts.” 

Vai tas nozīmē, ka cilvēka garīgā pasaule nemaz tik garīga nav? 
“Tā ir cieši saistīta ar ķermeni, un daudz ko nosaka ķermeņa uzbūve. Ne velti saka, ka apaļīgie ir omulīgi, bet kalsnie ir revolucionāri. Vai jūs varat iedomāties apaļīgu Jēzu Kristu? Mēs tagad cīnāmies ar resnumu, bet 20. gadsimta trīsdesmitajos gados latvieši bija atlētiski, sportiski. Tādas bija arī sievietes. Ķermeņa uzbūve nav saistīta ar rasēm, jo nav tādas resno un tievo rases,” uzsver antropoloģe. 

Ir pētnieki, kas izsaka šaubas par viena kopēja cilvēces senča esamību, pamatojot to ar būtiskām atšķirībām starp rasēm. Skandalozais krievu rasologs Vladimirs Andrejevs saka, ka rases ir bioloģiski dažādas un cilvēki izturas atšķirīgi tāpēc, ka nav vienādi veidoti. Mūsos esot neandertāliešu gēni, nesen tika atklāts Deņisova alas cilvēks... 

“Ir dažādi viedokļi, arī atradumi bijuši dažādos laikos un vietās. Bet, lai spriestu par Deņisova cilvēka tipoloģiju, būtu jābalstās uz lielāku atradumu skaitu, jo individuālais neatspoguļo kopējo. Spēle ar vecajiem kauliem ir kā pokers, mums nav pietiekami daudz materiālu, lai runātu par tendencēm. Tas, ka homo sapiens nāk no Āfrikas, šaubas neizraisa, viņu izcelsme ir pilnīgi skaidra, savukārt neandertālieši bija pārstāvēti daudzās teritorijās. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs sevi identificējam, un, ja mūs tas interesē, tad pētām,” ir pārliecināta Rita Grāvere.

Pasaule kļūst arvien mazāka, cilvēki pārceļas un iedzīvojas citās zemēs. Nākotnē pētniekiem būs interesanti, uzskata Rita Grāvere.

Ģenētisko robežu paplašināšanās 
Cilvēka veidols mainās līdzi laikam. Muzejos redzamas mūsu acīm smieklīga izmēra bruņas, un šādus miniatūrus bruņiniekus tiešām ir grūti iedomāties, bet norvēģu polārpētnieka Fritjofa Nansena kuģī matrožu kojas atgādina bērnu gultiņas. Guntis Gerhards minējis, ka izmaiņas cilvēka ārējā veidolā var notikt paaudzes laikā un viens no indikatoriem ir ķermeņa garums. Ja pusaudžu vecumā cilvēkam pietrūkst ēdiena, augšana apstājas. Cilvēku auguma garums dažādos vēstures periodos ir bijis atšķirīgs. No kā tas ir atkarīgs? 

“Cilvēka augumu ietekmē klimats, vide, epidēmijas un pārtika. Viduslaikos Eiropā sākās tā sauktais mazais ledus laikmets, apstākļi bija nelabvēlīgi, tāpēc bērni savu ģenētisko fondu līdz galam nerealizēja. Senatnē zemgaļu vidējais garums bija tāds pats kā 20. gadsimtā – 174 centimetri, bet viduslaikos saruka līdz 166 centimetriem. „Mērnieku laikos” lieliski ir parādīti latviešu tipi. No Jaunpiebalgas nāca gara auguma, ar apaļākām galvām, no Vecpiebalgas – ar īsāku ķermeni un garu galvu. 

Pirmās ziņas par jauniesaucamajiem 19. gadsimtā Kurzemē liecina, ka vidējais vīriešu augums bija tikai 166 centimetri. 19. gadsimta otrajā pusē sākās akcelerācijas jeb gadsimta pārmaiņu process, un ģenētiskās robežas paplašinājās. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ikviena tauta par sevi jau bija uzkrājusi plašu antropoloģisko materiālu. 

Latvijā no 1936. līdz 1939. gadam novados turpinājās populācijas izpēte no zīdaiņa vecuma līdz pat 94 gadu vecumam. Tika izpētīta mobilitāte, laulību loks, svinības, nāves iemesli utt. Tas ļāva saredzēt, kā katrā novadā izskatījās latvieši. Zemgale tolaik deva visgarākos cilvēkus, vidējais vīrieša augums bija 174 centimetri (variācija 169–182 centimetri), latgaļi bija mazāki, gaišiem matiem, apaļām galvām. 

Anatomijas institūta pētījumi rāda, ka krievu bērni, kuru vecvecāki ieceļojuši Latvijā, patlaban ir vienādā garumā ar latviešiem, lai gan viņu senči bijuši krietni mazāki par mums. Ķermeņa izmaiņas ir ietekmējušas izmaiņas kultūrā, ēšanā, gēnu sajaukšanās. Akcelerācijas process ir apstājies, jo epohālā attīstība nenozīmē, ka izmaiņas var notikt bezgalīgi, tās turpinās tikai sugas ietvaros. Ja cilvēki turpinātu augt, kauli kļūtu trausli, lūztu, garās rokas un kājas traucētu dzīvot, bet sievietēm šauri gurni apgrūtinātu bērna iznēsāšanu,” stāsta antropoloģe. 

Senatnes kultūra daudziem asociējas ar brīvdabas muzejā redzēto – zemiem griestiem, brūniem, raupjiem lakatiem, pastalām, skalu gaismu... 
“Kultūra sastāv no tradicionālās, kas paliek nemainīga, un no modernās, kas visu laiku mainās. Latvietis 20. gadsimtā nav tāds pats kā 19. vai 16. gadsimtā. Piemēram, reizē ar latviešiem veidojās vienāds saktu tips, kas apvienoja visu Latviju. Tātad – parādījās viena jauna, moderna sakta, tik modīga un interesanta, ka to sāk nesāt dažādos apgabalos. 

Savukārt 19. gadsimta zemgalietes pirmās atteicās no tautastērpa un sāka pirkt pilsētas lakatus. Tas nozīmē, ka laukos ienāca pilsētas mode, bet lakatu sievietes tik un tā sasprauda ar tradicionālo saktu. Četrdesmitajos gados filoloģe Anna Bērzkalne pētīja krāsu salikumus kultūrās. Izpētot latviešu dainas, igauņu „Kalevipoegu” un grieķu „Iliādu”, grieķiem iezīmējās melnā krāsa, igauņiem – zilā, latviešiem – baltā. Laikiem cauri kultūra mainās, tai nevar pieskarties kā nemainīgai lietai, nav nevienas tautas, kas būtu iekapsulējusies. Attīstība ietver attiecības starp paaudzēm. Banāls piemērs: vecāmāte nevilks sarkanu kleitu, bet mazmeita uzvilks. Man savukārt māte mācīja nelikt kopā leišu krāsas zilu ar zaļu, bet tagad tiek uzskatīts, ka šīs krāsas sader kopā. Tomēr dziļi iekšā mūsos tās krāsainības nav, un to pašu var teikt par daudziem citiem elementiem.” 

Žīds Kurzemē – piebaldzēns Vidzemē 
Latvieša īpašā dabas mīlestība ir daļa no mūsu identitātes, turklāt jūsmīgā attieksme pret visu zaļo latviešus ne tikai apvieno, bet kalpo arī kā atšķirības un norobežošanās zīme no tiem, kam šāda dabas dievināšana nav raksturīga. Putnu pētnieks Jānis Brikmanis sacīja, ka cilvēks mežā tik komfortabli jūtas tāpēc, ka savā dziļākajā būtībā jūt, ka beidzot ir mājās. Vai tam ir vēsturisks skaidrojums? 

“Ziemeļos bez dabas mīlestības nav iespējams dzīvot, jo ziemeļniekus dzīve un ikdiena ieliek skarbos dabas apstākļos. Grozies kā gribi, daba ir visur līdzās, tā nāk iekšā pa durvīm. Ziemeļu zemēs nav kā Dienvideiropā, kur vienkopus dzīvo ļoti daudz cilvēku. Kas mūs nomāc, aizbraucot uz siltajām zemēm? Pareizi, pūlis. Paskatieties kaut vai uz Norvēģiju, Zviedriju – ir viens ciems, kilometriem meži, tad otrs ciems un atkal klājums. Latvijā ir līdzīgi. Tas gan nenozīmē, ka mēs būtu tikai zemkopji. Piemēram, Piebalgas novads citu starpā lieliski izceļas ar savu tirgošanās prasmi. Psihiatrs Hermanis Budulis, raksturodams piebaldzēnus, sacīja, ka tas, kas ir žīds Kurzemē, ir piebaldzēns Vidzemē,” stāsta Rita Grāvere. 

Vēl ir fenomens – latvietis un lauki. Dzīve laukos tikusi idealizēta kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem (vēl agrāk). Bez īpašas argumentācijas lauki vienmēr tikuši definēti kā vieta, kur mājo šķīstība, nesamaitātība un tautiskums, kamēr pilsētā valda netikums un posts. Stereotips, ka īstens latvietis bez laukiem nav iedomājams, joprojām ir aktuāls. 

“Lauki ir visu tautu sākums, pilsēta rodas vēlāk un ievieš savas korekcijas. Vēsturniece Kristīne Volfarte savā grāmatā runā par Rīgu kā vietu, kur izveidojās latvieši. Viņa min, ka dziesmu svētki notiek Rīgā un cilvēki no visiem novadiem sapulcējas tieši galvaspilsētā. Mūsu literatūrā ir stāsti par to, ka zemgalietis latgalieti satiek tieši Rīgā, kas apvieno visus reģionus. Latviešu kā tautas izveidē nenoliedzami milzīga loma ir Rīgas Latviešu biedrības namam, kur sākās visi kultūras procesi. 

Mūsdienās ir tā – jo vecāki kļūstam, jo gribam tālāk no pilsētas. To kādu dienu izjutīs katrs no mums. Ja cilvēkam ir trīsdesmit, viņam jau gribas iestādīt kādu rozi. Sibīrijā, arī Baltkrievijā ir klasiski piemēri – ja pie mājas aug puķes, tad skaidrs, ka tur dzīvo latvietis.” 

“Vēl jau mums ir mazdārziņi un kapi, kur rušināties,” piebilstu. “Zaļā kapu kultūra ir ziemeļnieciska, dienvidos ir akmeņi. Latvietis un puķes ir vēsturisks fenomens, kurā rozes ir viens no pamatelementiem. Tās minētas arī daudzās tautasdziesmās: “Rozēm kaisu istabiņu, tautu dēlu gaidīdama. Kad atnāca dievertiņis, slauku rozes pagultē.” 

16. un 17. gadsimtā tautas dziesmas bija ļoti izplatītas, un tajās ir viss – latvietis nav izmantojis nekādas metaforas, bet ļoti reāli aprakstījis savu dzīvi. Dainās ir filozofija, ētiskie tautas dzīvošanas principi, praktiski padomi un tautas medicīna. Pasaka kādreiz bija reālas dzīves apraksts, sava laika vēsture, bet vēlāk tika atdota bērniem, jo, mainoties laikam, bija novecojusi. Tāpat tautasdziesmās mainās otrā, trešā rinda, bet pirmā var saglabāt ļoti senu notikumu,” atklāj speciāliste. 

Ja bērni, kas dzimuši svešumā, atgrieztos Latvijā, vai nākotnes pētniekiem būtu interesanti identificēt viņu izcelsmes vietu? 
“Jūs ticat, ka atgriezīsies? Man liekas, ka interesanti būs īru pētniekiem! Jautājāt par nākotnes cilvēku. Kāds tas būs, ir atkarīgs no mums pašiem, bet pētniekiem mēs būsim interesanti arī tad, ja pazudīsim. Kas tad ir latvietība? Tā ir sajūta un attieksme pret valodu, kultūru, tā ir tradīciju kopšana un nodošana bērniem. Varbūt labi, ka jaunieši nelasa literatūru. Ja lasītu, zinātu slaveno teicienu: “Ubi bene, ibi patria.” (Kur man labi klājas, tur ir mana tēvija.) Kādreiz par to smējās, bet tagad tas ir ļoti laikmetīgi. Kosmopolītisms nav dabisks, vienādošanās bioloģijai nav raksturīga. Skaistums rodams daudzveidībā un atšķirībās!”

Oriģinālu lasiet šeit